Avestra

::esejas un dzeja::

Category Archives: Autortiesību problemātika

Autortiesības un brīvā kultūra. Vai autordarbus likumīgi var izmantot bez maksas?

Vai par mākslu vienmēr ir jāmaksā? Ja šo jautājumu uzdotu AKKA/LAA aģentūrai, izdevējiem, ierakstu kompānijām vai kādiem citiem starpniekiem, kuri apgalvo, ka aizstāv māksliniekus, tad atbilde būtu viennozīmīgi “jā”. Un vēlams, protams, maksāt nevis pa tiešo pašiem autoriem, kuru darbus mēs izmantojam, bet gan starpniekiem, kuri vēlāk šo naudu sadalīs, kā vajag. Bet ko par to domā paši autori? Šeit atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Miljoniem mākslinieku visā pasaulē izvēlas savus darbus licencēt ar Creative Commons jeb radošās komūnas licenci, kura atļauj viņu darbus izplatīt un izmantot par brīvu.

Mazliet vēstures jeb kā mēs nonācām pie pašreizējās autortiesību likumdošanas?

Autortiesību personiskās tiesības (tiesības tikt atzītam par autoru) spēkā ir neierobežotu laiku, savukārt mantiskajām tiesībām ir aizsardzības termiņš, ko nosaka likums darba radīšanas brīdī. 18. gadsimtā autortiesību termiņš bija līdz 28 gadiem. Pēc tam tas tika vairākkārt pagarināts, un šobrīd tie jau ir 70 gadi pēc autora nāves. Šim termiņam beidzoties, darbs nonāk publiskajā īpašumā (public domain), un ikviens cilvēks to drīkst lietot bez maksas.

Pēdējā autortiesību termiņa pagarināšana notika 1998. gadā, kad ASV pieņēma likumu, kas to pagarināja no 50 līdz 70 gadiem pēc autora nāves. Visticamāk, šis termiņš nākotnē tiks pagarināts vēl vairāk. Pieņemšanas laikā šim ASV likumam tika dota iesauka “Mikipeles aizsardzības akts”, jo tā lobēšanā aktīvi piedalījās Disnejs, kurš nevēlējās pieļaut šī tēla nonākšanu publiskajā īpašumā. [1] ASV ir izskanējušas arī runas par bezgalīgu autortiesību termiņu. Precīzāk – bezgalību mīnus vienu dienu, jo ASV konstitūcija nemaz nepieļauj mūžīgas autortiesības, taču no tā gan nav vērts baidīties, jo Disnejs negribēs Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimu pēcnācējiem maksāt par šo autoru pasaku un tēlu izmantošanu. Pie tam šāda sistēma būtu pārāk nepraktiska. Ja autoram ir divi bērni, katram no tiem vēl divi bērni utt., tad pēc vairākiem gadsimtiem pēcnācēju skaits, starp kuriem jāsadala par autortiesībām iekasētā nauda, jau ir mērāms simtos.

Kas ir Creative Commons jeb radošās komūnas licences?

Tātad viens no veidiem, kā mākslu drīkst lietot par brīvu, ir izmantot tikai publiskajā īpašumā esošos darbus. Diemžēl ne vienmēr antīkie darbi liekas sevišķi pievilcīgi, un gribas kaut ko mūsdienīgāku. Kādas ir legālās alternatīvas? Izmantot darbus, kuru autori tos ir licencējuši ar radošās komūnas licenci. Tās simbols ir aplītī iezīmēti “cc” burti.

Lietojot šo licenci, autors, publicējot savu darbu, izvēlas tās nosacījumus katrā no šiem punktiem: vai ir jābūt norādei uz darba autoru (BY), vai darbu nedrīkst izmantot komerciālos nolūkos (NC), vai ir aizliegta darba pārveidošana un atvasinātu darbu radīšana (ND), vai, darbu pārveidojot, jaunradītais darbs arī ir obligāti jālicencē ar tādu pašu CC licenci (SA).

Radošās komūnas licencei ir 6 dažādi veidi. [2]
1. Atsaucoties Attribution (CC BY). Ja autors ir izvēlējies šo licenci, tad ar darbu drīkst darīt jebko, vienīgā prasība ir atsaukties uz autoru.
2. Atsaucoties-Nemainot licenci Attribution Share Alike (CC BY-SA). Ir jāatsaucas uz darba autoru un, šo darbu pārveidojot, jaunradītais darbs ir jāpublicē ar tādu pašu licenci. Komerciāla izmantošana ir atļauta.
3. Atsaucoties-Neatvasinot Attribution No Derivatives (CC BY-ND). Ir jāatsaucas uz darba autoru, darbu drīkst izmantot komerciāli, bet tikai nemainītu un nepārveidotu.
4. Atsaucoties-Nekomerciāli Attribution Non-Commercial (CC BY-NC). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst pārveidot, bet komerciāla izmantošana ir aizliegta.
5. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainot licenci Attribution Non-Commercial Share Alike (CC BY-NC-SA). Ir jāatsaucas uz autoru, drīkst izmantot tikai nekomerciāli, drīkst pārveidot, bet jaunradītajam darbam nedrīkst mainīt licenci.
6. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainīts Attribution Non-Commercial No Derivatives (CC BY-NC-ND). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst izmantot tikai nekomerciāli un neizmainītu.

Kur atrast un kā likumīgi izmantot ar CC licencētu mākslu?

Ar CC licencētu mūziku, kuru likumīgi drīkst lejupielādēt un klausīties par brīvu, var atrast http://www.jamendo.com/en . Lai nebūtu jāmaksā par programmatūru, var lietot nevis Windows, bet Linux, nevis Adobe Photoshop, bet Gimp, nevis Microsoft Office, bet LibreOffice. Mākslu (zīmējumus, fotogrāfijas, vektorgrafiku, datora ekrāntapetes) var atrast http://cgtextures.com/ , http://www.sxc.hu/ , http://browse.deviantart.com/resources/ un http://browse.deviantart.com/customization/wallpaper/ . Ļoti nepilnīgs un nemitīgi pieaugošs ar CC licencēto grāmatu saraksts ir atrodams http://wiki.creativecommons.org/Books . Bez maksas var lasīt un izmantot (CC BY-ND licence) arī manu dzeju http://www.scribd.com/doc/80258657/Avestra-Dzeja . Ja ir vēlme grāmatas tikai lasīt, tās nekā citādi neizmantojot, tad pieejamo tekstu saraksts ir daudz garāks. Tur pat obligāti nemaz nevajag CC licenci. Liela daļa autoru (piemēram, Paulu Koelju[3]) izvēlas savus tekstus ievietot tīmeklī un atbalsta to pirātisku izplatīšanu. Lai gan īstenībā bez maksas var izlasīt jebkuru grāmatu. Diemžēl elektroniskās bibliotēkas ir pasludinātas par nelegālu ļaunuma perēkli, kurš draud iznīcināt rakstniekus, tāpēc var vienkārši biežāk aiziet uz parastajām bibliotēkām, kur izsniedz uz papīra drukātas grāmatiņas. Pašu pirktās drukātās grāmatas var aizdot draugiem izlasīt. Dalīties ar grāmatu failiem digitālā formātā ir noziegums, bet pagaidām vēl likumā nav ierakstīts, ka aizdot draugam paša pirktu grāmatu papīra formātā būtu aizliegts. Ja ir nepieciešami mācību materiāli, tad grāmatas bieži vien nemaz nav vajadzīgas. Var izmantot tīmeklī bez maksas pieejamos resursus, piemēram, Wikipedia, http://www.khanacademy.org/ , https://www.coursera.org/courses , utt.

Un kā ir ar komerciālu brīvās mākslas izmantošana Latvijā?

CC Atsaucoties, CC Atsaucoties-Nemainot licenci un CC Atsaucoties-Neatvasinot licences paredz, ka autors ir atļāvis savu darbu par brīvu izmantot arī komerciālos nolūkos. Vai tas nozīmē, ka kafejnīcās, veikalos un taksometru kabīnēs ar šīm licencēm aizsargātu mūziku drīkst klausīties, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasītās nodevas? Diemžēl, nē. Vairāk nekā 50 pasaules valstīs ar CC licencētus mākslas darbus drīkst izmantot komerciāli, ja vien autors to ir atļāvis. Latvija nav viena no šīm valstīm. [4]

Autortiesību likuma 63. panta 5. daļa nosaka, ka autors pats nedrīkst licencēt savus darbus, un tiesību administrēšana ir atļauta tikai kolektīvi. Saskaņā ar 64. panta 3. daļu un 65. panta 1. daļas 3. punktu AKKA/LAA un LaIPA ir tiesīgas pārstāvēt tiesību īpašniekus bez attiecīga pilnvarojuma līguma slēgšanas, un tām ir pienākums iekasēt no izmantotājiem likumā noteikto atlīdzību. AKKA/LAA un LaIPA ir pienākums iekasēt atlīdzību par jebkuru un visu mūzikas atskaņošanu un izmantošanu komerciālos nolūkos bez izņēmuma. [5]

No AKKA/LAA rakstītā Pirātu Partijai: “Autoru darbu publiskais izpildījums veikalos, kafejnīcās utml. vietās Latvijā saskaņā ar autortiesību likumu ir administrējams tikai kolektīvi [63. panta 5. daļa], līdz ar to šādam publiskajam izpildījumam ir nepieciešama AKKA/LAA licence (ja vien darbam nav notecējis autortiesību aizsardzības termiņš). Ar līgumu puses nevar vienoties par kārtību, kura ir pretēja likumā noteiktajai kārtībai, un šādi līguma nosacījumi nav spēkā (proti, šāda licence nav spēkā). Ja Creative Commons licences ir pretrunā ar [Latvijas] likumu, jebkurā gadījumā ir piemērojamas likuma normas.” [6]

AKKA/LAA sabiedrisko attiecību speciālists Reinis Briģis ir rakstījis: “Tiesības publiski atskaņot mūziku nepieder visiem – tās pieder vienīgi autoram vai tam, kuram autors šīs tiesības ir deleģējis.” [7] Diemžēl tie ir salti meli. Saskaņā ar Latvijas autortiesību likumu autors pats nemaz nemaz nevar šīs tiesības kādam deleģēt. To var izdarīt tikai AKKA/LAA. Tiesības publiski atskaņot savu mūziku nepieder autoram, tās pieder tikai un vienīgi AKKA/LAA aģentūrai! Neatkarīgi no tā, vai autors ar šo aģentūru vispār ir noslēdzis līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Neatkarīgi no tā, vai autors visai sabiedrībai jau ir devis tiesības atskaņot viņa mūziku, to publicējot ar CC licenci, kura atļauj darba komerciālu izmantošanu. Tālāk šai pašā rakstā ir teikts: “Bernes konvencijā noteikts, ka muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu (..) ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā (piemēram, radio atskaņošana autobusā), kā arī autoriem ir ekskluzīvas tiesības raidīt savus darbus ēterā (piemēram, radio raidīšana ēterā).” Tieši tā, Bernes konvencijā ir noteiks, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder autoram. Latvijas likumā, savukārt ir noteikts, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder nevis autoram, bet gan AKKA/LAA aģentūrai.

Lieki piebilst, ka mākslinieki, kuri savus darbus ir licencējuši ar CC licenci, no AKKA/LAA un LaIPA iekasētās naudas nesaņem ne santīmu. Šīs aģentūras iekasē par visiem, bet izdala tikai dažiem – tiem, kuri ir noslēguši līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Diemžēl likums nemaz neparedz iespēju noslēgt ar AKKA/LAA līgumu par savu mantisko tiesību nepārvaldīšanu. Autoram nav tiesību pateikt, ka viņš vēlas, lai ikviens cilvēks varētu bez maksas izmantot viņa darbus.

Kāpēc CC licenču nesaderība ar Latvijas autortiesību likumu kaitē autoriem?

CC paredz, ka aizsargātas tiek nevis visas, bet tikai daļa no autora tiesībām. Kāpēc gan kāds cilvēks varētu gribēt atteikties no daļas savu ar likumu aizsargāto tiesību? Pirmais iemesls ir tas, ka mākslinieki bieži vien ir lepni par saviem darbiem, un mūs priecē, ka mūsu radītais kādam cilvēkam patīk tik ļoti, ka viņš vēlas to izmantot. Ja māksliniekam ir citi ienākumu avoti, tad bieži vien it nemaz nav žēl, ka cilvēki mūsu darbus lieto bez maksas. Pie tam, ja izvēlas licenci, kura atļauj darbu pārveidošanu, reizēm citi cilvēki rada tik brīnišķīgus remiksus, ka ir patiess prieks tos redzēt. Otrs iemesls, kāpēc daļa mākslinieku izvēlas CC licences, ir krietni savtīgāks, proti, popularitātes un jaunu fanu iegūšana. Jaunais mākslinieks, kuru neviens vēl nepazīst, nevar cerēt uz to, ka pietiks savu darbu nolikt veikala plauktā, un ļaužu pulki to nopirks tikai pateicoties skaistajam un košajam vāciņam. Taču, ja viņa dziesmas skan kafejnīcās, ja viņa grāmatas cilvēki tīmeklī var lasīt par brīvu, tad viņš var cerēt, ka šādā veidā iegūtā bezmaksas reklāma ļaus savus darbus izplatīt, ļaus iegūt popularitāti un dos jaunus fanus, kuri vēlāk samaksās par viņa darbiem, piemēram, nopērkot koncerta biļeti. Es nenosodu māksliniekus, kuri nevēlas savus darbus aizsargāt ar CC licencēm un padarīt publikai pieejamus. Tā ir katra mākslinieka brīva izvēlē, kādu licenci izmantot. Taču es nosodu valsts likumus, kuri nedod izvēli tiem māksliniekiem, kuri tomēr vēlas, lai cilvēki varētu viņu darbus izmantot bez maksas. Ikvienam autoram būtu jābūt likumīgām tiesībām izlemt, ka viņš atļauj citiem cilvēkiem savus darbus lietot par brīvu.

Mani šī problēma skar, jo esmu dzejniece, un vēlos savus darbus publicēt ar Creative Commons Attribution-NoDerivs licenci, bet, pateicoties AKKA/LAA cītīgajam darbam, es to nemaz nevaru izdarīt. Viņi iekasē naudu par publisku dzejas lasīšanu bibliotēku, Dzejas dienu un muzeju pasākumos, par dzejas publikācijām presē, uz kalendāriem, uz apsveikuma kartītēm, pat par internetā sociālajos tīklos ieliktām dzejas rindām. Man tas nepatīk, un es gribu, lai cilvēki manus dzejoļus varētu lietot un izplatīt par brīvu. AKKA/LAA organizācija man riebjas, daļu no viņu darbības veidiem es uzskatu par bezkaunīgiem un parazītiskiem, tāpēc līgumu ar šo aģentūru es nekad neslēgšu. Rezultāts – viņiem ir likumīgas tiesības apzagt manus fanus un iedzīvoties uz mana rēķina.

Vai pastāv iespēja mainīt šo autortiesību likuma pantu?

Vienīgais šķērslis, kas kavē radošās komūnas licenču ieviešanu Latvijas likumdošanā, ir AKKA/LAA darbinieku un viņu lobiju savtīgums un neremdināmā apetīte iedzīvoties arī uz to autoru rēķina, kurus viņi nepārstāv. AKKA/LAA darbinieki ir ieinteresēti iekasēt pēc iespējas vairāk, tai skaitā arī par māksliniekiem, kurus viņi nemaz nepārstāv, jo 25% no savāktās naudas drīkst tērēt administrēšanas izdevumiem (lasi: savām algām). Radošās komūnas licenču teksts pilnībā atbilst “Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību”, kura Latvijai ir saistoša. Šīs licences pašlaik darbojas vairāk nekā 50 pasaules valstīs, tai skaitā ASV, Kanādā, Argentīnā, Austrālijā, Brazīlijā, Horvātijā, Ķīnā, Francijā, Itālijā, Japānā, Malaizijā, Meksikā, Dienvidāfrikas republikā, Dienvidkorejā, Igaunijā utt. [8] Visās šajās valstīs ikviens cilvēks drīkst lietot mākslas darbus atbilstoši autora izvēlētās licences nosacījumiem. Kafejnīcās bez maksas drīkst atskaņot mūziku, kuras autors ir atļāvis tās komerciālu izmantošanu, presē drīkst publicēt tekstus, kuru autori to ir atļāvuši, utt.

