Avestra

::esejas un dzeja::

Category Archives: Esejas

Arguments akadēmiskajās debatēs (un ne tikai)

Šis materiāls ir par to, kā izskaidrot argumentus akadēmiskajās debatēs, taču šie principi ir vispārīgi un var noderēt ikvienam, kurš vēlas iemācīties pamatot savu viedokli jebkurā dzīves situācijā.

Kas ir arguments?

.
Arguments ir apgalvojums ar tā pamatojumu. Tas sastāv no secinājuma (apgalvojuma) un vienas vai vairākām premisām (iemesliem, kuri pamato šo secinājumu). Premisas var būt iepriekšējo diskusiju secinājumi, fakti, statistika, novērojumi, ekspertu un zinātnieku secinājumi, vispāratzītas patiesības, morāles principi utt.

Arguments var būt induktīvs vai deduktīvs. Deduktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, tad arī argumenta secinājums noteikti būs patiess, jo nav iespējams pieņemt premisas, bet noliegt secinājumu, nenonākot loģikas pretrunā. Piemēram,

Tā kā visi Latvijas prezidenti ir vismaz 40 gadus veci (premisa),
un Andris Bērziņš ir Latvijas prezidents (premisa),
tātad Andris Bērziņš ir vismaz 40 gadus vecs (secinājums).

Induktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, secinājums var arī nebūt patiess, tomēr premisas nodrošina būtiskus pierādījumus secinājuma patiesumam. Piemēram, var uzskaitīt dažādus iemeslus (kompetence, zināšanas, sabiedrības simpātijas), kāpēc kāds politiķis varētu tikt izvirzīts par prezidenta amata kandidātu, taču, lai gan šie iemesli parāda, ka šim notikumam ir liela varbūtība, šīs premisas vienalga nav pietiekamas, lai garantētu secinājuma patiesumu.

Reizēm induktīvus argumentus ir iespējams pārveidot par deduktīviem argumentiem, tādējādi tos padarot pārliecinošākus. Piemērs:

Tā kā vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa nejaušas nāves (premisa),
        jo notiek nelaimes gadījumi (pakārtota premisa),
        un nav iespējams novērst bērnu piekļuvi ieročiem (pakārtota premisa),
un vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa slepkavības (premisa),
un šaujamieroču pieejamības apgrūtināšana samazinātu negadījumu un slepkavību skaitu (premisa),
        jo mazākam cilvēku skaitam mājās būtu ieroči (pakārtota premisa),
tātad mums ir jāierobežo šaujamieroču pieejamība (secinājums).
Šim var pielikt morālu premisu “un valstij, pieņemot likumus, ir jādara viss iespējamais, lai novērstu nejaušas un bezjēdzīgas nāves”, tādējādi to pārveidojot par deduktīvu argumentu.

Kāpēc nepieciešams argumenta izklāsts?

.
Debatēs nepietiek vienkārši pateikt, piemēram,

Tā kā nogalināt cilvēkus ir slikti (premisa),
un embriji arī ir cilvēki (premisa),
un veicot abortu embrija dzīvība tiek atņemta (premisa),
tātad abortus ir jāaizliedz (secinājums).

Lai klausītājus pārliecinātu, ir nepieciešams izskaidrot un pamatot premisu patiesumu, kā arī parādīt, kādā veidā šīs premisas pierāda secinājumu. Nepietiek vienkārši pateikt vienu teikumu un cerēt, ka klausītājiem viss būs skaidrs, viņi visu sapratīs, teiktajam piekritīs un neko neapšaubīs.

Vai ir gari jāizskaidro pamatojums katrai no argumentā izmantotajām premisām? Ne obligāti. Ir jāpamato visas tās premisas, ko pretinieks vai klausītāji varētu apstrīdēt, uzskatot, ka šī premisa ir nepatiesa. Ir jāizskaidro arī tās premisas, kuras cilvēkiem pirmajā brīdī var šķist grūti saprotamas vai maz ticamas. Savukārt, ja kāda premisa ir tik pašsaprotama, ka ikviens sabiedrības loceklis tai piekrīt (piemēram, zinātniski pierādīti un visiem zināmi fakti vai pamatvērtības, par ko visi ir vienojušies) tad nav vērts tērēt laiku šīs premisas pamatošanai. Cik dziļi katra no premisām ir jāizskaidro? Lielā mēra tas ir atkarīgs no tā, cik ilgs ir runai atvēlētais laiks. Tomēr vēlams ir dziļāk izskaidrot tās premisas, par kurām ir zināms, ka pretējo uzskatu aizstāvji varētu apstrīdēt tieši tās. Jo mazāk ticama ir kāda premisa, jo proporcionāli dziļāks tās izskaidrojums ir vajadzīgs.

Iepriekš dotajā piemērā nav vērts aizrauties ar garu skaidrojumu par to, kāpēc nogalināt cilvēkus ir slikti (vairums sabiedrības to neapstrīd). Tā vietā debatēs par abortiem galvenais strīdīgais jautājums ir par to, kas tiek saprasts ar vārdu “cilvēks”, proti, pēc kādām pazīmēm tiek izdarīts secinājums, ka arī mēnesi vecs embrijs ir cilvēks, kuram ir tādas pašas tiesības uz dzīvību, kā, piemēram, 9 mēnešus vecam auglim (pamatojums otrajai premisai). Gadījumā, ja debatē pretinieks tomēr izlemj apstrīdēt premisu, ka nogalināt cilvēkus ir slikti, tad gan pēc tam nākamajā runā ir jāpamato, kāpēc slepkavības tomēr nav kaut kas labs.

Kā izklāstīt argumentu?

.
Parasti akadēmiskajās debatēs katrs runātājs uzstājas ar piecu līdz septiņu minūšu runu, kuras laikā izstāsta vienu līdz trīs dažādus argumentus. Iesācēji bieži brīnās, kāpēc runā ir nepieciešami atsevišķi argumenti, kāpēc nevar vienkārši uzstāties ar runu, kura atbalsta pozīciju, kuru man debatē jāaizstāv? Pirmkārt, šādā runā neizbēgami parādītos vairākas idejas un cerams arī piemēri, kuri parāda, kāpēc konkrētā pozīcija būtu jāatbalsta. Tas nozīmē, ka jautājums “kāpēc ir nepieciešami atsevišķi argumenti” būtībā nozīmē citu jautājumu: “Vai man vajadzētu uzticēties klausītājiem un tiesnešiem, ka viņi manā haotiskajā runā manā vietā identificēs būtiskākos iemeslus jeb argumentus?” Tā kā tiesneši ir tikai parasti mirstīgie, kuriem nav dievišķu spēju sakārtot haosu un izprast nesakarīgas runas, atbilde ir “nē”. Šī iemesla dēļ runai ir jābūt loģiski strukturētai, argumentiem ir jābūt nodalītiem vienam no otra, lai klausītājiem būtu vieglāk izsekot runā teiktajam un to saprast.

Argumenta izklāstā ir 4 daļas: 1) argumenta nosaukums, 2) argumenta izskaidrojums, 3) piemērs, 4) sasaiste ar rezolūciju.

1. Argumenta nosaukums. Īss, vienkāršs teikums, kurā apgalvojuma formā pasaka, par ko ir šis arguments. Nosaukums pilda virsraksta funkciju, pateicoties kuram klausītāji uzzina, par ko tālāk tiks runāts. Argumenta nosaukumā pasaka, kāpēc ir nepieciešams ieviest, vai kas notiks, ja tiks ieviests dotais priekšlikums. Argumenta nosaukumā ietver sākumpunktu (plānoto darbību) un gala punktu (rezultātu), pie kura nonāks.

2. Argumenta izskaidrojums. Pierāda, kā un kāpēc šis apgalvojums ir patiess, izskaidrojot, kādā veidā debatētājs ir nonācis pie šādas atziņas. Debatētājam ir jāparāda loģiskā ķēde (iemeslu un seku savstarpējā sakarība), kādā veidā no sākotnējā stāvokļa A izriet B un no B savukārt seko gala stāvoklis C (A→B→C), kā arī jāpamato, kāpēc gala stāvoklis C ir vai nu labs vai slikts, proti, vēlams vai nevēlams.

3. Piemērs/i. Piemērus izmanto, lai 1) padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, 2) padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

4. Sasaiste ar rezolūciju. Ar to atbild uz jautājumu, kā šis arguments pierāda debatētāja pozīciju, kā tieši tas pamato vai apgāž rezolūcijā pausto. Šo daļu var izlaist tajos gadījumos, kad ir pilnīgi pašsaprotami, kā konkrētais arguments sasaistās ar rezolūciju, un ikvienam klausītājam tāpat jau ir skaidrs, kāpēc debatētājs par to vispār runāja.

Piemērs. Rezolūcija: “Šī valdība aizliegs abortus”.
1. Nosaukums. Ir jāaizliedz aborti, jo, veicot abortu (A) tiek pārkāptas bērna tiesības netikt nogalinātam (E).
2. Izskaidrojums. Veicot abortu (A) embrijam tiek atņemta dzīvība (B). Arī nedzimis bērns ir cilvēks, tam ir cilvēka DNS, tas ir atsevišķa būtne, tas var patstāvīgi kustēties, tam ir cilvēka iekšējie orgāni. No tikko piedzimuša zīdaiņa, kura tiesības uz dzīvību mēs garantējam, embrijs atšķiras tikai ar to, ka ir par dažiem mēnešiem jaunāks (D). Tātad, veicot abortu, tiek pārkāptas bērna tiesības uz dzīvību (E), un to mēs nedrīkstam darīt, subjektīvi nosakot, ka līdz kaut kādam vecumam bērnus drīkst slepkavot, jo gan pasaulē vispāratzītais cilvēktiesību likums, gan arī vispārpieņemtie morāles principi nosaka, ka nevienu cilvēku nedrīkst nogalināt, neatkarīgi no viņa vecuma, dzimuma, ādas krāsas, veselības stāvokļa vai kādām citām pazīmēm (pamatojums, kāpēc gala rezultāts ir slikts).
3. Piemērs. Šo cilvēktiesību principu mēs attiecinām uz visām cilvēku grupām. Piemēram, mēs nenogalinām arī garīgi smagi slimus cilvēkus, kuru prāta spējas neatbilst normāla cilvēka līmenim vai kuri, tāpat kā embrijs, neapzinās sevi un apkārtējo pasauli. Nedzimuši bērni nedrīkst būt vienīgais izņēmums, kuru tiesības netikt nonāvētiem mēs atteiktos garantēt, jo šie bērni arī ir cilvēki.
4. Sasaiste ar rezolūciju. Es nupat pierādīju, ka arī nedzimušam bērnam ir tiesības uz dzīvību. Aborti ir jāaizliedz, lai šīs tiesības nodrošinātu, pretējā gadījumā māte var izvēlēties savu nedzimušo bērnu nonāvēt.

Argumentu tipi un atšķirības to izskaidrojumā

.
Debatēs izmantotos argumentus var iedalīt divās lielās grupās: 1) cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti, 2) principu argumenti.

1. Cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti. Tajos runā par labām vai sliktām sekām, kas iestātos kaut kādas rīcības rezultātā. Šie argumenti parasti ir šādā formā:

Ja izdara X (cēlonis), notiek Y (sekas),
Y ir labi/slikti, jo dod/samazina… (laimi, ekonomikas izaugsmi, uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti, labāku veselību, utt.),
tātad ir/nav jādara X.

Labs utilitārais arguments izpilda šādus kritērijus: 1) pastāv augsta varbūtība, ka minētās sekas tik tiešām iestātos, 2) ir liels ietekmēto cilvēku skaits, 3) ir būtiska ietekme šo cilvēku dzīvēs.

Utilitāro argumentu izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:
1) kas notiks (piemēram, “valstij ir jāapmaksā neauglīgu pāru ārstēšanu, jo neauglības ārstēšana [A] uzlabos demogrāfisko situāciju [C]”);
2) kāpēc tas notiks, un kā no pašreizējā stāvokļa A nonāks pie konkrētā rezultāta C, proti, loģiskās ķēdes (A→B→C) izskaidrošana (šajā gadījumā – kāpēc ārstējot neauglīgus pārus [A] izdosies būtiski palielināt dzimstību [B] un kā tas uzlabos Latvijas demogrāfisko situāciju [C]);
3) kāpēc gala rezultāts C ir labs un vēlams vai slikts un nevēlams (kāpēc demogrāfiskās situācijas uzlabošana [C] ir kaut kas labs).

2. Principu argumenti. Tajos runā par vērtībām, principiem, taisnīgumu, pienākumiem, tiesībām utt.

Šie argumenti mēdz būt daudz dažādās formās, piemēram:

X veicina/samazina Y (kaut kādu vērtību: brīvību, vienlīdzību, taisnīgumu, saticību, utt.), jo…
Y ir labi, jo…
tātad ir/nav jādara X.
Piemērs. Bezmaksas augstākā izglītība visiem studentiem palielina iespēju vienlīdzību dzīvē un darba tirgū, jo…

X ir Y, jo…
Y ir kaut kas labs/slikts, jo…
tātad X vajag/nedrīkst darīt.
Piemērs. Nāvessods cilvēkiem, kuri ir pastrādājuši slepkavības, ir taisnīgs sods, jo…

X (kaut kāda rīcība) ir Y (valsts/sabiedrības/indivīda) pienākums, jo…
Y ir jāpilda savi pienākumi, jo…
tātad ir jādara X.
Piemērs. Palīdzības sniegšana nabadzīgajām Āfrikas valstīm ir bagāto valstu pienākums, jo…

Darot X, tiek panākts Y,
valstij/sabiedrībai/indivīdam ir jādara/nav tiesību darīt Y,
tātad ir jādara/nedrīkst darīt X.
Piemērs. Ar likumu aizliedzot pircējiem uzlauzt DRM (Digital Rights Management), tiek ierobežota cilvēku brīvība rīkoties ar sev piederošo kustamo mantu atbilstoši savām vēlmēm, jo…

Gadījumos X ir jādara/nedrīkst darīt Y, jo…
šis ir X gadījums, jo…
tātad ir jādara Y.
Piemērs. Gadījumos, kad kāda indivīda darbība nerada kaitējumu citiem sabiedrības locekļiem, nedrīkst ierobežot šī cilvēka brīvību veikt konkrēto darbību, jo…

Principu argumentos debatētāja uzdevums ir, parādot loģisko ķēdi, pamatot, kāpēc konkrētajā situācijā var runāt pat attiecīgo principu/vērtību un kāpēc šis princips vai vērtība ir kaut kas labs un svarīgs. Principu argumentos bieži vien pamato, minot precedentus (piemērus), kur sabiedrība ir rīkojusies tādā pašā veidā, paskaidrojot, kāpēc šoreiz situācija ir pēc būtības tāda pati kā šai piemērā.

