Avestra

::esejas un dzeja::

Category Archives: Raksti

Atbilde Peerkoniitei

Šis komentārs ir atbilde rakstam, kas atrodams
http://peerkoniite.blogspot.com/2015/04/satori-ticamas-informacijas-vai-ateistu.html
Diemžēl Blogspot ir limits, cik garš drīkst būt viens komentārs, un šī vietne neļauj iekopēt tekstu. Tā kā tur es komentāru uzrakstīt nevarēju, tas tiek publicēts manā blogā.

Pirmkārt, manā Satori rakstā bija divas atsauces. Jūs tā arī nepateicāt, kas vainas http://www.pitzer.edu/academics/faculty/zuckerman/Zuckerman_on_Atheism.pdf
Otro atsauci uz YouTube video es ieliku galvenokārt tāpēc, ka tur viss tas pats bija interesantāk pasniegts.

No vienas puses, tas ir labi, ka Jums ir uzņēmība pašai ķerties pie izejas datiem un rēķināt korelācijas. No otras puses, statistika ir sarežģīta. Eksistē desmitiem veidu, kā iekrist un iegūt nepareizu rezultātu (iesaku izlasīt Darrell Huff „How to Lie with Statistics”). Pat profesionāli statistiķi mēdz pieļaut kļūdas, un šīs kļūdas mēdz beigties ar traģiskām sekām (piemēram, https://en.wikipedia.org/wiki/Sally_Clark#Statistical_evidence ). Ar vidusskolas matemātikas zināšanām ir daudz par maz, lai rēķinātu statistiku. Šī iemesla dēļ es daudz labprātāk paļaujos uz zinātnieku veiktiem statistikas pētījumiem un korelācijas aprēķiniem, jo zinu, ka, ja es pati mēģinātu izrēķināt korelāciju, es varētu ātri vien iebraukt auzās.

Diemžēl tieši tas Jums ir izdevies, Jūs esat iebraukusi auzās, un Jūsu aprēķina metode ir zinātniski nekorekta. Sāksim ar statistikas pamatiem, kā pareizi noteikt korelāciju. Izveidojiet grafiku. Uz X ass atlieciet reliģiozitāti. Nedrīkst štatus sagrupēt divās lielās grupās ar reliģiskajiem un sekulārajiem, tā vietā uz X ass jāatliek, piemēram, cik % iedzīvotāju veic konkrētus reliģiskus rituālus. Uz Y ass atlieciet pusaudžu grūtniecību skaitu uz 1000 pusaudžiem. Katru ASV štatu atzīmējiet ar punktu koordinātu asīs. Tālāk seko sarežģītā daļa. Ja korelācija ir ļoti izteikta, tad to var pamanīt „uz aci”. Bet kā saprast, vai punkti ir nejauši vai arī tomēr pastāv vāja korelācija? Un cik izteikta ir šī vājā korelācija. Un te nu matemātika kļūst sarežģīta.

Diemžēl Jūs pat nepapūlējāties pārbaudīt korelāciju. Tā vietā Jūs vienkārši atradāt dažus štatus, kuri ir „reliģiozo grupā”, bet kuros grūtniecību skaits ir zem vidējā. Nu un? Šo pāris štatu esamība taču nepierāda, ka korelācija nepastāv. Tikpat labi Jūs varētu atrast divas sievietes, kuras ir 2 metrus garas, konstatēt, ka šo sieviešu augums ir garāks par vidējo vīriešu auguma garumu, un no tā secināt, ka sievietes ir garākas par vīriešiem. Protams, eksistē pāris gara auguma sievietes, bet tas taču nemaina faktu, ka vidēji vīrieši tomēr ir garāka auguma nekā sievietes.

