Avestra

::esejas un dzeja::

Category Archives: Komentāri

Atbilde Peerkoniitei

Šis komentārs ir atbilde rakstam, kas atrodams
http://peerkoniite.blogspot.com/2015/04/satori-ticamas-informacijas-vai-ateistu.html
Diemžēl Blogspot ir limits, cik garš drīkst būt viens komentārs, un šī vietne neļauj iekopēt tekstu. Tā kā tur es komentāru uzrakstīt nevarēju, tas tiek publicēts manā blogā.

Pirmkārt, manā Satori rakstā bija divas atsauces. Jūs tā arī nepateicāt, kas vainas http://www.pitzer.edu/academics/faculty/zuckerman/Zuckerman_on_Atheism.pdf
Otro atsauci uz YouTube video es ieliku galvenokārt tāpēc, ka tur viss tas pats bija interesantāk pasniegts.

No vienas puses, tas ir labi, ka Jums ir uzņēmība pašai ķerties pie izejas datiem un rēķināt korelācijas. No otras puses, statistika ir sarežģīta. Eksistē desmitiem veidu, kā iekrist un iegūt nepareizu rezultātu (iesaku izlasīt Darrell Huff „How to Lie with Statistics”). Pat profesionāli statistiķi mēdz pieļaut kļūdas, un šīs kļūdas mēdz beigties ar traģiskām sekām (piemēram, https://en.wikipedia.org/wiki/Sally_Clark#Statistical_evidence ). Ar vidusskolas matemātikas zināšanām ir daudz par maz, lai rēķinātu statistiku. Šī iemesla dēļ es daudz labprātāk paļaujos uz zinātnieku veiktiem statistikas pētījumiem un korelācijas aprēķiniem, jo zinu, ka, ja es pati mēģinātu izrēķināt korelāciju, es varētu ātri vien iebraukt auzās.

Diemžēl tieši tas Jums ir izdevies, Jūs esat iebraukusi auzās, un Jūsu aprēķina metode ir zinātniski nekorekta. Sāksim ar statistikas pamatiem, kā pareizi noteikt korelāciju. Izveidojiet grafiku. Uz X ass atlieciet reliģiozitāti. Nedrīkst štatus sagrupēt divās lielās grupās ar reliģiskajiem un sekulārajiem, tā vietā uz X ass jāatliek, piemēram, cik % iedzīvotāju veic konkrētus reliģiskus rituālus. Uz Y ass atlieciet pusaudžu grūtniecību skaitu uz 1000 pusaudžiem. Katru ASV štatu atzīmējiet ar punktu koordinātu asīs. Tālāk seko sarežģītā daļa. Ja korelācija ir ļoti izteikta, tad to var pamanīt „uz aci”. Bet kā saprast, vai punkti ir nejauši vai arī tomēr pastāv vāja korelācija? Un cik izteikta ir šī vājā korelācija. Un te nu matemātika kļūst sarežģīta.

Diemžēl Jūs pat nepapūlējāties pārbaudīt korelāciju. Tā vietā Jūs vienkārši atradāt dažus štatus, kuri ir „reliģiozo grupā”, bet kuros grūtniecību skaits ir zem vidējā. Nu un? Šo pāris štatu esamība taču nepierāda, ka korelācija nepastāv. Tikpat labi Jūs varētu atrast divas sievietes, kuras ir 2 metrus garas, konstatēt, ka šo sieviešu augums ir garāks par vidējo vīriešu auguma garumu, un no tā secināt, ka sievietes ir garākas par vīriešiem. Protams, eksistē pāris gara auguma sievietes, bet tas taču nemaina faktu, ka vidēji vīrieši tomēr ir garāka auguma nekā sievietes.

Apgalvojums, ka siltāks laiks = vairāk pusaudžu grūtniecību, jo ir iespēja nokniebties krūmos, ir spekulatīvs. Ja godīgi, tas liecina tik vien kā par Jūsu fantāzijas trūkumu. Gluži tāpat kā Jūs varat pateikt spekulatīvu un nepierādītu pieņēmumu, es to varu tikpat viegli atspēkot, piedāvājot citas spekulācijas. Te būs dažas idejas, ko Latvijā vai ASV ziemeļos var darīt ziemā:
* Bērniem skola beidzas ap trijiem, bet vecākiem darbs beidzas tikai piecos. Pēcpusdienā mājās var darīt, ko grib. Ja pašam mājās visu dienu sēž vecmāmiņa, var aiziet ciemos pie drauga, kurš pēcpusdienās mājās ir viens.
* ASV jaunieši agri tiek pie autovadītāja apliecības un mašīnas, kurā vienmēr var nokniebties.
* Manā skolas ēkā bija diezgan daudz nomaļu stūru, kur reti kāds staigāja garām. Fiksais sekss starpbrīža laikā vai pēc stundām nebija problēma.
* Vienmēr var paprasīt skolotājam klases atslēgas. Ieganstu var sacerēt, piemēram: „Man mājās salūza dators, vai es drīkstu pēc stundām palikt klasē, lai pie datora izpildītu mājasdarbu?”
* Universitātē manā fakultātē dežuranti studentiem dod telpu atslēgas.
* Vai esat pamanījusi, ka Līvu akvaparkā ir jaukas slēdzamas ģērbtuves, kuras ir gana lielas, lai divi cilvēki varētu ieiet iekšā?
* Daudzdzīvokļu mājas bēniņos (bieži vien tie nemaz nav aizslēgti) vai arī trepju telpā pie bēniņu ieejas durvīm, kur neviens nestaigā garām.
* Galīgi neromantiski, bet, ja nav citu ideju, vienmēr paliek publiskās tualetes.
Papardes zieda kontekstā sekss mežā kādam var likties romantiski, bet, ja godīgi, krūmi tā vai tā nebūtu mana pirmā izvēle – dibenā duras priežu skujas un apkārt lido odi.

Apgalvojums, ka statistiku bojā nevis reliģija, bet melnādainie, ir problemātisks. Melnie nepiedzimst ar citādu DNS, kurš predisponētu uz bezatbildīgu un stulbu uzvedību. Ja melna āda korelē ar kaut ko, ir jāmeklē sociālie apstākļi, kas nosaka šo korelāciju (pati ādas krāsa vien neko neveicina). ASV melnie vidēji ir nabagāki un neizglītotāki. Un, jā, attiecīgajos štatos viņi arī tic Dievam.