Argumenta izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:
1) kas tas ir (piemēram, “valsts nedrīkst apmaksāt neauglīgu pāru ārstēšanu, jo mākslīgā in vitro apaugļošana [A] ir dzīvības zaimošana [C]” vai “valstij ir jānodrošina bezmaksas augstākā izglītība visiem studentiem, jo bezmaksas izglītība [A], palielina iespēju vienlīdzību [C] dzīvē un darba tirgū);
2) kāpēc tas tā ir (šajā gadījumā, paskaidrot, kādā veidā, veicot mākslīgo apaugļošanu, tiek zaimota dzīvība vai, kā vienlīdzīga piekļuve izglītībai palielina iespēju vienlīdzību (A→B→C));
3) kāpēc tas ir labi vai slikti (šajā gadījumā – kāpēc zaimot dzīvību [C] ir slikti un amorāli vai kāpēc iespēju vienlīdzība [C] ir kaut kas labs).

Kur atrast un kā izmantot piemērus?

.
Piemērus izmanto, lai 1) padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, 2) padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

1. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt doto argumentu ticamu.

Ar šiem piemēriem debatētājs mēģina panākt, ka klausītājs viņa argumentā paustajam apgalvojumam notic. Tas nozīmē, ka šādiem piemēriem ir jābūt 1) īstiem, nevis hipotētiskiem; 2) vispārīgiem; 3) nozīmīgiem.

Izmanto īstus piemērus. Debatēs bieži vien mēģina pierādīt kādu hipotēzi par to, kas notiks, ja valdība kaut ko izdarīs, piemēram, apgalvo, ka, “ja veiks militāru iebrukumu Sīrijā, izdosies nodrošināt mieru šai valstī”. Šajos gadījumos var teorētiski pierādīt loģisko saikni, kā nonāk no sākumpunkta līdz sekām, bet ar piemēru parāda, ka arī “reālajā dzīvē” tas tā tik tiešām notiek, piemēram, rezolūcijā par militāru iebrukumu Sīrijā, piemin citu valstu gadījumus, kur iebrukums bija veiksmīgs vai neveiksmīgs (Irāka, Lībija, Afganistāna, Kosova). Īsta piemēra vietā nesacer stāstu par hipotētisko Sīrijas pilsoni X, kuru NATO tanks izglābj no cita pilsoņa Y, kurš viņam tobrīd dzinās pakaļ ar kalašņikovu, pēc tam ar to pilsoni X karavīri draudzīgi papļāpā, tad viņš par notikušo pastāsta ģimenei, sieva pastāsta pārējam ciemam, un rezultātā viss ciems sāk mīlēt NATO karaspēku.

Izmanto vispārīgus piemērus. Izņēmumi (reti un izolēti incidenti) neparāda vispārīgo tendenci. Piemēram, ja rezolūcija ir “šī valdība tic, ka būt jaukam ir labāk, nekā būt gudram”, nevar par piemēru izmantot Hitleru un pateikt: “Hitlers bija gudrs, bet ne jauks, viņš nogalināja miljoniem cilvēku, tātad būt jaukam ir labāk”. Šāds piemērs nepasaka it neko par vispārīgiem gadījumiem, jo Hitlers bija īpašs gadījums, kurš maz līdzinās parastiem pilsoņiem.

Izmanto nozīmīgus piemērus. Fokusējas uz lieliem, vispārzināmiem, būtiskiem piemēriem. Piemēram, nedrīkst sākt runāt par to, ko dara kāds paziņa vai ģimenes loceklis. Uz to pretinieku komanda var atbildēt: “Varbūt arī jūsu ģimenē tā dara, bet pārējie cilvēki gan rīkojas citādāk”. Vai arī: “Es par šo gadījumu ar jūsu vecmāmiņu neko neesmu dzirdējis, tāpēc nevaru zināt, vai tas ir patiess.” Starptautiskos turnīros par piemēriem vēlams neizmantot kaut ko, kas ir noticis Latvijā (ja vien Latvija ar to nav pasaulslavena), savukārt Latvijas turnīros kā piemēru labāk neizmantot kaut ko, kas ir noticis debatētāja dzimtajā lauku ciemā (ja vien šis gadījums nav guvis plašu publicitāti, kuras dēļ būtu visiem zināms).

Lai arguments izklausītos ticamāks, parasti izmanto faktus vai konkrētus gadījumus no tās tēmas, par kuru ir debate. Šādi piemēri ļauj pierādīt kāda apgalvojuma patiesumu, proti, “mums ir problēma, un tās esamību/būtiskumu pierāda incidents X” vai arī “piedāvātais problēmas risinājums nestrādās, jo tas bija neveiksmīgs līdzīgā gadījumā X”. Daži piemēri:

* Militārs iebrukums nav veids kā risināt starptautiskos konfliktus → Vjetnama.
* Globalizācija ir nonivelējusi tradicionālo kultūru daudzveidību → Makdonalds tradicionālo virtuvju vietā.
* Valstij ir jāiegulda nauda cīņā pret terorismu → 11. septembris.
* Starptautiskajām organizācijām ir jāpieliek lielākas pūles, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu pasaulē → trešās pasaules valstis, kurās ir būtiski cilvēktiesību pārkāpumi (tos ir nepieciešams uzskaitīt).
* Ja rezolūcija ir par sociālajām problēmām, atsaucas uz to, kādus risinājumus šai problēmai ir izmantojuši citās valstīs/pilsētās, un kādas tur bija sekas.

Var izmantot arī statistiku, ja nav iespējams izmantot vienu vai vairākus piemērus, lai parādītu kopējo, vispārējo situāciju. Piemēram, varētu pastāstīt divu nelaimīgu badu piemeklējušā reģionā dzimušu bērnu dzīvesstāstus, bet šie piemēri nepalīdzētu attēlot vispārējo situāciju, nepalīdzētu izprast bada un nabadzības problēmas trešās pasaules valstīs. Cits piemērs – debate ir par to, ko valstīm vajadzētu iesākt ar AIDS slimniekiem un viņu ārstēšanu. Kāda nelaimīga AIDS slimnieka dzīvesstāsts te nepalīdzētu atainot kopējo ainu, izskaidrot problēmu un tās apmērus. Šajās situācijās piemēru vietā izmanto statistiku. Lai tā izklausītos ticamāk, ir vēlams pateikt, no kurienes konkrētie dati ir ņemti.

Atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem. Piemēram, debatē par to, vai drīkst ierobežot patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvību t.i. ieslodzīt bēgļus, kuri ir nelegāli ieradušies no kara vai nabadzības skartajām valstīm, varētu minēt daudz faktu vai statistiku, taču nekas no tā nepamato, kāpēc tieši ir nepareizi šos cilvēkus turēt ieslodzījumā. Šādos gadījumos ir jāpierāda argumenti par morāli vai principiem. Te var līdzēt atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem, jo tie parāda kopējo cilvēku nostāju par konkrēto jautājumu. Piemēram,

ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 9. pantā ir teikts, ka “nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai izraidīt”. Patvēruma meklētāju aizturēšana ir uzskatāma par patvaļīgas aizturēšanas veidu, jo tā tiek attiecināta un veselu cilvēku grupu bez izņēmuma un indivīdam nav iespējas vērsties tiesā un to apstrīdēt. Tas nozīmē, ka patvēruma meklētāju aizturēšana ir nepareiza, ka tā ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu.

2. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku.

Šim mērķim skolotāji izmanto piemērus, kad māca matemātikas teorēmas vai svešvalodu gramatikas likumus. Arī debatēs reizēm rodas situācija, ka kāda argumenta skaidrojums ir gana sarežģīts, lai būtu vērts attiecīgo ideju ilustrēt ar piemēru. Tas parasti gadās situācijās, kad vajag izskaidrot kādu principu. Piemēram:

Pieņemot likumus, kuri cilvēkiem aizliedz kaut ko darīt, ir jābalstās uz kaitējuma principu. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst ierobežot indivīda rīcības brīvību gadījumos, kad viņš ar šo darbību nerada kaitējumu kādam citam sabiedrības loceklim. Piemēram, ar likumu ir aizliegts piekaut uz ielas sastaptus garāmgājējus, jo šādi tiek kaitēts citam cilvēkam, taču ir atļauts nodarboties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kuru rezultātā paši sportisti regulāri gūst traumas. Šis princips ir labs, jo… Situācijā X indivīds ar savu rīcību nerada kaitējumu līdzcilvēkiem, jo… Tātad rīcībai X ir jābūt legālai.

Analoģijas un līdzīgas situācijas citās jomās. Šādus piemērus lieto, kad vajag pamatot kādu principu un tā attiecināmību arī dotajā gadījumā, proti, “mēs nedrīkstam darīt X, jo citā situācijā līdzīga rīcība X tika atzīta par netaisnīgu”. Šajā brīdī ir jāpaskaidro, kādas ir tās kopīgās pazīmes, pēc kurām tiek secināts, ka gan piemērā dotā situācija, gan debatē apskatāmais jautājums ir konkrētajā ziņā identiski. Piemēram:

* Aizdomās par terorismu turētos cilvēkus nedrīkst ieslodzīt cietumā bez tiesas prāvas → pat sērijveida slepkavu vaina ir jāpierāda tiesā.
* Homoseksuālus cilvēkus nedrīkst ar likumu diskriminēt tāpēc vien, ka viņi kādam liekas pretīgi → arī kropli cilvēki kādam var likties pretīgi, bet tāpēc vien mēs neesam pieņēmuši likumu, ka ļaudīm ar neglītām un sakropļotām sejām ir aizliegts rādīties sabiedrībā.
* Dopinga izmantošana sportā ir negodīgs veids, kā gūt uzvaru → datora izmantošana cilvēku šaha sacensībās.
* Ja runa ir par to, ko iesākt ar kādu cilvēku grupu, par piemēru derēs kāda cita cilvēku grupa ar līdzīgām problēmām.

Hipotētiski un izdomāti piemēri. Tos var izmantot, ja ir vajadzīgs padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, taču nav vēlams sacerēt nereālus piemērus tajās situācijās, kad ir nepieciešams panākt, ka klausītāji notic apgalvojumam, kurš var tikt apšaubīts. Ikreiz, kad tiek izmantoti hipotētiski un izdomāti piemēri, tiem ir jāatspoguļo vispārīgā cilvēku pieredze, tie nedrīkst būt tādi, ka klausītājam ir grūti noticēt, ka tā tik tiešām varētu notikt. Hipotētiskus piemērus var izmantot, piemēram, lai parādītu, kā kaut kāda rīcība ietekmēs vidējo sabiedrības pilsoni. Piemēram, ja tiek piedāvātas kaut kādas izmaiņas mācību procesā skolās, tad šo izmaiņu ietekmi uz skolēniem var izskaidrot, runājot par vidējo statistisko valsts skolēnu.

Piemērus un analoģijas var izmantot arī, lai liktu klausītājam iztēloties situāciju, tādējādi padarot argumentu saistošāku un emocionālāku. Debate ir par to, vai apkalpojošajā sfērā drīkst atļaut darba devējiem diskriminēt darba meklētājus balstoties uz viņu ārējo izskatu.

Diskrimināciju pēc ārējā izskata apkalpojošajā sfērā ir jāatļauj, jo tajā labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām. Ikviens darba devējs pieņem darbā cilvēkus, kuriem ir atbilstošā kvalifikācija un konkrētajam amatam nepieciešamās īpašības. Piemēram, mēs negribam skolotājus, kuri neprot izteikties un izskaidrot mācību vielu, mēs negribam atomelektrostacijas darbiniekus, kuri nepārzina fiziku. Un skaists ārējais izskats ir īpašība, kura nepieciešama apkalpojošajā sfērā strādājošajiem darbiniekiem. [Teorētisks pamatojums, kāpēc labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām, tiek izlaists, tā vietā uzreiz seko praktisks piemērs, kurš to parāda.] Jūs no rīta aizejat uz kafejnīcu, bet tur viesmīlim ir līks deguns ar spalvainu kārpu uz tā. Tas sabojā apetīti, ilgi šai kafejnīcā uzturēties negribas, un nākamajā dienā jūs dodaties uz blakus esošo kafejnīcu, kurā strādā skaista viesmīle, uz kuru skatoties ikviens top priecīgāks, un jūsu naudiņa nonāk pie šīs kafejnīcas īpašnieka. Ikvienam darba devējam ir jāalgo tādi cilvēki, kuri ir spējīgi veikt konkrētā amata pienākumus, jo tikai tādā veidā viņa bizness var būt sekmīgs. Un apkalpojošajā sfērā darbinieka uzdevums ir ne tikai pienest brokastu šķīvi, bet arī likt apmeklētājiem justies labi.

Vispārīgi noteikumi piemēru izmantošanā

Pēc piemēra ir nepieciešams vēlreiz pateikt, ko tieši tas ilustrē, vai kā tas parāda, ka no A sekos B un no tā sekos C. Ir jāpamato, kāpēc šis piemērs nupat tika pieminēts, jāpierāda, ka šis piemērs (fakts, gadījums, statistika, pierādījums, analoģija) vispār attiecas uz jautājumu, par kuru ir debate. Nepietiek piemēru vienkārši nosaukt, ir nepieciešama arī šī piemēra interpretācija un analīze, jo, lai gan vairums cilvēku ir vienisprātis par faktiem, viņu personiskais viedoklis par tiem mēdz būt visnotaļ atšķirīgs. Ja izmanto vairākus piemērus, tos nedrīkst vienkārši uzskaitīt. Pirmo piemēru izanalizē, pēc tam pasaka: “Šo pašu principu ilustrē arī citi piemēri: X, Y, Z.” Ja runai atvēlētais laiks ir pietiekams, šajā situācijā ir vēlams arī īsi izskaidrot, kā tieši šis pats princips izpaužas arī katrā no pārējiem pieminētajiem gadījumiem.

Gan piemēriem, gan faktiem, gan statistikai ir jāizklausās ticami. Tas nozīmē, ka pirms debates ir jāsagatavojas. Ko nozīmē “jāizklausās ticami”? Ir jāizmanto vārdi, skaitļi, datumi, atsevišķos gadījumos arī jānosauc informācijas avots. Nu piemēram, “Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un viņa valdība izteica atbalstu Buša administrācijas nostājai par karu Irākā” izklausās labāk, nekā “Lielbritānija atbalstīja ASV”, “1995. gada 19. aprīlī Timotijs Makveights nogalināja 168 cilvēkus, uzspridzinot Muraha federālo ēku Oklahomā” izklausās pārliecinošāk, nekā “90to gadu vidū Oklahomas teroraktā tika nogalināts daudz cilvēku”, vai arī “ANO dati liecina, ka pasaulē ik gadu badā nomirst 5 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem” būs labāk, nekā “pasaulē daudz bērnu nomirst no bada”.

Vai no šīs argumenta izklāsta struktūras drīkst atkāpties?