Apgalvojums, ka siltāks laiks = vairāk pusaudžu grūtniecību, jo ir iespēja nokniebties krūmos, ir spekulatīvs. Ja godīgi, tas liecina tik vien kā par Jūsu fantāzijas trūkumu. Gluži tāpat kā Jūs varat pateikt spekulatīvu un nepierādītu pieņēmumu, es to varu tikpat viegli atspēkot, piedāvājot citas spekulācijas. Te būs dažas idejas, ko Latvijā vai ASV ziemeļos var darīt ziemā:
* Bērniem skola beidzas ap trijiem, bet vecākiem darbs beidzas tikai piecos. Pēcpusdienā mājās var darīt, ko grib. Ja pašam mājās visu dienu sēž vecmāmiņa, var aiziet ciemos pie drauga, kurš pēcpusdienās mājās ir viens.
* ASV jaunieši agri tiek pie autovadītāja apliecības un mašīnas, kurā vienmēr var nokniebties.
* Manā skolas ēkā bija diezgan daudz nomaļu stūru, kur reti kāds staigāja garām. Fiksais sekss starpbrīža laikā vai pēc stundām nebija problēma.
* Vienmēr var paprasīt skolotājam klases atslēgas. Ieganstu var sacerēt, piemēram: „Man mājās salūza dators, vai es drīkstu pēc stundām palikt klasē, lai pie datora izpildītu mājasdarbu?”
* Universitātē manā fakultātē dežuranti studentiem dod telpu atslēgas.
* Vai esat pamanījusi, ka Līvu akvaparkā ir jaukas slēdzamas ģērbtuves, kuras ir gana lielas, lai divi cilvēki varētu ieiet iekšā?
* Daudzdzīvokļu mājas bēniņos (bieži vien tie nemaz nav aizslēgti) vai arī trepju telpā pie bēniņu ieejas durvīm, kur neviens nestaigā garām.
* Galīgi neromantiski, bet, ja nav citu ideju, vienmēr paliek publiskās tualetes.
Papardes zieda kontekstā sekss mežā kādam var likties romantiski, bet, ja godīgi, krūmi tā vai tā nebūtu mana pirmā izvēle – dibenā duras priežu skujas un apkārt lido odi.

Apgalvojums, ka statistiku bojā nevis reliģija, bet melnādainie, ir problemātisks. Melnie nepiedzimst ar citādu DNS, kurš predisponētu uz bezatbildīgu un stulbu uzvedību. Ja melna āda korelē ar kaut ko, ir jāmeklē sociālie apstākļi, kas nosaka šo korelāciju (pati ādas krāsa vien neko neveicina). ASV melnie vidēji ir nabagāki un neizglītotāki. Un, jā, attiecīgajos štatos viņi arī tic Dievam.

Tik tālu par problēmām Jūsu rakstā. Tālāk par manis pieļauto kļūdu. Es atzīstu, ka paviršības dēļ savā rakstā pieļāvu muļķīgu kļūdu. Oriģināli bija teikts, ka „higher religiosity correlates with higher rates of teen pregnancies”. Pavirši tulkojot, es šo netīšām pārtaisīju — „teen pregnancies” es aizstāju ar „pusaudžu abortiem”. Kļūdas pamatā bija mana pārliecība, ka lielākā daļa pusaudžu grūtniecību beidzas ar abortiem (manuprāt, divi bērni nespēj izaudzināt bērnu, attiecīgi aborts ir racionālākā izvēle). Izrādās, ka šis mans pieņēmums bija nepareizs, un lielākā daļa pusaudžu grūtniecību ASV beidzas ar dzemdībām. Muļķīgi sanāca ar šo nejēdzīgo tulkojumu, bet rakstā aizstāvēto ideju tas nekādi neietekmē. Gan pusaudžu aborts, gan pusaudžu dzemdības ir nejēdzīgi notikumi. Pusaudžu grūtniecības (neatkarīgi no tā, vai bērnu izlemj paturēt) ir kaut kas slikts. Štatos, kur cilvēki vairāk tic Dievam, pusaudžu grūtniecību ir vairāk, un korelācija ir izteikta. Te http://www.reproductive-health-journal.com/content/6/1/14 ir saite uz pētījumu, kura autors, atšķirībā no Jums, māk radīt iespaidu, ka izprot statistiku. Citēju no šī pētījuma:

„Results
Increased religiosity in residents of states in the U.S. strongly predicted a higher teen birth rate, with r = 0.73 (p < 0.0005). Religiosity correlated negatively with median household income, with r = -0.66, and income correlated negatively with teen birth rate, with r = -0.63. But the correlation between religiosity and teen birth rate remained highly significant when income was controlled for via partial correlation: the partial correlation between religiosity and teen birth rate, controlling for income, was 0.53 (p < 0.0005). Abortion rate correlated negatively with religiosity, with r = -0.45, p = 0.002. However, the partial correlation between teen birth rate and religiosity remained high and significant when controlling for abortion rate (partial correlation = 0.68, p < 0.0005) and when controlling for both abortion rate and income (partial correlation = 0.54, p = 0.001).
Conclusion
With data aggregated at the state level, conservative religious beliefs strongly predict U.S. teen birth rates, in a relationship that does not appear to be the result of confounding by income or abortion rates. One possible explanation for this relationship is that teens in more religious communities may be less likely to use contraception.”