ASV, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē, Francijā mākslinieki var vienlaikus gan licencēt savus darbus ar CC licenci, gan arī parakstīt līgumu ar vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. [9] [10] Citās valstīs vietējie AKKA/LAA analogi to neatļauj, tāpēc māksliniekiem ir iespēja izvēlēties jebkuru no šīm alternatīvām – vai nu parakstīt ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu vai arī licencēt savus darbus ar CC licenci. Diemžēl šobrīd Latvijā nekas tāds nav iespējams, pie mums nav nekādas iespējas izvēlēties.

Lai šo situāciju mainītu, ir jāpanāk, ka autortiesību likumā tiek izmainīts 63.5 pants: „Autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības tikai kolektīvi tiek administrētas attiecībā uz(..)”. Vēl ir arī jāpanāk, ka tiek likumīgi atzītas CC licences, un likumā tiek pievienots vēl viens pants par to, ka autoram ir tiesības noslēgt līgumu ar AKKA/LAA par savu mantisko tiesību neadministrēšanu, proti, autors vēlas, lai viņa darbi ikvienam cilvēkam komerciālai lietošanai būtu pieejami bez maksas un neviens alkatīgs kantoris par to neko neiekasētu. Vislabākais būtu panākt, ka AKKA/LAA vairs nav “noklusējuma” autortiesību pārvaldnieks, panākt, ka viņi drīkst aizsargāt tikai tos autorus, kuri ar šo aģentūru ir noslēguši attiecīgo līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu.

Ko mēs varam darīt?

Man nav nekas pret to, ka daļa autoru izvēlas neķēpāties ar savu mantisko tiesību pārvaldīšanu un uzticēt to kādam citam cilvēkam vai organizācijai, ar kuru viņi paraksta līgumu. Tā vietā AKKA/LAA iekasē naudu par visiem, izdala dažiem un pilnībā ignorē manu vēlmi netikt pārstāvētai. Man nav nekas iebilstams pret to, ka autori vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu. Tā vietā AKKA/LAA nodarbojas ar reketu, pieprasot naudu no taksometru šoferiem par radio klausīšanos, kurā starp dziesmām skan arī reklāmas. Es atbalstu brīvo kultūru un vēlos piedalīties tās veidošanā. Tā vietā AKKA/LAA cenšas Latvijā to aizliegt. Daļa cilvēku uzskata, ka nauda nesmird. Es tam tomēr nepiekrītu. Iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka viss, kas izgājis cauri AKKA/LAA rokām, ir ļoti smirdīgs, tāpēc es nekad neslēgšu līgumu ar šo aģentūru. Tā mani nekad nepārstāvēs. Diemžēl šobrīd es esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām netikt pārstāvētai. Par tiesībām licencēt savu mākslu ar Latvijā šobrīd oficiāli vēl joprojām neatzīto Creative Commons licenci. Par savām tiesībām pateikt, ka bibliotēku, muzeju un dzejas dienu pasākumos manu dzeju drīkst lasīt bez maksas, un AKKA/LAA par to naudu nav jāsaņem. Par tiesībām pateikt, ka sociālajos medijos, presē, kalendāros, uz pastkartēm, elektroniskajās kartītēs, apsveikumos, utt. manu dzeju drīkst lietot un publicēt par brīvu, ka AKKA/LAA nav nekādu tiesību par to pieprasīt un iekasēt “savu tiesu”. Esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām pateikt, ka mani mākslas darbi un tiesības lemt, kas ar tiem notiks, pieder man, nevis AKKA/LAA aģentūrai, kura šobrīd ir “noklusējuma” pārvaldnieks, un no kuras “pakalpojumiem” man nemaz nav tiesību atteikties.

Lai panāktu izmaiņas Latvijas likumos es aicinu cilvēkus mums pievienoties. Ja esi mākslinieks, kurš vēlas publicēt savus darbus ar CC licenci; ja esi jurists, kurš var mums palīdzēt; ja esi kafejnīcas īpašnieks, kurš grib atskaņot tikai brīvo mūziku, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasīto nodevu; ja esi cilvēks, kuram rūp šī problēma, un vēlies piedalīties mūsu mēģinājumā mainīt Latvijas autortiesību likumu, pievienojies mums! Padod ziņu Pirātu partijai, un mēs kopā mēģināsim padarīt šīs valsts likumdošanu taisnīgāku un autoriem draudzīgāku!

Atsauces
1. http://en.wikipedia.org/wiki/Copyright_Term_Extension_Act#Support
2. http://creativecommons.org/licenses/
3. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
4. http://www.likumi.lv/doc.php?id=5138
5. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/194787651956637696/photo/1/large
6. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/196764400491827200/photo/1/large
7. http://www.ir.lv/2012/5/2/par-muziku-sabiedriskaja-transporta-un-ne-tikai
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Creative_Commons_jurisdiction_ports
9. http://wiki.creativecommons.org/Collecting_Society_Projects
10. http://wiki.creativecommons.org/Version_3#Further_Internationalization

Radošās komūnas licence
Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Kāpēc kopēšana nav zagšana?

Ķīniešiem ir sakāmvārds “trīs cilvēki rada tīģeri”. Tam ir interesanta izcelsme. Kādam valdniekam pajautāja, vai viņš ticētu, ja viens vīrs teiktu, ka pa galvaspilsētas tirgu klīst tīģeris. Uz to viņš apgalvoja, ka, protams, nē, tas taču ir absurdi, neiespējami un neticami. Bet, ja to teiktu divi cilvēki? Nu tad sāktu šaubīties. Un trīs cilvēki? Tad būtu jātic. Ja pietiekami daudz cilvēki kaut ko atkārto, tad tas kļūst par pašsaprotamu un neapstrīdamu “faktu”, kuru nemaz nav nepieciešams pierādīt. Loģikā šī problēma ir pazīstama kā “argumentum ad populum”, un, protams, tas ir maldīgs arguments.

Šis ir veids, kā dzimst absurdi apgalvojumi, kuriem tic vairums nedomājošo ļaužu. Viduslaikos šādi apgalvojumi bija, piemēram, “Dievs ir” vai “tev būs lūgt Dievu”. To teica mācītājs baznīcā, teica kaimiņiene, teica vecmāmiņa, un bija vien jātic. Kā tas izpaužas mūsdienās? Kaut ko pasaka kāds politiķis, atkārto prese, atkārto darba kolēģi, un cilvēki sāk ticēt, nemaz nepapētot, vai šo apgalvojumu vispār apstiprina kādi argumenti. Daži piemēri: “ģenētiski modificēta pārtika novērsīs badu pasaulē”, “Latvijai obligāti ir jāiestājas eirozonā, jo tad mēs dzīvosim labi”, “iekšējā devalvācija ir vislabākais veids kā pārvarēt ekonomisko krīzi, un Latvija tam ir piemērs un veiksmes stāsts”, “lai valstī būtu izaugsme vajag taupīt un samazināt budžeta izdevumus”, “krievvalodīgie apdraud latviešu valodas pastāvēšanu”, “teroristi ir drauds ASV iedzīvotāju drošībai”, “lidostu drošības pasākumi ir efektīvi un pasargās pasažierus no teroristiem”, “ieraudzījuši geju praidu Rīgas centrā, bērni emocionāli cietīs, kļūs amorāli vai, nedod Dievs, paši vēl kļūs homoseksuāli”, “pirāti kaitē māksliniekiem un, ja vien viņus neapturēs, pavisam drīz pilnībā iznīcinās visas radošās profesijas” un mans mīļākais “KOPĒŠANA IR ZAGŠANA”.

Šādus apgalvojumus ir diezgan vienkārši atspēkot. Vispirms 1) apgalvojumu pārvērš argumenta nosaukumā, 2) konstruē argumentu, kāpēc kāds cilvēks varētu šādi domāt, un izklāsta šo argumentu, 3) atrod argumenta izklāstā vājo vietu, 4) atspēko šo argumentu. Parasti pirmās trīs darbības ir jāveic galvā, un stāstīts tiek tikai argumenta atspēkojums.

Parasti kāda darbība tiek saukta par zagšanu, ja īpašniekam kaut ko atņem. Piemēram, bija man somā naudas maciņš, uz ielas sastapu kabatzagli, un nav vairs man maciņa. Tagad mans maciņš ir pie zagļa. Kopēšanas gadījumā nekas taustāms netiek nozagts, jo oriģinālais fails joprojām ir pie autora vai īpašnieka, tas viņam nav atņemts. Ja es tagad būtu debašu turnīrā, un man būtu jāmēģina pierādīt, ka kopēšana ir zagšana, tad šis būtu mans stāstījums.

Kopēšana ir zagšana, jo autoram tiek nozagta iespēja pelnīt, samazinot viņa īpašuma (mākslas darba) vērtību. Iedomāsimies rotkali, kurš izgatavo brīnišķīgu kaklarotu. Bet tad atnāk burvju feja, pavicina savu nūjiņu, un ikviens cilvēks, kurš kaklarotu ierauga, pasakot “abrakadabra” var momentā nokopēt kaklarotu un sev iegūt tās kopiju par brīvu. Neviens vairs nemaksā rotkalim un kaklarotu nenopērk, jo tās kopiju var dabūt bez maksas. Daudzo kopiju dēļ ir samazinājusies kaklarotas vērtība, un rotkalis vairs ar to nevar nopelnīt. Rotkalim ir nozagta kaklarotas vērtība un iespēja ar to nopelnīt.

Kāds redz, kur te ir vājā vieta? Pateikšu priekšā – apgalvojumā, ka ir samazinājusies (nozagta) mākslas darba vērtība, autors to vairs nevar pārdot un nevar ar to nopelnīt. Oriģināla vērtība, proti, koncerta biļetes cena nav samazinājusies (jo kāds mūziķis ir slavenāks, jo dārgākas biļetes, un ierakstu pieejamība to cenu nesamazina). Bet iespēja pelnīt ar kopiju, proti, mūzikas ierakstu pārdošanu vienalga netiek ietekmēta. Uzticīgi kāda mākslinieka fani naudu tam maksās jebkurā gadījumā (pirks mūzikas ierakstus, kompaktdiskus ar autogrāfiem, plakātus, kreklus ar mūziķu simboliku utt.) Bet pirāts, kurš ir lejuplādējis 4000 dziesmas, tāpat nebūtu tās pircis. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet, ja ir jāmaksā, tad gan divreiz padomās, vai prasītā summa ir tā vērta. Ja izdotos pilnībā apkarot pirātismu, daļa pirātu internetā par brīvu legāli lejuplādētu tūkstošiem dziesmu no autoriem, kuru to ir atļāvuši (creative commons licence). Daļa pirātu izvēlētos nemaksāt par mūziku un to vispār neklausīties. Bet daļa pirātu tāpat jau tagad maksā mūziķiem vairāk nekā “godīgie” cilvēki. Šie pirāti nelegālos dziesmu failus izmanto, lai pirms pirkšanas pārbaudītu, ko pērk, jo ne visiem patīk kaķi (dziesmas, grāmatas, datorspēles) maisos. Par šo garāks skaidrojums ar atsaucēm uz konkrētiem pētījumiem ir lasāms šeit – http://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/

Ar šo esmu parādījusi, ka viss stāsts par to, kāpēc “kopēšana ir zagšana” sagrūst kā kāršu namiņš, jo tajā var atrast šo vājo vietu. Autoram netiek atņemta (nozagta) iespēja pelnīt, un viņa darbu vērtība nesamazinās. Starp citu, nesamazinātos arī piemērā minētās kaklarotas vērtība. Pasaulē ir tūkstošiem “Monas Lizas” kopiju, bet oriģināla vērtība vienalga ir milzīga un tikai pieaug, šim darbam kļūstot slavenākam un atpazīstamākam.

Atsauksmes ir laipni gaidītas komentāros. Ja kāds uzskata, ka var šo atspēkot, es labprāt izlasītu. Bet tikai, lūdzu, gribētos loģisku argumentāciju. Mani neinteresē tādi spriedelējumi kā “autors mēģina attaisnot zagšanu un šādi nerunātu, ja zinātu, cik daudz darba jāiegulda mākslas radīšanā”.

Autortiesību likumdošana. Ieguvēji un zaudētāji, jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

2011. gada novembrī Neelie Kroes (Eiropas parlamenta Digitālās programmas komisāre) atzina, ka pašreizējā autortiesību sistēma neatalgo lielāko daļu mākslinieku. Viņa minēja datus, ka Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas. Eiropas komisāre pauda viedokli, ka likumiem būtu jāaizsargā mākslinieki un jāļauj tiem nopelnīt, savukārt, autortiesību īpašniekiem būtu jāizmanto tehnoloģiju progress, lai darbus izplatītu, nevis jācenšas to kavēt. [1] Gudri vārdi. Nebiju cerējusi ko tādu dzirdēt no ES politiķiem. Un viņai ir taisnība. Nākamais jautājums būtu – kāpēc tā notiek?

Patentu un autortiesību mafija

ASV programmētāju vidū bieži tiek lietots tāds termins kā “patentu troļļi”. Problēma ir tāda, ka ASV programmatūru var patentēt (citviet pasaulē programmatūras patenti neeksistē). Lieki piebilst, ka programmētāji par to nav sajūsmā (pamēģini atrisināt matemātikas uzdevumu, ja puse vajadzīgo formulu ir patentētas!). Lielās firmas ar to tiek galā. Piemēram, ja Apple vai Microsoft advokāts atnāk pie Googles sūdzēties, un pasaka, ka “Google ir pārkāpusi viņu patentus Nr. x un x”, tad Google uz to atbild: “Bet jūs esat pārkāpuši mūsu patentus Nr. x, x, x un x, gribat tiesāties?” Un šajā brīdī viņi panāk kaut kādu vienošanos. Visas lielās programmatūras kompānijas tērē miljardus šo patentu pirkšanai, lai viņiem būtu pietiekami daudz patentu, ar ko draudēt, tiesāties un prasīt vienošanās ar konkurentiem. Piemēram, pirms 7 mēnešiem Apple kopā ar Microsoft nopirka  bankrotējušās firmas “Nortel” patentu saujiņu (vairāk nekā 6000 patentu) par $4,5 miljardiem. Tā bija izsole, kurā šos pašus patentus vēlējās iegādāties arī Google, tikai Apple ar Microsoft Googli toreiz pārsolīja. [2]

Par lielajām kompānijām viss ir skaidrs. Tās tiek galā. Bet ko šādā situācijā dara mazās firmas vai programmētāji, kuri strādā individuāli? Lielākā daļa patentu troļļu ir tikai uz papīra eksistējošas kompānijas ar tukšiem birojiem. To darbības shēma ir vienkārša. Nopērc kādu patentu (parasti no bankrotējušas firmas), sameklē kādu programmētāju vai kompāniju, kuras produkts šo patentu pārkāpj, tālāk atliek tikai sūdzēt tiesā un saņemt naudiņu. ASV (neatkarīgi no prāvas iznākuma) aizstāvēties tiesas prāvā par patentu pārkāpumu izmaksā kādus 2,5 miljonus dolāru (2004. gada dati). [3] Šī iemesla dēļ reti kurš “patenta pārkāpējs” izvēlas tiesāties un vienkārši samaksā patentu troļļiem kā kompensāciju viņu prasīto naudas summu. Vai arī izvēlas pamest ASV tirgu un turpmāk tirgot savus produktus tikai valstīs, kurās programmatūras patentu sistēma nepastāv.