.
Es nupat pa punktiem uzrakstīju visvienkāršāko veidu, kā debatē izskaidrot argumentus. Vai no tā drīkst atkāpties? Protams. Var mainīt secību, kādā argumenta izklāstā esošie punkti tiek pateikti, piem., sākt ar piemēru un pēc tam pievērsties teorētiskam idejas izklāstam. Tiesa vēlams to darīt tikai tad, ja esi pieredzējis debatētājs vai vismaz daudz maz saproti, ko dari, citādāk var sanākt iebraukt auzās. Savukārt, ja konkrētajā argumenta izklāstā kaut kas ir pašsaprotams, tad šo punktu var un vajag izlaist, lieki netērējot laiku nevajadzīgam skaidrojumam, piemēram, ja argumentā tiek secināts, ka kāda rīcība novedīs pie nevainīgu cilvēku noslepkavošanas, tad nevajag obligāti pamatot, kāpēc slepkavības ir kaut kas slikts, jo visticamāk pretinieks nemaz nemēģinās apgalvot pretējo.

Var sākt argumenta izklāstu, izmantojot vienkāršu piemēru, lai nodemonstrētu kādu abstraktu principu. Piemēram, 90to gadu beigās ASV notika tiesas prāva pret Microsoft uzņēmumu, kurā tam tika pārmesta negodīga konkurence, apvienojot un tirgojot Internet Explorer tīmekļa pārlūku komplektā ar Windows operētājsistēmu. Par šo situāciju varētu teikt, ka tā ierobežo brīvo tirgu un rada kaitējumu pārējo tīmekļa pārlūku ražotājiem, un tāpēc būtu jāaizliedz. Argumentu par produktu integrāciju (apvienošanu) varētu iesākt šādi:

Pirms 30 gadiem, nopērkot automašīnu, tajā nebija radio. Nebija gaisa kondicionētāja. Nebija nekā no tām papildus ērtībām, kuras cilvēki vēlējās un bija spiesti vēlāk paši meklēt un iegādāties atsevišķi. Datori ir attīstījušies tieši tādā pašā veidā. Datora ar Windows programmatūru un Internet Explorer tīmekļa pārlūku pārdošana ir tieši tāda pati produktu integrācija kā auto ražotāju lēmums iepirkt radioaparātus, ādas krēslus un gaisa kondicionētājus, tādējādi neļaujot pircējam izvēlēties, kura ražotāja radioaparātu viņš vēlas savā mašīnā.

Tālāk šo argumentu var paturpināt pievēršoties produktu integrācijai un izskaidrojot, kāpēc tā ir laba. Šajā situācijā analoģija tika izmantota, lai sev labvēlīgā gaismā izskaidrotu klausītājam jautājumu, par kuru būs debate. Šādā veidā klausītājiem uzreiz ir skaidrāks, par ko ir runa, nekā, ja debatētājs sniegtu formālu un grūtāk uztveramu produktu integrācijas definīciju.

Cits piemērs. Analoģija tiek izmantota, lai izskaidrotu argumenta pamatojumu. Debate ir par to, vai būtu jāatļauj geju laulības. Problēma ir, ka vairākumam sabiedrības geji nepatīk un izraisa negatīvas emocijas. Arguments ir:

Likumi nedrīkst būt balstīti uz cilvēku emocijām. Iedomāsimies kādu neglītu, kroplu bērnu. Šķība seja, viens plecs augstāk par otru, kroplas kājas, kuru dēļ viņš klibo. Mūs pārņem nepatīkamas emocijas jau par to iedomājoties vien. Būtu jauki šādus bērnus ikdienā neredzēt – nepatīkami kā nekā. Tikai nevienam cilvēkam pat prātā neienāk, ka varētu pieņemt likumu, ar kuru kropliem bērniem aizliedz iziet no mājas, ar kuru viņus kaut kādā veidā diskriminē. Šajā situācijā mēs kā sabiedrība esam atzinuši, ka tas būtu netaisnīgi pret nabaga bērniem, kuriem ir nepaveicies piedzimt slimiem, atzinuši, ka mūsu negatīvās emocijas nav pietiekams pamats tam, lai diskriminētu kādu cilvēku, lai padarītu viņa dzīvi nelaimīgāku. Tieši tādā pašā veidā nedrīkst diskriminēt arī homoseksuālus cilvēkus, liedzot viņiem iespēju, kas ir pieejama ikvienam heteroseksuālam cilvēkam, proti, apprecēties ar savu otro pusīti. Tas, ka daļai sabiedrības kaut kas izraisa negatīvas emocijas, nedrīkst būt par kritēriju, uz kuru tiek balstīti likumi gadījumos, kad tas noved pie netaisnīguma vai diskriminācijas.

Argumentu atspēkošana

.
Debatē ir nepieciešams ne tikai izstāstīt savus argumentus, bet arī atspēkot pretinieku teikto, norādot uz kļūdām viņa argumentos. Ir jāpierāda, ka pretinieka arguments ir ļoti nepilnīgs, tajā kaut kas nav ņemts vērā, un īstenībā gala rezultāts ir pavisam citādāks. Var atspēkot pretinieka izmantotos faktus (statistiku, cita veida pierādījumus utt.) vai viņa spriedumus, kas uz tiem balstās, parādot, ka vai nu fakti vai spriedumi ir kļūdaini vai nebūtiski. Ja vajadzīgs, debatē ievieš jaunus, iepriekš neminētus faktus vai spriedumus, kas sākotnējos argumentus padara nederīgus. Tas tiek panākts, ja jaunais materiāls ir pretrunā ar pretinieka pausto, to apšauba, parāda, ka tas ir kļūdains vai dotajā situācijā nebūtisks.

Atspēkojuma izklāstā vēlams izmantot šo struktūru:
1. Atsaukšanās uz pretinieka argumentu. Skaidri pasaka, kuru no pretinieka argumentiem debatētājs šai brīdī vēlas atspēkot (pirms tam savā runā pretinieks visticamāk būs izklāstījis vairākus argumentus). To pasaka vienā teikumā un šajā brīdī nesāk skaidrot, ko tieši pretinieks teica, un nenodarbojas ar viņa argumenta izklāstu.
2. Savas nostājas identificēšana jeb “atspēkojuma nosaukums”. Dažos vārdos pasaka, pret ko tieši iebilst pretinieka argumentā un kā to atspēkos.
3. Pamatojums. Ievieš jaunus faktus vai nosauc iemeslu, kāpēc pretinieka pozīcija ir kļūdaina.
4. Izskaidro, kā šie jaunie fakti un iemesli apgāž pretinieka teikto.
5. Sasaiste ar debati. Paskaidro, kā tieši šis atspēkojums vājina pretinieka pozīciju un stiprina savu pozīciju.

Kā piemēru dažādiem argumenta atspēkošanas veidiem es izmantošu šo argumentu:

1. Argumenta nosaukums. Ir jāievieš interneta cenzūra, lai ierobežotu autortiesību pārkāpumus internetā un apkarotu pirātismu.
2. Izklāsts. Šobrīd pirātu iemīļotākie veidi, kā apmainīties ar failiem, ir vai nu lejupielādēt torentus internetā, vai arī izmantot tīmekļa vietnes, kurās pirātiskais saturs tiek kategorizēts ar saitēm uz failiem, kurus var lejupielādēt no tādām vietnēm kā rapidshare vai hotfile (A – pašreizējās situācijas raksturojums).
Pēc cenzūras ieviešanas tīmekļa vietnes, kurās var lejupielādēt torentus vai atrast saites uz nelegāli lejupielādējamiem failiem, netiks uzrādītas meklēšanas rezultātos un interneta pakalpojumu sniedzēji bloķēs savu lietotāju pieeju šīm vietnēm [B].
Tādējādi pirātisko materiālu mīļotāji tos vairs nevarēs tik viegli iegūt bez maksas [C],
un būs spiesti sev nepieciešamos ar autortiesībām aizsargātos darbus nopirkt legāli [D].
Tas nozīmē, ka pirātisma apjoms būtiski samazināsies (E – secinājums).
Pirātisma apjoma samazināšanās ir vēlama, jo, ja lietotāji iegūst autordarbus par brīvu, mākslinieki nesaņem samaksu par savu darbu, ir spiesti meklēt citus ienākumu avotus un mainīt profesiju. Tādā veidā samazinās cilvēkiem pieejamais kvalitatīvas mākslas apjoms, un cieš visa sabiedrība, jo bez mākslas un kultūras nav iedomājama cilvēku garīgā izaugsme (pamatojums, kāpēc gala rezultāts būs labs).
3. Piemērs. Piemēram, interneta cenzūra šobrīd veiksmīgi darbojas Ķīnā, kur valdībai ir izdevies nodrošināt, ka cilvēki nevar izlasīt tai nevēlamu informāciju. Ķīnas piemērs parāda, ka tehniski ir iespējams panākt, ka lietotāji nepiekļūst daļai no internetā pieejamā satura. Mēs neatbalstām politisko cenzūru un liegsim pieeju nevis politiskiem aicinājumiem, bet gan tikai ar autortiesībām aizsargātiem materiāliem, jo šāda veida cenzūra nāks par labu visai sabiedrībai.

Veidi, kā atspēkot pretinieka argumentu

1. Atrod kļūdu pretinieka teiktajā. (Tas, ko tu teici nav patiess, jo…)

1.1. Atspēko pretinieka spriešanu.
1.1.1. Loģiskās saiknes pārraušana. Pierāda, ka pretinieka spriešana ir nepareiza, jo loģiskajā virknē A→B→C, no A neizriet B vai no B neizriet C. Rezultātā no A neizriet C. Ir jāatrod un jāpamato, ka pretinieks ir pieļāvis kādu kļūdu savā parādītajā cēloņsakarību virknē.

Plāns nedarbosies (no B neseko C). Cenzējot internetu nevar panākt, ka pirāti vairs nepiekļūs savām iemīļotajām tīmekļa vietnēm, jo domēnu bloķēšana ir nesekmīga. Ja domēna nosaukums tiek cenzēts, tīmekļa vietnes īpašnieki var pāris stundu laikā reģistrēt citu nosaukumu un pārcelt vietni uz jauno adresi. Piemēram, 2011. gada 4. oktobrī Beļģijas tiesa pieņēma lēmumu, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāliedz saviem lietotājiem piekļuve vietnei ThePirateBay. Nākamajā dienā ThePirateBay īpašnieki reģistrēja alternatīvu domēna nosaukumu depiraatbaai.be, uz kuru šis tiesas lēmums neattiecās, līdz ar to Beļģijas iedzīvotāji varēja turpināt piekļūt vietnei ThePirateBay tās jaunajā adresē. Pie tam jebkurš lietotājs vienalga var piekļūt cenzētajām tīmekļa vietnēm, izmantojot proxy serverus, VPN servisus vai Google publisko DNS servisu. Alternatīva ir izmantot tādus Mozilla Firefox spraudņus kā “DeSopa” un “The Pirate Bay Dancing”. Piemēram, 2012. gada aprīļa beigās Lielbritānijas tiesa pieņēma lēmumu bloķēt valsts iedzīvotāju piekļuvi vietnei ThePirateBay. Šīs vietnes īpašnieku atbilde uz šo soli bija publicēt sarakstu ar proxy serveriem, caur kuriem ikviens Lielbritānijas teritorijā esošs cilvēks var turpināt piekļūt šai tīmekļa vietnei. Populārākais no šiem proxy serveriem ir atrodams Lielbritānijas Pirātu partijas mājaslapā, proti, tas ļauj lietotājiem piekļūt vietnei ThePirateBay caur Pirātu partijas serveri. BBC publicētā statistika liecina, ka pēc ThePirateBay bloķēšanas sākšanas, pirmajās dienās peer2peer satiksme Lielbritānijā kritās par 11%, taču īsā laika sprīdī tā atkal pieauga līdz iepriekšējam apjomam.

1.1.2. Varbūtības apšaubīšana jeb loģiskās saiknes novirzīšana. Pierāda, ka pastāv lielāka varbūtība, ka rīcības sekas būs nevis pretinieka piedāvātās, bet gan citādākas. To izdara, parādot, ka, ja tiek ņemti vērā vēl kādi apstākļi, par kuriem pretinieks ir piemirsis, tad ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B, vai arī no B seko E, nevis C. Vienlaicīgi jāpierāda, ka šie apstākļi dotajā situācijā ir vienmēr raksturīgi, tātad gala rezultāts vienmēr būs citādāks, nekā pretinieka apgalvotais. Ja tas nav iespējams, tad vismaz parāda, ka ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B.

Debatēs bieži vien tiek konstruētas cēloņsakarību virknes, kur katrā posmā pastāv kaut kāda varbūtība, ka tā tik tiešām notiks, taču ir iespējams pierādīt, ka ķēdes beigās minēto seku iestāšanās varbūtība kopumā ir visai maza. Klasisks piemērs šādai ķēdei ir joks: “Dzeriet burkānu sulu! Burkānu sula ir veselība. Veselība ir spēks. Spēks ir sports. Sports ir uzvaras. Uzvaras ir nauda. Nauda ir sievietes. Sievietes ir sekss. Sekss ir AIDS. AIDS ir nāve. Nē, nedzeriet burkānu sulu!”

Apgrūtinot pirātismu, nevar panākt, ka lielākā daļa no sliktajiem, zagt gribošajiem cilvēkiem sāks godīgi pirkt iekārotos failus (no C seko nevis D, bet gan tas, ka pirāti atradīs citu veidu, kā iegūt failus bez maksas). Daži pirāti varbūt tik tiešām tā arī rīkosies, bet lielākā daļa gan tik viegli nepadosies. Pirātisma galvenais cēlonis ir nevis tas, ka eksistē dažas tīmekļa vietnes, kurās autordarbus var lejupielādēt bez maksas, bet gan tas, ka cilvēki grib savā starpā apmainīties ar failiem. Tas nozīmē, ka pirāti tik viegli nemetīs plinti krūmos un meklēs citus risinājumus, kā iegūt failus bez maksas. Piemēram, ja izdosies tikt vaļā no tīmekļa vietnēm, kurās var iegūt torentu failus un magnēta saites, tad pirāti var vai nu izdomāt kaut ko pilnīgi jaunu, vai arī atgriezties pie vecajām failu apmaiņas metodēm, piemēram, izmantot tādas programmas kā DC++.