Te ir vēl viens pētījums – http://www.jahonline.org/article/S1054-139X%2807%2900426-0/abstract

Kas attiecas uz abortiem, tad reliģiozajos štatos to tiešām ir mazāk – tur tā vietā ir vairāk dzemdību. Principā tas ir tikai loģiski. Dažos ASV štatos aborti ir viegli pieejami. Citos ir izdarīts viss iespējamais, lai dabūt abortu būtu grūti (klīniku ir tik maz, ka līdz tuvākajai jābrauc tālu, pirms var dabūt abortu, ir jāiztur „gaidīšanas laiks”, ir jādabū vecāku atļauja, ir jāklausās „konsultācijās” ar noteiktu ideoloģiju). Ja abortu dabūšanu padara ļoti grūtu, cilvēki tos veic retāk.

Advertisements

Loģika, cēloņi un sekas jeb kāpēc valstij nav jāveicina laulību reģistrēšana

Pēdējā laikā publiskajās diskusijās ir sanācis dzirdēt konservatīvo vērtību aizstāvjus runājam par to, ka valstij būtu jāstiprina laulības institūcija, veicinot nereģistrēto pāru stāšanos laulībā. Kā pamatojums šādam solim tiek minēta statistika, kas liecina par to, ka laulātās ģimenēs bērniem klājas labāk. Es neapšaubu šādas statistikas eksistenci, taču, manuprāt, tās interpretācija ir gaužām aplama. Šajā rakstā paskaidrošu, kāpēc šai gadījumā korelācija nebūt vēl nenozīmē cēloņsakarību, proti, nav pamata apgalvot, ka būtu jāveicina laulību reģistrēšana, cerot, ka tā tiktu uzlabota bērnu labklājība.

29. augusta raidījumā “Sastrēgumstunda” fonda “Moral Revolution” pārstāve jautāja labklājības ministrei Ilzei Viņķelei: “Kas tiks darīts, lai veicinātu to, ka nereģistrēti pāri stājas laulībā?” “Moral Revolution” pārstāve piedāvāja reģistrētās laulībās dzīvojošiem pāriem piešķirt kaut kādus papildu bonusus materiālu labumu veidā, lai tādā veidā mudinātu cilvēkus reģistrēt savas attiecības. Tika sniegts arī pamatojums, kāpēc to būtu nepieciešams darīt, proti, statistika parāda, ka laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, bērnu garīgā un fiziskā veselība ir labāka, bērni jūtas drošāk un ģimenes ir stabilākas, jo precēti pāri šķiras retāk nekā tie, kuri rada bērnus nereģistrētā kopdzīvē. Toreiz šo uzskatu aizstāvēja arī asociācijas “Ģimene” pārstāve. Tika apgalvots, ka šī korelācija nozīmē cēloņsakarību – ja kāds pāris apprecas, tātad viņu bērniem pēc tam klājas labāk. Un tā ir loģikas kļūda.

Loģikā ir plaši pazīstama post hoc kļūda (no latīņu post hoc ergo propter hoc jeb “pēc tā, tātad tā dēļ”). Tā tiek pieļauta ikreiz, kad bez pietiekama pamatojuma tiek izdarīts pieņēmums, ka kāds notikums A izraisīja citu notikumu B. Tas, ka vispirms notika A un pēc tam B, vēl nenozīmē, ka A izraisīja B. Citiem vārdiem sakot: tas vien, ka mana vecmāmiņa piedzima pirms Otrā pasaules kara sākuma vēl nav pietiekams pamatojums apgalvojumam, ka viņas dzimšana izraisīja Otro pasaules karu. Šajā gadījumā nepatiesais pieņēmums ir “vispirms pāris apprecējās, pēc tam dzīvoja laimīgi; secinājums – attiecīgā papīrīša parakstīšana izraisīja laimīgo kopdzīvi”.