Otra problēma ar patentiem ir tas, ka tie ir pārāk plaši. Piemēram, 2000. gadā tika izsniegts patents idejai, ka programmas internetā automātiski pārbauda, vai ir pieejami kādi atjauninājumi, un tad jautā datora lietotājam, vai viņš vēlas tos instalēt. [4] Līdzīgi ir arī ar tehnoloģiju patentiem. Piemēram, Apple kompānijai izdevās patentēt iPad dizainu. Vēl viņiem ir arī patents par skārienekrānu ar “multi-touch” funkcijām. Kad Samsung sāka ražot kaut ko līdzīgu Apples iPad, sākās tiesu darbi. Un šis nu gan, manuprāt, ir absurds. Nezin kāpēc mans LG monitors izskatās visnotaļ līdzīgs manam otram Acer monitoram. Kurš no abiem te ir pārkāpējs?

Līdzīgi kā patenti arī autortiesības ir advokātu medību licence. Angļu valodā pastāv arī termini “autortiesību troļļi” un “autortiesību mafija”. Piemēram “Software Publishers association” vienīgā saistība ar programmatūras publicēšanu ir tā, ka viņi ir advokātu kantoris, kurš sūdz tiesā visus, ko vien var pieķert pirātiskas programmatūras izplatīšanā vai lietošanā, un pelna no piedzītās naudas. Iemīļotākais upuris šādām organizācijām ir privātpersonas, kuras tiek pieķertas nelikumīgā failu lejuplādēšanā. Kā tas notiek? Pirātus, kuri aizmirst noslēpt savas IP adreses ir diezgan viegli pieķert. Lielbritānijā un Vācijā tas ir kļuvis par ļoti ienesīgu uzņēmējdarbības modeli. Tiklīdz kāds pirāts ir pieķerts, tā viņš saņem automatizētu vēstuli no kāda “advokātu kantora”, kurā tiek prasīts samaksāt aptuveni €450 par vienu pārkāpumu (no šīs naudas autortiesību īpašnieks saņem tikai 20%, pārējo patur naudas iekasētāji). Aptuveni 25% no cilvēkiem, kuri šādas vēstules saņem, izvēlas samaksāt soda naudu, nemaz neuzdodot liekus jautājumus. [5] [6]

Ja cilvēks atsakās maksāt, tad tas viss nonāk līdz tiesas prāvai. Viens piemērs no ASV. Tur kādai vientuļajai mammai (Jammie Thomas-Rasset), kura internetā augšupielādēja 24 dziesmas, tiesa piesprieda $1,92 miljonu soda naudu. Šī tiesas prāva bija pret RIAA (Recording Industry Association of America). [7] Tiesāšanās tur notiek jau kopš 2005. gada, un izskatās, ka tas vēl nav viss un sekos kārtējā apelācija. Kādā citā tiesas prāvā pret studentu, kuru sauc Joel Tenenbaum, viņam tika piespriests $675’000 sods par 30 dziesmām. Un izskatās, ka šo spriedumu vairs neizdosies pārsūdzēt, šim cilvēkam tagad būs jāmaksā visu atlikušo mūžu. [8] Tā, lūk, pirātisms ir kļuvis par fantastisku biznesu, kurā var nopelnīt tā, ka prieks. Bet daudzās attīstītajās valstīs tiek rīkotas paraugprāvas, kur dažiem cilvēkiem piespriež soda naudas ar neskaitāmām nullēm par dažu dziesmu lejuplādēšanu. Un paraugprāvas tās ir tāpēc, ka mūsdienās apmēram trešdaļa cilvēku lejuplādē failus par brīvu, proti, dara to pašu, ko tie daži nelaimīgie, kuriem nepaveicās nonākt līdz tiesu darbiem. Bet paraugprāvas… Nu pati paraugprāvu ideja kā tāda, manuprāt, ir pretīga. Tās vairāk piestāvēja komunistiem un totalitāriem režīmiem. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nekas tāds nedrīkstētu notikt.

Tikai, ja reiz autortiesību īpašnieki un advokāti tik labi pelna, tad kāpēc Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku ar savu radošo darbu nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas? Te ir viens āķis. Šādi var pelnīt tikai lielie autortiesību īpašnieki un kompānijas, kuras viņus pārstāv. Mazpazīstams fotogrāfs vai jaunais mūziķis, kurš vēl nav guvis popularitāti, ir pilnīgi bezspēcīgs, ja tiek pārkāptas viņa autortiesības, jo viņš vienkārši nevar atļauties noalgot advokātu un doties uz tiesu. Iepriekšējo divu rakstu komentāros daži cilvēki man pārmeta, ka es atbalstu pirātismu tikai tāpēc, ka gribu attaisnot zagšanu, un es tā nedomātu, ja man pašai būtu jāmēģina nopelnīt ar radošu darbu. Tikai tā nebija taisnība. Sirdsapziņas pārmetumi par nelegālu failu izplatīšanu mani tāpat nemoka, un es pārzinu autortiesību tēmu tikai tāpēc, ka pati pelnu ar radošu darbu, proti, tirgoju savus zīmējumus.

Manuprāt, failu lejuplādēšanai jeb pirātismam personīgai bezpeļņas lietošanai būtu jābūt legālam. Bet būtu jāmaksā tad, ja lietotājs vēlas gūt peļņu ar šo mākslas darbu. Piemēram, man nav nekādu iebildumu, ja cilvēki no interneta lejupielādē manus zīmējumus un tos izmanto kā savu datoru ekrāntapetes. Es neiebilstu arī tad, ja viņi manus zīmējumus aizsūta draugiem vai izplata ar failu apmaiņas programmu palīdzību. Ja kāds grib, savās mājās drīkst kaut vai apzīmēt visas sienas ar manu darbu pašrocīgi veidotām kopijām. Man nudien nav žēl. Tāpat es saprotu, ka, ja man ienāktu prātā prasīt naudu par savu darbu lietošanu datoru ekrāntapetēm, neviens man nemaksātu. Un ne jau tāpēc, ka mani zīmējumi nebūtu gana labi. Vienkārši konkurence ir pārāk liela – internetā ir miljoniem attēlu, kuru autori tos ļauj lietot bez maksas. Un ir skaidrs, ka šādā situācijā cilvēks labāk paņems to attēlu, kuru drīkst izmantot par brīvu.

Naudu man gribētos saņemt tad, ja kāds vēlas manus darbus izmantot, piemēram, kādas grāmatas vāka noformējumam. Vai arī tad, ja kāds interjera dizaineris saņemtu naudu, par to, ka viņš sava klienta mājās uz sienas pārzīmē kādu no maniem zīmējumiem. Ar programmatūru, manuprāt, būtu jābūt tāpat. Ja cilvēks pelna naudu ar saviem Adobe Photoshop programmā radītajiem darbiem, tad būtu tikai loģiski samaksāt programmas veidotājiem. Bet ir absurdi prasīt simtiem latu no kāda, kuram digitālā māksla ir bezpeļņas hobijs un kurš šo programmu izmanto ne biežāk kā pāris stundas mēnesī. To varētu atrisināt, nosakot, ka birojos un darba vietās par programmatūras lietošanu ir jāmaksā, bet mājās cilvēki to var lietot par brīvu (ja vien viņi nav reģistrējušies kā pašnodarbinātie attiecīgajā jomā). Lai nu kā, manuprāt, šo problēmu veiksmīgi ir atrisinājuši daļa spēļu programmētāju. Ir spēles, kuras lietotājs sākumā var kādu laiku, pirmajos līmeņos, spēlēt par brīvu. Pēc tam tiem, kuriem spēle iepatīkas, ir jāmaksā, lai varētu spēlēt tālāk. Otrs variants ir pelnīt ar reklāmām, ja spēle ir pieejama internetā.

Otrs veids, kā internetā mākslas darbi tiek zagti (un šo es uzskatu par zagšanu) ir tad, ja kāds saglabā manus zīmējumus un pēc tam tos ievieto savā Facebook vai kādā citā profilā, mēģinot apgalvot, ka viņš ir zīmējuma autors. To parasti dara bērni (vidējais vecums ap 14 gadiem). Ir diezgan kaitinoši strīdēties ar kādu bērnu, kurš laikam cieš no uzmanības trūkuma un mēģina apgalvot, ka ir uzzīmējis augsta līmeņa darbu, kādu pat lielākā daļa Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu nespētu radīt. Šādās situācijās parasti ir jāraksta sūdzību vietnes īpašniekiem. No Facebook un deviantart.com pēc sūdzības uzrakstīšanas mani darbi ikreiz tika izdzēsti pāris dienu laikā (vienreiz administratori pacentās un to izdarīja pat dažu stundu laikā). Lieki piebilst, ka nekādas kompensācijas man neviens nemaksā, bet nu vismaz manus darbus tur izdzēš.

Grūtāk tikt galā ir ar mazām privātām interneta vietnēm. Piemēram, pirms kāda laika es ieraudzīju, ka kādā Ķīnas interneta vietnē tiek tirgoti krekliņi ar vienu no maniem zīmējumiem. Toreiz nolēmu, ka nav vērts pat mēģināt kaut ko darīt. Un tur problēma pat nebija ķīniešu valodā. Interneta vietnēs, kur visi teksti ir angļu valodā, esmu redzējusi cilvēkus tirgojam manus zīmējumus uz krekliem, uzlīmēm, plakātiem, vienā vietā tirgoja pat izšuvumus. Un kāda “augstskola” (vismaz paši sevi sauca par augstskolu, lai gan man par to radās šaubas) vienu no maniem zīmējumiem izmantoja par savu logotipu. Bet vēl radošāks biznesa plāns bija kādai interneta vietnei, kura tirgoja tetovējumu zīmējumus. Viņi bija vienkopus savākuši (nozaguši no māksliniekiem) vairākus tūkstošus tetovējumu zīmējumu un prasīja naudu par to, ka lietotāji no viņu interneta vietnes lejupielādē kādu no šiem zīmējumiem. [9] Naudas, lai šādās situācijās nolīgtu advokātu, man nav. Bet privātas interneta vietnes īpašniekam nav nekā vienkāršāka kā ignorēt pāris dusmīgus e-pastus, ko ir uzrakstījis kāds apzagts mākslinieks.

Par to, cik bezcerīgi ir panākt autortiesību ievērošanu, ja tu esi parasts mākslinieks, liecina viens interesants gadījums. 14 gadu vecumā kāda Lielbritānijas meitene Lara Jade Coton nofotografēja pašportretu. Fotogrāfijā viņa bija redzama melnā kleitā un burvju mākslinieka cepurē sēžam starp sarkaniem aizkariem. Fotogrāfiju viņa ievietoja internetā savā mājas lapā ar “visas tiesības aizsargātas” licenci, proti, viņa nebija nevienam devusi atļauju šo attēlu izmantot. Pēc trīs gadiem, 17 gadu vecumā viņa uzzināja, ka kāda ASV firma no Teksasas ir izmantojusi šo fotogrāfiju uz sava porno DVD vāka. Kad Lara sazinājās ar šī DVD izdevējiem, viņa saņēma rupju atbildi. DVD izdevēji viņu apvainoja izspiešanā un apgalvoja, ka viņu lietotā fotogrāfija bija publiskajā apritē, proti, Larai nemaz nepieder šī attēla autortiesības. Lara uzzināja, ka ir bezspēcīga. Lai iesūdzētu tiesā šo ASV kompāniju, bija vajadzīgi vismaz £50’000, kuru viņas ģimenei nebija. [10]

Larai paveicās. Šis gadījums guva plašu publicitāti, un kāds ASV advokātu birojs piekrita sākt tiesas prāvu ar noteikumu, ka savu honorāru advokāts iekasēs no kompensācijās iegūtās naudas, kad tiks paziņots tiesas spriedums. Pēc vairāku gadu tiesas prāvas tiesneši pieņēma lēmumu, ka Larai pienākas $130’000 kompensācija. $100’000 bija par neslavas celšanu, 25’000 par neatļautu attēla izmantošanu, un $5’000 par autortiesību pārkāpumu. Lai gan tiesas lēmums varētu likties uzvara, diemžēl situācija ne tuvu nebija tik jauka. Laras advokāts ir paudis viedokli, ka visticamāk viņiem naudu neizdosies iekasēt. Uzņēmums, kurš izplatīja šos DVD, var bankrotēt, un ar to viss arī būs beidzies. Un, pat ja naudu izdosies iekasēt, Lara no tās visticamāk neko nesaņems. Naudu saņems viņas advokāts, kura vairākus gadus ilgie pakalpojumi ir izmaksājuši pat vairāk nekā $130’000.

Un šeit ir vēl viens āķis. Ja 14 gadīgas meitenes portreta vietā fotogrāfijā būtu redzamas zilas vizbulītes, bet porno DVD vietā būtu kādas grāmatas vāks, tad Lara nebūtu varējusi pat uzsākt tiesas prāvu un nedabūtu ne centa. Neviens advokāts to neuzņemtos, labi zinot, ka tiesas prāvas izdevumi būs lielāki nekā iespējamā kompensācija. Lara bija Lielbritānijas, nevis ASV pilsone, un viņa nebija reģistrējusi savas fotogrāfijas ASV autortiesību birojā. Šādā situācijā viņa varēja sākt tiesas prāvu tikai pateicoties tam, ka bija iespējams prasīt kompensāciju par neslavas celšanu. Ja fotogrāfijā būtu bijušas zilās vizbulītes, to nevarētu darīt. Un, ja tās zilās vizbulītes nav reģistrētas autortiesību birojā, tad ASV nemaz nav iespējams uzsākt tiesas prāvu.

Tā ka autortiesību likumi nemaz nav domāti tam, lai mākslinieki no tiem iegūtu. Ieguvēji ir advokāti un lielās kompānijas, kuras var atļauties šiem advokātiem maksāt. Ja kāds vēlas zagt ar autortiesībām aizsargātus materiālus, jāzog ir no parastajiem ļaudīm. Tie tāpat neko nespēs izdarīt un zagļi tiks cauri sveikā. Bet zagt no lielajām korporācijām gan labāk nevajag – tās zaudējumos piedzīs tūkstošiem dolāru. Ja kas, ir zināmi diezgan daudzi gadījumi, kad lielās kompānijas pašas pārkāpa autortiesības. Piemēram, to ir darījuši “BBC” un “the Daily Mail”, publicējot fotogrāfijas bez autoru atļaujas. Un tā nebija vienkārši dalīšanās ar failiem, bet gan peļņas gūšana. [11][12] Lieki piebilst, ka viņi tika cauri sveikā. Viens likums visiem, bet dažādas taisnības katram!

Otrs iemesls, kāpēc māksliniekiem bieži vien ir grūtības nopelnīt ir tas, ka lauvas tiesu sev patur starpnieki. Apple iTunes viena dziesma lielākoties tiek pārdota par $0.99, no tiem Apple sev patur 30%. No atlikušā lielāko daļu iegūst ierakstu kompānija. Māksliniekam atliek diezgan maz. [13] Arī par visām pārdotajām iPhone programmām Apple saņem 30% no peļņas. Programmētājiem neatliek nekas cits, kā samierināties ar to, ka Aplle vēlas iekasēt savu tiesu (iPhone programmas drīkst tirgot tikai caur Apple oficiālo veikalu). Interneta vietnē shutterstock.com, kur fotogrāfi var pārdot savus attēlus, autors saņem tikai aptuveni 20% no pircēju samaksātās naudas. [14] Par savu pirmo romānu (ja paveicas un cilvēki to pērk) rakstnieks saņem mazāk kā 10% no naudas, ko pircēji ir samaksājuši par grāmatām. Un grāmatas cena krietni pārsniedz drukāšanas izdevumus, tā ka izdevējam peļņa tur ir (ja vien cilvēki grāmatu pērk). Savukārt, Amazon ir mazliet dāsnāki, tie sev patur tikai 30% no pircēju samaksātās naudas par e-grāmatām. Alternatīva šim visam ir izmantot internetu un savus darbus tirgot pašam, bet tam ir arī trūkums – ir savus darbus jāreklamē un pašām jāveido savu mājas lapu, kurā tirgot failus digitālā formātā.