Tik tālu par problēmām Jūsu rakstā. Tālāk par manis pieļauto kļūdu. Es atzīstu, ka paviršības dēļ savā rakstā pieļāvu muļķīgu kļūdu. Oriģināli bija teikts, ka „higher religiosity correlates with higher rates of teen pregnancies”. Pavirši tulkojot, es šo netīšām pārtaisīju — „teen pregnancies” es aizstāju ar „pusaudžu abortiem”. Kļūdas pamatā bija mana pārliecība, ka lielākā daļa pusaudžu grūtniecību beidzas ar abortiem (manuprāt, divi bērni nespēj izaudzināt bērnu, attiecīgi aborts ir racionālākā izvēle). Izrādās, ka šis mans pieņēmums bija nepareizs, un lielākā daļa pusaudžu grūtniecību ASV beidzas ar dzemdībām. Muļķīgi sanāca ar šo nejēdzīgo tulkojumu, bet rakstā aizstāvēto ideju tas nekādi neietekmē. Gan pusaudžu aborts, gan pusaudžu dzemdības ir nejēdzīgi notikumi. Pusaudžu grūtniecības (neatkarīgi no tā, vai bērnu izlemj paturēt) ir kaut kas slikts. Štatos, kur cilvēki vairāk tic Dievam, pusaudžu grūtniecību ir vairāk, un korelācija ir izteikta. Te http://www.reproductive-health-journal.com/content/6/1/14 ir saite uz pētījumu, kura autors, atšķirībā no Jums, māk radīt iespaidu, ka izprot statistiku. Citēju no šī pētījuma:

„Results
Increased religiosity in residents of states in the U.S. strongly predicted a higher teen birth rate, with r = 0.73 (p < 0.0005). Religiosity correlated negatively with median household income, with r = -0.66, and income correlated negatively with teen birth rate, with r = -0.63. But the correlation between religiosity and teen birth rate remained highly significant when income was controlled for via partial correlation: the partial correlation between religiosity and teen birth rate, controlling for income, was 0.53 (p < 0.0005). Abortion rate correlated negatively with religiosity, with r = -0.45, p = 0.002. However, the partial correlation between teen birth rate and religiosity remained high and significant when controlling for abortion rate (partial correlation = 0.68, p < 0.0005) and when controlling for both abortion rate and income (partial correlation = 0.54, p = 0.001).
Conclusion
With data aggregated at the state level, conservative religious beliefs strongly predict U.S. teen birth rates, in a relationship that does not appear to be the result of confounding by income or abortion rates. One possible explanation for this relationship is that teens in more religious communities may be less likely to use contraception.”

Te ir vēl viens pētījums – http://www.jahonline.org/article/S1054-139X%2807%2900426-0/abstract

Kas attiecas uz abortiem, tad reliģiozajos štatos to tiešām ir mazāk – tur tā vietā ir vairāk dzemdību. Principā tas ir tikai loģiski. Dažos ASV štatos aborti ir viegli pieejami. Citos ir izdarīts viss iespējamais, lai dabūt abortu būtu grūti (klīniku ir tik maz, ka līdz tuvākajai jābrauc tālu, pirms var dabūt abortu, ir jāiztur „gaidīšanas laiks”, ir jādabū vecāku atļauja, ir jāklausās „konsultācijās” ar noteiktu ideoloģiju). Ja abortu dabūšanu padara ļoti grūtu, cilvēki tos veic retāk.

Advertisements

Loģika, cēloņi un sekas jeb kāpēc valstij nav jāveicina laulību reģistrēšana

Pēdējā laikā publiskajās diskusijās ir sanācis dzirdēt konservatīvo vērtību aizstāvjus runājam par to, ka valstij būtu jāstiprina laulības institūcija, veicinot nereģistrēto pāru stāšanos laulībā. Kā pamatojums šādam solim tiek minēta statistika, kas liecina par to, ka laulātās ģimenēs bērniem klājas labāk. Es neapšaubu šādas statistikas eksistenci, taču, manuprāt, tās interpretācija ir gaužām aplama. Šajā rakstā paskaidrošu, kāpēc šai gadījumā korelācija nebūt vēl nenozīmē cēloņsakarību, proti, nav pamata apgalvot, ka būtu jāveicina laulību reģistrēšana, cerot, ka tā tiktu uzlabota bērnu labklājība.

29. augusta raidījumā “Sastrēgumstunda” fonda “Moral Revolution” pārstāve jautāja labklājības ministrei Ilzei Viņķelei: “Kas tiks darīts, lai veicinātu to, ka nereģistrēti pāri stājas laulībā?” “Moral Revolution” pārstāve piedāvāja reģistrētās laulībās dzīvojošiem pāriem piešķirt kaut kādus papildu bonusus materiālu labumu veidā, lai tādā veidā mudinātu cilvēkus reģistrēt savas attiecības. Tika sniegts arī pamatojums, kāpēc to būtu nepieciešams darīt, proti, statistika parāda, ka laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, bērnu garīgā un fiziskā veselība ir labāka, bērni jūtas drošāk un ģimenes ir stabilākas, jo precēti pāri šķiras retāk nekā tie, kuri rada bērnus nereģistrētā kopdzīvē. Toreiz šo uzskatu aizstāvēja arī asociācijas “Ģimene” pārstāve. Tika apgalvots, ka šī korelācija nozīmē cēloņsakarību – ja kāds pāris apprecas, tātad viņu bērniem pēc tam klājas labāk. Un tā ir loģikas kļūda.

Loģikā ir plaši pazīstama post hoc kļūda (no latīņu post hoc ergo propter hoc jeb “pēc tā, tātad tā dēļ”). Tā tiek pieļauta ikreiz, kad bez pietiekama pamatojuma tiek izdarīts pieņēmums, ka kāds notikums A izraisīja citu notikumu B. Tas, ka vispirms notika A un pēc tam B, vēl nenozīmē, ka A izraisīja B. Citiem vārdiem sakot: tas vien, ka mana vecmāmiņa piedzima pirms Otrā pasaules kara sākuma vēl nav pietiekams pamatojums apgalvojumam, ka viņas dzimšana izraisīja Otro pasaules karu. Šajā gadījumā nepatiesais pieņēmums ir “vispirms pāris apprecējās, pēc tam dzīvoja laimīgi; secinājums – attiecīgā papīrīša parakstīšana izraisīja laimīgo kopdzīvi”.

Es nupat apgalvoju, ka šajā gadījumā cēloņsakarība ir nepatiesa. Bet tad kāpēc pastāv šāda korelācija, kāpēc ir šāda statistika, kas liecina, ka procentuāli lielākam skaitam bērnu laulātās ģimenēs klājas labāk? Pirmkārt, laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, un šīs ģimenes retāk ir nelabvēlīgas. Atbilde ir pavisam vienkārša – vardarbīgs alkoholiķu pāris parasti nedomā par baltās kleitas un gredzenu iegādi, tā vietā viņi izvēlas izmantot savus ienākumus alkohola iegādei. Otrkārt, laulāti pāri retāk šķiras, un bērniem retāk nākas uzaugt nepilnās ģimenēs. Tas ir pašsaprotami. Ja kāds pāris izlemj apprecēties, tātad viņi vismaz laulības slēgšanas brīdī tik tiešām uzskata, ka ir atraduši savu otro pusīti, ar kuru kopā vēlas pavadīt visu atlikušo mūžu. Savukārt nereģistrētās ģimenēs bieži vien notiek situācija, ka pāris nemaz nebija plānojis mūžīgo kopā būšanu. Vienkārši sagadās tā, ka pēc tam, kad ir kādu laiciņu padzīvots kopā, notiek negadījums un pasaulē piesakās bērniņš. Nav brīnums, ja šāds pāris vēl pēc kāda laiciņa izlemj, ka vēlas pārtraukt šo kopdzīvi – kā nekā viņi taču nevienu brīdi nebija tik ļoti iemīlējušies, lai domātu, ka ir atraduši savu otro pusīti, nebija plānojuši, ka šīs attiecības būs “uz mūžu”.