Es nupat apgalvoju, ka šajā gadījumā cēloņsakarība ir nepatiesa. Bet tad kāpēc pastāv šāda korelācija, kāpēc ir šāda statistika, kas liecina, ka procentuāli lielākam skaitam bērnu laulātās ģimenēs klājas labāk? Pirmkārt, laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, un šīs ģimenes retāk ir nelabvēlīgas. Atbilde ir pavisam vienkārša – vardarbīgs alkoholiķu pāris parasti nedomā par baltās kleitas un gredzenu iegādi, tā vietā viņi izvēlas izmantot savus ienākumus alkohola iegādei. Otrkārt, laulāti pāri retāk šķiras, un bērniem retāk nākas uzaugt nepilnās ģimenēs. Tas ir pašsaprotami. Ja kāds pāris izlemj apprecēties, tātad viņi vismaz laulības slēgšanas brīdī tik tiešām uzskata, ka ir atraduši savu otro pusīti, ar kuru kopā vēlas pavadīt visu atlikušo mūžu. Savukārt nereģistrētās ģimenēs bieži vien notiek situācija, ka pāris nemaz nebija plānojis mūžīgo kopā būšanu. Vienkārši sagadās tā, ka pēc tam, kad ir kādu laiciņu padzīvots kopā, notiek negadījums un pasaulē piesakās bērniņš. Nav brīnums, ja šāds pāris vēl pēc kāda laiciņa izlemj, ka vēlas pārtraukt šo kopdzīvi – kā nekā viņi taču nevienu brīdi nebija tik ļoti iemīlējušies, lai domātu, ka ir atraduši savu otro pusīti, nebija plānojuši, ka šīs attiecības būs “uz mūžu”.

Un tagad iedomāsimies, ka konservatīvie ļaudis panāktu iecerēto. Iedomāsimies, ka valsts laulātiem pāriem piedāvātu kaut kādus būtiskus materiālos labumus, kuri nepienāktos neprecētiem pāriem ar bērniem. Visas šīs “sliktās ģimenes” arī gribētu tikt pie naudas un nolemtu reģistrēt savas attiecības. Un ko tas dotu? Vai pēc laulībām alkoholiķu pāris pārstātu dzert un kļūtu par labvēlīgu ģimeni? Vai cilvēki, kuri tāpat vien kādu laiciņu bija turējušies kopā, neiesniegtu šķiršanās prasību tikpat ātri kā būtu pametuši viens otru, ja nebūtu šī laulības dokumenta? Vai ar šo papīrīti kaut kas tiktu panāks? Vai kāda no jaunlaulātajām ģimenēm kļūtu labāka? Vai kādam bērnam būtu labāka dzīve? Nē, protams.

Secinājums: ja valsts piespiestu visus nereģistrētā kopdzīvē esošos pārus apprecēties, bērniem no tā labāk nekļūtu. Tā vietā šie jaunlaulātie vienkārši sāktu bojāt statistiku, par kuru konservatīvie ļaudis tagad tik ļoti priecājas. Lai gan jāatzīst, ka šī statistika nemaz nav tik skaista, lai par to pārāk priecātos, jo ļoti liela daļa precēto pāru ātri vien pārdomā, saprot, ka “uz mūžu” nesanāks, un iesniedz šķiršanās prasību.

Radošās komūnas licence
Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Arguments akadēmiskajās debatēs (un ne tikai)

Šis materiāls ir par to, kā izskaidrot argumentus akadēmiskajās debatēs, taču šie principi ir vispārīgi un var noderēt ikvienam, kurš vēlas iemācīties pamatot savu viedokli jebkurā dzīves situācijā.

Kas ir arguments?

.
Arguments ir apgalvojums ar tā pamatojumu. Tas sastāv no secinājuma (apgalvojuma) un vienas vai vairākām premisām (iemesliem, kuri pamato šo secinājumu). Premisas var būt iepriekšējo diskusiju secinājumi, fakti, statistika, novērojumi, ekspertu un zinātnieku secinājumi, vispāratzītas patiesības, morāles principi utt.

Arguments var būt induktīvs vai deduktīvs. Deduktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, tad arī argumenta secinājums noteikti būs patiess, jo nav iespējams pieņemt premisas, bet noliegt secinājumu, nenonākot loģikas pretrunā. Piemēram,

Tā kā visi Latvijas prezidenti ir vismaz 40 gadus veci (premisa),
un Andris Bērziņš ir Latvijas prezidents (premisa),
tātad Andris Bērziņš ir vismaz 40 gadus vecs (secinājums).

Induktīvam argumentam, ja premisas ir patiesas, secinājums var arī nebūt patiess, tomēr premisas nodrošina būtiskus pierādījumus secinājuma patiesumam. Piemēram, var uzskaitīt dažādus iemeslus (kompetence, zināšanas, sabiedrības simpātijas), kāpēc kāds politiķis varētu tikt izvirzīts par prezidenta amata kandidātu, taču, lai gan šie iemesli parāda, ka šim notikumam ir liela varbūtība, šīs premisas vienalga nav pietiekamas, lai garantētu secinājuma patiesumu.