1.2. Atspēko pretinieka faktus (statistiku, cita veida pierādījumus).
Reizēm debatēs gadās, ka argumenta patiesums balstās uz vienu faktu, un šādos gadījumos, parādot, ka konkrētais fakts ir kļūdains, tiek sagrauts arī viss arguments. Piemēram, debatētājs apgalvo, ka vienā skolā notika kaut kas slikts, tas nozīmē, ka ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, un piedāvā, kā to varētu izmainīt. Vai arī apgalvo, ka vienā citā valstī bija tāda pati problēma, kā pie mums, tur tā tika atrisināta, darot X, tāpēc mums arī ir jādara tas pats. Šādā gadījumā var mēģināt atspēkot faktus, uz kuriem pretinieks balstās, parādot, ka a) fakti ir kļūdaini, un pretinieku ir pievīlusi viņa atmiņa, b) fakti nav patiesi, jo dati ir novecojuši, avots ir nekompetents vai neuzticams, c) fakti ir nepietiekami (šie dati ir pretrunā ar citiem faktiem, šis gadījums bija izņēmums, kurš neparāda kopējo situāciju), d) šie fakti neattiecas uz konkrēto situāciju. Lielākoties gan nav vērts aizrauties ar faktu labošanu, jo parasti tos lieto kā ilustratīvus piemērus. Tas nozīmē, ka, apstrīdot vienu faktu, arguments kopumā paliek spēkā un tā arī netiek atspēkots. Ir vērts tērēt laiku faktu apstrīdēšanai tikai tad, ja no tā ir kāds labums. Piemēram, debate ir par to, vai Zatlers bija labs valsts prezidents, un Zatleru kritizē par neadekvātu reakciju uz kādu notikumu valstī, taču sajauc gadus, kad tieši tas notika, un īstenībā tai laikā prezidente vēl bija Vaira Vīķe-Freiberga, nevis Zatlers. Šādas faktu kļūdas (sajaukts gada skaitlis) norādīšana var pilnībā iznīcināt visu argumentu, ka Zatlers rīkojās nepareizi.

Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka interneta cenzūra Ķīnā ir vai nu neefektīva, vai arī principiāli citādāka, nekā tas, ko varētu ieviest rietumvalstīs. Tā nav laba ideja, jo, to pierādot, arguments netiktu atspēkots pēc būtības, tātad piemēra kritizēšana šajā gadījumā ir laika zaudēšana.

2. Ievieš pretargumentu. (Tas, ko tu teici, ir patiess, bet tavā piedāvājumā ir X, kas ir slikti, jo…)

2.1. Ieguvuma (gala rezultāta) apšaubīšana.
Piekrīt, ka loģiskā ķēde ir pareiza, taču apšauba, ka iegūtais gala rezultāts ir labs, un pierāda, ka tas patiesībā tomēr ir slikts un nevēlams. To izdara:

2.1.1. Parāda, ka pats gala rezultāts ir slikts. Piemēram, par sociālajām garantijām var iebilst, ka tās demotivē cilvēkus strādāt, jo ļauj dzīvot zaļi, neko nedarot un saņemot pabalstus. Vai, ja debatētājs apgalvo, ka kaut ko darot, izdosies panākt vienlīdzību, var argumentēt, ka šajā konkrētajā gadījumā vienlīdzība nemaz nav laba.

Interneta cenzūra kaitētu neatkarīgajiem māksliniekiem. Ar to tiktu panāks nevis, ka jebkurš autors var aizstāvēt savas autortiesības, bet gan to varētu izdarīt tikai tie autortiesību īpašnieki vai viņu pārstāvji, kuriem ir gana daudz naudas, lai noalgotu advokātus un vērstos tiesā. Mazpazīstams mūziķis, fotogrāfs vai rakstnieks to nevarētu, un pēc viņa pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Šāds likums panāktu, ka lielās kompānijas kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Pirātisma apkarošanas mērķis ir palīdzēt māksliniekiem un darbu autoriem, jo mēs vēlamies, lai viņi netiek apzagti, saņem algu un var aizsargāt savu darbu autortiesības. Sabiedrība neiegūst no tā, ka dažādi starpnieki vai autortiesību troļļi iedzīvojas bagātībā, jo nav nekādas korelācijas starp lielāku varu starpniekiem un kvalitatīvākas mākslas radīšanu. Tieši otrādi, šādu ietekmīgu starpnieku eksistence kaitē ikvienam neatkarīgajam māksliniekam, jo tiek pieņemts, ka autoriem ir iespēja noslēgt neizdevīgu līgumu ar šādu kantori, tātad viss ir kārtībā, un likumdevējiem vairāk nav nekādu pienākumu meklēt citus, alternatīvus risinājumus, kuri nevis palīdzētu bagātiem uzņēmējiem, bet gan tik tiešām ļautu autoriem aizsargāt sevi no pirātisma.

2.1.2. Analizē ieguvumus un zaudējumus, parādot, ka piedāvātais risinājums radīs lielāku kaitējumu, nekā pati problēma. Blakusparādības, kuras radīsies, mēģinot atrisināt nebūtisku problēmu, radīs lielu kaitējumu, līdz ar to gala rezultātā iegūtā situācija būs sliktāka, nekā tas, kas bija sākumā.

Agresīva cīņa pret pirātismu radīs lielāku kaitējumu, nekā pats pirātisms. Ir neiespējami noteikt, vai pirātisms vispār rada kaut kādu kaitējumu, un cik liels tas varētu būt. Par pirātiem ir zināms, ka daudzi no viņiem pērk koncertu biļetes un iet uz kino, tāpēc nevar zināt, vai viņi par mākslu varētu atļauties iztērēt vairāk naudas, nekā to dara jau šobrīd. Ikviena pirāta ienākumi ir tik lieli, cik tie ir, un māksla nav Maslova vajadzību piramīdas apakšā. Mēs nevaram noteikt pirātisma radītos zaudējumus, taču ir pilnīgi skaidrs, ka interneta cenzēšana radīs būtisku kaitējumu. Šis likums nozīmētu arbitrāru cenzūru, kas kaitētu vārda brīvībai. Cilvēki baidīsies savās mājaslapās ielikt kaut ko tādu, par ko viņiem nav 100% pārliecības, ka tas pilnīgi noteikti nevar tikt pasludināts par autortiesību pārkāpumu, jo bieži vien nav skaidrības par to, vai konkrētais materiāls ir vai nav aizsargāts ar autortiesībām, vai arī cilvēki nezina, vai konkrētajā situācijā darba izmantošana ir atļauta. Tas kaitēs arī inovācijām un jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanās iespējai, jo investori baidīsies ieguldīt tādos projektos, kā YouTube, Etsy, Vimeo, Dropbox vai Rapidshare, zinot, ka vienā jaukā brīdī viņu projektu var nolemt sākt cenzēt. Atļauja cenzēt tīmekli legāliem biznesiem kaitētu vairāk, nekā pirātiem, jo pirāti jau zina, ka tas, ko viņi dara, ir nelikumīgs, viņi nevis tiesājas, bet jau savlaicīgi izveido savas mājaslapas datu rezerves kopiju, un ir gatavi jebkurā mirklī meklēt jaunus risinājumus, kā turpināt pārkāpt likumu. Savukārt, uzņēmēji, kuri cenšas veikt likumīgu biznesu, piemēram, Rapidshare vai Megaupload vietņu īpašnieki, un kurus var iekļaut melnajā sarakstā, ciestu daudz vairāk.

2.2. Sākumpunkta (problēmas) apšaubīšana.
2.2.1. Pierāda, ka problēma, kuru pretinieks vēlas atrisināt, nemaz neeksistē un viss ir kārtībā, tātad arī nekāds risinājums nav nepieciešams. Piemēram, ja Rīgas dome gribētu pilsētā uz visiem stūriem salikt novērošanas kameras, lai novērstu terorisma draudus, varētu argumentēt, ka nekādu draudu nemaz nav. Vai arī, ja gribētu aizliegt šaujamieroču tirdzniecību tāpēc, ka reizi desmit gados kāds neuzmanīgs cilvēks sevi netīšām nošauj, varētu argumentēt, ka šis viens gadījums vēl nenozīmē, ka negadījumi ar šaujamieročiem ir būtiska problēma, kuru valstij vajag risināt.

Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka pirātisms neeksistē, ka pārāk maz cilvēku lejupielādē failus bez maksas (to nevar izdarīt, jo statistika liecina par pretējo).

2.2.2. Pierāda, ka tas, ko pretinieks nodēvēja par problēmu, kuru nepieciešams novērst, patiesībā ir kaut kas labs un vēlams.

Pirātisms īstenībā ir nekaitīgs un iespējams pat labs. Industrijas nosauktie zaudējumu cipari ir absurdi, jo, ja kāds pirāts nedēļas laikā lejupielādē 4000 dziesmu, kuras veikalā maksātu Ls 2000, bet viņa alga ir tikai Ls 200 mēnesī, tad ir skaidrs, ka mūzikas industrija nebūtu varējusi nopelnīt šos 2000 latus. Īstenībā pirātisms nemaz nekaitē autoriem, jo ikviens cilvēks izklaidei un kultūrai tērē kaut kādu konstantu naudas summu. Piemēram, ja cilvēks ietaupīja naudu, iegūstot mūzikas ierakstus bez maksas, visticamāk viņš pēc tam vēlēsies aiziet uz savu iemīļoto mūziķu koncertu un tajā iztērēs iepriekš ietaupīto naudu. Statistika liecina, ka mūzikas pirāti biežāk apmeklē koncertus, lai redzētu savus elkus, filmu pirāti biežāk iet uz kino, lai redzētu savas iemīļotākās filmas uz lielā ekrāna. Tas nozīmē, ka iespēja nobaudīt kultūru bez maksas cilvēkos rada lielāku interesi par to, tā ir kā bezmaksas degustācija, pēc kuras gribas nopirkt vēl. Mākslinieki tādā veidā iegūst jaunus fanus, no kuriem vēlāk vienalga dabūs naudu citā veidā. Pie tam atsevišķos gadījumos pirātisms ne tikai nekaitē, bet pat nāk par labu. Ikvienam cilvēkam palielinās iespējas piekļūt kultūrai, tādējādi sekmējot viņa izglītību un garīgo izaugsmi. Savukārt, iespēja bez maksas redzēt vai noklausīties citu autoru darbus ļoti palīdz jaunajiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl mācās un izkopj paši savu stilu.

2.3. Samērīguma (plāna) apšaubīšana.
Pierāda, ka risinājums nav savienojams/samērojams ar problēmu/cēloni. Pierāda, ka piedāvātais risinājums (sods) ir pārāk smags attiecībā pret problēmu (noziegumu).

Plāns paredz liegt pieeju visai tīmekļa vietnei arī tad, ja tajā tikai kaut kāda daļa pieejamo materiālu pārkāpj autortiesības. Samērīgi šādā situācijā būtu pieprasīt izņemt šos dažus ar autortiesībām aizsargātos darbus, nevis likvidēt plašu tīmekļa vietni. Piemēram, kad tika konfiscēti Megaupload serveri, daudzi lietotāji, kuri šo servisu izmantoja savu personisko failu glabāšanai, tā rezultātā zaudēja savus datus. Ja daļa no kādas tīmekļa vietnes lietotājiem pārkāpj autortiesības, nedrīkst tā dēļ sodīt arī pārējos lietotājus, kuri likumu nav pārkāpuši.

2.4. Pamata pieņēmumu (morālās premisas) apšaubīšana.
Ikvienā argumentā parādās kaut kādi pamata pieņēmumi, kuri bieži vien nemaz netiek nosaukti vārdā. Piemēram, arguments var balstīties uz pieņēmumu, ka diskriminācijas aizliegums, cilvēktiesības, dzimstības pieaugums, dzīvnieku tiesības, drošība, vārda brīvība, demokrātija, brīvais tirgus, patriotisms u.c. ir labi un vēlami. Reizēm var mēģināt apšaubīt šos uzskatus pašos pamatos, piemēram, atgādināt, ka planētas pārapdzīvotība ir nevēlama, ka mēs visi esam pasaules pilsoņi un patriotisms nozīmē sliktāku attieksmi pret cittautiešiem, ka atļaujot teikt jebko, piemēram, arī rasistiskus apgalvojumus, var radīt kaitējumu kādai cilvēku grupai. Teorētiski var mēģināt pierādīt arī, ka aizliegums slepkavot, pareiza balsu saskaitīšana vēlēšanās, nevainības prezumpcija vai cilvēktiesības ir sliktas, bet to gan būs krietni grūtāk izdarīt.

Interneta cenzūras ieviešana nav demokrātiska. Likumdevējiem nav tiesību cilvēkiem aizliegt kaut ko, kas, viņuprāt, ir slikts, gadījumos, kad vairākums sabiedrības to vienalga grib darīt. Teorētiski mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas nozīmē, ka vēlētāju pārstāvjiem ir jāpieņem tādi lēmumi, ko atbalsta vairākums sabiedrības. Piemēram, ja cilvēki grib lietot alkoholu, politiķi, kuri sevi uzskata par gudriem vadoņiem, zinošākiem par to dumjo vēlētāju, nedrīkst izlemt, ka cilvēkiem nāks par labu, ja alkohola patēriņš tomēr tiks aizliegts. Ar pirātismu ir tāpat. Ja vairums sabiedrības uzskata, ka kopēt ir labi, tātad politiķi nedrīkst pieņemt likumus, kuri padara lielāko sabiedrības daļu par noziedzniekiem. Varētu teikt, ka pirātisms kaitē māksliniekiem, kuri nevar pietiekami nopelnīt. Nu, ko lai dara, ja cilvēki negrib pirkt mākslu, tad ikviens autors drīkst izvēlēties mainīt profesiju. Varētu teikt, ka mākslinieku pārkvalificēšanās kaitēs visai sabiedrībai, jo paliks mazāk kvalitatīvas mākslas. Varbūt. Bet vairākumam cilvēku vienalga ir tiesības demokrātiski pieņemt lēmumu sev kaitēt.

Protams, sabiedrībā tiek ierobežota to cilvēku, kuri grib sev šausmīgi kaitēt, rīcības brīvība. Piemēram, glābšanas dienesti cenšas neļaut pašnāvniekiem paveikt iecerēto, un policija mēģina atturēt cilvēkus no brīvprātīgas heroīna lietošanas. Bet vai pirātisms ir tik slikts, ka tas varētu iznīcināt sabiedrību? Nē. Ja tas tiktu legalizēts, daļa autoru varētu pelnīt ar koncertiem, ar skaisti noformētām un parakstītām grāmatām, kuras tirgotu kā suvenīrus vai mākslas priekšmetus, ar kino izrādēm uz lielā ekrāna, pārdodot gleznu oriģinālus, pārdodot savas pavalkātās kleitas, kaut vai pasniedzot saviem faniem privātstundas vai nodarbības, kurās mācītu radīt mākslu. Vai viņi tā nopelnītu mazāk? Ļoti iespējams. Bet valstij vienalga nav tiesību iejaukties brīvajā tirgū. Vai notiktu katastrofa, un visi autori pārstātu radīt mākslu? Visticamāk, nē. Pierādījums tam, ka mākslinieki var nopelnīt arī pirātisma laikmetā ir Creative Commons licenču pieaugošā popularitāte, proti, daļa autoru izvēlas ļaut faniem savus darbus izplatīt par brīvu. Pie tam, laikā, kad tika dibinātas pirmās publiskās bibliotēkas, grāmatu izdevēji tā arī nebankrotēja. Ja rakstnieki var izdzīvot, neskatoties uz to, ka bibliotēkās viņu grāmatas var izlasīt par brīvu, kāpēc gan citiem autoriem tagad būtu jābankrotē? Protams, daži mākslinieki visticamāk izvēlētos mainīt profesiju, jo viņu ienākumi samazinātos, bet nu neko darīt – tāda ir dzīve, un tāds ir brīvais tirgus. Ja cilvēki negrib par kaut ko maksāt, tad viņus nevar piespiest.