Bet apgalvojums, ka autortiesību pārkāpumi kaitē radošumam un iznīcinās māksliniekus, arī nav gluži patiess. Zīmēšanas pulciņos bērnus ved uz mākslas muzeju un liek pārzīmēt tur esošās gleznas vai klasiskās skulptūras. Arī mūzikā ir līdzīgi – mākslinieki mācās viens no otra un ietekmē viens otra mūziku. Ja tā nebūtu, tādi termini kā “rokmūzika”, “sirreālisms” vai “dadaisms” nemaz nevarētu pastāvēt. Iespēja par brīvu redzēt vai noklausīties citu mākslinieku darbus ir ārkārtīgi noderīga visiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl ir iesācēji un mācās. Māksliniekiem kaitē nevis failu lejuplādēšana privātai bezpeļņas lietošanai, bet gan situācija, ka citi cilvēki var bez atļaujas tirgot viņu darbus, labi nopelnīt un tikt cauri sveikā.

Jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

Autortiesību īpašnieki jau gadiem pūlas ieviest interneta cenzūru. Viņu jājamzirdziņš ir cīņa pret bērnu pornogrāfiju. [15] Dzirdot izklaides industrijas lobijus nemitīgi runājam par nabaga bērniem, rodas dīvains jautājums, proti, kāds gan Holivudas lobijiem vispār var būt sakars ar bērnu pornogrāfiju? Nav viņu joma. Atbilde ir pavisam vienkārša – gan politiķi, gan vairums cilvēku nevēlas ieviest interneta cenzūru kaut kādu pirātisku filmu vai mūzikas dēļ. Tas vienkārši nav tā vērts. Pie tam brīvs internets tomēr tiek uzskatīts par vērtību. Lai to grautu jābūt tiešām nopietnam iemeslam. Bet bērni… Nu to cilvēki saprot, tas ir nopietni. Plāns ir, ka vispirms tiks ieviesta bērnu pornogrāfijas vietņu cenzēšana, tiks izveidota interneta cenzūras sistēma un attiecīgās institūcijas. Tālāk vairs nebūs problēmu cenzūru mazliet paplašināt. Bērnu pornogrāfija ir nelegāla, mēs to cenzējam. Pirātiskās filmas un mūzika ir nelegāla – to mēs arī varam cenzēt. Lieta darīta!

Bet bērni… Tie Holivudas lobijiem diez ko nerūp. Manuprāt, pedofilus ir jāsoda nevis jācenzē. Slēpjot noziegumu tas netiek novērsts. Bērni turpinās ciest, tikai cenzūra gādās, lai to neviens neredz un par to neuzzina. Lai nu kā, triku ar bērniem mēģina realizēt jau gadiem ilgi. Tā arī nav izdevies. Nākamais mēģinājums bija ķerties pie smagajiem ieročiem, proti, lobēšanas. Rezultāts bija SOPA un PIPA.

SOPA (Stop Online Piracy Act) un PIPA (PROTECT IP Act)

Janvārī ASV autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur kongresu abus šos likumprojektus. Toreiz cilvēki sāka pārāk skaļi protestēt. 10. janvārī angļu Vikipēdija lietotājiem nebija pieejama, lai protestētu pret šiem likumiem. Pēc šī visa ASV politiķi bija spiesti piekāpties un atteikties no šī likumprojekta tālākas virzības.

Šie likumprojekti paredzēja, ka tiklīdz rodas aizdomas, ka kāda interneta vietne pārkāpj autortiesības, tā momentā tiek iznīcināta. Interneta meklētājiem (piem., Google un Yahoo) būtu tā jāizņem no saviem meklēšanas rezultātiem. ASV reklāmdevējiem aizliegtu šajā saitē izvietot savas reklāmas. Naudas pārskaitījumu veicējiem (piem., Paypal) būtu jāiesaldē šīs vietnes konti. Visiem interneta pieejas sniedzējiem ASV teritorijā būtu jābloķē lietotāju pieeja melnajā sarakstā iekļautajām saitēm. Šajā brīdī iznīcinātā interneta vietne varētu vērsties tiesā par nepamatotu darbības kavēšanu (ja ar iesaldētiem kontiem vispār izdotos vērsties tiesā). Ja pēc mēnešiem ilgas tiesas prāvas tomēr tiktu secināts, ka nekā nelegāla šai interneta vietnē tomēr nebija, viņi drīkstētu turpināt darbu. Ak, jā, un šai brīdī vērsties tiesā ar pretprasību par nepamatotu darbības kavēšanu un zaudējumiem, kas tā rezultātā radušies, nemaz nevarētu. Ja vien autortiesību īpašnieks, kurš apgalvoja, ka šī saite ir pārkāpusi autortiesības, pasaka, ka viņš likumu neizmantoja ļaunprātīgi un rīkojās labāko nodomu vadīts, likums viņu aizsargā. Un vēl viens sīkumiņš, kas attiektos uz interneta vietnēm, kuru lietotāji tajās var kaut ko ievietot. Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.

Papildus tam visam bija iecerēts, ka par autortiesību pārkāpumu sods būtu līdz pat pieciem gadiem cietumā. Kur palika samērīgums? Kā ar visiem tiem pedofiliem, izvarotājiem un kabatzagļiem, kuri nodara lielāku kaitējumu, bet bieži vien saņem mazākus sodus? Vēl viena problēma te bija, ka šo likumu varētu izmantot ļaunprātīgi, lai atbrīvotos no konkurentiem. Dibināt jaunas interneta vietnes kļūtu daudz grūtāk, un investori tajās vairs neieguldītu savus līdzekļus. Tādas vietnes kā Etsy, Flickr, Vimeo varētu tikt atzītas par nelegālām. Vārdu sakot, likumi nebija diez ko jauki. Ne velti cilvēki protestēja.

Un protestēja arī mākslinieki. Vismaz tie, kurus es pazīstu. Parastie mākslinieki SOPu neatbalstīja, atbalstītāji bija miljardus pelnošas kompānijas. No SOPAs parastam māksliniekam nebūtu nekādas jēgas. SOPA ir labvēlīga tikai lielajām kompānijām, un tā būtu tikai vēl vairāk nosvērusi svaru kausu tām par labu. Tās kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Viņi joprojām nevarētu atļauties advokātus, un pēc viņu pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Ikreiz, kad Holivuda saka, ka vajag stingrākas autortiesību aizsardzības normas, ar to tiek domāts, ka viņi grib lielāku kontroli pār internetu. Aizsargāt mazo autortiesību īpašnieku (fotogrāfi, maz pazīstami mūziķi, mākslinieki) intereses neviens tur negrasās. Tāda, lūk, mums ir tā “reprezentatīvā demokrātija”.

Starp citu, arī autoritārām valdībām ir izdevīgi, ka lielās kompānijas kļūst arvien varenākas. Vai kāds vēl atceras laiku, kad ASV izmisīgi centās slēgt Wikileaks? Pirmais ierocis Wikileaks iznīcināšanas kampaņā bija bankas. Valdība pieprasīja, lai naudas plūsma tiktu apturēta un visi Wikileaks konti tiktu iesaldēti. Ja valstī ir tikai 5 bankas, to izdarīt ir viegli. Bet, ja valstī ir 500 bankas, būs grūtāk. Paies laiks, kamēr ar visām izdosies vienoties, pie tam pastāv risks, ka kāda no tām izlems nepakļauties uz aizstāvēt klientu intereses. Tas pats attiecas arī uz interneta vietnēm. Vienoties ar dažiem ir vieglāk, nekā ar tūkstošiem. Valdību attiecības ar lielajām korporācijām raksturo teiciens “tu pakasi man muguru, es pēc tam pakasīšu tavējo”. Pie tam, SOPu varētu arī ļaunprātīgi izmantot politiskai cenzūrai. Ikvienam no Wikileaks nopludinātajiem dokumentiem ir autors. Un autortiesības. Un ko SOPA teica par interneta vietnēm, kuras pārkāpj autortiesības? Nu lūk.

Protams, valdībām nevajag jaunus likumus, lai apspiestu cilvēku vārda brīvību (piemēram kompromat.lv lieta ar Ušakova vēstulēm), bet nu tomēr… Ja reiz cenzūra tiek ieviesta, to var viegli drusciņ paplašināt ikreiz, kad tas ir vajadzīgs. ASV ik pa laikam sūdzējās par cenzūru arābu nemieru laikā un pārmeta vārda brīvības ierobežošanu autoritārajās valstīs. Regulāri kritizēta tiek arī Ķīnas interneta cenzūra (tur ir aizliegts, piemēram, interneta meklētājā ierakstīt vārdu “freedom” angļu valodā). Un šajā situācijā man tā liekas liekulība. Ja gribi ieviest cenzūru savā valstī, nu tad vismaz nekritizē citu valstu politiķus, kuri to jau ir izdarījuši!

Brīdī, kad ASV politiķi piekāpās protestiem, Holivudas pārstāvji sāka sūdzēties par to, ka viņi ASV partiju vēlēšanu kampaņām ir ziedojuši miljoniem dolāru un par to pretī sagaida atbalstu. Daži no Holivudas pārstāvjiem pat sāka draudēt, ka nākamajās vēlēšanās vairāk naudu partijām neziedos, ja politiķi turpinās nerūpēties par viņu interesēm (par spīti miljoniem cilvēku protestiem). Diemžēl ASV ikvienu politiķi var nopirkt. Tie ir pieejami izsolē, un vairāksolītājs arī lemj likumus. Pašlaik Silikona ielejas lobēšanas rēķini un ziedojumi ASV politiķiem ir krietni mazāki nekā Holivudas iztērētais. Vai nu Google, Vikipēdija, Youtube, Twitter, Rapidshare un pārējās kompānijas beidzot sametīsies un sāks maksāt politiķiem algas, vai arī kaut kas līdzīgs SOPAi tiks pieņemts tuvāko gadu laikā. ASV sabiedrībai netīkami likumi regulāri tiek pieņemti, tos piekabinot likumam par budžeta izdevumiem. Tos prezidents ir spiests parakstīt tādus, kā nu viņam iesniedz. Tā ka “SOPAs Nr. 2” pieņemšana ir tikai laika jautājums. Ja vien cilvēki beidzot nesāks nopietni sekot līdzi politiķu darbam un regulāri gana skaļi protestēt…

ACTA jeb “Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums”

Pirmā reize, kad Latvijas presē parādījās vārds ACTA bija 26. janvārī. Mēs tikām informēti par to, ka Latvijas vēstnieks Japānā tikko ir parakstīja šo dokumentu. Kā vienmēr sabiedrības informēšana  notiek post factum. Un prātīgi darīts – Polijas valdība 19. janvārī paziņoja, ka grasās ACTu parakstīt. Nākamajās pāris dienās tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret šo nolīgumu. Vienā no protestiem tika arī simboliski sadedzināts Eiropas savienības karogs. Pēc šī paziņojuma Polijas politiķu interneta vietnes piedzīvoja arī Anonymous hakeru grupējuma uzbrukumus. Latvija rīkojās gudrāk – neinformēja cilvēkus, lai tie nemēģinātu laikus sākt protestēt.

Kādas problēmas ACTA var radīt, un kāpēc šī līguma parakstīšana nav laba ideja?

*Antidemokrātisks tapšanas process. Šī līguma tapšana sākās 2006. gadā aiz slēgtām durvīm. Jaunattīstības valstu pārstāvji sarunās netika uzaicināti. Piemēram, Indija pirms kāda laika par to pat sūdzējās. Arī cilvēktiesību aktīvistu organizācijām neļāva iesaistīties. Toties lielo ASV farmācijas un Holivudas korporāciju pārstāvji gan tika pielaisti pie sarunu galda. Sākumā arī visi dokumenti bija slepeni, līdz tie noplūda internetā (kā man patīk Wikileaks!). Tagad plāns ir tāds, ka vispirms šo vienošanos parakstīs bagātās pasaules valstis un tālāk uz jaunattīstības valstīm izdarīs politisku spiedienu, lai tās arī parakstās. Un tas tagad saucas “vienošanās”! Valstis, kuras ACTAs rakstīšanā nepiedalījās var tikai vai nu noraidīt vai arī pieņemt to tādu, kā nu saujiņa ASV korporāciju lobiju to sarakstīja.

* Viltotu preču un pirātisma “samešana vienā maisā”. Lai gan īstenībā šie ir ļoti atšķirīgi jautājumi (peļņas gūšana, pircēja maldināšana, liekot noticēt, ka viltotā prece ir īsta, veselības risks patērētājam viltotas medicīnas gadījumā).

*Neskaidras definīcijas un interpretējami termini. Piemēram, 4. iedaļas 23. pantā ir runāts par to, ka autortiesību pārkāpējiem ir piemērojami sodi un kriminālatbildība. Taču šajā pantā ir arī punkts, kurā ir teikts, ka Latvija “nodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir iespējama kriminālatbildība par atbalsta sniegšanu un kūdīšanu”. Un, protams, nav definīcijas, ko tieši nozīmē “atbalsta sniegšana”. Ja es esmu programmētājs, kurš uzraksta kodu programmai, kuru var izmantot autortiesību pārkāpšanai, vai tā būtu “atbalsta sniegšana”? Un kā ar tādām interneta vietnēm kā WordPress, YouTube, Rapidshare, failiem.lv? Vai viņi arī sniedz atbalstu? Un visi interneta pakalpojumu sniedzēji? Protams, vārdi “ir iespējama” nav tas pats, kas “ir jāīsteno”, tā ka šeit varēs arī nemainīt pašreizējo likumdošanu, un šī punkta īstenošana nebūs obligāta. Un atbalsta sniegšana vispār ir interpretējams jēdziens – zem tā daudz ko var pabāzt.

*  27. panta 4. punkts. Latvija “saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem var pilnvarot savas kompetentās iestādes likt tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par preču zīmes vai autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības”. Atkal, “var pilnvarot” nav tas pats, kas “ir jāpilnvaro”. Te valstis pašas var izvēlēties. Un, gadījumā, ja Latvija izlems šo punktu īstenot, jauki nebūs. Par šo bija citāts no Ekonomikas ministrijas sacerētā raksta “Dienā”, kurā viņi mēģina apgalvot, ka ACTA nav nekas slikts: “ACTA paredz, ka pēc intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka pieprasījuma, interneta pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija par lietotāja kontu, kas izmantots pārkāpuma veikšanai.” [16] Tas nozīmē, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (Lattelekom, Baltcom, utt.) ir jāizspiego savi klienti un jāsaglabā visi viņu dati, lai gadījumā, ja kādam rodas aizdomas, ka kāds no klientiem ir pārkāpis likumu, varētu sniegt attiecīgo informāciju autortiesību īpašniekam. Visi interneta lietotāji tiek uzskatīti par vainīgiem, kamēr nav pierādīts viņu nevainīgums! Vai tad demokrātiskā valstī nebūtu jābūt otrādi? Šādā veidā tiek aizskartas cilvēku brīvības un tiesības uz privātumu. Tik pat labi valsts varētu izdomāt noklausīties mūsu visu telefona sarunas un uzstādīt katrā dzīvokļa istabā pa videokamerai, lai cīnītos pret cilvēkiem, kas savās mājās pretlikumīgi dzen kandžu!  Raksts beidzas ar teikumu: “Ekonomikas ministrija norāda, ka ACTA neparedz cilvēku izspiegošanu, lai nodrošinātu autortiesību aizsardzību.” Manuprāt, te rodas pretruna. Kā var “sniegt informāciju par lietotāja kontu”, ja vien šis lietotājs nav ticis izspiegots, un informācija par viņa kontu nav saglabāta?