Reizēm induktīvus argumentus ir iespējams pārveidot par deduktīviem argumentiem, tādējādi tos padarot pārliecinošākus. Piemērs:

Tā kā vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa nejaušas nāves (premisa),
        jo notiek nelaimes gadījumi (pakārtota premisa),
        un nav iespējams novērst bērnu piekļuvi ieročiem (pakārtota premisa),
un vieglā šaujamieroču pieejamība izraisa slepkavības (premisa),
un šaujamieroču pieejamības apgrūtināšana samazinātu negadījumu un slepkavību skaitu (premisa),
        jo mazākam cilvēku skaitam mājās būtu ieroči (pakārtota premisa),
tātad mums ir jāierobežo šaujamieroču pieejamība (secinājums).
Šim var pielikt morālu premisu “un valstij, pieņemot likumus, ir jādara viss iespējamais, lai novērstu nejaušas un bezjēdzīgas nāves”, tādējādi to pārveidojot par deduktīvu argumentu.

Kāpēc nepieciešams argumenta izklāsts?

.
Debatēs nepietiek vienkārši pateikt, piemēram,

Tā kā nogalināt cilvēkus ir slikti (premisa),
un embriji arī ir cilvēki (premisa),
un veicot abortu embrija dzīvība tiek atņemta (premisa),
tātad abortus ir jāaizliedz (secinājums).

Lai klausītājus pārliecinātu, ir nepieciešams izskaidrot un pamatot premisu patiesumu, kā arī parādīt, kādā veidā šīs premisas pierāda secinājumu. Nepietiek vienkārši pateikt vienu teikumu un cerēt, ka klausītājiem viss būs skaidrs, viņi visu sapratīs, teiktajam piekritīs un neko neapšaubīs.

Vai ir gari jāizskaidro pamatojums katrai no argumentā izmantotajām premisām? Ne obligāti. Ir jāpamato visas tās premisas, ko pretinieks vai klausītāji varētu apstrīdēt, uzskatot, ka šī premisa ir nepatiesa. Ir jāizskaidro arī tās premisas, kuras cilvēkiem pirmajā brīdī var šķist grūti saprotamas vai maz ticamas. Savukārt, ja kāda premisa ir tik pašsaprotama, ka ikviens sabiedrības loceklis tai piekrīt (piemēram, zinātniski pierādīti un visiem zināmi fakti vai pamatvērtības, par ko visi ir vienojušies) tad nav vērts tērēt laiku šīs premisas pamatošanai. Cik dziļi katra no premisām ir jāizskaidro? Lielā mēra tas ir atkarīgs no tā, cik ilgs ir runai atvēlētais laiks. Tomēr vēlams ir dziļāk izskaidrot tās premisas, par kurām ir zināms, ka pretējo uzskatu aizstāvji varētu apstrīdēt tieši tās. Jo mazāk ticama ir kāda premisa, jo proporcionāli dziļāks tās izskaidrojums ir vajadzīgs.

Iepriekš dotajā piemērā nav vērts aizrauties ar garu skaidrojumu par to, kāpēc nogalināt cilvēkus ir slikti (vairums sabiedrības to neapstrīd). Tā vietā debatēs par abortiem galvenais strīdīgais jautājums ir par to, kas tiek saprasts ar vārdu “cilvēks”, proti, pēc kādām pazīmēm tiek izdarīts secinājums, ka arī mēnesi vecs embrijs ir cilvēks, kuram ir tādas pašas tiesības uz dzīvību, kā, piemēram, 9 mēnešus vecam auglim (pamatojums otrajai premisai). Gadījumā, ja debatē pretinieks tomēr izlemj apstrīdēt premisu, ka nogalināt cilvēkus ir slikti, tad gan pēc tam nākamajā runā ir jāpamato, kāpēc slepkavības tomēr nav kaut kas labs.

Kā izklāstīt argumentu?

.
Parasti akadēmiskajās debatēs katrs runātājs uzstājas ar piecu līdz septiņu minūšu runu, kuras laikā izstāsta vienu līdz trīs dažādus argumentus. Iesācēji bieži brīnās, kāpēc runā ir nepieciešami atsevišķi argumenti, kāpēc nevar vienkārši uzstāties ar runu, kura atbalsta pozīciju, kuru man debatē jāaizstāv? Pirmkārt, šādā runā neizbēgami parādītos vairākas idejas un cerams arī piemēri, kuri parāda, kāpēc konkrētā pozīcija būtu jāatbalsta. Tas nozīmē, ka jautājums “kāpēc ir nepieciešami atsevišķi argumenti” būtībā nozīmē citu jautājumu: “Vai man vajadzētu uzticēties klausītājiem un tiesnešiem, ka viņi manā haotiskajā runā manā vietā identificēs būtiskākos iemeslus jeb argumentus?” Tā kā tiesneši ir tikai parasti mirstīgie, kuriem nav dievišķu spēju sakārtot haosu un izprast nesakarīgas runas, atbilde ir “nē”. Šī iemesla dēļ runai ir jābūt loģiski strukturētai, argumentiem ir jābūt nodalītiem vienam no otra, lai klausītājiem būtu vieglāk izsekot runā teiktajam un to saprast.