Un tagad iedomāsimies, ka konservatīvie ļaudis panāktu iecerēto. Iedomāsimies, ka valsts laulātiem pāriem piedāvātu kaut kādus būtiskus materiālos labumus, kuri nepienāktos neprecētiem pāriem ar bērniem. Visas šīs “sliktās ģimenes” arī gribētu tikt pie naudas un nolemtu reģistrēt savas attiecības. Un ko tas dotu? Vai pēc laulībām alkoholiķu pāris pārstātu dzert un kļūtu par labvēlīgu ģimeni? Vai cilvēki, kuri tāpat vien kādu laiciņu bija turējušies kopā, neiesniegtu šķiršanās prasību tikpat ātri kā būtu pametuši viens otru, ja nebūtu šī laulības dokumenta? Vai ar šo papīrīti kaut kas tiktu panāks? Vai kāda no jaunlaulātajām ģimenēm kļūtu labāka? Vai kādam bērnam būtu labāka dzīve? Nē, protams.

Secinājums: ja valsts piespiestu visus nereģistrētā kopdzīvē esošos pārus apprecēties, bērniem no tā labāk nekļūtu. Tā vietā šie jaunlaulātie vienkārši sāktu bojāt statistiku, par kuru konservatīvie ļaudis tagad tik ļoti priecājas. Lai gan jāatzīst, ka šī statistika nemaz nav tik skaista, lai par to pārāk priecātos, jo ļoti liela daļa precēto pāru ātri vien pārdomā, saprot, ka “uz mūžu” nesanāks, un iesniedz šķiršanās prasību.

Radošās komūnas licence
Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Pornography and Human Dignity

In this essay I will try to give some reasoning about whether we can call pornography and prostitution dehumanizing actions, which undermine human dignity. It is my reply to some claims made in this letter.

Each person, who does a paid job, sells something. An artist sells his drawing skills. A security consultant sells his knowledge and problem solving abilities. A stevedore sells his strength. A whore sells her body. And of course in every profession you also sell your time.

At this point one could argue that it’s OK to sell your knowledge, but it’s not OK to sell your body. But wait a minute, a model is getting paid for letting fashion designers to use her body to showcase their clothes, basically she sells her body/good looks. And why is it OK to receive money for doing a massage, but it isn’t OK to be paid for doing a blow job?

A common argument I have heard about why it’s not OK to be a whore or a porn actor and fuck for money is that sex should be an act between people who love each other and thus are strengthening their love, bond and relationships. Therefore pornography “robs a central aspect of our humanity—our sexuality—of its dignity and beauty”.

But isn’t that the same for all professions? One could apply the same argument to other professions as well, and argue that taking care of your child should be an utterly selfless act, done because of your love for this little human being. That’s the most beautiful, fulfilling, and humane act a mother can do. So we shouldn’t monetize child care by hiring nannies! Paying a nanny for taking care of a child robs childcare of its profound, and inherent dignity. Nannies degrade, dehumanize, and corrupt that, which should be the most beautiful expression of love and care. It undermines parental love and selfless care for a child. It reduces a child to the status of an object, which isn’t loved, only fed and washed in a loveless and utterly depersonalized act of “care”. Nannies teach parents to settle for cheap satisfaction of child’s physical needs – food and clean diapers – rather than to do the hard, yet ultimately fulfilling, work of love and selfless care.

I could make the same argument for art too. Art should be an act of creativity, a manifestation of artist’s soul, of his urge to create. Commissioning an artist to paint a picture for you degrades art and robs it of it’s beauty, and dignity.

Another argument against pornography is that a porn actor settles for self-degradation and compromises his/her dignity and is “depicted as a sexual object in these movies, as nothing but a bundle of raw animal appetites whose sex organs are displayed to the voyeurs of the world and whose body is used in loveless and utterly depersonalized sex acts”.

OK, but what about a worker in McDonald’s who compromises his dignity, is forced to become an object, nothing but a bundle of hands, which are used in an utterly depersonalized act of cooking a hamburger? Let’s face it – whenever we do a paid job, part of our body (brain, hands, muscles, sex organs) is used in a depersonalized manner. Bottom line: if you do something for money, you can theoretically make a claim that the action loses it’s dignity. (I’m not saying that this claim is necessarily true, I make it for the sake of an argument. I might as well give reasons why doing a paid job is a good thing, which does not rob the job of it’s dignity, and therefore all paid jobs are equally good. I only make this argument for the sake of showing that all paid jobs are essentially the same. And even though I don’t necessary consider that a payment robs a job of any dignity and dehumanizes it, I really think that letting your hands to be used in a depersonalized manner isn’t any better than letting your sex organs to be used in the same manner when you get paid for these jobs. The only question here is whether a depersonalized manner is necessary a bad thing.)

Basically the whole idea that it’s not okay to trade sex for money comes from a subjective and arbitrary assumption, that sex is a profound thing, which, unlike cooking hamburgers, shouldn’t be exchanged for money. Why is it arbitrary? Because that’s just a matter of opinion. Just as well I might make a similar unproven claim that art or childcare shouldn’t be monetized. At the end it means that deciding which services are sacred and shouldn’t be sold is just a matter of personal opinion. If you consider taking care of a child sacred, you shouldn’t hire a nanny. If you consider sexuality a sacred act of love, you shouldn’t get involved in porn industry.

One might also say that fucking for money is a nasty job. Well, that also is a matter of opinion. I might just as well make a claim that cleaning toilets or working in McDonald’s are nasty jobs. Also it depends on how much you are paid. If salary is good, then one can choose to do a nasty job too.

What I have tried to prove with these arguments is that fucking for money shouldn’t necessarily be considered as selling yourself. If that’s the conclusion, then can a person sell himself somehow? I think yes. One sells himself when he betrays his values, his principles, his integrity, when one starts speaking or acting against one’s convictions. For example, I’m quite good with doing public speeches, therefore one way how I could sell myself would be by agreeing to preach Christianity in exchange for money (I am an atheist). In other words, if some girl considers prostitution bad and then afterwards becomes a whore, she has sold herself. If she considers prostitution a normal profession and becomes a whore, then she haven’t betrayed her values and haven’t sold herself.

Does this mean that a person without any integrity, principles or values can’t possibly sell himself (sadly there are such people too)? I’d say yes. If you don’t consider lying, torturing people or being a hired assassin to be bad things, then you can’t possibly sell yourself by agreeing to do any of them. For example, those workers, who tortured and burned “witches” in Middle Ages, weren’t violating their principles by doing that, therefore you can’t blame them for having sold themselves. Of course this doesn’t mean that all these things become good deeds, because one can prove that killing, lying or torturing people are bad things in general no matter who is doing them.

This means that if you want to prove that exchanging sex for money necessarily is a bad thing, you must prove that having sex for pleasure (without love for your partner) is a bad thing in general, therefore doing it for money would be a bad thing as well.

Pastāvīgums lēmumu pieņemšanā

Parasti, pieņemot lēmumus, cilvēki to dara konsekventi – vienmēr dažādās situācijās tiek izmantoti vieni un tie paši kritēriji, un nenākas ievērot pretrunas. Taču šie kritēriji mēdz būt dažādi: godīgums, personiskās simpātijas vai izdevīgums. Ar dažiem piemēriem ilustrēšu, kā katrs no tiem izpaužas.

1. Ebreju tauta.
A) 20. gadsimta 30tajos gados Hitlers pretlikumīgi atņēma Vācijā dzīvojošo ebreju īpašumus.

B) 20. gadsimta otrajā pusē Izraēlā dzīvojošie ebreji pretlikumīgi atņēma palestīniešu īpašumus Rietumkrastā un Gazas joslā.