* 27. panta 6.b. punkts. Latvija “nodrošina aizsardzību vismaz pret (..) tādas ierīces vai ražojuma, tostarp tādu datorprogrammu ražošanu, importu vai izplatīšanu, vai tāda pakalpojuma sniegšanu (..) kam ir tikai ierobežots komerciāli būtisks mērķis papildus mērķim apiet efektīvu tehnoloģisko pasākumu” (efektīvs tehnoloģiskais pasākums nozīmē DRM). Hmm, cik liela daļa no bezmaksas atvērtā koda programmatūras ietilpst šai kategorijā? Tas nozīmē, ka tiks liegta pieeja programmatūrai, kas “atvieglo” autortiesību pārkāpumus, bet bieži vien šādu programmatūru cilvēki izmanto arī pilnīgi legāliem mērķiem. Piemēram, torrentu tīklus cilvēki bieži vien izmanto arī bezmaksas vai atvērtā koda programmatūras izplatīšanai. Un netrūkst arī autorus, kuri paši augšuplādē savus darbus torrentu tīklos, lai tādējādi iegūtu bezmaksas reklāmu un jaunus fanus. Varētu būt, ka šai kategorijā ietilpst arī VLC Media Player.

* Šis ir starptautisks līgums, kas valstīm uzliek saistības un neļauj nākotnē mainīt savu likumdošanu. Pieņemsim, ka nākamajās Vācijas parlamenta vēlēšanās Pirātu partija saņem pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu koalīcijā. Viņi vēlas legalizēt pirātismu, proti, pieņemt likumu, ka failu lejuplādēšana personīgai lietošanai un izmantošanai bezpeļņas nolūkos ir legāla un vairs nav noziegums. Tikai ups… Viņi to vairs nemaz nedrīkstēs darīt, jo šī starptautiskā vienošanās būs “sasējusi rokas”.

Valdis Dombrovskis televīzijas ziņu sižetā par šo tēmu mēģināja cilvēkus pārliecināt, ka nolīgums neparedz neko tādu, kas Latvijā jau netiktu darīts. Te jāsaka, ka tas ir atkarīgs no tā, kā ACTA tiks interpretēta. Ja Latvija nesāk rakstīt jaunus likumus, tad viņš nebūs melojis. Kaut vai tas punkts, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz informācija par saviem klientiem, ja pastāv aizdomas, ka tie pārkāpj autortiesības. Te varianti ir divi. Vai nu interneta pakalpojumu sniedzēji klientus izspiego un sniedz iegūto informāciju, vai arī neizspiego un papildu datus nevāc, un brīdī, kad tiem paprasa informāciju, sniedz tieši to, kas tiem ir savākts, proti, to drusciņu, kuru viņi jau šobrīd par mums vāc (vārds, uzvārds, IP adrese). Diemžēl šo punktu var interpretēt arī tā, ka ir jāpieņem jauns likums, kurš interneta pakalpojumu sniedzējiem liek vākt un glabāt kaut kādus datus par klientiem. ACTu valstis var izmantot arī, lai pieņemtu “SOPu Nr. 2”, un varētu attaisnoties savu vēlētāju priekšā ar to, ka “valstij ir jāpilda savas starptautiskās saistības, kuras liek pieņemt stingrāku autortiesību aizsardzības likumdošanu”.

ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus, sabiedrība par to tiek informēta post factum, un tad politiķi cer, ka cilvēki noplātīs rokas, nopūtīsies, ka protestēt ir par vēlu, jo likums jau pieņemts, un tālāk ievēros attiecīgo likumu. Vai tā ir demokrātija? Neskatoties uz to, ka Latvijas ārlietu ministrs šo līgumu jau ir parakstījis, tas vēl nav stājies spēkā. Jūnijā Eiropas parlamentā notiks balsošana par ACTAs apstiprināšanu. Ja šajā balsojumā ACTu neatbalstīs, tad tā netiks pieņemta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vēl ir gana daudz laika protestiem, vēstuļu rakstīšanai Eiropas parlamenta deputātiem un petīciju parakstīšanai.

Pati par sevi šāda nolīguma ideja nav nemaz tik slikta, jo vismaz man negribētos aptiekā netīšām nopirkt viltotus medikamentus, bet, ja es maksāju par kādu zīmola preci, tad tieši to arī gribētos no pārdevēja saņemt. Bet pašreizējais līguma teksts nudien nav labākais variants, ko būtu iespējams uzrakstīt. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eiropas savienībai tas nav jāpieņem un mums ir jādara zināms Latvijas pārstāvjiem Eiropas parlamentā, ka Latvijas tauta šo līgumu neatbalsta. Ir jāatgādina mūsu Eiropas parlamenta deputātiem, ka viņi tur atrodas, lai pārstāvētu Latvijas tautas intereses!

Megaupload iznīcināšana

Nākamajā dienā pēc Vikipēdijas un pārējo interneta lietotāju protestiem pret SOPu ASV valdība konfiscēja Megaupload serverus un apcietināja šīs interneta vietnes īpašniekus. Tas radīja jautājumu, kāpēc ASV valdībai vispār ir vajadzīga SOPA, ja reiz viņi jau tagad var likvidēt sev netīkamas interneta vietnes. Apsūdzības pret Megaupload bija par nelikumīgu failu izplatīšanu. Pirmkārt, jautājums ir, kāpēc tika likvidēts Megaupload, kamēr Rapidshare, Fileserve un citi līdzīgu pakalpojumu sniedzēji netiek aiztikti. Otrkārt, lai gan neviens nenoliedz, ka Megaupload tika izmantots arī ar autortiesībām aizsargātu failu izplatīšanai, likums tam tik un tā neuzliek atbildību par failu saturu, ko pakalpojuma lietotāji ir augšuplādējuši. ASV likumdošana paredz, ka, ja interneta vietne izdzēš tās lietotāju augšupielādētos failus, kurus aizsargā autortiesības, pēc īpašnieka pieprasījuma, tad šī interneta vietne nav veikusi nekādu likuma pārkāpumu. Un Megaupload šo likumu ievēroja, proti, piekļuve failiem, par kuriem tika saņemtas sūdzības, tika liegta.

Megaupload lietā tika apgalvots, ka šī interneta vietne ar reklāmām un lietotāju abonementu samaksāto naudu ir nopelnījuši vairāk nekā 175 miljonus dolāru, bet nodarījuši autortiesību īpašniekiem vairāk nekā 500 miljonu dolāru zaudējumus. Par ienākumiem nestrīdēšos, tos konstatēt ir vienkārši. Par zaudējumiem gan man ir aizdomas, ka šis cipars ir uzpūsts no zila gaisa. Pieņēmums, ka pirāti pirktu visus tos failus, kurus viņi lejupielādē par brīvu, ir absurds. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet par pirkšanu gan divreiz padomās, vai pirkums ir tā vērts. Jebkurā gadījumā, tā vietā, lai sūdzētos par “pirātu radītajiem zaudējumiem” Holivuda varētu izveidot paši savu interneta vietni, kurā cilvēki pēc tam, kad ir 30 sekundes skatījušies reklāmas, varētu lejupielādēt vai noskatīties kārotās filmas. Ja reiz Megaupload gadījumā šis biznesa modelis darbojās, kāpēc gan to neizmantot arī citiem. Jēga būtu lielāka nekā izklaides industrijas kaitinošā mūžīgā brēkšana par saviem no pirksta izzīstajiem zaudējumiem.

MPAA (Motion Picture Association of America) un RIAA (Recording Industry Association of America) apgalvo, ka “pirātisms iznīcina radošumu un izklaides industriju, kura nodarbina tūkstošiem cilvēku”. Ja paskatās ASV filmu industrijas statistiku, tad rodas tieši pretējs iespaids. Industrijas ienākumi no 1995. gada (kad pirātisms vēl nepastāvēja) līdz 2010. gadam ir arvien pieauguši. 1995. gadā industrijas peļņa no kino biļešu pārdošanas bija $5,29 miljardi, 2000. gadā – $7,48 miljardi, bet 2010. gadā tie bija jau $10,47 miljardi. Manuprāt, tas nu nemaz neizskatās pēc izmirstošas industrijas, kura būtu jāglābj. Un failu izplatīšana ienākumus nav samazinājusi (tie arvien pieaug). [17][18] Pie tam jebkurā gadījumā valdības uzdevums nebūtu saglabāt konkrētus uzņēmējdarbības modeļus pretēji brīvā tirgus attīstībai un patērētāju pieprasījuma izmaiņām, aizkavējot tehnoloģiju attīstību.

Starp citu, ja kāds iedomājas, ka visi šie pasākumi būs efektīvi, tas ir naivi. Programmētāji jau sen aktīvi strādā pie variantiem, kā šo visu apiet. Piemēram, Mozilla Firefox spraudņi “MAFIAAFire”, “ThePirateBay Dancing” un “DeSopa”, ar kuriem var piekļūt cenzūras skartajām interneta vietnēm. Tad vēl, protams, vecais labais variants nomainīt cenzētās mājas lapas adresi. Un tā tālāk. Variantu ir daudz. Dažādas Eiropas valstis jau gadiem mēģina aizliegt, iznīcināt un cenzēt interneta vietni “ThePirateBay”. Un līdz šim tas tā arī nav izdevies. [19] Neviens no šiem cenzūras mēģinājumiem nav spējis atturēt šo vietni no atgriešanās tiešsaistē dažu dienu laikā. Savukārt, ja kāds izdomā ķerties klāt pirātu IP adresēm un tās izsekot, mazliet pacenšoties var noslēpt arī to. Pirāti tik viegli nepadosies…

Atsauces.
1. http://www.zdnet.co.uk/blogs/communication-breakdown-10000030/copyright-isnt-working-says-european-commission-10024835/
2. http://arstechnica.com/apple/news/2011/07/apple-ms-rim-nab-nortel-mobile-patents-for-45-billion.ars
3. http://en.wikipedia.org/wiki/Patent_troll
4. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/10/worlds-leading-patent-troll-sues-motorola.ars
5. http://torrentfreak.com/illegal-downloads-150x-more-profitable-than-legal-sales-091009/
6. http://torrentfreak.com/when-pirates-become-copyright-cash-cows-090830/
7. http://en.wikipedia.org/wiki/Capitol_v._Thomas
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Sony_BMG_v._Tenenbaum
9. tattoomenow
10. http://www.plagiarismtoday.com/2010/09/28/the-lara-jade-cotontvx-case-the-full-story/
11. http://www.bjp-online.com/british-journal-of-photography/news/1938870/photographer-accuses-daily-mail-copyright-infringement
12. http://torrentfreak.com/is-copyright-only-for-the-big-guys-110828/
13. http://www.quora.com/Do-artists-bands-get-the-money-I-spend-on-iTunes
14. http://submit.shutterstock.com/earnings_schedule.mhtml
15. http://torrentfreak.com/the-copyright-lobby-absolutely-loves-child-pornography-110709/
16. http://www.diena.lv/bizness/likumi-nodokli/em-acta-neierobezos-legali-iegutas-informacijas-apmainu-interneta-13928283
17. http://www.the-numbers.com/market/
18. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/02/piracy-once-again-fails-to-get-in-way-of-record-box-office.ars
19. http://thepiratebay.org/blog/195

Autortiesības. AKKA/LAA un līdzīgas organizācijas citviet pasaulē, kopēšana un DRM

Stāsts par to, kā autortiesību aizstāvji cenšas aizsargāt autoru intereses un kā viņiem tas diez ko labi neizdodas. Kā jau vienmēr – gribējās kā labāk, bet sanāca pavisam švaki. Rezultātā pircējiem šobrīduz kakla ir  datu nesēju nodoklis, DRM (digital rights management) un vesela ētiska problēma par tēmu “kopija kā ļaunuma avots”.

Teorētiskais pamatojums, proti, par ko tiek maksāts tukšo datu nesēju nodoklis.

Tukšo datu nesēju nodoklis ir paredzēts kā atlīdzība autoriem par to, ka viņu darbi tiek kopēti. Tas nozīmē, ka cilvēks legāli nopērk, piemēram, mūzikas ierakstu, un izgatavo tā kopiju personīgai lietošanai. Atlīdzība pienākas par to, ka ir izgatavota legāli iegādāta faila (par kuru vienreiz jau ir samaksāts) kopija.

Ak, Dievs! Kopija! Kādas šausmas! Autors ir cietis. Tiešām? Kāds vispār var pateikt, kur te ir ciešanas? Vismaz es līdz šim neesmu atradusi loģiski argumentētu pamatojumu, kāpēc autors šajā procesā cieš zaudējumus. Iedomāsimies situāciju. Es esmu nopirkusi vairākus mūzikas CD un gribu tos klausīties ne tikai mājās no datora, bet arī tajā laikā, kamēr soļoju uz darbu. Kā es to varu izdarīt? A. Neko no nopirktajiem CD nekopēju. Ņemu savu portatīvo datoru, ielieku to mugursomā un, iedama pa ielu, klausos mūziku no datorā esošā CD. B. Pārkopēju mūziku uz savu mp3 atskaņotāju, kurš sver 30 reizes mazāk par portatīvo datoru un tērē krietni mazāk enerģijas. Es atkal eju pa to pašu ielu un klausos to pašu mūziku, vienīgā atšķirība ir tā, ka man ir ērtāk, jo nav jānēsā līdzi smaga soma ar datoru. Kāds var pamatot, kāpēc, salīdzinot ar A gadījumu, B gadījumā mūzikas autors cieš?

Nu labi, zinu jau zinu, ka AKKA/LAA uzskata, ka cilvēkiem būtu jāmaksā divreiz. Lai klausītos mūziku mājās no datora jāmaksā vienreiz, bet lai klausītos to pašu dziesmu no citas ierīces, tā jāpērk vēlreiz un jāmaksā atkal. Tikai jautājums – vai tas ir godīgi? Ja es vienreiz jau esmu nopirkusi dziesmu, kāpēc man tā jāpērk vēlreiz? Pie tam, cilvēki to tāpat nedarīs. Ja kopēt būtu aizliegts, cilvēki vienkārši vienreiz nopirktu mp3 failu no iTunes vai līdzīga izplatītāja, ierakstītu to savā mp3 atskaņotājā un gan mājās, gan ejot pa ielu, klausītos mūziku no mp3 atskaņotāja, ne par kādiem CD lieki nemaksājot.

Bet nu labi, argumenta pēc varam pieņemt, ka autoram tiešām pienākas atlīdzība par viņa darbu kopēšanu personīgai lietošanai. Kā to būtu visērtāk iekasēt? Tukšo datu nesēju nodoklis par vienu disku ir 20 santīmi, tātad par viena mūzikas albuma nokopēšanu autoram pienākas atlīdzība 20 santīmu apmērā. Nu ko, vienkārši palielinām visu mūzikas albumu cenas veikalos par 20 santīmiem. Uzliekam kopēšanas nodokli pašiem mūzikas ierakstiem. Pērkot mūzikas ierakstus, pircējs vienlaikus nopērk arī tiesības izgatavot vienu ieraksta kopiju personīgai lietošanai. Tādā veidā atkritīs visi milzīgie tukšo datu nesēju nodokļa administrēšanas izdevumi, un nebūs jāuztraucas, kā godīgi sadalīt iekasēto naudu, jo par katru nopirkto mūzikas ierakstu šie 20 santīmi tiešām nonāks pie attiecīgā mūziķa, nevis tiks iedoti kādam citam mūziķim.