Argumenta izklāstā ir 4 daļas: 1) argumenta nosaukums, 2) argumenta izskaidrojums, 3) piemērs, 4) sasaiste ar rezolūciju.

1. Argumenta nosaukums. Īss, vienkāršs teikums, kurā apgalvojuma formā pasaka, par ko ir šis arguments. Nosaukums pilda virsraksta funkciju, pateicoties kuram klausītāji uzzina, par ko tālāk tiks runāts. Argumenta nosaukumā pasaka, kāpēc ir nepieciešams ieviest, vai kas notiks, ja tiks ieviests dotais priekšlikums. Argumenta nosaukumā ietver sākumpunktu (plānoto darbību) un gala punktu (rezultātu), pie kura nonāks.

2. Argumenta izskaidrojums. Pierāda, kā un kāpēc šis apgalvojums ir patiess, izskaidrojot, kādā veidā debatētājs ir nonācis pie šādas atziņas. Debatētājam ir jāparāda loģiskā ķēde (iemeslu un seku savstarpējā sakarība), kādā veidā no sākotnējā stāvokļa A izriet B un no B savukārt seko gala stāvoklis C (A→B→C), kā arī jāpamato, kāpēc gala stāvoklis C ir vai nu labs vai slikts, proti, vēlams vai nevēlams.

3. Piemērs/i. Piemērus izmanto, lai 1) padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, 2) padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

4. Sasaiste ar rezolūciju. Ar to atbild uz jautājumu, kā šis arguments pierāda debatētāja pozīciju, kā tieši tas pamato vai apgāž rezolūcijā pausto. Šo daļu var izlaist tajos gadījumos, kad ir pilnīgi pašsaprotami, kā konkrētais arguments sasaistās ar rezolūciju, un ikvienam klausītājam tāpat jau ir skaidrs, kāpēc debatētājs par to vispār runāja.

Piemērs. Rezolūcija: “Šī valdība aizliegs abortus”.
1. Nosaukums. Ir jāaizliedz aborti, jo, veicot abortu (A) tiek pārkāptas bērna tiesības netikt nogalinātam (E).
2. Izskaidrojums. Veicot abortu (A) embrijam tiek atņemta dzīvība (B). Arī nedzimis bērns ir cilvēks, tam ir cilvēka DNS, tas ir atsevišķa būtne, tas var patstāvīgi kustēties, tam ir cilvēka iekšējie orgāni. No tikko piedzimuša zīdaiņa, kura tiesības uz dzīvību mēs garantējam, embrijs atšķiras tikai ar to, ka ir par dažiem mēnešiem jaunāks (D). Tātad, veicot abortu, tiek pārkāptas bērna tiesības uz dzīvību (E), un to mēs nedrīkstam darīt, subjektīvi nosakot, ka līdz kaut kādam vecumam bērnus drīkst slepkavot, jo gan pasaulē vispāratzītais cilvēktiesību likums, gan arī vispārpieņemtie morāles principi nosaka, ka nevienu cilvēku nedrīkst nogalināt, neatkarīgi no viņa vecuma, dzimuma, ādas krāsas, veselības stāvokļa vai kādām citām pazīmēm (pamatojums, kāpēc gala rezultāts ir slikts).
3. Piemērs. Šo cilvēktiesību principu mēs attiecinām uz visām cilvēku grupām. Piemēram, mēs nenogalinām arī garīgi smagi slimus cilvēkus, kuru prāta spējas neatbilst normāla cilvēka līmenim vai kuri, tāpat kā embrijs, neapzinās sevi un apkārtējo pasauli. Nedzimuši bērni nedrīkst būt vienīgais izņēmums, kuru tiesības netikt nonāvētiem mēs atteiktos garantēt, jo šie bērni arī ir cilvēki.
4. Sasaiste ar rezolūciju. Es nupat pierādīju, ka arī nedzimušam bērnam ir tiesības uz dzīvību. Aborti ir jāaizliedz, lai šīs tiesības nodrošinātu, pretējā gadījumā māte var izvēlēties savu nedzimušo bērnu nonāvēt.