Godīgums. A gadījumā atbalsta ebrejus, B gadījumā – palestīniešus.

Personiskās simpātijas (cilvēks, kuram patīk ebreji). A gadījumā atbalsta ebrejus, B gadījumā – Izraēlu.

Izdevīgums. A gadījumā atbalsta Hitleru, jo ir svarīgi saglabāt labas diplomātiskās attiecības ar Vāciju. B gadījumā atbalsta ebrejus, jo Izraēla ir ģeopolitiski svarīgs stratēģiskais partneris Tuvo Austrumu reģionā.

2. Pulcēšanās brīvība.
A) Katru gadu katoļi Latvijā rīko publisku pasākumu – svētceļojumu uz Aglonu.

B) Ik pa laikam homoseksuāli cilvēki Rīgā rīko publisku pasākumu – praidu jeb draudzības dienas.

Godīgums. Pulcēšanās brīvība ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa. Abos gadījumus ir jāatļauj šo pasākumu norisi.

Personiskās simpātijas. A gadījumā atbalsta svētceļojumu, jo katoļi cilvēkam patīk, B gadījumā aizliedz praidu, jo geji savukārt nepatīk (homoseksuāla ateista viedoklis varētu būt pretējs).

Izdevīgums. Politiķis aizliedz praidu, bet atbalsta svētceļojumu, jo katoļu ir vairāk, nekā homoseksuālu vēlētāju.

3. Nacionālo minoritāšu tiesības.
A) 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā tika sākta rusifikācija, kuras ietvaros Latvijas teritorijā esošajās skolās bērniem tika aizliegts savā starpā sarunāties latviski.

B) 2011. gadā latvieši vēlējās aizliegt skolās mācību procesā izmantot krievu valodu.

Godīgums. 1. variants. Ir netaisnīgi uzspiest valsts teritorijā dzīvojošajām minoritātēm šīs valsts valodu. A gadījumā atbalsta latviešu skolēnus, B gadījumā atbalsta krievu skolēnu tiesības mācīties dzimtajā valodā. 2. variants. Valsts drīkst integrēt tās teritorijā dzīvojošās nacionālās minoritātes, nosakot, ka to bērni var mācīties tikai valsts valodā. A gadījumā atbalsta rusifikāciju, B gadījumā – pārlatviskošanu.

Personiskās simpātijas (latvieša skatījums). A gadījumā ir jāatbalsta nabaga latvju bērni, kuriem tika uzspiesta riebīgā krievu valoda. B gadījumā ir jāatbalsta latvieši, kuri “cīnās par nācijas izdzīvošanu” un kuriem traucē tie neģēlīgie krievu bērni (krievu skatījums varētu būt pretējs).

Izdevīgums. A gadījumā ir jāatbalsta rusifikācija, jo ir būtiski saglabāt labas attiecības ar Krievijas impēriju. B gadījumā – pārlatviskošanu vai krievu bērnus atkarībā no tā, ar kuru valsti un tautu diplomātiskās attiecības šķiet svarīgākas.

Secinājumi. Ja esi varens un ietekmīgs, drīksti darīt, ko vien vēlies, un lēmumus balstīt uz personiskajām simpātijām vai izdevīguma principu. Ja tu visiem patīc vai arī esi izdevīgs sabiedrotais – lieliski, tev nekas nedraud. Ja esi mazs un nenozīmīgs, viss, ko tu vari darīt, ir naivi cerēt, ka cilvēki izvēlēsies godīguma principu un tev nedarīs pāri.

Starp citu, izņemot godīgumu, visus pārējos kritērijus mēdz dēvēt arī par “liekulību”

Ja geji uzvestos normāli

Daudzi homofobi ir publiski pauduši viedokli, ka grib, lai geji uzvedas normāli. Šiem cilvēkiem par prieku tad arī uzrakstīšu, kā tas īstenībā izpaustos.

Pusaudža gados Jānītis konstatē, ka sievietes viņu seksuāli nesaista, ka viņš ir gejs. Viņš zina, ka būt gejam ir slikti, tāpēc šo faktu no visiem slēpj. Viņš cīnās pret savu seksualitāti un jūtas gauži nelaimīgs. Katram kārtīgam Latvijas patriotam ir jāaprecas un jālaiž pasaulē bērni (lai tauta neizmirtu), tāpēc Jānītis nolemj apprecēt Anniņu. Viņš tai, protams, nesaka, ka ir gejs, tā vietā Jānītis samelo, ka mīl Anniņu. Pēc laulībām Anniņa, protams, regulāri grib seksu. Jānīti tas ikreiz kaitina, jo Anniņa viņu nesaista, taču viņš pakļaujas un īgni dara, ko tā liek (vīra pienākums kā nekā). Viņu attiecības sāk pasliktināties Jānīša īgnuma dēļ – lai gan viņš cenšas būt pieklājīgs un pildīt savus pienākumus, viņam tomēr neizdodas noslēpt īgnumu un neapmierinātību. Viņš jūtas nelaimīgs, un diendienā dzīvojot kopā to nav iespējams no sievas noslēpt.

Anniņa paliek stāvoklī. Piedzimst bērns. Gadu pēc laulībām attiecības ģimenē ir kļuvušas vēsas, bet bērna dēļ abi joprojām turas kopā. Jānītis cīnās ar savu seksualitāti, taču nespēj. Viņš iemīlas Pēterītī. Tā kā laulībā viņš nejūtas seksuāli gandarīts, viņš nespēj noturēties pretī kārdinājumam un sākt Anniņu krāpt ar Pēterīti. Pēc dažiem mēnešiem Anniņa pieķer, ka vīrs viņu krāpj… ar vīrieti. Viņa ir nikna. Viņa sākt Jānīti ienīst, un pieprasa šķiršanos. Viņa vairs nekad mūžā negrib redzēt bijušo vīru, kurš viņu tik nežēlīgi izāzēja.

Jānītis darīja visu tieši tā, kā no viņa prasīja sabiedrības vairākums. Tikai, ai, Anniņas dzīve ir izpostīta, viņa ir zaudējusi vairākus sava mūža gadus, kurus varēja pavadīt, meklējot savu otro pusīti, ar kuru veidot ģimeni un kopīgi pavadīt atlikušo mūžu. Tagad Anniņa ir vientuļā māmiņa. Ja paveiksies, viņa varbūt tomēr atradīs kādu cilvēku, kurš gribēs kļūt par audžutēvu, taču tas ir maz ticams. Anniņa gribēja lielu ģimeni, viņa mīl bērnus, taču šis viņas sapnis tā arī nekad nepiepildīsies. Tā kā vīrieši bērnus nedzemdē, tad vidējo bērnu skaitu valstī būtu jāmēra uz vienu sievieti. Pateicoties Jānītim, Anniņa laida pasaulē nevis trīs, bet gan tikai vienu bērnu. Valsts, kurā ir demogrāfijas krīze (kuru daži politiķi domā “risināt” vēršoties pret homoseksuāliem ļaudīm) ir zaudējusi 2 bērnus, kurus Anniņa būtu varējusi laist pasaulē, ja vien būtu apprecējusi kādu citu cilvēku. Un zaudējis ir arī Jānītis. Viņš ir nelaimīgs.