Diemžēl, ieviešot šo nodokli, tā autori piemirsa apskatīties arī uz to, kurš visvairāk pērk tukšos datu nesējus? Vienas dziesmas izmērs mp3 formātā ir vidēji 6 MB. Vairāk par 1000 dziesmām neviens cilvēks tāpat nepirks. Tas nozīmē, ka vienam cilvēkam varētu būt kādi 6 GB mūzikas. Kāpēc gan kādam būtu jāpērk datu nesēji ar lielu apjomu (datoru cietie diski, USB atmiņas, ārējie HDD), lai uz tiem glabātu sešus GB failu? Tieši tā – neviens to nedara. Liela apjoma datu nesēji cilvēkiem ir vajadzīgi personīgo datu glabāšanai, un visvairāk tos lieto tieši radošo profesiju pārstāvji. Viens 36 lappušu žurnāla makets, kurš ir tipogrāfijas drukai atbilstošā kvalitātē, ir aptuveni 600 MB. Viena 10 megapikseļu fotogrāfija raw formātā (fotogrāfi lielākoties izmanto raw nevis jpg formātu) ir aptuveni 12 MB. Šo iemeslu dēļ rodas jautājums, kāpēc fotogrāfiem, maketētājiem, māksliniekiem, arhitektiem, interjera dizaineriem, videokameru īpašniekiem, kuri filmē savu bērnu dzimšanas dienas, utt. būtu jāmaksā algas mūziķiem?

Pie tam, kāpēc šāds nodoklis ir tikai mūzikai? Kā būtu ar Ziemassvētku apsveikuma kartīšu nodokli, ar kuru iekasēto naudu izmaksā dzejniekiem (apsveikumos cilvēki parasti raksta kādas dzejas rindas)? Papīra un pildspalvu nodokli, no kura iekasēto dosim rakstniekiem? Un vēl vajag arī pirkstu un mēļu nodokli. Cilvēks taču var citēt vai uzrakstīt vārdus no kādas filmas vai grāmatas… Ja reiz atlīdzinām, tad visiem radošo profesiju pārstāvjiem vienādi.

Par ko vēl AKKA/LAA un līdzīgas ārzemju organizācijas prasa naudu?

Nauda tiek prasīta arī no radiostacijām par to, ka tās pelna naudu, atskaņojot mūziku. Tas ir loģiski, un te es neiebilstu. Arī pret naudas prasīšanu no naktsklubiem, ballīšu un diskotēku rīkotājiem man nav iebildumu, jo viņi gūst ienākumus no mūzikas atskaņošanas.

Tālāk gan sākas interesantākā daļa. Nauda tiek pieprasīta no cilvēkiem, kuri “publiski” atskaņo mūziku. Ar publisko atskaņošanu ir domāta, piemēram, mūzika, ko var dzirdēt frizētavās vai veikalos. Par “publisku mūzikas atskaņošanu” Lielbritānijā nauda tika pieprasīta no labdarības organizācijas, par to, ka tās telpās varēja sadzirdēt radio, kas skanēja no blakus istabas. Tāpat tur nauda tiek prasīta arī no bērnudārziem par to, ka bērniem ļauj klausīties radio vai skatīties (legāli iegādātus) filmu DVD. [1] Toties Spānijā jaunākā mode ir ierasties kāzu svinībās un sūdzēt jaunlaulātos tiesā par to, ka viņi nav iepriekš nopirkuši licences mūzikas atskaņošanai. Vienā šādā gadījumā tiesa piesprieda €43,179 sodu. [2]

Un jāmaksā ir ne tikai tad, ja tu uzliec dziesmas no kāda mūzikas CD, jāmaksā ir arī tad, ja gribi klausīties radio. [3] Un te nu sākas maksāšana divreiz, jo radio staciju īpašnieki arī maksā autortiesību organizācijām. Pie tam radio dziesmu starplaikos skan arī reklāmas, un, ja es klausos vai skatos reklāmas, mēs iegūstam maksāšanu trīsreiz. Reklāmdevējs jau ir samaksājis, par to, ka es klausos viņa reklāmu. Šķiet, censdamies iekasēt pēc iespējas vairāk naudas, autortiesību aizstāvji aizmirst arī to, ka, ja pārāk daudz cilvēku izvēlētos izslēgt radio, nemaksāt un to neklausīties, tad taču radiostacijas bankrotētu! Un tad viņiem nāktos meklēt sev jaunu upuri, no kura sūkt naudu.

Samaksa tiek pieprasītas arī no ikviena cilvēka, kurš klausās mūzikas CD vai radio savā darba vietā. Lielbritānijā tas nozīmē ne tikai visus birojus, bet arī mehāniķus, kuri vienatnē strādā savās piemājas garāžās. [4] Parasti, pēc nelaimīgās vēstules saņemšanas, šie mehāniķi izvēlas licenci nepirkt, izslēgt radio un turpmāk strādāt klusumā. Savukārt Beļģijas autortiesību aizstāvju jaunākā fantastiskā ideja bija sākt vajāt kravas automašīnu šoferus, kuri “klausās radio darba laikā”. [5] Nesen “melnajā sarakstā” iekļuva arī Lielbritānijas policija, kad likuma sargi tika pieķerti par mūzikas klausīšanos darba vietā. [6]

Problēma ar publisko izpildījumu ir, ka, ja es eju, piemēram, uz frizētavu, es to daru nevis tāpēc, lai paklausītos mūziku, bet gan, lai izveidotu sev frizūru. Tātad frizētavas darbinieki nepelna ar mūzikas izpildīšanu. Attiecīgi rodas jautājums, par ko no viņiem vispār tiek piedzīta nauda? It īpaši, ja tur skan radio (par kuru vienreiz jau ir samaksāts), nevis kāds mūzikas CD. Tagad iedomāsimies, ka tai pašā frizētavā sēž 10 cilvēki, katrs ar savu mp3 atskaņotāju un austiņām, un visi klausās vienu un to pašu dziesmu vai radio staciju. Kāpēc šāda klausīšanās ir pilnīgi legāla, bet par mazliet skaļāku mūziku ir jāmaksā papildus? Pie tam, publisks mūzikas izpildījums autoriem ir ļoti izdevīgs, jo, ja daudz cilvēku dzird viņu dziesmas, gan jau kāds tās arī nopirks, bet neviens nekad nepirks mūziku, kuru iepriekš nav kaut kur (radio, veikali, frizētavas) dzirdējis.

Bet par mūzikas vai radio klausīšanos “darba vietā” vispār rodas dīvains jautājums – kāpēc es nevaru klausīties mūziku, kamēr strādāju, bet varu to darīt mājās? Un ja nu es strādāju mājās? Un kas vispār tiek definēts ar vārdu “darbs”? Vai vakariņu gatavošana un trauku mazgāšana ir darbs? Ja es šobrīd esmu bez darba un pārējie ģimenes locekļi man maksā “algu” par  ēdiena gatavošanu, tad laikam jā… Un šajā brīdī tas viss nonāk līdz absurdam.

Bet pagaidiet, īstais absurds ir vēl priekšā! Nu bet, protams – jāmaksā ir arī tad, ja tu pats gribi dziedāt. Piemēram, Lielbritānijā labdarības organizācijai bija jāmaksā par to, ka bērnudārza vecuma bērni koncertā dzied Ziemassvētku dziesmas, no kuru autoru nāves datuma vēl nav pagājuši 70 gadi. [7] Ja tā turpināsies, nonāksim pie īstas tautasdziesmu renesanses – tās vismaz vēl drīkst dziedāt, nevienam par to nemaksājot. Un, jā, esam nonākuši tik tālu, ka licence ir vajadzīga pat tad, ja kāds mūziķis vēlas izpildīt paša sacerētas dziesmas. ASV kāda restorāna īpašniekam prasīja nopirkt licenci ($3000), lai reizi nedēļā pie viņa drīkstētu spēlēt dzīvo mūziku. Āķis bija tāds, ka mūziķi tur spēlēja savu mūziku. Licenci pieprasīja par to, ka pastāvēja “iespēja”, ka pa starpu mūziķiem varētu paslīdēt nagi un nelieši varētu nospēlēt arī kādu melodiju, kas nav viņu sacerēta. [8] Lieki piebilst, ka restorāna īpašnieks izvēlējās nemaksāt, un mūziķi palika bez darba.

Kā iekasētā nauda tiek izdalīta?

Iedomāsimies situāciju, ka VID darbinieki paši nosaka nodokļu likmes, tos iekasē un naudu izdala pa ministrijām atbilstoši saviem ieskatiem. Un galvenais – paši izlemj, cik lielas algas un prēmijas viņi sev vēlas. Pasakaini vai ne? Tādam darbam nebūtu ne vainas. Problēma ir, ka tieši to jau AKKA/LAA arī dara.

Vismaz, manuprāt, AKKA/LAA naudas sadales principi ir miglā tīti. To pierādīšu ar Raimondam Paulam izmaksātās summas piemēru. Raimonda Paula valsts amatpersonas deklarācija par 2009. gadu liecina, ka AKKA/LAA viņam šai gadā autoratlīdzībā samaksāja Ls 81’184,48, bet 2008. gadā AKKA/LAA Paulam samaksāja Ls 90’767,22. [9] 2009. gadā AKKA/LAA izdalīja autoratlīdzībās Ls 3’151’135,89 [10], tātad Pauls saņēma 2,5 % no visas 2009. gadā sadalītās naudas.

AKKA/LAA aizstāv dziedātāju, komponistu, mūzikas izdevniecību, rakstnieku, dramaturgu, mākslinieku, filmu veidotāju intereses. Tas nozīmē, ka, viņuprāt, viens cilvēks veido 2,5% no visas Latvijas kultūras.  Hmm, vismaz mana paaudze Raimonda Paula mūziku neklausās. Vai nu Latvijā ir tik drausmīgi zema dzimstība, ka manas paaudzes īpatsvars mūzikas klausītāju vidū vairs netiek ņemts vērā, vai arī AKKA/LAA vadībā ir kāds Paula mūzikas mīļotājs. Pirms 30 gadiem varbūt arī Paula mūzika tiešām bija tik populāra, bet šobrīd gan laiki ir mainījušies.

Bet nu labi, tas ir Latvijā. Ārzemēs ir vēl interesantāk. Beļģijas AKKA/LAA analoga (“SABAM”) vadītāji iekūlās tiesu darbos par to, ka daļa savāktās naudas netika izmaksātā autoriem, bet gan “paturēta sev”. [11] SABAM sanāca arī interesants skandāls brīdī, kad tas tika pieķerts vācam naudu par mūziķiem, kurus tas nemaz nepārstāvēja. Laikam katrreiz pārbaudīt savos datoru failos, vai viņi vispār pārstāv konkrēto autoru, ir pārāk ķēpīgs un problemātisks darbs, vienkāršāk ir iekasēt no visiem un par visu. Bet kā tālāk izdalīt… Nu, ko lai saka, naudas dalīšana jau nekad nemēdz būt problēma. Gribētāji to savākt vienmēr atradīsies. [12] [13]

Pašreizējās problēmas digitālo failu tirgus mehānismos.

Lai cīnītos pret nelegālo failu izmantošanu un izplatīšanu internetā, pirms kāda laika tika ieviests DRM (gidital rights management jeb ciparu tiesību pārvaldība). DRM ir starptautiski atzīts digitālo failu aizsardzības mehānisms. Tā pamatā ir dažādu rīku un tehnoloģiju kopums, kas liedz lietotājam kopēt, pavairot, izmainīt, vai izplatīt citiem digitālo īpašumu, kuru tas ir iegādājies. Kā tas izpaužas? Es nopērku e-grāmatu, bet varu to lasīt tikai uz vienas konkrētas ierīces. Vai arī nopērku dziesmas failu, kuru nevaru pārkopēt.

DRM izmanto visi lielākie e-grāmatu tirgotāji. Piemēram, pirms kāda laika Amazon nopirktās e-grāmatas bija iespējams lasīt tikai un vienīgi ar Kindle. 2010. gadā Amazon beidzot izveidoja savu e-grāmatu lasīšanas programmas, kas paredzētas iPhone, Windows PC, Mac, BlackBerry, iPad, Android un Windows Phone 7. Un kur palika programmas, kas būtu domātas PocketBook, Nook, Sony, Kobo un visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītājiem? Ups, kāda aizmāršība… Tikai man ir aizdomas, ka tieši tā jau arī bija domāts. Ja tu gribi lasīt Amazon e-grāmatas uz e-tintes ekrāna, pērc Kindle! Bet, ja reiz esi nopircis Kindle, tad zini, ka turpmāk būsi piesiets tieši Amazon e-grāmatu veikalam. Un labāk nemaz nemēģini iemest acis Barnes and Noble vai Sony elektronisko grāmatu veikalos – būs saldāks miegs, nezinot, ka tur varbūt kādai no kārotajām grāmatām cena ir zemāka. Ideāls monopols!

Pateicotoes DRM, kompānijas var “piesiet” savu ierīču īpašniekus arī saviem failu veikaliem. E-grāmatu tirgū skumjā realitāte ir tāda, ka, ja tev pieder Kindle, tad būs vien jāpērk grāmatas no Amazon, ja tev pieder Nook, tad pirksi no Barnes and Noble, bet Sony e-tintes grāmatu lasītāju īpašniekiem tiek Sony e-grāmatu veikals. Un savs e-grāmatu veikals ir arī visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītāju ražotājiem. Un pat ja kāds ražotājs gribētu mainīt situāciju tirgū, piedāvājot e-tintes ierīci, ar kuru varētu lasīt grāmatas no jebkura veikala, viņš to tāpat nevarētu izdarīt bez pārējo iesaistīto pušu piekrišanas. Bet tirgus dalībnieki šeit ir ieinteresēti saglabāt katrs savu monopolu – peļņa lielāka, ja klientus sev “piesien”. Te nedarbojas brīvā tirgus mehānismi, kuri citās nozarēs spiež pārdevējus pazemināt cenas, lai pircēji nenopirktu no konkurenta, kurš to pašu pārdod lētāk.

Oficiālais iemesls, kāpēc failu izplatītāji atbalsta DRM, ir “autoru intereses”. DRM it kā samazinot pirātismu. Vienīgā problēma šajā argumentā ir tas, ka pirātiem no DRM ne silts, ne auksts. Liela daļa pirātu pietiekami labi pārzina datorus vai programmēšanu, un viņiem nav problēmu DRM aizsardzību uzlauzt. Pie tam, iedomāsimies, ka kaut kad nākotnē DRM aizstāvjiem beidzot izdosies izveidot kaut ko “neuzlaužamu”, un grāmatas teksts beidzot būs pilnībā pasargāts. Tiešām domājat, ka tās būs beigas pirātismam? Nu bet, protams, ka nē – pirāti aizņemsies grāmatas no valsts bibliotēkām un skenēs uz velna paraušanu.

Tā ka pret pirātismu DRM līdzēs maz, tas tikai sagādā neērtības legālo failu pircējiem un rada monopolus. Pie tam, iedomāsimies, ka es esmu PocketBook e-tintes grāmatu lasītāja īpašniece. E-tintes ekrānu ierīces viena no otras atšķiras tikpat ļoti kā datori – katra ražotāja ierīcei ir citādāka cena, citāds dizains, atšķirīgi tehniskie parametri un atšķirīgs ekrāna izmērs. Un izpētot visu plašo piedāvājumu, es izlēmu, ka tieši PocketBook nevis Kindle man der vislabāk. Dzīvoklis man mazs, vietas grāmatu plauktiem nav, un es gribu iegādāties kādu tekstu elektroniskā formātā. PocketBook oficiālajā grāmatu veikalā (bookland.net) grāmatu ir diezgan maz, un visticamāk tur nebūs tās, kuru man vajag. No Amazon un pārējiem lielajiem tirgotājiem es neko nevaru nopirkt DRM dēļ. Daži teksti ir pieejami iegādei izdevēju mājas lapās, bet ne visi. Rezultātā ir ļoti daudz tādu tekstu, kurus es nemaz nevaru legāli nopirkt. Man atliek vien būt par pirātu… Un autori vēl iedomājas, ka, ja visi legālie faili būs DRM aizsargāti, cilvēki tos pirks vairāk, jo tā izdosies ierobežot pirātismu… Un piemirst, ka cilvēki nepirks failus, kurus nemaz nevar izlasīt tieši šī DRM dēļ.