2.5. Izmaksu un ieguvumu analīze.
Parāda, ka izmaksas, lai kaut ko īstenotu, ir pārāk augstas, un ieguvumi – pārāk mazi.

Šajā gadījumā tas nozīmē, ka cenzūras ieviešana un uzturēšana naudas izteiksmē būtu lielāka, nekā pirātisma radītie zaudējumi. To būtu grūti pierādīt, jo nav pieejami nekādi objektīvi aprēķini par to, vai vispār ir kaut kādi zaudējumi un cik lieli tie varētu būt.

3. Mazina pretinieka argumenta būtiskumu.

Ja arguments ir patiess un to nevar atspēkot, atliek mēģināt parādīt, ka tas ir mazāk būtisks, nekā pretinieks apgalvoja.

3.1. Apskata, cik lielā mērā un cik daudz cilvēku tiks ietekmēti. Piemēram, ja, ieviešot kādu likumu, cilvēkiem tiks atņemta kāda iespēja kaut ko darīt, var mēģināt pierādīt, ka ietekmēto cilvēku būs maz, un šī iespēja, kuru viņi zaudētu likuma pieņemšanas gadījumā, viņu dzīvēs ir nebūtiska.

3.2. Varbūtība, ka tā tik tiešām būs. Ja debatētājs mēģina pierādīt, ka, ieviešot rezolūcijā doto plānu, būs kaut kādas sekas, notiks kaut kas labs vai slikts, ņem vērā arī to, cik liela ir varbūtība, ka tā tiešām būs. Ja var pierādīt, ka šī iespējamība ir minimāla, tad arguments ir uzskatāms par nebūtisku.

Šajā gadījumā arguments ir būtisks.

4. Konkurējoša argumenta ieviešana.

Plašākajā šī vārda nozīmē atspēkojums izpaužas arī tajā, ka debatē tiek ieviests konkurējošs arguments, kurš sacenšas ar pretinieka argumentu. Šajā gadījumā vajag ne tikai izskaidrot savu argumentu, bet ir vēlams arī parādīt kļūdas pretinieka argumentā t.i. to atspēkot, izmantojot kādu no iepriekš minētajām metodēm.

4.1. Aizstāv citu vērtību, kura ir pretrunā ar pretinieka aizstāvēto vērtību.
Viens no veidiem, kā pierādīt, ka pretinieka piedāvātā plāna gala rezultāts tomēr ir slikts, nevis labs, ir piekrist, ka tas veicinās vienas vērtības nodrošināšanu, taču kaitēs kādai citai vērtībai (šajā gadījumā ir jāparāda, ka vērtība, kam tiek kaitēts, ir būtiskāka). Piemēram, ja tiek argumentēts, ka ir nepieciešams dot likumsargiem pilnvaras brīvi veikt kratīšanas cilvēku mājokļos, lasīt e-pastus un noklausīties telefonsarunas, jo tā tiks uzlabota drošība un mazināsies terorisma risks, tad konkurējošs arguments šai debatē ir, ka tādā veidā tiek ierobežota indivīda brīvība. Ir jāpamato, kāpēc brīvība ir laba un svarīgāka par drošību, bet argumentu par drošību atspēko, piemēram, norādot, ka cilvēku izspiegošana nebūs efektīvs veids, kā uzlabot drošību, jo profesionāli teroristi nav tik dumji un neuzmanīgi.

Šajā gadījumā vērtība, ko varētu aizstāvēt, ir vārda brīvība, proti, cenzūra ir slikta jebkurā tās izpausmē neatkarīgi no tā, kas tiek cenzēts. Autoram nav tiesību ierobežot sava darba brīvu izplatīšanu, viņam nav tiesību ierobežot savus fanus darīt ar savu mākslu jebko, ko vien viņi vēlas. Aizstāvot absolūtu vārda brīvību, nāktos atteikties no autortiesību jēdziena, sakot, ka tāpat kā idejas arī māksla nevar nevienam piederēt. Būtu arī jāpiedāvā plāns, kā, likvidējot autortiesības, tiktu panāks, kā autori vienalga saņem atlīdzību par savu darbu.

4.2. Cita, labāka risinājuma piedāvāšana.
Pierāda, ka ir cits labāks veids, kā atrisināt šo problēmu, un nevar īstenot abus risinājumus vienlaicīgi, jo tie ir savstarpēji izslēdzoši un nesavienojami (citādāk pretinieks var pateikt, ka mēs vienkārši īstenosim abus plānus). Var arī vienkārši pierādīt, ka otrs risinājums ir lētāks/efektīvāks un ar to arī pietiks, lai atrisinātu problēmu, tāpēc nav vērts izšķiest līdzekļus uz pirmo risinājumu.

Represīvas metodes nav efektīvs veids, kā apkarot pirātismu. Likumsargi jau gadiem cenšas pirātus iznīdēt, taču šie pūliņi ir bijuši veltīgi, un pirātu kļūst arvien vairāk. Pirāti ir apņēmīgi ļaudis, kuri ikreiz atrod risinājumu, kā apiet cenzūru un neitralizēt likumsargu pūliņus. Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā efektīvi novērst pirātisko failu izplatību, ir likvidēt pēc tiem pieprasījumu. Vairums cilvēku nav ļauni, viņi labprāt vēlas atbalstīt savus elkus, viņi fano par cilvēkiem, kuru mākslas darbi tiem patīk. Tad kāpēc cilvēki izvēlas lejupielādēt failus nelegāli? Tāpēc, ka trūkst legālas alternatīvas. Ja cilvēks grib vienreiz noskatīties pirms 30 gadiem uzņemtu filmu, Holivudas kinostudijas uzskata, ka viņam ir pienākums aiziet uz veikalu, nopirkt DVD par apmēram 10 latiem un pēc tam maksāt par lielu dzīvokli, kurā glabāt nevajadzīgus krāmus. Ja tā vietā šīs pašas kinostudijas izveidotu savu tīmekļa vietni, kurā ikviens var tiešsaistē ērti un legāli noskatīties jebkuru filmu par krietni zemāku cenu, tad samazinātos pieprasījums pēc pirātiskajiem failiem, kuru lejupielādēšana prasa zināšanas, gaidīšanas laiku, un kā rezultātā var saķert datorvīrusus.

Izplatītākās kļūdas argumentos

.
1. Truismi

Truisms ir arguments, par kuru nevar sagaidīt, ka pretinieku komanda pret to iebildīs, jo tas ir vispāratzīts par patiesu. Piemēram, tiek dota rezolūcija: “Šī valdība tic, ka patērnieciskums ir mūsdienu reliģija,” un “reliģija” tiek definēta burtiski, tādējādi izveidojot argumentu “patērnieciskums nav reliģija, jo tajā nav dieva/dievu, kā arī tas neskaidro dzīvības un visuma rašanos”. Lai gan teorētiski to var mēģināt darīt, šādā gadījumā pretinieku komanda diez vai gribēs censties pierādīt tērēšanas dieva eksistenci un apgāzt šo argumentu, kurš jebkuram saprātīgam cilvēkam šķiet patiess. Šajā gadījumā vārdu “reliģija” nedrīkst definēt burtiski, un debatei būtu jābūt par pirkšanas nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā.

2. Ar statistiku saistītās problēmas

2.1. Korelācija nenozīmē cēloņsakarību. Ja starp notikumiem A un B ir korelācija, pastāv iespējas, ka 1) A izraisa notikumu B, 2) B izraisa notikumu A, 3) kaut kāds cits notikums C izraisa gan A, gan B, 4) D izraisa notikumu A, un E izraisa notikumu B, un vienkārši nejauši sagadījās, ka D un E bija vienlaicīgi novērojamas tendences. Nedrīkst vienkārši bez jebkāda pamatojuma pieņemt, ka A izraisīja B, un no tā izdarīt kaut kādus secinājumus.

2.2. Ar statistiku ir jāuzmanās. Rezultāti var būt kļūdaini, ja
a) uzskaitītie gadījumi nav reprezentatīvi, piemēram, nevar spriest par visu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, aptaujājot tikai daugavpiliešus,
b) tika analizēts pārāk mazs skaits gadījumu, piemēram, metot monētu sešas reizes, es sagadīšanās pēc varētu konstatēt, ka cipars uzkrīt biežāk,
c) vidējie rādītāji mēdz būt dažādi, piemēram, analizējot vidējos iedzīvotāju ienākumus kādā valstī, moda, mediāna un vidējais aritmētiskais sniedz atšķirīgus skaitļus,
d) aptaujās cilvēkiem bieži vien ir kauns atzīt intervētājam kaut ko nepatīkamu,
e) rezultāti mainās atkarībā no tā, kā kaut kas tiek klasificēts, piemēram, rēķinot, cik daudz naudas vecāki tērē par savu skolas vecuma bērnu izglītību, šajos tēriņos var ieskaitīt vai arī neieskaitīt arī papīru, zīmuļus, apģērbu, pusdienas skolā,
f) ne vienmēr ir vienkārši definēt vienības, piemēram, kilovatstunda ir pietiekami skaidra mērvienība, bet definēt vienību “ģimene” ir sarežģītāk,
g) statistiku var padarīt neskaidrāku tādi termini kā “riska grupa”, piemēram, “pasaulē badu cieš vai ir riska grupā X miljoni cilvēku”,
h) ir neskaidrs jautājumu formulējums, kura rezultātā cilvēki īsti neizprot, kā atbildēt,
i) tiek izdarīti nepatiesi secinājumi, piemēram, ja vēlas iegūt rezultātu, ka ceļot ar lidmašīnu ir drošāk, nekā ar automašīnu, tad aprēķinos ir jāizmanto pasažieru veiktie kilometri, proti, jāaprēķina nāves gadījumu skaitu uz to, cik kilometrus attiecīgajā laika posmā pasažieri ir veikuši ar lidmašīnām un automašīnām (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzeklis x pasažieru skaits šajā transportlīdzeklī), savukārt, ja vēlas pierādīt, ka ceļot ar automašīnu ir drošāk, tad aprēķinos vajag izmantot transportlīdzekļu veiktos kilometrus (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzekļi).

2.3. Reizēm ar statistiku tiek tīši manipulēts, lai iegūtu vēlamos rezultātus. Ja avīzēs ir lasāmi skaļi virsraksti, ka šogad pieaudzis ar saaukstēšanos saslimušo skaits, pastāv varbūtība, ka šogad šos gadījumus sāka cītīgāk uzskaitīt un agrāk par tiem ne vienmēr tika ziņots, tāpēc arī novērojams šāds pieaugums. Ja parādās apgalvojums, ka “1950. gadā aviosatiksme bija drošāka, nekā 2010. gadā” un to secina, balstoties uz faktu, ka tagad lielāks skaits cilvēku iet bojā aviokatastrofās, der aizdomāties, ka tagad arī lielāks skaits cilvēku izmanto gaisa satiksmi. Un šī problēma nebūt nav tik absurda, kā varētu iedomāties pēc šī primitīvā piemēra. Tā izpaužas, piemēram cilvēku pārliecībā par kariem un vardarbību 20. gadsimtā. Ja primitīvā ciltī, kurā ir 70 cilvēki, 4 vīrieši iet bojā cilšu karā, tas neliekas nekas briesmīgs, bet ir jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē ekvivalents būtu teju pusmiljards karā kritušo, kas liekas vājprātīgi liels skaits (abos pasaules karos bojā gājušo bija mazāk). Statistiku var ne tikai pasniegt tā, lai klausītājam tā liktos iespaidīgāka, bet arī tīši sagrozīt, piemēram, salīdzinot jaunu medikamentu ar vecākām zālēm, eksperimenta dalībniekiem veco medikamentu var dot pārāk lielās devās, lai pierādītu, ka jaunais medikaments rada mazāk blakus parādību, vai arī veco var dot pārāk mazās devās, lai pierādītu, ka jaunais ir efektīvāks. Eksperimentos ar medikamentiem ražotāji bieži vien arī nenopublicē tos pētījumus, kuros tiek iegūti negatīvi rezultāti.

2.4. Procenti un absolūtie skaitļi mēdz sniegt diametrāli pretējus secinājumus. Piemēram, var pateikt, ka pēdējo 10 gadu laikā trūcīgo ļaužu ienākumi ir pieauguši vidēji par 50%, bet bagāto ļaužu – tikai par nieka 10%. Skaisti vai ne? Ienākumu nevienlīdzība sabiedrībā mazinās! Tikai, ui, absolūtajos skaitļos aina ir pavisam pretēja. Nabadzīgie ļaudis agrāk saņēma Ls 100 mēnesī, un tagad saņem Ls 150 mēnesī. Bagātie ļaudis agrāk saņēma Ls 5000 mēnesī, un tagad saņem Ls 5500. Plaisa starp bagāto un nabago ienākumiem ir nevis samazinājusies, bet pieaugusi no Ls 4900 līdz Ls 5350. Cits piemērs – ja ciemā vienai mājai bija elektrības pieslēgums un Latvenergo pieslēdza elektrību vēl vienai mājai, absolūtajos skaitļos tas izklausīsies nožēlojami, taču var pateikt arī daudz skaistāk, proti, ka ciemā tagad elektrību izmanto par 100% vairāk mājsaimniecību. Pie tam, ar procentiem vienmēr ir jautājums – procenti no kā. Ja pirms krīzes cilvēks nopelnīja Ls 100 mēnesī, un pēc tam viņa alga tika samazināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 50. Ja vēlāk viņa alga tiek palielināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 75. Tas nozīmē, ka 50% pieaugums un 50% samazinājums var nebūt viens un tas pats skaitlis. Ja cilvēks pirms tam strādāja pusslodzi, bet tagad pilnu slodzi, var pateikt, ka viņa alga pieauga par 100%, vai arī, ka samaksa par stundu viņa darba ir pieaugusi par 0%. Uzņēmuma peļņas iespaidīgums var izskatīties atšķirīgi, to aprēķinot % no apgrozījuma, % no investīciju apjoma, % no konkurentu peļņas, % no peļņas pirms gada, % no peļņas pirms 10 gadiem, procentu pieaugumā utt. Un ne tikai %, bet arī absolūtie skaitļi mēdz sniegt maldīgu priekšstatu, piemēram, runājot par IKP pieaugumu, lai statistika izskatītos smukāk, var aizmirst pielāgot absolūtos skaitļus atbilstoši inflācijai.

3. Loģikas kļūdas

Ir vairāki kritēriji, kuriem jābūt izpildītiem, lai argumentu varētu atzīt par labu un patiesu. Loģikas kļūdas lielākoties rodas, ja tiek pārkāps viens vai vairāki no šiem kritērijiem.