Nu lūk, zaudē gan valsts, gan Anniņa, gan Jānītis. Bet nacionāli noskaņoti politiķi vienalga atļaujas apgalvot, ka gejiem un lezbietēm ir jāuzvedas normāli, un no tā būs kaut kāds ieguvums.

Starp citu, jautājums latviešu homofobiskajiem nacionālistiem: kā jūs justos, ja kādu dienu uzzinātu, ka jūsu sieva ir lezbiete, kura ikreiz, esot ar jums gultā, aizver acis un domā par savu sapņu sievieti?

Komentārs par abortiem

Komentārs par Ingas Bites rakstu par abortiem un cilvēku tiesībām, kuru var izlasīt šeit.

Cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šī tiesību skola tiesības definē kā tādas, kas nākušas no dabas un pastāv pašas par sevi, ārpus cilvēka gribas.
Abortu jautājumā tiek šķietami pretnostatītas sievietes tiesības un viņas nedzimušā bērna tiesības. Taču, padomājot par to ar „vēsu prātu” un izejot no dabiskajām tiesībām, jāsecina, ka šāds pretnostatījums no dabas viedokļa ir visnotaļ absurds. Sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabas viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tās ir tiesības, kuras šajā jautājumā izriet no dabas likumiem, nevis tiesības no bērna atbrīvoties.
Taču neskatoties uz to, mēs diskutējam par sievietes tiesībām savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Par sievietes tiesībām palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu). Turklāt diskutējam tā, it kā tiesības būtu tikai sievietei, bet bērns viņas miesās būtu traucēklis, no kura jātiek vaļā. Taču bērns jau no ieņemšanas brīža ir atsevišķa persona ar savām individuālām dabiskām tiesībām uz dzīvību.

Inga Bite

Es tā arī nesapratu argumentāciju, kāpēc sievietei ir dabiskas tiesības bērnu saudzēt, aizsargāt, iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt, bet nav dabisku tiesību to nedarīt, proti, bērnu nedzemdēt, no tā atbrīvoties vai pamest (daba sievietei ir piešķīrusi spēju bērnu ne tikai laist pasaulē un izaudzināt, bet arī tikt no tā vaļā). Šis apgalvojums ir tikpat neloģisks, kā, piemēram, pateikt, ka cilvēkam ir dabiskas tiesības aiziet uz mežu, salasīt sēnes un paēst, bet nav tiesību darīt pretējo, proti, slaistīties, gulšņāt un badoties. Bet nu labi, sen jau zinu, ka nav vērts cerēt sagaidīt no cilvēkiem loģisku argumentāciju par dīvainiem apgalvojumiem.

Tātad cilvēktiesības ir kaut kādas dabiskas tiesības, kuras pastāv pašas par sevi, jo ir nākušas “no dabas”… Runājot par dabiskām tiesībām, kas gan var būt vēl dabiskākas uz pašsaprotamākas tiesības, nekā pašam izlemt, ko es daru ar savu ķermeni? Ja kāds grib izveidot sev tetovējumu, nogriezt savu ausi, veikt plastisko operāciju, griezt sev rokas un priecāties par endorfīniem, kuri tad izdalās, viņam ir tiesības to darīt. Ikvienam cilvēkam pieder viņa ķermenis, ar kuru viņš drīkst darīt, ko vien vēlas. Un, ja jau Vinsents van Gogs drīkstēja atbrīvoties no nevajadzīgām auss šūnām vai mūsdienās ikviens var izoperēt vēža šūnas, kāpēc lai nedrīkstētu arī tikt vaļā no vēderā esošām embrija šūnām, kuras cilvēkam traucē?

Vienīgais pretarguments šeit ir bērna tiesības netikt nogalinātam. Un principā šis ir jautājums par to, kurā brīdī šūna top par bērnu, kuram var būt cilvēktiesības. Apgalvojums, ka cilvēks (ar visām savām cilvēktiesībām) rodas mirklī, kad tiek apaugļota olšūna, ir smieklīgs. Vai viena šūna (zigota) ir cilvēks? Nu diez vai. Šūna ir šūna, un cilvēks ir cilvēks. Ar ko zigota atšķiras no neapaugļotas olšūnas? Abām pastāv kaut kāda iespēja nākotnē kļūt par jaunu cilvēku. Ja viena šūna, kurai ir kaut kāda % iespēja tapt par cilvēku, ir cilvēks, nu tad jau ikviena sieviete, kura nenodarbojas ar seksu, reizi mēnesī nogalina pa cilvēkam, un viņu būtu jāuzskata par sērijveida slepkavu. Bet vīrieši ikreiz, kad ononē, vispār “nogalina” miljoniem “cilvēku”.

Tikpat aplami kā uzskatīt zigotu par morālu aģentu ar savu individuālu personību būtu arī pateikt, ka dienu pirms dzemdībām bērns vēl nav cilvēks, un kļūst par tādu tikai piedzimšanas mirklī. Tieši tāpēc robeža starp šūnu un cilvēku ir jānovelk kaut kur tajā 9 mēnešu periodā, kamēr notiek pārtapšana no viena par otro. Tieši tāpēc arī ir pieņemts, ka abortu drīkst veikt tikai līdz 12. nedēļai, tas ir, kamēr vēl embrijs nav pietiekami attīstījies, lai būtu kas vairāk par šūnu pikuci. Un tiem, kam ir kārdinājums pateikt, ka, ja reiz embrijs ir bērns dienu pirms dzemdībām, divas dienas pirms dzemdībām, trīs, četras, piecas un tā skaitot pateikt, ka robeža nav novelkama, atgādināšu, ka šī ir loģikas kļūda. Ja ārā ir +40 grādi, tad ir karsts. Bet +39 grādi taču arī ir karsts? Un 38? 37? 36? Un tā var skaitīt, kamēr nonāk līdz apgalvojumam, ka arī -20 grādos ir karsts, ja vien kaut kur to robežu tomēr nenovelk.

Par embrija tiesībām uz dzīvību tai pašā rakstā Inga Bite teica: “Man mājās pie ledusskapja stāv 9 nedēļas veca bērna ultrasonogrāfijas bilde. (..) Kāpēc tajā brīdī viņai nebija tiesības uz dzīvību, bet tagad [pēc dzimšanas] ir? Tāpēc, ka tagad viņa ir vecāka? Tādā gadījumā tā ir diskriminācija pēc vecuma! Jā, viņa ir vecāka, tomēr joprojām nespēj eksistēt bez citu cilvēku aprūpes un palīdzības. Šajā ziņā situācija ir vienāda gan toreiz, gan tagad. Vai varbūt viņai nebija tiesību dzīvot tāpēc, ka viņas ķermenis nebija proporcionāli attīstīts? Diemžēl arī pēc piedzimšanas ir cilvēki, kas neattīstās proporcionāli. Tāpēc taču netiek apšaubītas viņu tiesības uz dzīvību! Tādā gadījumā tā būtu diskriminācija pēc veselības stāvokļa pazīmes.”