Argumentu tipi un atšķirības to izskaidrojumā

.
Debatēs izmantotos argumentus var iedalīt divās lielās grupās: 1) cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti, 2) principu argumenti.

1. Cēloņu un seku jeb utilitārie argumenti. Tajos runā par labām vai sliktām sekām, kas iestātos kaut kādas rīcības rezultātā. Šie argumenti parasti ir šādā formā:

Ja izdara X (cēlonis), notiek Y (sekas),
Y ir labi/slikti, jo dod/samazina… (laimi, ekonomikas izaugsmi, uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti, labāku veselību, utt.),
tātad ir/nav jādara X.

Labs utilitārais arguments izpilda šādus kritērijus: 1) pastāv augsta varbūtība, ka minētās sekas tik tiešām iestātos, 2) ir liels ietekmēto cilvēku skaits, 3) ir būtiska ietekme šo cilvēku dzīvēs.

Utilitāro argumentu izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:
1) kas notiks (piemēram, “valstij ir jāapmaksā neauglīgu pāru ārstēšanu, jo neauglības ārstēšana [A] uzlabos demogrāfisko situāciju [C]”);
2) kāpēc tas notiks, un kā no pašreizējā stāvokļa A nonāks pie konkrētā rezultāta C, proti, loģiskās ķēdes (A→B→C) izskaidrošana (šajā gadījumā – kāpēc ārstējot neauglīgus pārus [A] izdosies būtiski palielināt dzimstību [B] un kā tas uzlabos Latvijas demogrāfisko situāciju [C]);
3) kāpēc gala rezultāts C ir labs un vēlams vai slikts un nevēlams (kāpēc demogrāfiskās situācijas uzlabošana [C] ir kaut kas labs).

2. Principu argumenti. Tajos runā par vērtībām, principiem, taisnīgumu, pienākumiem, tiesībām utt.

Šie argumenti mēdz būt daudz dažādās formās, piemēram:

X veicina/samazina Y (kaut kādu vērtību: brīvību, vienlīdzību, taisnīgumu, saticību, utt.), jo…
Y ir labi, jo…
tātad ir/nav jādara X.
Piemērs. Bezmaksas augstākā izglītība visiem studentiem palielina iespēju vienlīdzību dzīvē un darba tirgū, jo…

X ir Y, jo…
Y ir kaut kas labs/slikts, jo…
tātad X vajag/nedrīkst darīt.
Piemērs. Nāvessods cilvēkiem, kuri ir pastrādājuši slepkavības, ir taisnīgs sods, jo…

X (kaut kāda rīcība) ir Y (valsts/sabiedrības/indivīda) pienākums, jo…
Y ir jāpilda savi pienākumi, jo…
tātad ir jādara X.
Piemērs. Palīdzības sniegšana nabadzīgajām Āfrikas valstīm ir bagāto valstu pienākums, jo…

Darot X, tiek panākts Y,
valstij/sabiedrībai/indivīdam ir jādara/nav tiesību darīt Y,
tātad ir jādara/nedrīkst darīt X.
Piemērs. Ar likumu aizliedzot pircējiem uzlauzt DRM (Digital Rights Management), tiek ierobežota cilvēku brīvība rīkoties ar sev piederošo kustamo mantu atbilstoši savām vēlmēm, jo…

Gadījumos X ir jādara/nedrīkst darīt Y, jo…
šis ir X gadījums, jo…
tātad ir jādara Y.
Piemērs. Gadījumos, kad kāda indivīda darbība nerada kaitējumu citiem sabiedrības locekļiem, nedrīkst ierobežot šī cilvēka brīvību veikt konkrēto darbību, jo…

Principu argumentos debatētāja uzdevums ir, parādot loģisko ķēdi, pamatot, kāpēc konkrētajā situācijā var runāt pat attiecīgo principu/vērtību un kāpēc šis princips vai vērtība ir kaut kas labs un svarīgs. Principu argumentos bieži vien pamato, minot precedentus (piemērus), kur sabiedrība ir rīkojusies tādā pašā veidā, paskaidrojot, kāpēc šoreiz situācija ir pēc būtības tāda pati kā šai piemērā.