Tikai paga, DRM nozīmē, ka man būs vajadzīga atsevišķa programma no katra veikala, kurā es esmu kaut ko nopirkusi. Un šādas programmas ir pamatīgs bizness. Piemēram, Amazon izveido savu e-grāmatu lasīšanas programmu, kas paredzēta lietošanai iPhone vai iPad, bet Apple dabū 30% no naudas, ko Amazon ir nopelnījis ar šo programmu. [14] [15] Un vismaz mani šāda politika sanikno. Piemēram, šobrīd es rakstu šo tekstu ar Asus portatīvo datoru, OpenOffice Writer programmā. Brīdī, kad es uzinstalēju OpenOffice, es to darīju pa tiešo no programmas veidotāju mājas lapas un Asus par to nedabūja ne santīma no OpenOffice veidotājiem. Bet, ja es gribētu šādā pašā veidā uzinstalēt kādu atvērtā koda programmu uz iPhone, tad tas nebūtu iespējams – visas programmas var dabūt tikai no Apple programmu veikala (App Store), un Apple pieprasa daļu no peļņas (ja tāda ir). Pie tam, lielais bizness izpaužas arī tajā, ka lielākā daļa cilvēku neinstalēs 20 programmas, bet tā vietā izvēlēsies pieturēties pie viena vai diviem veikaliem (nu vismaz man negribētos piemēslot savu datoru ar desmitiem programmu, no kurām katra atbilst vienam interneta veikalam). Tas nozīmē, ka šādas programmas ir vēl viens veids, kā sev piesiet klientus, kuri būs pārāk slinki instalēt jaunas programmas no kāda cita veikala. Un šis, starp citu, ir iemesls, kāpēc es neko nepērku no iTunes mūzikas veikala – man vienkārši nepatīk Apple programmatūra, tāpēc arī negribu neko no tās instalēt. Ja Apple man neļauj dziesmas vienkārši nopirkt internetā, nu tad paši vainīgi.

Ko iesākt ar pašreizējo situāciju?

Visu 20. gadsimtu izklaides industrija pavadīja, cenšoties lobēt likumus, kuri aizliegtu tehnoloģiju progresu viņu jomā. Kad tika izgudrots radio un gramofons, tika apgalvots, ka tas būs dzīvās mūzikas gals. Kad izgudroja televīziju, filmu veidotāji sūdzējās, ka neviens taču nemaksās, lai noskatītos filmu kinoteātrī, ja mājās to varēs darīt par velti, proti, viņi bankrotēs. Kad izgudroja kopētāju, grāmatu izdevēji apgalvoja, ka cilvēki pārstās pirkt grāmatas. Kad tika izgudrota televīzijas signāla ierakstīšanas iespēja, TV kanāli apgalvoja, ka tas tiem nozīmēs bankrotu. Visi šie gadījumi ir pierādījuši, ka nopelnīs (un izdzīvos) tie izklaides industrijas pārstāvji, kuri spēs piemēroties jaunajām tehnoloģijām un dos cilvēkiem to, ko viņi grib (un par ko ir ar mieru maksāt). Un šobrīd izklaides industrijai ir jāpieņem tehnoloģijas attīstība, nevis jācenšas to kavēt ar DRM un kopēšanas aizliegumiem.

2011. gadā Amazon elektroniskā formātā pārdeva vairāk grāmatu nekā papīra formātā. Lielbritānijā Amazon uz katrām 100 cietajos vākos pārdotajām grāmatām pārdeva 242 Kindle e-grāmatas. [16] Šobrīd e-grāmatu tirgus ar katru gadu pieaug un tas notiek ļoti straujos tempos. Arī mūzikas industrijā, lai gan samazinās pārdoto CD skaits, pieaug internetā pārdoto dziesmu skaits un mūzikas industrijas ienākumi pēdējos gados kopumā ir pieauguši. Tas pats attiecas arī uz Holivudas filmu veidotājiem, kuru peļņa šobrīd ir ļoti laba. [17] Neskatoties uz to visu, autortiesību aizstāvji kā vienmēr brēc, ka viņiem rodas kaut kādi mistiski zaudējumi no kopēšanas, un prasa stingrākus likumus. Un, protams, aizmirst to, ka biznesam, kurš ignorē patērētāju pieprasījumu pēc jauno tehnoloģiju izmantošanas un pieejamības, ir jāļauj bankrotēt. Un likumdevējiem nav jāpalīdz šādiem biznesiem noturēties virs ūdens, ierobežojot tehnoloģiju lietošanu. Ja cilvēki prasa e-grāmatas un dziesmu failus internetā nevis uz diska, prātīgs uzņēmējs tieši to arī pārdos.

Kanādas mūziķu asociācija (Songwriters Association of Canada) nesen piedāvāja variantu, ka failu izplatīšana internetā tiek legalizēta, un mākslinieki par to saņem kompensāciju no kāda nodokļa. Šai ziņā viens no piedāvājumiem ir bijis datu nesēju vietā aplikt ar nodokli interneta pieslēgumu. Manuprāt, šis nav labs variants, jo tas apgrūtinātu trūcīgo iedzīvotāju piekļuvi internetam. Es uzskatu, ka labāk būtu to finansēt no valsts budžeta (līdzīgi kā mēs šobrīd finansējam Nacionālo operu). Jebkurā gadījumā, šis ir viens no variantiem. Ja AKKA/LAA un tās ārzemju analogu organizāciju darbinieku algas iekļauj vienotajā ierēdņu atalgojuma sistēmā un izstrādā lejuplāžu statistikā balstītu naudas sadales sistēmu, tad tur kaut kas varētu sanākt.

Otrs variants ir legalizēt failu izplatīšanu internetā un nekādas atlīdzības par to autoriem nedot, bet tā vietā beidzot izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur cilvēki var iegādāties failus par pieņemamu cenu. Par šo vairāk šī raksta pirmajā daļā – https://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/ Internetu ir jānovērtē arī tāpēc, ka tas māksliniekiem sniedz lieliskas iespējas pašiem izplatīt savus darbus un dod iespēju pašorganizēties. Torrenti ir ideāls failu izplatīšanas vaids, jo tas nav centralizēts un nav nevienas lielas starpnieku kompānijas, kura var iekasēt sev lauvas tiesu no peļņas, zinot, ka mākslinieki tāpat  parakstīs līgumu ar jebkādiem noteikumiem, jo viņiem nav alternatīvas – citādāk savus darbus izplatīt nebūs iespējams. Attiecībā uz to, kā mūsdienās autori var pelnīt naudu internetā, viens no failu pārdošanas variantiem ir tas pats vecais, proti, slēgt līgumus ar ierakstu kompānijām. Otrs – neatkarīgs biznesa modelis, kurā autoriem nav jādalās ar izdevējiem un ierakstu kompānijām. Savus darbus tie pārdod tieši no pašu mājas lapas. Tas varētu būt izdevīgi jau populāriem māksliniekiem, kuriem ir nauda, ko ieguldīt mājas lapas izveidē un kuri zina, kā to visu noorganizēt. Piemēram, amerikāņu komiķis Louis C.K šādā veidā, no savas mājas lapas tirgojot šova video par $5, pamanījās kļūt par miljonāru. [19] [20] Cilvēki viņa video pirka, neskatoties uz to, ka tas bija pieejams torrentu tīklos un tas nebija aizsargāts ar DRM. Bija tikai autora lūgums šo video nopirkt, nevis lejuplādēt par brīvu.

Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/uk-copyright-cops-target-kids-schools-community-centers-081015/
2. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2008/12/copyright-cop-wedding-crashers-fined-by-spanish-court.ars
3. http://www.clydebankpost.co.uk/articles/1/29471
4. http://www.thisisnottingham.co.uk/Mechanic-pay-150-listen-radio/story-12276642-detail/story.html
5. http://www.futureofcopyright.com/home/blog-post/2011/03/28/belgian-truck-drivers-must-pay-royalties-for-listening-to-the-radio.html
6. http://www.musicradar.com/news/guitars/uk-police-play-music-accused-of-breaking-copyright-law-160176
7. http://torrentfreak.com/charity-forced-to-pay-copyright-police-so-kids-can-sing-071209/
8. http://allangregory.com/music-copyright-police-ruin-artists-gigs-and-coconut-curry/
9. http://www6.vid.gov.lv/VID_PDB/VAD
10. Informācija no AKKA/LAA mājas lapas.
11. http://torrentfreak.com/copyright-group-prosecuted-for-failing-to-pay-artists-090722/
12. http://www.techdirt.com/articles/20110209/04101413022/belgian-collection-society-sabam-caught-taking-cash-made-up-bands-it-didnt-represent.shtml
13. http://torrentfreak.com/music-royalty-society-collects-money-for-fake-artists-bathroom-equipment-and-food-110308/
14. http://reviews.cnet.com/8301-18438_7-20070347-82.html
15. http://news.cnet.com/8301-1023_3-20082925-93/apple-forces-amazon-to-alter-kindle-app/
16. http://www.futurebook.net/content/understanding-why-e-book-marketshare-may-not-be-dropping-back-amazon
17. http://www.bloomberg.com/news/2011-12-27/copyright-is-no-longer-about-copies-part-1-commentary-by-william-patry.html
18. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/
19. http://www.businessweek.com/technology/what-louis-ck-knows-that-most-media-companies-dont-12142011.html
20. http://www.theglobeandmail.com/news/technology/tech-news/why-louis-cks-big-payday-proves-the-internet-has-ethics/article2272517/?utm_medium=Feeds%3A%20RSS%2FAtom&utm_source=Home&utm_content=2272517

Autortiesības. „Nelegālā” failu izplatīšana tīmeklī

Šobrīd Latvijā notiek divi kriminālprocesi par nelikumīgu grāmatu elektronisko versiju izplatīšanu internetā. 2011.gada 9. decembrī LETA publicēja interesantu rakstu par šo tēmu, kurā bija šis citāts: „Nelikumīga grāmatu izplatīšana internetā izdevniecībām rada būtisku kaitējumu, piemēram, par sešām nelikumīgi izplatītām grāmatām vienas izdevniecības zaudējums ir 17 000 latu apmērā, aprēķinājusi biedrība „Latvijas Grāmatnieku ģilde””. Problēma šajā visā ir tas, ka šie aprēķini ir ne tikai, maigi izsakoties, ļoti neprecīzi, bet pat absurdi. Tā kā par šo tēmu latviešu valodā (kā jau vienmēr) trūkst objektīvas un argumentētas informācijas, tad pacentīšos uzrakstīt par patiesajiem „zaudējumiem”, ko autortiesību īpašnieki gūst no brīvas failu pieejas internetā.

Neesmu redzējusi „Latvijas Grāmatnieku ģildes” aprēķinu metodiku, taču esmu diezgan pārliecināta, ka mans minējums par to, kā viņiem izdevās no sešu grāmatu mušiņas izpūst 17 000 latu ziloni, ir pareizs. Pavisam elementāri – sareizina lejuplāžu skaitu ar naudas summu, ko viņi nopelna no vienas pārdotas grāmatas. Tikai problēma šeit ir tā, ka lielajiem matemātiķiem sanāca piemirst pieprasījuma un piedāvājuma līknes likumus. Ja viena grāmata maksā 10 latus, cilvēks gadā nopirkts, teiksim, 4 grāmatas. Ja grāmatas elektroniskā versija maksā 50 santīmus, cilvēks, kuram ir elektroniskais grāmatu lasītājs (vai arī bezmaksas papīrs un printeris savā darba vietā), mēnesī nopirks kādas 4 grāmatas. Bet, ja grāmatas var dabūt par brīvu, tad daļa cilvēku vispār piekrāmēs savu datoru cietos diskus ar lērumu grāmatu, no kurām tie beigu beigās izlasīs labi ja pusi.

Manuprāt, izdevēju zaudējumi ir daudz mazāki, nekā tie apgalvo. Iespējams, ka nekādu zaudējumu nemaz nav. Pieņemsim, ka esmu students, kam līdz eksāmenam ir jāizlasa Kanta „Tīrā prāta kritika”. Mans rīcības plāns teksta iegūšanai. 1. Apskatos internetā, vai varu kaut kur „nelegāli” dabūt tekstu latviski. 2. Aizeju līdz tuvākajai bibliotēkai (attālums līdz tai bieži vien ir īsāks nekā līdz tuvākajam grāmatu veikalam). 3. Nospļaujos par tekstu nepieejamību latviešu valodā un lasu to kādā no man zināmajām svešvalodām, kurās vienalga var dabūt gandrīz jebkuru kaut cik populāru grāmatu par brīvu. Tagad pieņemsim, ka esmu cilvēks, kurš ir atradis sev jaunu hobiju – fotografēšanu, un man ir vajadzīga kāda grāmata par attēlu apstrādi programmā Adobe Photoshop. Zagt man nepatīk, tāpēc gribas darboties legāli. Ko man darīt – pirkt latviešu valodā izdotu, tulkotu grāmatu par 20 latiem, vai arī parakņāties pa internetu, kur simtiem fotogrāfu dalās ar saviem amata noslēpumiem un ir uzrakstījuši visdažādākās pamācības par šīs datorprogrammas lietošanu? Ja tā grāmata latviešu valodā maksātu pāris latus, tad es nopirktu. Pretējā gadījumā – parakņāšos pa alternatīvajiem pieejamajiem resursiem. Un šādu alternatīvo resursu internetā ir atliku likām, un tos var atrast par jebkuru tēmu.

Pie tam varbūt izdevēji pat gūst ienākumus. Pieņemsim, ka klejodama pa internetu es netīšām uzduros kādai „nelegālai” grāmatai, par kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Es to izlasu un esmu sajūsmā par šo grāmatu. Es par to pastāstu desmit draugiem, no kuriem divi nopērk šīs grāmatas drukāto versiju. Izdevniecība iegūst! Bezmaksas reklāmu vajag novērtēt!

Un tagad mazliet provokatīvs jautājums. Vai grāmatnieku aizstāvji gadījumā nav aprēķinājuši savus zaudējumus, ko tiem radīs Gaismas pils uzcelšana? Gatavais ārprāts! Vēl viena jauna bibliotēka Rīgā! Dīvaini, Rīgā tik daudz bibliotēku, bet cilvēki vienalga vēl joprojām pērk grāmatas… Kāpēc viņi to dara? 1. Ja grāmata vajadzīga ilgāku laiku darba vajadzībām (desmit reizes ik pēc divām nedēļām zvanīt uz bibliotēku tomēr būs slinkums). 2. Ja kāda grāmata tik ļoti patīk, ka gribēsies to ik pa laikam pārlasīt. 3. Grāmata kā dāvana svētkos. 3. Naudas un brīvu plauktu mājās ir tik daudz, ka nav žēl samaksāt. 4. Negribas lasīt datora ekrānā (nogurums acīm), bet printera tinte maksā dārgāk nekā grāmata veikalā (šis attiecas arī uz skolēnu mācību grāmatām). Un te nu izdevējiem derētu atslābt un likties mierā. Neviena no šīm cilvēku kategorijām vienalga nekļūs par „nelegālo” elektronisko bibliotēku klientiem.