Pēc šādas loģikas sanāk, ka diskriminācija pēc vecuma ir arī pateikt, ka neapaugļota olšūna nav cilvēks, kuru sieviete drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem noskalot podā. Vai arī, diskriminācija ir pienācīgi neapbērēt to šūnu pikuci, ja nedēļu pēc apaugļošanās notiek spontānais aborts. Arguments, ka arī zīdainis nespēj eksistēt bez citu cilvēku palīdzības, ir vienkārši smieklīgs. Ja aborta vietā būtu iespējams izņemt embriju no mātes dzemdes un pēc tam to dzīvu implantēt tās sievietes dzemdē, kura šo embriju grib iznēsāt un adoptēt, tad tik tiešām nebūtu nekādas nepieciešamības pārraukt tā attīstību. Pēc bērna dzimšanas neviens ar varu nespiež māti uzņemties par šo bērnu rūpes – ja viņa to negrib, bērns tiek adoptēts, un, ja kāds cits vēlas uzņemties rūpes par šo bērnu, tad ir muļķīgi dot mātei tiesības viņu nogalināt. Tieši tāpat māti nevar ar varu piespiest arī šo bērnu iznēsāt, ja viņa to negrib. Un runa šeit nav par to, vai embrijs ir proporcionāli attīstīts. Runa ir par to, kura nedēļā embrijs ir pietiekami attīstījies, lai vispār varētu sākt runāt par to, ka viņš jau ir uzskatāms par cilvēku.

Starp citu, no dabas likumiem sievietei nav nekādu tiesību “šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav”. Leopardu mamma ar kaķēniem ir daudz sliktākā situācijā par tēviņu, kuram bērnu nav, un kuram ir ne tikai lielāka muskuļu masa, bet arī mazāk mutu, kuras jābaro. Un nav arī nekādu dabisku tiesību “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”. Dabā pastāv tikai un vienīgi iespēja, nevis tiesības mēģināt to izdarīt gadījumā, ja māte to vēlas. Savukārt, ja māte to nevēlas darīt, viņai ir arī iespēja bērnu pamest un neizaudzināt, proti, tikt no tā vaļā. Bet visu aizsardzību, kura ir nepieciešama, lai garantētu šo iespēju “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”, ir izvēlējusies nodrošināt cilvēku sabiedrība. Un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā mums būtu jāsaskaras ar to pašu problēmu, kuru leopardu mammai – ikviens, kam vien nav slinkuma, varētu mēģināt bērnus nogalēt un neļaut īstenot šo iespēju tos izaudzināt.

Pārējie argumenti pret abortiem ir vēl nožēlojamāki: “Aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem” un “nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu.” Pirmkārt, neauglības risks katram pašam ir jāizvērtē un jāpieņem lēmums balstoties uz savām interesēm. Otrkārt, nezināju, ka valstij ir pienākums rūpēties par cilvēku emocionālo labklājību un sargāt viņus no tukšuma sajūtas. Tad jau laikam vajag arī pasargāt cilvēkus no, piemēram, iemīlēšanās, jo tā mēdz beigties ar sirdssāpēm? Tikai, ai, bet kā gan valsts var zināt, kas cilvēkam radīs lielākas emocionālās sāpēs? Varbūt traumatiskāk būs tomēr laist pasaulē to negribēto bērnu? Vai arī traumatiskāk būs laist pasaulē bērnu brīdī, kad tev nav naudas, lai viņu pabarotu? Gan jau katrs cilvēks pats labāk zinās, ka viņam būs emocionāli smagāk vai vieglāk.

Vēl es atļaušos arī norādīt uz konsistences trūkumu un liekulību, kas bieži vien parādās šajā debatē.
Apgalvojums, ka dzīvība ir svēta, ir liekulīgs un smieklīgs. Laikam to irākiešu un afgāņu bērnu dzīvības, kurus mēs esam palīdzējuši nogalināt, nebūt nav vairs tik svētas? Un kā ar tiem bomžiem, kuri ziemā nosalst uz ielas? Kā ar tiem cilvēkiem, kuri nomirst, jo nevar atļauties samaksāt par medikamentiem un ārsta pakalpojumiem? Kā ar tiem bērniem, kuri ir dzimuši nelabvēlīgās ģimenēs, un kuru dzīves izvēršas visnotaļ nožēlojamas? Pie tam šī “svētā” bērna dzīvība mūsu politiķiem rūp tikai līdz dzemdību dienai, pēc tam māte ar mazo var kaut vai palikt bez naudas un uz ielas, par to jau ir vienalga. Cilvēki, kuri saka, ka abortus ir jāaizliedz, parasti paši nav bijuši situācijā, ka vēderā ir bērns, par kuru tu zini, ka nebūs naudas, lai viņu pēc tam pabarotu, lai viņam nodrošinātu laimīgu dzīvi. Viņi nedomā, ko nozīmē diskutēt ar bērna tēvu, kurš piedraud pamest uz ielas, ja netiks veiks aborts.

Savukārt, svētulīgiem morāles aizstāvjiem vispār labāk derētu paklusēt. Tu uzskati, ka 16 gadu vecumā nevajadzētu gulēt ar pirmo sastapto daudzmaz simpātisko cilvēku? Ļoti jauki, nu tad tu drīksti pats to nedarīt un saglabāt nevainību līdz laulībām, bet nav ko mēģināt šo savu izvēli uzspiest citiem cilvēkiem, kuri šai idejai nepiekrīt. Ja sabiedrībā ģimene netiek uzskatīta par vērtību, nu neko darīt, jo katrs pats var izvēlēties, kā dzīvot. Un labāk nemaz nemēģiniet iekļaut skolu mācību programmās stundas, kurās jaunajai paaudzei mācīs, ka nebaudīt dzīvi (lasi:seksu) ir labi. Neviens skolēns to tāpat neuztvers nopietni. Tieši tāpat kā es neuztvēru nopietni pamatskolas ētikas mācību stundas. Starp citu, tieši ētikas stundas man bija vislabākā apmācība par melošanas lietderīgumu – es tolaik uzzināju, ka man ir jāmelo un jāraksta tas, ko skolotāja grib dzirdēt, jo pretējā gadījumā man skolu nepabeigt.

Mans personiskais viedoklis ir, ka es neatbalstu abortus. Ir ļoti skumji, ka tie tiek veikti, un, man tas, protams, nepatīk, taču tas man nedod nekādas tiesības rosināt likumus, kuri noteiktu citām sievietēm, ko viņas drīkst vai nedrīkst darīt. Man nav tiesību izlemt citu cilvēku vietā. Šajā jautājumā (tāpat kā daudzos citos) es varu lemt tikai un vienīgi par to, ko es pati izvēlos darīt. Vienīgais, ko es drīkstu, ir argumentēt un mēģināt cilvēkus pārliecināt, ka veikt abortu ir slikti. Vēl es drīkstu arī rosināt likumus, kuri palīdzētu topošajām vientuļajām mātēm, kuru draugi nāk klajā ar ultimātu: vai nu veiksi abortu, vai arī es tevi pametīšu. Un es drīkstu arī teikt, ka ir nepieciešami lielāki bērna kopšanas pabalsti, lai cilvēkiem, plānojot laist pasaulē bērniņu, nebūtu jāizdara izvēle kļūt par nabagiem, jo šobrīd pēc bērna piedzimšanas ievērojami pasliktinās vecāku materiālais stāvoklis, un ne visi to var atļauties. Un tas arī ir viss. Es varu tikai paust savu viedokli un argumentēt, bet galīgā izvēle vienmēr paliek katra paša ziņā.