3.1. Kļūdas, kuras pārkāpj struktūras kritēriju, proti, argumentā nav pretrunu, secinājums vai nu droši vien (induktīvs arguments) vai noteikti (deduktīvs arguments) izriet no premisām.

3.1.1. Tautoloģija jeb argumentēšana pa apli, proti, premisa = secinājums. Tautoloģija ir vārdisks process, kad kāds objekts tiek definēts ar to pašu objektu, izmantojot sinonīmu, vai atkārtojot to pašu, bet tikai citiem vārdiem. Tādā veidā tiek garantēts šo vārdu loģisks patiesums, piemēram “apaļš aplis” vai “liels milzis”. Retoriska tautoloģija var veidot teikumu virkni, kurā “argumenta” patiesums ir garantēts pateicoties tam, ka secinājumā un premisās ir pateikts viens un tas pats. Šādā veidā var izveidot aprakstu, kurš nomaskējas par skaidrojumu, tā arī nepasakot patieso fenomena iemeslu. Tautoloģiska teikumu virkne, protams, pēc būtības nedod nekādu informāciju, neko nepasaka neatkarīgi no teikumu garuma un sarežģītības. Tas nozīmē, ka šāda argumenta premisas nedod it nekādu pamatojumu, kāpēc secinājums būtu uzskatāms par patiesu.

Tautoloģijas nedrīkst izmantot arī definīcijās, pret tām nemaz nav iespējams iebilst, jo vārdu virkne/arguments ir patiess, taču nav informatīvs un neko nepaskaidro/nepierāda. Piemēram, ir dota rezolūcija “šī valdība tic, ka sliktus likumus būtu jāpārkāpj”. Ja ievieš definīciju, ka “slikts likums ir tāds likums, kuram nav iespējams paklausīt”, tad debatē tiek pateikts “mums būtu jāpārkāpj likumus, kuriem ir neiespējami paklausīt”. Šādā veidā ne tikai tiek ignorēta debates problēma – vai pilsoņiem ir jāpaklausa netaisnīgiem likumiem, bet arī tiek izveidots debates sašaurinājums, kurš ir patiess pēc definīcijas, proti, “nevar paklausīt likumam, kuru nav iespējams ievērot”.

Ja tautoloģija netiek izmantota argumentācijā, tad to var saukt vai nu par liekvārdību, vai arī par poētisku valodu atkarībā no tā, cik skaisti izklausās.

3.1.2. Argumentācijā izmanto valodu vai vārdus, kuri jau uzspiež secinājumu, piemēram, “tu taču nedomā nopietni, ka cilvēks X būtu jānominē amatam Y”, “katrs piecgadīgs bērns zina, ka X”, diskusijā par to, vai embrijs ir cilvēciska būtne vārda “embrijs” vietā saka “bērniņš”.

3.1.3. Jautājums ar pieņēmumu, piemēram, “ko tu izdarīji ar manu datoru pēc tam, kad biji to nozadzis”, “kad tu beigsi vecpuiša dzīvi un beidzot apprecēsies”, “vai tu plāno atbalstīt mūsu karavīrus un balsot par valdības izstrādāto aizsardzības budžetu?”.

3.1.4. Pielāgo definīciju argumenta secinājumam, piemēram, “neviens īsts kristietis nenovēršas no Dieva, ja kāds ir pārstājis ticēt, tātad viņš nemaz nebija īsts kristietis” vai arī “neviena īsta mīlestība nebeidzas ar šķiršanos, ja tā būtu bijusi īsta mīlestība, tad šie cilvēki nebūtu izšķīrušies”. Šajā gadījumā arguments ir “tā kā īsta mīlestība tiek definēta kā mīlestība, kura nekad nebeidzas ar šķiršanos (premisa), tātad īsta mīlestība nekad nebeidzas ar šķiršanos (secinājums).

3.1.5. Argumentā ir pretrunas. Vai nu premisas ir nesaderīgas vai pretrunīgas, vai kāda no premisām ir pretrunā ar secinājumu.

3.1.6. Aizmirst citus iespējamos iemeslus (premisas). Piemēram,

Ja es smēķēju (A), tad mana dzīve tiek saīsināta (B),
un es nesmēķēju (ne-A),
tātad mana dzīve netiks saīsināta, un es dzīvošu ilgi (ne-B).

3.1.7. Aizmirst citus iespējamus secinājumus. Piemēram,

Ja skolēns uzvar mācību olimpiādēs (A), viņš iekļūst labā universitātē (B),
un Anna tika uzņemta labā universitātē (B),
tātad Anna ir uzvarējusi mācību olimpiādēs (A).

Ja tas ir suns (A), tātad tas ir dzīvnieks (B),
un Nika ir dzīvnieks (B),
tātad Nika ir suns (A).
Bet ja nu tomēr kaķis?

3.2. Kļūdas, kas pārkāpj atbilstības kritēriju, tas ir, premisas ir atbilstošas secinājumam, proti, premisām un secinājumiem ir jābūt savstarpēji saistītiem.

3.2.1. Subsitūcija. Runā par kaut ko, kas izklausās līdzīgi, bet īstenībā nav tas pats, proti, premisas neatbilst šim, bet gan mazliet citādākam secinājumam. Piemēram, debate ir par to, vai valstij ir jāiejaucas darba tirgū, veicinot dzimumu līdztiesību, vienlīdzīgas darba iespējas un vienādu atalgojumu sievietēm. Lai pierādītu, ka problēma nepastāv, kā piemēru izmanto faktu, ka universitātēs studentu ir tik pat cik studenšu, un no tā secina, ka abiem dzimumiem iespējas ir vienādas. Taču šis fakts par studentiem nenozīmē, ka sieviete ar augstāko izglītību par to pašu darbu nesaņem mazāk, nekā vīrietis. Tas nenozīmē, ka pēc diploma iegūšanas studentes nav spiestas strādāt par sekretārēm, kamēr viņu vīriešu dzimuma kolēģus pieņem labāk atalgotos darbos par uzņēmumu vadītājiem.

3.2.3. Kaut kā izcelšanās tiek izmantota kā arguments, runājot par to pašreizējā situācijā, kad nozīme var būt laika gaitā mainījusies. Piemēram, “laulību gredzeni ir cēlušies no važām, kas tika izmantotas, lai neļautu sievai no vīra aizbēgt, tātad laulību gredzeni mūsdienās simbolizē sieviešu diskrimināciju”. Vai arī “Latvija tika dibināta kā latviska valsts, kurā dzīvot latviešiem, tāpēc mums ir jātiek vaļā no šeit esošajiem krieviem”. Un, protams, mazliet absurdāks piemērs: “Cilvēki runā, ka Jānis ir labs pavārs, bet es zinu, ka bērnībā viņš gatavoja pīrāgus no dubļiem, tāpēc es negrasos ēst neko no viņa gatavotā, jo nevar zināt, kas tajā būs iekšā”.

3.3. Kļūdas, kas pārkāpj pieņemamības kritēriju, proti, premisas ir patiesas, pieņemamas, nav dīvainas, apšaubāmas vai sabiedrībā kopumā apstrīdētas.

3.3.1. Ad Verecundiam – atsaucas uz nekompetentu autoritāti. Piemēram, apgalvo, ka Latvijā ir jābūvē atomelektrostacija, jo profesors X to atbalsta. Tikai īstenībā profesoram X doktora grāds ir nevis fizikā, bet gan valodniecībā.

3.3.2. Ad Populum – atsaucas uz lielu skaitu cilvēku, kuri kaut ko atbalsta, piemēram, solāriji ir nekaitīgi, mazliet pārsniegts ātrums neapdraud satiksmes drošību, slavenu mūziķu dziesmas ir labas, un, jā, Nikolaja Kopernika laikā pasaule bija plakana.

3.3.3. Ad Antiquitatem – atsaucas uz tradīciju. Tā ir bijis līdz šim, tāpēc tas ir labi, un tā vajag turpināt.

3.3.4. Ja kaut kas ir status quo, tātad tas ir pareizi. Piemēram, marihuāna šobrīd nav legāla, tātad tā ir slikta.

3.3.5. Manipulē ar pretinieka emocijām: žēlums, glaimošana, vainas apziņa (apgalvo, ka šādu viedokli parasti atbalsta sliktu cilvēku grupa), kauns, grupas lojalitāte, bailes (piedraud ar kaut ko sliktu, ja nedarīs, ko liek).

3.3.6. Vienā argumentā kādu vārdu izmanto divās nozīmēs, piemēram, ticība (ticība Dievam un ticība zinātnei), nejaušības spēles (azartspēles un likteņa nejaušības).

3.3.7. Maldinošs uzsvars, kad kaut ko izvelk no konteksta, pastāsta tikai vienu stāsta pusi.

3.3.8. Pievieno nepamatotu pretstatu. Piemēram,

Tēvs: Vai tev mugurā nav Diānas kleita?
Sintija: Tā tagad ir mana, Diāna man to atdeva, jo viņai tā bija kļuvusi par mazu.
Tēvs: Tev tā ļoti piestāv.
Diāna (no istabas otras puses): Tātad tu uzskati, ka man tā nepiestāvēja?

3.3.9. Slēpta papildus nozīme, ko atklāti nepasaka, bet ierosina. Piemēram: “Vai šim studentam ir bijuši kādi disciplīnas pārkāpumi? Nē, mēs neesam varējuši viņu apsūdzēt noteikumu pārkāpšanā.”

3.3.10. Plaša, neprecīza termina izmantošana, piemēram, “morālā izglītošana”, “latviska Latvija”, “nedemokrātiski”, dažādi eifēmismi, vai arī termini ACTA nolīgumā, par kuriem nebija īsti skaidrs, kā tie tiktu interpretēti pēc šī nolīguma pieņemšanas.

3.3.11. Mēģina atrast atšķirības tur, kur to nemaz nav. Piemēram: “Man nav nekas pret feminismu, es tikai uzskatu, ka vīrietim būtu jābūt ģimenes galvai” un “Es neesmu slikts šoferis, es tikai nepievēršu daudz uzmanības uz ceļa notiekošajam”.

3.3.12. Uzskats, ka mazas izmaiņas skalā no viena pretstata līdz otram nerada nekādu būtisku atšķirību. Piemēram, arguments, ka ja reiz deviņus mēnešus vecs embrijs ir uzskatāms par cilvēku, tātad arī mēnesi vecs embrijs vai pat zigota ir cilvēks. Vai arī, ka mazliet lielāks rēķins nav problēma, ka viena punkta atšķirība nedrīkst novest pie tā, ka eksāmens nav nokārtots sekmīgi, ka nedēļu pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas jaunietis taču drīkst dzert, kas tur liels, tikai viena nedēļa. Absurds piemērs šim varētu būt, ka, ja ārā ir +30 grādi, tātad ir silts. Un 29 grādi taču arī ir silts. Un 28? 27? Ja kaut kur robežu nenovelk, šādi var skaitīt tik tālu, ka nākas nonākt pie apgalvojuma, ka arī -20 grādos ir silts.

3.3.13. Ja kāda īpašība piemīt veseluma daļām, tad tā piemitīs arī veselumam. Piemēram, divi izcili profesori kopā vadīs tikpat izcilas lekcijas, vairāki labi mūziķi izveidos lielisku grupu, divi brīnišķīgi cilvēki veidotu jauku ģimeni, ja apprecētos.

3.3.14. Ja veselumam piemīt kāda īpašība, to piedēvē arī katrai tā daļai.

3.3.15. Aplama dilemma. Uzstāda tikai divas alternatīvas, un pa vidu nekā nav. Piemēram, 2011. gada decembrī Angela Merkela pateica: “Nobody should take for granted another 50 years of peace and prosperity in Europe. They are not for granted. That’s why I say: If the euro fails, Europe fails. We have a historical obligation: To protect by all means Europe’s unification process begun by our forefathers after centuries of hatred and blood spill. None of us can foresee what the consequences would be if we were to fail.” Cik man zināms, Vācija šobrīd nekaro ar visām tām Eiropas un pasaules valstīm, kurās nav tā pati valūta, kas Vācijā, attiecīgi šāda dilemma (vienota valūta vai karš starp Eiropas valstīm) ir absurda.

3.3.16. Principu nepareiza izmantošana. Vai nu apgalvo, ka tiem nemēdz būt izņēmumi, vai arī atrod vienu izņēmumu un uzskata, ka ar to pietiek, lai pasludinātu šo principu par nepatiesu.

3.3.17. Aplamas analoģijas. Pieņem, ka, ja divām lietām ir kaut kas kopīgs vienā ziņā, tātad tās ir identiskas arī tajā punktā, kurā šis salīdzinājums tiek izmantots.

3.4. Kļūdas, kas pārkāpj pietiekamības kritēriju, proti, kopā visas premisas nodrošina pietiekamu pamatojumu, lai varētu pieņemt argumenta secinājumu.

3.4.1. Izdara vispārēju secinājumu, tam par pamatu ņemot nelielu skaitu apstiprinošu gadījumu. Parasti cilvēki izmanto savu pieredzi/novērojumus, un apgalvo, ka tā ir vienmēr un visiem.

3.4.2. Ad Ignorantiam – apgalvojums tiek pasludināts par patiesu tāpēc vien, ka nav pierādījumu par pretējo, piemēram, “spoki eksistē, ja vien tu nevari pierādīt pretējo”. Šajā gadījumā pierādīšanas uzdevums tiek novelts uz idejas neatbalstītāju. Šī kļūda izpaužas arī uzskatā, ka, ja cilvēki pret kaut ko (slikts likums, algas samazināšana) neprotestē, tātad viņi to atbalsta.

3.4.3. Izmanto aforismus, teicienus, klišejas argumentu pamatojuma vietā.

3.4.4. Nepieciešamu notikumu pasludina par pietiekamu notikumu. Piemēram, lai istabā iztīrītu grīdu ar putekļu sūcēju, ir nepieciešama elektrība, bet ar elektrību vien nepietiek, lai to tik tiešām varētu izdarīt.

3.4.5. Notikumam ir daudz dažādu cēloņu, bet no tiem izceļ tikai vienu vai dažus un aizmirst par pārējim.

3.4.6. Post Hoc – pieņēmums, ka kādu notikumu B ir izraisījis A tāpēc vien, ka vispirms notika A un vēlāk B.

3.4.7. Sajauc cēloni ar sekām un tos apmaina vietām.

3.4.8. Domino efekts jeb slidenais slidkalniņš. Pieņēmums, ka kāds sīks notikums izraisīs ķēdes reakciju, kura novedīs pie būtiskām un sliktām sekām. Piemēram, arguments, ka “homoseksuālu laulību atļaušana novedīs pie grupu laulībām un laulības nozīmes pilnīgām izmaiņām, proti, cilvēki vispār pārstās precēties”. Šādos gadījumos nedrīkst vienkārši izdarīt pieņēmumu, ka sāksies kaut kāda ķēdes reakcija, tā vietā ir jāpaskaidro, kā tieši un kāpēc katrs notikums novedīs pie nākamā.