Šo visu iemeslu dēļ rodas viens jautājums, ko gribētos paprasīt visiem autortiesību aizstāvjiem. Kas jums skauž? Autortiesību īpašniekiem ir tikai divas izvēles. A – cilvēki lieto viņu darbus un par tiem nemaksā. B – viņi liedz cilvēkiem bezmaksas piekļuvi saviem darbiem, cilvēki tos nelietos un nemaksā. Trešā varianta, ka cilvēki lietos viņu darbus un par tiem maksās prasītās nesamērīgi augstās cenas, nemaz nav. Un, jā, katrs patērētājs pats izlemj, ko viņš uzskata par samērīgu cenu brīdī, kad pieņem lēmumu par kādas preces iegādi. Un šobrīd Zvaigznes e-grāmatnīcas cenas ir tik augstas, ka lielākā daļa cilvēku vai nu paņems grāmatu bibliotēkā, vai arī lasīs „nelegāli”. Kamēr vien autortiesību īpašnieki nesapratīs, ka viņu prasītās cenas ir pārāk augstas, pirātu saites zels un plauks. Un šeit problēma ir nevis pirātu mentalitātē, bet autoru pārmērīgajās ambīcijās.

Kāds varētu būt problēmas risinājums?

1. Likt pirātus mierā – no viņiem tāpat samaksu neizspiedīsiet. Ja cilvēks negrib maksāt, viņš vienkārši izvēlēsies nepirkt, nelietot un nemaksāt. Pie tam, ar ko elektroniskā bibliotēkā atšķiras no bibliotēkas, kura grāmatas izsniedz papīra formātā?
2. Izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur ir iespējams par samērīgu (pietiekami lētu) cenu nopirkt failus digitālā formātā.
3. Priecāties par bezmaksas reklāmu, ko autori gūst no failu izplatīšanas internetā.

Kāpēc risinājums, ko es piedāvāju, nav utopisks?

Tāpēc, ka citviet pasaulē tas sen jau strādā.

1. Daļa pirātu negrib maksāt un nemaksās. Tos tāpat jāliek mierā. No viņiem neko tāpat neizspiedīsi. Ja nevarēs dabūt par velti, viņi izvēlēsies nepirkt un nelietot ar autortiesībām aizsargātos failus.

Savukārt daļa pirātu ir izklaides industrijas vērtīgākie klienti, kuri daudz biežāk nekā „godīgie” cilvēki pērk grāmatas, iet uz koncertiem un apmeklē kino. Piemērs. Divi cilvēki A un B ieiet veikalā pēc maizes klaipa. Radio skan „Metallicas” dziesma, kura viņiem abiem ļoti iepatīkas. Ir krīze, cenas mūzikai astronomiskas, abi nolemj naudu netērēt. A ir godīgs cilvēks, kurš mūziku nezog, bet B ir pirāts, kurš nelegāli lejupielādē pāris grupas albumus. Pēc trīs gadiem šai grupai ir koncerts Rīgā. A par dzirdēto dziesmu sen jau ir aizmirsis un viņam ir vienalga. B, kurš visus šos gadus ir klausījies nelegālo „Metallicas” mūziku, ir sajūsmā un steidzas nopirkt biļeti uz koncertu. No kura cilvēka, A vai B, mākslinieki gūst lielāku labumu?

Kāpēc tā tiešām notiek un es to neesmu sadzejojusi?

Pētījumi liecina, ka pirāti ir mūzikas industrijas vērtīgākie klienti. [1] Kāpēc? Cilvēki pirms mūzikas albuma, filmas, vai grāmatas nopirkšanas vēlas to izmēģināt un pārliecināties, ka tā tiešām ir laba, un ir vērts maksāt. 2. Cilvēku finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Ja agrāk mūzikas mīļotājam mājās bija tikai dažas dziesmu kasetes, tad tagad viņam ir vismaz 50 iecienīti mūziķi, tas nozīmē kādas 2000 dziesmas. Kurš ko tādu var atļauties nopirkt legāli? Daļu mūzikas šie cilvēki pērk, daļu lejupielādē par brīvu. 3. Cilvēks, kam ir interese par mūziku, literatūru vai filmām, par to izdos vairāk naudas (koncerti, kino, plakāti un krekli ar savu elku fotogrāfijām un simboliku).

Šo pietiekami loģisko secinājumu apstiprina arī Nīderlandes valdības pasūtīts pētījums, kurā secināts, ka ekonomika iegūst no brīvas failu pieejas internetā [2]. Tas pats tiek secināts arī līdzīgā Šveices valdības pasūtītā pētījumā. [3] [4]

2. Cilvēki vienalga pērk Amazon e-grāmatas un iTunes mūziku, neskatoties uz to, ka tie paši teksti un dziesmas ir pieejami arī nelegālai lejuplādēšanai par brīvu.

Pašreiz arvien lielāka daļa cilvēku uzskata par lieku krāmēšanos mūzikas un filmu DVD tāpat kā uz papīra drukāto grāmatu glabāšanu. Glabāt failus ir ērtāk MP3 atskaņotāja, datora, vai elektroniskās tintes grāmatu lasītāja atmiņā – tā tie aizņem mazāk vietas. Tas nozīmē, ka gan mūzikas, gan filmu, gan grāmatu izdevējiem ir jānodrošina cilvēkiem pieeja failiem digitālā formātā. Ja cenas būs adekvātas, cilvēki šos failus labprāt iegādāsies nevis lejupielādēs nelegāli.

Ja cilvēks novērtē kāda autora un mākslinieka darbu, viņš labprāt par to samaksā. Cilvēki nav tik skopi, ļauni un savtīgi, kā autortiesību aizstāvji iedomājas, uzskatot, ka, ja nepiespiedīsi, nesamaksās.

Daži piemēri, kas to ir brīnišķīgi nodemonstrējuši.
„Humble Indie Bundle”. Projekts, kurā cilvēkiem ļāva iegādāties vairākas datorspēles par pašu izvēlēto cenu. Vidējā samaksātā summa bija aptuveni $10. Protams, netrūka cilvēku, kuri maksāja tikai dažus centus, bet daudzi izvēlējās maksāt arī pietiekami augstas cenas. Un organizētāji nopelnīja ļoti pat labi, jo interesantu, kuri šīs spēles iegādājās, bija daudz. [5]

Angļu rokmūziķu grupa „Radiohead” izvēlējās savu albumu „In Rainbows” pārdot šādā pat veidā. Katrs pircējs pats noteica summu, kuru grib samaksāt. Lai gan netrūka cilvēku, kuri šo albūmu lejupielādēja bez maksas, daudzi izvēlējās mūziķiem samaksāt, un daļa pircēju maksāja apmēram tikpat, cik par mūzikas albumu parasti prasa iTunes un līdzīgi izplatītāji. [6]

Amazon e-grāmatas un iTunes mūzika. Un šeit cilvēkiem bizness ir ļoti veiksmīgs, neskatoties uz pirātu vietņu „konkurenci”. Lai gan par šiem piemēriem es vienalga uzskatu, ka Latvijas ekonomiskajai situācijai un cilvēku maksātspējai tur prasītās cenas ir pārāk augstas. Un no cenu samazināšanas līdz cilvēku pirktspējai pieņemamam līmenim autori finansiāli neciestu. Ienākumi ir tie paši gan tad, ja autors pārdot 100 dziesmas par Ls 1 vai 1000 dziesmas par 10 santīmiem. Ja cena ir zemāka, pircēju būs vairāk.

Vēlreiz uzsveru, ka mans piedāvātais risinājums ir legalizēt failu izplatīšanu internetā, gadījumos, kad pirāti necenšas no tā nopelnīt. Vienlaikus ir jāizveido ērti lietojamas interneta vietnes, kurās cilvēki var šos pašus failus iegādāties par samērīgām cenām. Ar samērīgām es domāju tādas cenas, kas ļautu mūzikas mīļotājam iegādāties kādas 2000 dziesmas, neiztērējot uz to visus mūža ietaupījumus un neņemot kredītu. Vai arī sistēma, kurā pircējs pats izvēlas, cik lielu cenu vēlas maksāt par katru iegādāto failu. Ja tas tiks nodrošināts, arī pieprasījums pēc bezmaksas alternatīvām samazināsies.

Alternatīvu bezmaksas pieeju failiem ir jāatstāj, jo bezmaksas pieeja grāmatām un izglītībai ir ārkārtīgi nepieciešama, lai nodrošinātu mazturīgākajai sabiedrības daļai līdzvērtīgas iespējas mācīties (manuprāt, nav nekādas atšķirības, vai to nodrošina elektroniskās bibliotēkas vai arī bibliotēkas, kurās grāmatas izsniedz drukātā formātā). Pieeju mūzikai un filmām būtu jādod, jo pašlaik lielākie torrentu tīklu lietotāji ir jaunieši, kuriem vēl nav gana lielu ienākumu, un bērni, kuru vecāki citādāk būtu šausmās par mazo izklaides mīļotāju lielajiem rēķiniem. Ļaujot jauniešiem iegūt failus bez maksas mākslinieki sev iegūst fanus, kuri pēc kādiem 10 gadiem tāpat atlīdzinās, nopērkot koncerta biļeti.

Uz argumentu, ka šāda sistēma nebūtu godīga, jo daļa cilvēku maksās, kamēr citi izvēlēsies to nedarīt, uzreiz pateikšu, ka tas ir tik pat negodīgi, kā ziedojumi slimu bērnu ārstēšanai. Maksā tikai daži, bet, kad bērns izveseļojas, izaug un sāk strādāt, iegūst visa sabiedrība. Pie tam, dziesmas, filmas vai grāmatas vērtību pats lietotājs bieži vien var izvērtēt objektīvāk par pārdevēju. Tās vērtība katram cilvēkam būs citādāka. Vienam grāmata patiks tik ļoti, ka viņš to vairakkārt pārlasīs, savukārt kāds cits izlasīs tikai pāris nodaļas.

3. Torrentu tīkli ir lieliska bezmaksas reklāma. Piemēri.
Paulo Koelju (vairāku slavenu romānu autors) pats ielika savu grāmatu elektroniskās kopijas torrentu tīklos. Pēc tā viņa grāmatu pirkšanas apjomi palielinājās. Cilvēki labprāt atbalsta autorus un māksliniekus, par kuru darbiem ir sajūsmā. Daži vienkārši grib izlasīt pirmās nodaļas un paskatīties, kas lācītim (grāmatai) vēderā. Dažiem vienkārši labāk patīk papīra grāmatu formāts vai arī ir lieki līdzekļi, lai tās iegādātos. [7]

Neatkarīgie filmu veidotāji iegūst no popularitātes, kuru viņu filmas saņem pēc tam, kad ir nonākušas torrentu tīklos. Un popularitāte nozīmē ne tikai fanus, bet arī vairāk cilvēku, kuri nopērk filmas DVD. Atšķirībā no Holivudas milzīgajiem budžetiem, viņiem nav lieku līdzekļu reklāmām, tāpēc torrentu tīkli noder par vietu, kur var reklamēties bez maksas. [8] Šeit jāpiemin interesants gadījums ar ASV veidotu maza budžeta filmu „Ink”, kas vairākus mēnešus pēc izveidošanas nonāca torrentu tīklos. 24 stundu laikā tā tika lejupielādēta 200 000 reižu un pāris dienu laikā no nevienam nezināmas filmas kļuva vienu no tā brīža 20 populārākajām filmām pasaulē. Tās veidotāji labi nopelnīja, jo cilvēki sāka pirkt filmas DVD, skatīties to kinoteātros un iepirkties autoru interneta veikalā. [9]

Kas zaudē no nelegālas failu izplatīšanas internetā?

Nu, protams, ja autori un patērētāji no failu apmaiņas internetā iegūst, tad kādam arī jāzaudē. Šoreiz tās ir lielās izplatītāju kompānijas. Un tām nu gan lobiju netrūkst. Tāpēc arī likumi tik nejēdzīgi. Un tāpēc arī cilvēkiem (vismaz latviešu valodā jau nu noteikti) ir pieejama lielākoties neobjektīva informācija par failu apmaiņas ieguvumiem un zaudējumiem. Piemērs. Es vispirms lejupielādēju mūziku torrentu tīmekļa vietnēs un pēc tam aizeju uz šo mūziķu koncertu, kad viņi atbrauc uz Rīgu. Kurš te zaudē? Nu, protams, iTunes, kuri nedabū ne centa par saviem starpnieku pakalpojumiem. Tāda, lūk, dzīve… Kam ir nauda, tas arī lemj likumus. Starp citu, diezgan liela daļa mūziķu un maza budžeta filmu veidotāju atbalsta brīvu failu pieeju internetā. Daži piemēri atsaucēs. [10]

Pie tam, ja reiz tik ļoti gribas cīnīties pret pirātu tīmekļa vietnēm, tad kā to vispār var izdarīt? Bez šaubām tikai pārkāpjot cilvēktiesības un ieviešot cenzūru. Citādāk tas nemaz nav izdarāms. Pagājušā nedēļā autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur ASV kongresu likumu, kas saucas „Stop Online Piracy Act”. Tas būtībā nozīmēja ieviest diezgan pamatīgu interneta cenzūru un represijas pret melnajā sarakstā nokļuvušajām vietnēm (to likvidēšanu). [11] Vēl bija arī Francijas slavenais „Three Strikes Law” (kas, protams, neatbilda Francijas konstitūcijai, kurā cilvēkiem dota vārda brīvība). [12] Tur galvenā doma bija, ka cilvēkiem, kuri atkārtoti pieķerti nelegālā failu izplatīšanā vai lejuplādēšanā, atņem pieeju internetam. Ak, jā, un vēl viena sīka problēmiņa – cilvēktiesības. Šī gada jūnijā ANO nolēma, ka pieeja internetam pieder pie cilvēktiesībām, proti, to atņemt ir cilvēktiesību pārkāpums. [13]

Šobrīd apmēram 30% (cipars dažādās valstīs atšķiras) jaunākās paaudzes cilvēku tīmeklī nelegāli ievieto vai arī lejupielādē failus. Iebāzt aiz restēm trešo daļu valsts iedzīvotāju ir diezgan neiespējami – cietumu nepietiks. Ja ir radusies situācija, ka tik liela daļa sabiedrības neatzīst kādu likumu un uzskata to par netaisnīgu, tas ir indikators tam, ka problēma ir ar likumu, un šis likums ir jāmaina. Un nevis jādomā, ko iesākt ar nepaklausīgajiem likuma pārkāpējiem. Šoreiz vaina ir likumā nevis cilvēkos, kuri to atsakās ievērot. Failu izplatīšanai internetā būtu jābūt krimināli sodāmam autortiesību pārkāpumam tikai tad, ja pirāti internetā tos izplata (tirgo) ar nolūku gūt peļņu.

Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/pirates-are-the-music-industrys-most-valuable-customers-100122/ un http://torrentfreak.com/former-google-cio-limewire-pirates-were-itunes-best-customers-110726/
2. http://torrentfreak.com/economy-profits-from-file-sharing-report-concludes-090119/
3. Autoru ziņojums presei (vācu val.) – http://www.ejpd.admin.ch/content/ejpd/de/home/dokumentation/mi/2011/2011-11-30.html
4. Raksts par šī pētījuma secinājumiem – http://torrentfreak.com/swiss-govt-downloading-movies-and-music-will-stay-legal-111202/
5. http://en.wikipedia.org/wiki/Humble_Indie_Bundle
6. http://en.wikipedia.org/wiki/In_Rainbows#Distribution
7. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
8. http://torrentfreak.com/filmmaker-bittorrent-pirates-help-us-get-more-exposure-111214/
9. http://torrentfreak.com/indie-movie-explodes-on-bittorrent-makers-bless-piracy-091110/
10. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/ un http://torrentfreak.com/music-is-better-off-on-bittorrent-than-with-apple-or-big-music-101224/
11. https://www.eff.org/deeplinks/2011/10/sopa-hollywood-finally-gets-chance-break-internet  https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/free-speechs-weak-links-under-internet-blacklist-bills un https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/stand-and-fight-week-action-against-censorship
12. https://www.eff.org/deeplinks/2008/03/three-strikes-three-countries
13. http://www.wired.com/threatlevel/2011/06/internet-a-human-right/