Kāpēc mana nostāja ir šāda? Ir kāds slavens citāts, kuru nepatiesi piedēvē Voltēram: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” Es varētu teikt līdzīgi: “Man nepatīk tas, ko jūs darāt ar savu dzīvi, ķermeni, prāta spējām vai uz Zemes atvēlēto laiku, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīšos par jūsu tiesībām to darīt.” Es cīnīšos par ikviena cilvēka tiesībām pašam izlemt, kā viņš grib dzīvot (tik ilgi, kamēr šis cilvēks nepastrādā kādu noziegumu, ar kuru tiek kaitēts kādam citam). Man varbūt nepatīk aborti, vienas nakts sakari, dzeršana ballītēs, smēķēšana, vieglās narkotikas, incests, prostitūcija, pornogrāfiska satura filmas, vardarbība videospēlēs, kristietība vai vēl sazin kas, bet es uzskatu, ka mans pienākums ir cīnīties par cilvēku tiesībām to visu darīt un izmantot, ja vien viņi paši tā izlemj.

Bet tiem politiķiem, kuri uzskata, ka sieviete ir valstij piederošs vaislas lops, kurai nav jābūt nekādām tiesībām pašai lemt par savu dzīvi un ķermeni un kurai ir jāuzlabo valsts demogrāfisko situāciju, pateikšu, ka ikreiz, kad dzirdu kādu par mani šādi runājam, rodas kāre pieņemt līdzīgu nostāju attiecībā pret šo valsti: “Latvija ir kā slaucamā govs, kuru izmantot, tik ilgi, kamēr var, lai pēc tam pārceltos uz zaļākām pļavām ārzemēs”. Nu, patika? Vai varbūt abpusēja cieņa, nevis kāre izmantot tomēr būtu labāk?

Par liekulību

Ja kāds nelaimīgs pašnāvnieks nolec no tilta,
Paliek asiņu traipi no ķermeņa silta.
Par to ļaudis kā vārnu pulks klaigā un ķērc,
Jo šis nesmukais skats gaužu žēlabu vērts.

Bet, ja noslēpies mājās kāds vēnas griež pušu,
Lai tik neaizmirst nesmuko izdarīt klusu!
Kāpēc izvēlas nomirt kāds, ļaudis tam nevaicā,
Ka tik dara to klusi un skatu tas nemaitā.

Un, ja klaidonis nedzīvo, izvēlas dzert,
Tikai dūšas nav pēdējo soli tam spert,
Par to vienalga – rūpes te liekuļu cirks,
Vien par publisku neslavu asarās mirks.

Un vēl skata pēc nožogot tiltu tie naudu dos,
Kamēr rūpēs par cilvēku dzīvību gauduļos.
Visas publiskās vietas tad cītīgāk apsargās,
Un no asiņu traipiem tās tīras tā pasargās.
————

Tātad, rezumējums par visu to ķērkšanu, kas notika par 7. jūnijā, no Vanšu tilta nolecot, izdarīto pašnāvību.

Vienā vārdā: “liekulība”.

Raidījumā “Sastrēgumstunda” piedāvātie “risinājumi”

1. Lēmums ar kaut ko nosmērēt vantis, lai neviens tur nevar uzrāpties.
Un ko pēc tam? Saliksim visur Rīgā žogus un pie katras augstceltnes pa sargam, lai neviens nevarētu publiski sev pārgriezt rīkli pie Saeimas nama vai sevi aizdedzināt pie Brīvības pieminekļa? Ja cilvēks gribēs no dzīves aiziet publiski, viņš atradīs veidu, kā to izdarīt. Pie tam pašnāvību statistiku ar šo nesamazināt (ja nevarēs publiski, to var izdarīt arī klusītēm meža vidū). Ja mērķis ir nevis samazināt pašnāvnieku skaitu, bet gan vienkārši novērst sastrēgumus uz Vanšu tilta, nu tad, lūdzu, tā arī pasakiet, un nevajag te liekuļot!

2. Ideja iegādāties gaisa spilvenu.
Klajš populisms. Cik liels tas gaisa spilvens būs? Tik liels, ka visu tiltu noklās? Vai arī pietiekami mazs, lai pašnāvnieks varētu paskatīties, kur to noliek, un tad lekt pretējā virzienā? Pie tam vantis vienalga taču ir augstākas, nekā maksimālais augstums, no kura nolecot uz gaisa spilvena, cilvēks var izdzīvot. Daudz lietderīgāk būtu piešķirt papildus finansējumu psihologiem un krīzes konsultantiem, kuri bez maksas strādā ar krīzē nonākušiem cilvēkiem. Tikai, ai, to jau neviens neredzēs. Arī rezultātus publiski nerādīs. Rīgas domei “izdevīgāk” ir nopirkt to bezjēdzīgo gaisa spilvenu, sasaukt žurnālistus ar fotokamerām un tad vēlētāju priekšā padižoties, cik ļoti viņi rūpējas par cilvēku dzīvībām. Bet rezultātā šādi visticamāk nevienu tā arī neizglābs.

3. Nelikšanās ne zinis par “sociālajiem pašnāvniekiem” un tiem cilvēkiem, kuri no dzīves šķiras vienatnē, kaut kur noslēpušies.
Tieši šis, manuprāt, arī vislabāk parāda “sērotāju” liekulību. Pirmkārt, Latvijā ir tūkstošiem bomžu, kuri sabiedrībai ir miruši. Šiem cilvēkiem vienkārši nepietika dūšas sevi nonāvēt fiziski, bet, manuprāt, izvēle nodzerties un palikt uz ielas nav ne par matu labāka, nekā izvēle izdarīt pašnāvību. Otrkārt, simtiem cilvēku Latvijā katru gadu izdara pašnāvību vienatnē kaut kur noslēpušies. Neizskatījās, ka politiķi ir gatavi kaut ko darīt, lai glābtu šos cilvēkus. Svarīgi ir, ka tik kāds neizdara publisku pašnāvību, tādējādi ar savu līķi pabojājot skaisto Vecrīgas ainavu.

Nožēlojama vainīgo meklēšana

1. Vainīgi ir glābšanas dienesti.
Glābšanas dienesti var izglābt pašnāvnieka dzīvību tikai tad, ja viņš ir tik neveikls, ka nav spējīgs iecerēto “darbu” paveikt kā nākas. Pretējā gadījumā, ja cilvēks ir nolēmis no dzīves aiziet, viņu var izglābt tikai sasienot rokas un kājas, ko šajā gadījumā izdarīt nevarēja.

2. Vainīgi ir tuvinieki un cilvēki, kuri šo jaunieti pazina.
Es šo uzskatu par absurdu ne tikai tāpēc, ka parasti pašnāvnieki nepaziņo par saviem plāniem, lai tuvinieki varētu ķerties pie viņu apčubināšanas, tādējādi glābjot noskumušā cilvēka dzīvību (tie, kuri runā par sevis nonāvēšanu parasti nemaz neplāno to izdarīt, viņi vienkārši grib pievērst sev uzmanību un tādā veidā lūgt palīdzību). Galvenokārt šis ir absurds, jo katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi. Nevienam nav pienākuma apčubināt un izdabāt tiem, kuri visu laiku žēlā balstiņā čīkst, ka viņiem ir grūti. Tas, ka kāds cilvēks netiek galā ar savu dzīvi, nav pietiekams iemesls, lai varētu pieprasīt upurus no tiem cilvēkiem, kuri ir spējīgi pārvarēt grūtības, uzņemties par sevi atbildību un ar dzīvi tikt galā. Ikviens cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi, saviem nepilngadīgajiem bērniem, mājdzīvniekiem un (reizēm) arī par noziegumiem, kurus viņš pastrādā, tādējādi kaitējot kādam citam. Protams, ir labi palīdzēt līdzcilvēkiem brīžos, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, taču “ir labi to izdarīt” nebūt nenozīmē to pašu, ko “tev ir pienākums to izdarīt” un “ja tu to neizdarīsi, būsi vainīgs un atbildēsi par sekām”.