3.4.9. Pieņēmums, ka tas, kā pagātnē notika nejauši notikumi, ietekmē varbūtību, kā tie notiks nākotnē. Piemēram, šo kļūdu diezgan bieži pieļauj azartspēļu mīļotāji.

3.5. Kļūdas, kas rodas pretinieka teikto atspēkojot ne pēc būtības.

3.5.1. Ignorē vai noliedz argumenta atspēkojumu vai pierādījumus, kuri atbalsta pretējās puses nostāju.

3.5.2. Ad Hominem – uzbrūk runātājam un kritizē viņa personību, nevis izklāstīto argumentu. Ja tā ir aculiecinieka liecība tiesā, tad ir jāņem vērā, ka šis cilvēks ir zināms kā pataloģisks melis vai psihopāts, bet izvērtējot argumentu tam nav nekādas nozīmes – arguments ir pats par sevi, nesaistīts ar cilvēku, kurš to prezentē. Analizējot argumentu, izvērtē, vai tas ir loģiski patiess, nevis akli tic runātājam uz vārda. Piemēram, runājot par Occupy Wallstreet protestā paustajām prasībām, nedrīkst pateikt, ka protesta dalībnieki ir bezdarbnieki, panki, dīkdieņi, nesekmīgie studenti utt., tāpēc viņu idejas nav vērts pat apsvērt.

3.5.3. Kritizē runātāju par savtīgu interešu klātesamību.

3.5.4. Uzbrūk runātājam par to, ka viņš pats patiesībā ir vainīgs tajā nodarījumā, par kuru pārmet kādam citam (tas, ka cilvēks ir liekulīgs, vēl nenozīmē, ka viņa arguments nav loģiski patiess).

3.5.5. Pārveido pretinieka argumentu tā, lai tas kļūtu vieglāk atspēkojams un tad kritizē šo izķēmoto argumenta versiju. Argumentu var 1) sagrozīt, pasakot citiem, nievājošiem vārdiem, 2) pārlieku vienkāršot, izmetot būtiskas detaļas, 3) paplašināt tālāk, nekā īstenībā pateiktais.

3.5.6. Mēģinājums noslēpt argumenta vājo vietu, novirzot uzmanību no īstā jautājuma uz kādu citu problēmu. Piemēram, cilvēks sūdzas darba devējam, ka viņa alga ir pārāk maza, un saņem atbildi, ka varētu būt arī vēl sliktāk un cilvēki Āfrikā vispār pelna daudz mazāk.

3.5.7. Izmanto humoru vai izsmieklu, lai nomaskētu savu nespēju par argumentu pateikt kaut ko būtisku.

Izmantotā (un ieteicamā) literatūra par šīm tēmām:

1. Par loģiku un tās kļūdām – Edward Damer “Attacking Faulty Reasoning”.
Par debatēm un argumentāciju:
2. Simon Quinn “Debating”
3. Austin J. Freeley and David L. Steinberg “Argumentation and Debate” 12th Edition.
Par statistiku:
4. Darell Huff “How to Lie With Statistics”.
5. Daniel Kahneman “Thinking, Fast and Slow”.
6. Ben Goldacre TED lekcija par manipulācijām ar medicīnisko pētījumu rezultātiem un statistikas kļūdām http://www.ted.com/talks/lang/en/ben_goldacre_battling_bad_science.html
7. Šī paša autora brīnišķīgs raksts par to, kā statistiku un pārbaudes var izmantot, lai noteiktu, vai valdības izstrādātās programmas un likumi tik tiešām noved pie cerētajiem iznākumiem http://www.cabinetoffice.gov.uk/sites/default/files/resources/TLA-1906126.pdf
8. Steven Pinker TED lekcija par vardarbības statistiku un maldiem par to http://www.ted.com/talks/lang/en/steven_pinker_on_the_myth_of_violence.html

Šai rakstā izmantoju arī savus pierakstus no lekcijām Latvijas Universitātes Debašu klubā.

Morāles un likumdošanas savstarpējā saistība

Kopš Eiropā tika atcelta cenzūra, parādījās viedokļu daudzveidība, tai skaitā arī par jautājumiem, kāda rīcība ir morāla un kas ir vērtības. Lai gan cilvēki par to jau sen vairs nav vienisprātis, pasaulē, tai skaitā arī demokrātiskajā Rietumeiropā, vēl joprojām pastāv likumi, kuri balstās morāles vērtībās, kuras pieņem un atbalsta tikai daļa sabiedrības. Jautājums ir, vai šāda likumdošana vispār var būt taisnīga un uz kādiem principiem sabiedrībai būtu jābalstās, pieņemot likumus.

Kas ir vērtības un vai tās ir racionālas?

Lai kaut ko uzskatītu par vērtību, vispirms ir jāatbild uz jautājumiem: vērtība kam un kāpēc? Ir nepieciešams standarts, mērķis un iespēja izvēlēties starp alternatīvām darbībām, no kurām kāda tiks atzīta par vērtīgu, bet citas – par kaitīgām. Vērtību standarts ir cilvēku dzīve, proti, labs un vērtīgs ir tas, kas palīdz izdzīvot, bet slikts ir kaitīgais, kas dzīvību iznīcina. Vērtību mērķis ir laime, proti, nevis vienkārši ļaut cilvēkam kaut kā vilkt dzīvību, bet dzīvot labi un savu dzīvi izbaudīt. Iespēja izvēlēties ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nesalīdzinot nemaz nav iespējams pateikt, kas cilvēkam palīdz vairāk, kas mazāk, bet kas tieši pretēji kaitē. Pie tam, ja cilvēkam nebūtu brīvas gribas un izvēles iespējas, tad arī pati diskusija par vērtībām kļūtu bezjēdzīga.

Tas nozīmē, ka vērtības ir racionālas un balstītas uz secinājumiem, kuri ir iegūti, pateicoties loģiskai domai. Kaut kas ir vērtība nevis tāpēc, ka tā ir rakstīts bībelē, vai tāpēc, ka kāds politiķis tā teica, bet gan tāpēc, ka pastāv kaut kāds loģisks pamatojums, kāpēc šīs vērtības kopšana dos labumu cilvēkiem. Daži piemēri. Brīvība ir vērtība, jo ir diezgan nepatīkami būt vergam, draudzība – jo bez draugiem cilvēka dzīve būtu krietni vien garlaicīgāka, godīgums – jo ir visai nepatīkami tikt piekrāptam, iespēju vienlīdzība un sociālā mobilitāte ir vērtības, jo sabiedrība kopumā iegūst, ja atbildīgos amatus ieņem talantīgākie cilvēki, nevis tie ļaudis, kuriem paveicas ar dižciltīgiem vecākiem. Kultūra ir vērtība, jo tā padara mūsu dzīvi interesantāku un patīkamāku. Savukārt ģimene nav beznosacījumu vērtība (daudzi kristieši un konservatīvisti bieži vien mēģina apgalvot pretējo). Ģimene, kurā valda saskaņa un mīlestība, ir vērtība, jo tajā bērni uzaugs labākos apstākļos, nekā bērnunamā, bet ģimene, kurā vecāki nemitīgi strīdas, viens otru ienīst un paliek kopā tikai tāpēc, ka šķirties ir slikti, vairs nav vērtība, jo šis nosacījums te netiek izpildīts.

Par cilvēka dzīvību stāsts ir visinteresantākais. Lielākā daļa ļaužu savu dzīvību uzskata par vērtību, bet diezgan daudzi ir mēģinājuši apgalvot, ka kādas citas cilvēku grupas dzīvības vairs nav vērtīgas. Bet te nācās saskarties ar vienu āķi – katoļu konkistadors var paziņot, ka neticīga indiāņa dzīvība nav vērtība, un viņu nošaut, bet, ja viņš to izdara, tad nekas vairs netraucē atnākt kādam luterānim, paziņot, ka katoļu dzīvības nav vērtības, un pārgriezt viņam rīkli. Līdzīgi sanāca arī “āriešu rases” pārstāvjiem, kuri paziņoja, ka ebreju dzīvības nav vērtības, un tos sadzina gāzes kamerās. Pēc dažiem gadiem ciemos atnāca padomju proletariāts, kurš paziņoja, ka vācu buržuju dzīvības nav vērtības, un krietni patīrīja “pārākās rases” rindas. Tā nu pasaule nonāca līdz tam, ka tika uzrakstīta cilvēktiesību deklarācija, un ļaudis beidzot vienojās, ka visu cilvēku, ne tikai katra paša dzīvība ir vērtība. Ko lai dara – ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, nāksies vien ievērot arī viņējās.

Ja vērtības tiek definētas kā tas, kas cilvēkam vai sabiedrībai nāk par labu, tad morāles mērķis ir parādīt cilvēkiem, kā ir jādzīvo, lai viņu dzīve tiktu balstīta uz vērtībām un nevis uz to pretstatiem. Morāle balstās uz ieteikumiem, kā cilvēkiem derētu dzīvot, un šie ieteikumi ir izveidoti, par pamatu ņemot vērtību sarakstu. Galvenais arguments par labu tam, ka sākumskolā ir jāpasniedz ticības mācība, ir apgalvojums, ka Rietumu sabiedrības dzīvesveids balstās kristīgajās vērtībās. Dievs cilvēkiem deva morāli, un bez ticības Dievam cilvēks kļūst par nemorālu briesmoni. Bet kas tad bija tās kristīgās vērtības? No desmit baušļiem pirmie 3 liek pielūgt Jahvi un stiprināt viņa acīmredzot viegli ievainojamo un mazvērtības kompleksu nomākto ego. Pārējie pasaka – tev nebūs negodīgam būt, zagt, nogalināt. Un vēl tur bija arī stāsti par to, ka ir labi rūpēties par tuviniekiem, piedot, nebūt ļaunam. Un tagad aizbrauksim uz Amazones džungļiem, sameklēsim kādu cilti, kura par kristiešu Dievu un vērtībām nav pat dzirdējusi, un paskatīsimies, kā viņi tur dzīvo. Cilts paražas aizliedz apmēram to pašu, ko kristīgās vērtības. Kāpēc? Viens pats cilvēks tajā mežā nevarētu izdzīvot, grupā pārtiku sagādāt tomēr vieglāk. Bet, lai cilvēku grupa varētu dzīvot kopā, neatliek nekas cits, kā vienam pret otru izturēties labi. Un, ja kāds ģēnijs izdomātu ignorēt šo faktu un pastrādāt noziegumus pret pārējiem cilts locekļiem, padzīts no kopienas, viņš visticamāk nomirtu badā. Šīs vērtības paliek nemainīgas laika gaitā un pastāv ikvienā sabiedrībā. Un to pašu saprot arī ateisti, tikai mēs nezogam, neslepkavojam, esam godīgi un rūpējamies par tuviniekiem loģisku apsvērumu vadīti, nevis akli klausīdami baušļus un baidīdamies no elles soda.

Vai vispār var rasties un pastāvēt neracionālas vērtības?

Neracionālas vērtības nevar rasties, taču var pastāvēt. Reliģijām piemīt tendence savos rakstos iekļaut ne tikai pasakas par dieviem un pasaules uzbūvi, bet arī sarakstu ar sabiedrībā atzītajām vērtībām morāles imperatīvu veidolā, taču pēdējo dažu gadu tūkstošu laikā cilvēku dzīvesveids un sabiedrības pastāvēšanas modelis ir būtiski mainījušies. Tikai svētie raksti gan joprojām vēl ir tie paši vecie. Ja kaut kas bija racionāla vērtība pirms 2000 gadiem, laikā, kad tapa reliģijas svētie raksti, pastāv iespēja, ka mūsdienās šī vērtība vairs nav pamatota, taču joprojām vēl ir “iekonservējusies” pateicoties reliģijai.

Daži piemēri. 1. Šķīstība un apgalvojums, ka sekss izklaidei ir kaut kas slikts. Laikā, kad kontracepcija vēl nepastāvēja, negulēt ar nejauši sastaptiem svešiniekiem bija laba ideja. Sabiedrība, kurā uzrastos daudz negribētu bērnu, par kuriem vecāki nevēlas rūpēties, vienkārši nevarētu veiksmīgi pastāvēt, tāpēc arī atturība bija nepieciešama, un šķīstība tika pasludināta par vērtību. Šī problēma izzuda līdz ar kontracepcijas izgudrošanu. 2. Heteroseksuāla ģimene. Vienīgais veids, kā primitīvā akmens laikmeta sabiedrībā varēja uzaudzināt bērnus, bija, veidojot ģimenes. Zemkopības darbi bija fiziski smagi, vientuļā māte nemaz nevarēja pabarot bērnus. Mūsdienās situācija ir mainījusies. Divas lezbietes, kuras mīl viena otru, var iegūt bērnu, pateicoties mākslīgajai apaugļošanai, un šim bērnam netrūktu ne materiālā nodrošinājuma, ne mīlošu tuvinieku, kuri par viņu rūpētos. 3. Cieņa pret vecākiem. Daudzās reliģijās tā tiek pavēlēta. Vecākus ir jāciena tāpēc vien, ka viņi ir vecāki, jāciena arī tad, ja viņi to nav pelnījuši, ir galīgi lupatas, alkoholiķi, ja viņi bērnu sit utt. Agrāk tas bija loģiski. Bez vecākiem pamests bērns primitīvā sabiedrībā nevarēja sev sagādāt pārtiku un izdzīvot, tāpēc bērna interesēs bija pēc iespējas agrāk iemācīties, ka vecākus ir jāklausa un jāciena. Mūsdienās bērniem ir pieejama sociālo dienestu palīdzība un bezmaksas izglītība, un bērns var uzaugt un atrast savu vietu sabiedrībā un dzīvē arī bez vecāku palīdzības.

Uz ko būtu jābūt balstītiem likumiem?

Šobrīd pasaulē daļa likumu balstās saprātā un loģiskās atziņās, bet daļa ir pieņemti, pateicoties kādam morāles imperatīvam. Neļaut zagt ir loģiski, jo zādzības rezultātā cieš šī nozieguma upuris, proti, apzagtais cilvēks. Ja zagt būtu atļauts, ciestu arī sabiedrība, jo, nejūtoties droši par savu īpašumu un nākotni, cilvēki nevarētu sadzīvot un nonāktu līdz vardarbībai. Tas pats attiecas arī uz slepkavošanu, krāpšanu, izvarošanu un lielāko daļu noziegumu – šajos noziegumos ir cietušais, ir nodarītais kaitējums, ir loģisks pamatojums, kāpēc tā darīt ir slikti. Bet diemžēl pastāv arī likumi, kur no loģikas nav ne miņas, un kuri tika pieņemti, tāpēc vien, ka daļa cilvēku kaut ko uzskata par nemorālu. Piemēri. Eitanāzijas aizliegums. Likumi, kuri ierobežo mākslīgās apaugļošanas izmantošanu, piemēram, daudzās valstīs vīrietis nevar izmantot donores olšūnas un surogātmāti un dzimšanas apliecībā tikt ierakstīts kā bērna vienīgais vecāks (rezultāts šādiem ierobežojumiem ir neauglības tūrisms). Geju un lezbiešu laulību aizliegums. Prostitūcijas aizliegums daudzās pasaules valstīs (pieņemot, ka prostitūta pati brīvprātīgi izvēlējās šo profesiju, un nav nekāda sutenerisma). Sadomazohisma un sodomijas (homoseksuālu dzimumaktu) aizliegums. Incesta aizliegums (pieņemot, ka visi dzimumakta dalībnieki ir pilngadīgi, to dara brīvprātīgi, nav garīgi slimi un ir atzīstami par pieskaitāmiem, izmanto kontracepciju un to dara ar mērķi izklaidēties un gūt baudu, nevis laist pasaulē, iespējams, slimu bērnu). Francijas likums, kurš aizliedz musulmaņu sievietēm publiskās vietās valkāt apģērbu, kas aizsedz seju. Visiem šiem likumiem kopīgs ir tas, ka nav neviena cietušā un tie ir balstīti vērtībās, kuras atzīst tikai daļa sabiedrības.