3. Vainīgi ir autovadītāji, kuri neapstājās, kad viņš tikko sāka kāpt augšup.
Šeit ir tā pati problēma. Protams, ir jauki, ja cilvēkam svarīgāk šķiet painteresēties, kāpēc uz ielas ieraudzīts cilvēks dara kaut ko bīstamu, nekā steigties savās darīšanās. Taču nevienam nav pienākuma to darīt, tātad neviens arī nav vainīgs, ja to neizdara.

4. Vainīga ir valsts, kura iekūlās krīzē.
Diemžēl tos ārzemju baņķierus, kuru dēļ pasaulē sākās krīze, cietumā neviens tā arī neiemeta. Prasīt atbildību no Pēterīša, kurš krīzē savilka jostiņu, par to, ka Jānītis redz bija vājāks cilvēciņš un jostiņu savilkt nejaudāja, laikam būtu absurdi. Prasīt atbildību no Latvijas politiķiem… Nu tas jau ir garš stāsts. Kalvīti vainot īsti nevar, jo viņam bija vēlētāju atbalsts un viņš darīja tikai to, ko no viņa vēlējās sagaidīt. Par to, vai Dombrovska krīzes pārvarēšanas metode bija labākais, ko varēja darīt, ekonomisti vēl joprojām diskutē, tā ka viņu vainot arī laikam nevar.

Secinājumi

Kā būtu vienkārši atzīt, ka cilvēkam ir tiesības izlemt aiziet no dzīves, ja viņš tiešām to vēlas? Es uzskatu, ka ikviens ar savu dzīvi drīkst darīt ko vien vēlas tik ilgi, kamēr nenodara kaitējumu citiem (nepastrādā noziegumus). Ja kāds negrib dzīvot, citiem nav tiesību piespiest to darīt. Var tikai mēģināt šim cilvēkam palīdzēt, lai viņa dzīve uzlabotos, un viņš pārdomātu. Valstij un Latvijas sabiedrībai noteikti būtu jācenšas radīt tādus apstākļus, lai cilvēki gribētu dzīvot, nevis šķirties no dzīves. Būtu arī jāmēģina glābt pašnāvniekus, jo pēc pirmā pašnāvības mēģinājuma izglābtie cilvēki bieži vien pēc tam otrreiz vairs nemēģina padarīt sev galu. Bet ir arī daļa, kas veic otro pašnāvības mēģinājumu, un tas visbiežāk ir veiksmīgs. Un ir jāsamierinās ar to, ka ikvienā sabiedrībā kaut kāds skaits laužu izvēlēsies šķirties no dzīves, un viņiem ir tiesības to darīt.

Ko sabiedrība var darīt, lai radītu tādus apstākļus, kuros pēc iespējas mazāk cilvēku gribētu izdarīt pašnāvību? Te ir jāsāk ar pašnāvību cēloņu analizēšanu. Ja nu kādam tiešām rūp šī problēma, tad varu pastāstīt par iespējamajiem risinājumiem, kurus neviens tāpat neīstenos, jo tie ir gana sarežģīti un tāpat nevarēs novērst visas pašnāvības, tikai kādu nelielu daļu.

1. Nevienlīdzības samazināšana. Visas sociālās problēmas, tai skaitā arī pašnāvības, ir izplatītākas sabiedrībās, kurās ir nevienlīdzīgāks ienākumu līmenis. Ja tev nav mašīnas un tavam kaimiņam nav mašīnas, tad jūs abi esat draugi, pārvietojaties ar kājām vai divriteni, priecājaties par dzīvi un kopīgi izklaidējaties. Ja tev nav mašīnas, tu cīnies, lai savilktu galus kopā un izdzīvotu, bet tavam kaimiņam ir luksus auto, tad gan sākas tādas problēmas kā depresija, mazvērtīguma sajūta, skaudība utt. Par šo problēmu vairāk var uzzināt šajā pētījumā. Te gan jāpiebilst, ka šobrīd Latvijas valdība ir izvēlējusies nekādi neiejaukties valsts ekonomikā, ar sociālajiem jautājumiem nodarboties minimāli un ne cik neizlīdzināt iedzīvotāju ienākumus ar progresīvā nodokļa palīdzību, tā ka varu gandrīz droši apgalvot, ka šai ziņā nekas netiks darīts. Tā ka, ja gribat dzīvot vienlīdzīgākā sabiedrībā, brauciet uz valstīm, kur politikā dominē sociāldemokrātiskās idejas!

2. Palīdzība cilvēkiem krīzes brīžos. Ja cilvēks visu laiku dzīvo sliktos apstākļos, viņš pie tā jau ir pieradis, un uzskata, ka tie ir nevis slikti, bet gan normāli apstākļi. Pie pakāpeniskas apstākļu pasliktināšanās cilvēki arī parasti palēnām pierod un samierinās. Bet, ja cilvēks dzīvoja labi, bet tad sākas krīze, viņš pēkšņi visu zaudē, un dzīves kvalitāte ievērojami pasliktinās, tad daļa cilvēku vienkārši netiek galā un sāk domāt, ka vairāk nav vērts dzīvot. Tieši tas arī notika 2008. gadā ekonomiskās krīzes laikā, kad palielinājās pašnāvību skaits. Taču šī ir problēma visu laiku, jo krīzes mēdz būt ne tikai valsts mērogā, bet arī vienam cilvēkam. Šo problēmu var samazināt, sniedzot emocionālu atbalstu, psihologa konsultācijas, drauga plecu tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.

3. Tomēr galvenais pašnāvību cēlonis nekādi nav saistīts ar naudu. Tā ir depresija, vientulība, draugu trūkums, neveiksmīgas attiecības ar līdzcilvēkiem utt. To var risināt, sniedzot cilvēkiem psihologa palīdzību, kā arī ikvienam cilvēkam veidojot ciešākas un draudzīgākas attiecības ar līdzcilvēkiem. Nav jābaidās izstāstīt draugiem un tuviniekiem par savām raizēm, būt atklātākam utt., jo tas palīdz tikt galā ar grūtībām un justies labāk. Tikai arī šis netiks darīts, jo Latvijas sabiedrībā to vienkārši nav pieņemts darīt. Ko lai dara… Tāda nu ir dzīve. Tā ka pašnāvību skaits Latvijā visticamāk nesamazināsies, un visi noraizējušies ļautiņi (it īpaši politiķi) varētu beigt liekuļot. Vai vismaz atbalstīt papildus finansējuma piešķiršanu psihologiem, kuri strādā ar izmisumā nonākušajiem cilvēkiem. Vismaz to būtu iespējams izdarīt, un kaut ko mazliet tas dotu. Bet kopumā problēma nekur nepazudīs.