Tātad, kur būtu jābūt balstītiem likumiem? Vērtībās vai saprātā? Uz šo jautājumu vislabāk var atbildēt, apskatoties, kāds ir likuma uzdevums. Manuprāt, tas ir pasargāt cilvēkus no noziegumiem, kuros kāda cita cilvēka darbības rezultātā viņi varētu kļūt par cietušajiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt un cilvēki spētu sadzīvot, ir nepieciešams vienoties par to, ka ļaudis viens otram nekaitē un abpusēji izdevīgi darījumi notiek, cilvēkiem brīvprātīgi vienojoties. Tas nozīmē, ka, ja vien cilvēks nevienam citam nekaitē, nav nekāda pamata aizliegt viņam darīt kaut ko tādu, ko viņš vēlas. Diemžēl likumu lēmēji ne vienmēr ievēroja šo principu un sarakstīja, ka kaut kas ir aizliegts tāpēc vien, ka viņiem tas nepatīk. Tā teikt, vairākums nobalsoja, tagad mazākumam būs jāpakļaujas. 19. gadsimta britu filozofs Džons Stjuarts Mills šo problēmu nodēvēja par “vairākuma tirāniju”, un, lai no tās izvairītos, piedāvāja izmantot kaitējuma principu, proti, atļautas ir visas darbības, ar kurām indivīds nevienam citam nekaitē. Daudzi brīvības un cilvēktiesību aizstāvji šo principu ir centušies ieviest likumdošanā, taču līdz galam tas vēl joprojām tā arī nav izdevies.

Šis princips ir nepieciešams arī tāpēc, ka likums drīkst būt tikai tāds, ko cilvēks racionāli izprot un pieņem. Pretējā gadījumā varētu veidoties absurda situācija, ka pietiek ar to, ka 51% ļaužu notic kaut kam muļķīgam, un viņi varēs to uzspiest arī visiem pārējiem. Nu, piemēram, kāds varētu izdomāt, ka uz datora klaviatūras sakrājušies putekļi ir vērtība. Tālāk atliek vien panākt, ka lielākā daļa sabiedrības tam notic, un lieta darīta – var pieņemt likumu, ka savās mājās slaucīt putekļus no datora ir noziegums, par ko ir piemērojams cietumsods. Atliek tik ticēt, un saprāts vairs nebūs vajadzīgs. Un, ja kādam liekas, ka tā nevarētu notikt, ka vairākuma atbalsts ir drošs kritērijs, jo 51% sabiedrības taču nevar ieņemt galvā neko sliktu vai kļūdainu, vēstures piemēri liecina par pretējo. Pirms kāda laiciņa miljoniem vāciešu noticēja, ka rasu teorija ir pamatota un rases tīrība ir vērtība. Šobrīd musulmaņu valstīs interneta blogeriem, kuri atļaujas publiski uzrakstīt, ka netic dievam un ir ateisti, varas iestādes piespriež nāvessodu vai gadiem ilgu ieslodzījumu cietumā. Virknē pasaules valstu cilvēkam var tikt piespriests nāvessods par to, ka viņš ir gejs. Un šo sarakstu var turpināt teju bezgalīgi.

Vai kādai sabiedrības daļai ir tiesības uzspiest citiem savas vērtības ar likuma spēku?

Raksta sākumā es minēju principu – “ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, tev nāksies ievērot viņējās”. Nesen demokrātiskajā Latvijā grupiņa ļaužu nāca klajā ar ideju, ka derētu aizliegt draudzības dienas, ko daļa cilvēku labāk pazīst ar nosaukumu “geju praids”. Pamatojums tam bija, ka šāda homoseksuālisma propaganda kaitējot bērniem. Šo argumentu neviens tā arī nav spējis racionāli pamatot, un tur tāpat bija skaidri redzams, ka īstenībā iemesls bija krietni vienkāršāks – “mums geji nepatīk”. Savās mājās pa kluso lai dara ko grib, bet nav ko publiski lielīties. Nu labi, bet ja nu man nepatīk kristieši? Ja nu es gribētu ar tādu pašu pamatojumu aizliegt svētceļojumu uz Aglonu? “Man kristieši nepatīk, reliģijas propaganda kaitē bērniem, jo tā izplata viduslaiku tumsonību un neļauj viņiem saredzēt ateisma un zinātnes gaismu, savās mājās kristieši var darīt ko grib un pa kluso skaitīt savas lūgšanas, bet nav ko publiski propagandēt savas reliģiskās netiklības”. Pēc būtības abi šie argumenti ir identiski. Kāpēc 51% cilvēku būtu jāļauj uzspiest savu viedokli pārējai sabiedrībai, bet 15% nedrīkst darīt to pašu? Abos gadījumos kāda ļaužu grupa citiem uzspiež kaut kādas idejas, un nodarījums ir vienāds. Šobrīd sabiedrībā pastāv ļoti daudz dažādu viedokļu. Kas vienam liekas nemorāls, citam ir pieņemams, kas vienam liekas vērtība, citam šķiet kaitinoši un bezjēdzīgi aizspriedumi. Vienīgais veids, kā viedokļu dažādību likvidēt, būtu ieviešot cenzūru, neļaujot cilvēkiem dzirdēt, ka eksistē arī citādākas idejas. Un nekas cits te nelīdzēs.

Otra problēma šeit ir jautājums par to, kurš būs tas “dievs”, kurš pateiks, kuras ir īstenās vērtības, kāds ir pareizais dzīvesveids. Kurš būs tas, kam mēs ļausim izlemt, kuras būs tās pareizās vērtības, ko valsts propagandēs, bet kuru vērtību aizstāvjus cenzēs un mēģinās apklusināt, liekot tiem nolīst pagrīdē. Ikviens cilvēks savu pārliecību uzskata par pareizo neatkarīgi no tā, vai viņam piekrīt 60% vai tikai 10% sabiedrības. Nav iespējams atrast kādu visu zinošu tiesnesi, kurš spētu pateikt, kuram šajā situācijā ir taisnība. Un atbilde “vairākumam” arī īsti neder. Vienā dienā kādu “iekonservējušos” vērtību var atbalstīt 60% sabiedrības, bet pēc 10 gadiem tai būs vairs tikai 40% sabiedrības locekļu atbalsts. Šādi dzīvojot, likumus pārrakstīt nāktos ārkārtīgi bieži.

Vai morāles normu ierakstīšana likumos vispār var būt efektīva?

Pirms dažiem gadiem Latvijas likumos ierakstīja pantu “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”. Nu labi, ierakstīja, un kāda no tā bija jēga, kādi ir reālie ieguvumi? Vai homoseksuāļi beidzot nokaunējās un sāka dzīvot “pareizi”? Nē. Vai civillaulībā dzīvojošie pāri pēc šī panta uzrakstīšanas oficiāli apprecējās? Nē. Vai pie vienas nakts attiecībām radušie ļaudis beidzot izmainīja šo “netiklo” dzīvesveidu un sameklēja savu otro pusīti? Nē. Kaut kas ir panāks? Nē. Ar tikpat lieliem panākumiem valsts būtu varējusi mēģināt ieaudzināt pilsoņos patriotismu, pieņemot likumu, ka visās Latvijas skolās katru dienu ir jādzied Latvijas himna, un atsūtot policistu, kurš uzrauga, kā šis likums tiek ievērots. Un bērni dziedātu, kaut vai ienīstu valsti, bet dziedātu aiz bailēm (apmēram tāpat kā tas notika komunistu skolās). Protams, cilvēkus var piespiest pakļauties likumam un veikt prasītās darbības, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi pieņems vērtību, kurā šīs darbības balstās. Vienīgais veids, kā citus cilvēkus var pārliecināt pieņemt savas vērtības, ir pārliecinot, proti, argumentējot un skaidrojot šo vērtību pamatojumu. Savukārt ar likuma spēku piespiežot cilvēkus veikt konkrētas darbības, var panākt tikai un vienīgi to, ka viņi šīs darbības veic. Cilvēku pārliecība un skatījums uz dzīvi nemainīsies.

Ikreiz, kad kāds cilvēks runā, ka vajag pieņemt likumu, kurš aizsargātu kādu vērtību, kura sabiedrībā ir pretrunīgi vērtēta un kuru atbalsta tikai daļa cilvēku, ir vērts atcerēties, ka šis cilvēks mēģina nodarboties ar pašapmānu. Viņš grib neredzēt īstenību un nedzirdēt citādi domājošos, viņus apklusinot. Un neko vairāk viņš nepanāks. Nu, piemēram, ja arī tiktu pieņemts likums, ka homoseksuālisma propaganda ir jāaizliedz, tas tāpat neko nemainītu, “geju kvota” paliktu tāda pati kā bijusi, un citādāk šie ļaudis tāpat nesāktu dzīvot. Ar likumu cilvēkiem aizliegt var tikai un vienīgi savu domu un vērtību izpausmes, pašas domas aizliegt un iznīdēt nesanāks.

Entertainment Education. How games can help learning

When someone asks children, what they love doing most, the answer is – play games. And parents let them do it not only for fun, they also learn by doing it. It’s quite hard to force a 5 years old kid to sit still and “learn”, so parents and teachers simply have no other choice but to invent games for them, so that they would learn while playing, because that’s what is fun for them and they like it.

But as we get older, we gradually accept a thought that that learning is hard and boring. We know that we must learn even though we hate it. Because of this those students, who have more self-discipline, are learning, while others prefer to learn as little as possible and go to parties instead. After all, why should one learn, if that’s so hard and boring and often we see no use from it? But the same children, who hate learning, often like playing computer games.

So, what computer games really are? Basically – a repetitive learning process. The longer you play some game, the better you are with playing it. After having killed 100 virtual monsters you will be better at doing it than when you tried to kill the first virtual monster. The only problem is – knowing how to kill virtual monsters is quite useless knowledge.

But not everything that someone can learn by playing a game is as useless as knowing how to kill virtual monsters. There exists also such thing as educational games. Definition – educational games are games that have been designed to teach people about a certain subject, expand concepts, reinforce development, understand an historical event or culture, or assist them in learning a skill as they play. They include board, card, and video games. A good educational game has a balance between entertainment and fun (which we usually get when playing games) and learning some skill or knowledge.

By playing people actually learn better than with “traditional” learning methods, which mean that you must be bored to death while learning. So, what are the reasons, why we learn better with games?

1. Instant feedback and interactivity. Firstly it’s more interesting to do something, when you know how well you are doing with it. Secondly, human mind is wired for feedback. Here I’ll tell you about one curious experiment. Many cities have a problem with drivers, who exceed maximum speed limits. To make them slow down usually police officers or cameras with radars are used. If you get caught, you have to pay a fine. But once a different approach was tried. Under the road sign with the speed limit was placed another sign, on which your current speed was displayed (this is how it looks like – http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a0/Radar_speed_sign_-_close-up_-_over_limit.jpg ). Theoretically the driver didn’t find out anything new from the sign, after all he could see his current speed in his car’s speedometer. But it still did the trick – drivers slowed down, even though there was no punishment. There was simply some feedback.
The thing is that whenever people do something, they are interested in feedback and often they also take it seriously, after it is received.

2. Fun and a whole spectrum of other emotions. While playing games in different situations you can experience thrill, anger, disappointment, joy, satisfaction, surprise or simply have fun.  The thing is that people memorize much better these events, which are emotional for them. This is just how our memory works. For example, now try to recall one event, which happened last month and was very emotional for you, and also one event, which left you completely emotionless. Which one you can remember more vividly and from which one you can recall more details? I bet the one, which was emotional.

3. In games we can see our progress. That’s why games have points and next levels. When we are doing something and we see that we are getting better with it, then we have interest to continue doing it. But when it starts feeling that we are “stuck” and can’t improve at all in what we do, then we also lose interest in doing it anymore.

4. We are given a challenge. Solving problems and competing is interesting, because of the challenge. And of course because of that amazing feeling, which we get at the moment, when we have succeeded and won.

5. Intrinsic (inner) motivation. You don’t learn for a test, an exam, an otherwise angry teacher, making your parents satisfied… You play this game because you want to. And intrinsic motivation always works much better than simply being forced to do something. If we like what we are doing, then we are also much better at it than in these cases, when we simply have to do something we hate.

6. A possibility to experiment (without any bad consequences). Experimenting is very useful, this way we can actually get to some unexpected but good results. And there’s no risk to get into trouble or blow up something in case this experiment fails.

7. Repeating some actions. Like I said – a game is a repetitive learning process. You get to repeat some actions all the time with new actions being gradually added when you have learned the previous ones. And in Latvian there’s even a saying that “repetition is the mother of knowledge”.

So I have just listed some reasons, why people learn so well with games. But are these things working for games only? Not necessary. You can also make a learning environment, which does not involve any games, but still has all or some of the factors I just mentioned. After all there isn’t always a ready game available for any skill you might wish to master. Instead you can learn with your friends and discuss what you have just read/learned thus making learning much more fun. You can make learning into a challenge and compete with other people, who are learning the same stuff you do. You can experiment while learning (for example each artist experiments with paints while learning to draw). Choose to learn things, which are interesting for you and about which you are passionate, thus you get intrinsic motivation. Keep notes about your progress to keep yourself motivated. Ask for feedback.

————————–
By the way, I don’t play computer games at all. A while ago I even was very skeptical about computer games or game based learning. I considered games just a waste of time. But some months ago I happened to have some conversations about this topic with a game programmer, who managed to convince me that some games actually make sense. With the stress on “some” because I still consider large part of games a waste of time. And now, even though I see why games can be useful for learning and I know all this stuff, which I just wrote, I still don’t play any of them. I’m that stubborn. OK, actually that’s simply because so far I haven’t heard about any game, which would be about themes, which are interesting for me. By the way, making me to change my opinion about some theme is quite an accomplishment. That’s just something I don’t do often, and it isn’t that easy to convince me about something. Though it depends on how good arguments are.