Argumenta izskaidrojumā ir jāatbild uz jautājumiem:
1) kas tas ir (piemēram, “valsts nedrīkst apmaksāt neauglīgu pāru ārstēšanu, jo mākslīgā in vitro apaugļošana [A] ir dzīvības zaimošana [C]” vai “valstij ir jānodrošina bezmaksas augstākā izglītība visiem studentiem, jo bezmaksas izglītība [A], palielina iespēju vienlīdzību [C] dzīvē un darba tirgū);
2) kāpēc tas tā ir (šajā gadījumā, paskaidrot, kādā veidā, veicot mākslīgo apaugļošanu, tiek zaimota dzīvība vai, kā vienlīdzīga piekļuve izglītībai palielina iespēju vienlīdzību (A→B→C));
3) kāpēc tas ir labi vai slikti (šajā gadījumā – kāpēc zaimot dzīvību [C] ir slikti un amorāli vai kāpēc iespēju vienlīdzība [C] ir kaut kas labs).

Kur atrast un kā izmantot piemērus?

.
Piemērus izmanto, lai 1) padarītu teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, 2) padarītu doto argumentu ticamu, proti, pierādītu, ka arguments ne tikai teorētiski ir loģisks, bet darbojas arī “reālajā dzīvē”. Kā piemērus izmanto faktus, konkrētus gadījumus, statistiku, analoģijas, kas nodemonstrē, ka argumenta teorētiskais skaidrojums ir patiess.

1. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt doto argumentu ticamu.

Ar šiem piemēriem debatētājs mēģina panākt, ka klausītājs viņa argumentā paustajam apgalvojumam notic. Tas nozīmē, ka šādiem piemēriem ir jābūt 1) īstiem, nevis hipotētiskiem; 2) vispārīgiem; 3) nozīmīgiem.

Izmanto īstus piemērus. Debatēs bieži vien mēģina pierādīt kādu hipotēzi par to, kas notiks, ja valdība kaut ko izdarīs, piemēram, apgalvo, ka, “ja veiks militāru iebrukumu Sīrijā, izdosies nodrošināt mieru šai valstī”. Šajos gadījumos var teorētiski pierādīt loģisko saikni, kā nonāk no sākumpunkta līdz sekām, bet ar piemēru parāda, ka arī “reālajā dzīvē” tas tā tik tiešām notiek, piemēram, rezolūcijā par militāru iebrukumu Sīrijā, piemin citu valstu gadījumus, kur iebrukums bija veiksmīgs vai neveiksmīgs (Irāka, Lībija, Afganistāna, Kosova). Īsta piemēra vietā nesacer stāstu par hipotētisko Sīrijas pilsoni X, kuru NATO tanks izglābj no cita pilsoņa Y, kurš viņam tobrīd dzinās pakaļ ar kalašņikovu, pēc tam ar to pilsoni X karavīri draudzīgi papļāpā, tad viņš par notikušo pastāsta ģimenei, sieva pastāsta pārējam ciemam, un rezultātā viss ciems sāk mīlēt NATO karaspēku.

Izmanto vispārīgus piemērus. Izņēmumi (reti un izolēti incidenti) neparāda vispārīgo tendenci. Piemēram, ja rezolūcija ir “šī valdība tic, ka būt jaukam ir labāk, nekā būt gudram”, nevar par piemēru izmantot Hitleru un pateikt: “Hitlers bija gudrs, bet ne jauks, viņš nogalināja miljoniem cilvēku, tātad būt jaukam ir labāk”. Šāds piemērs nepasaka it neko par vispārīgiem gadījumiem, jo Hitlers bija īpašs gadījums, kurš maz līdzinās parastiem pilsoņiem.

Izmanto nozīmīgus piemērus. Fokusējas uz lieliem, vispārzināmiem, būtiskiem piemēriem. Piemēram, nedrīkst sākt runāt par to, ko dara kāds paziņa vai ģimenes loceklis. Uz to pretinieku komanda var atbildēt: “Varbūt arī jūsu ģimenē tā dara, bet pārējie cilvēki gan rīkojas citādāk”. Vai arī: “Es par šo gadījumu ar jūsu vecmāmiņu neko neesmu dzirdējis, tāpēc nevaru zināt, vai tas ir patiess.” Starptautiskos turnīros par piemēriem vēlams neizmantot kaut ko, kas ir noticis Latvijā (ja vien Latvija ar to nav pasaulslavena), savukārt Latvijas turnīros kā piemēru labāk neizmantot kaut ko, kas ir noticis debatētāja dzimtajā lauku ciemā (ja vien šis gadījums nav guvis plašu publicitāti, kuras dēļ būtu visiem zināms).

Lai arguments izklausītos ticamāks, parasti izmanto faktus vai konkrētus gadījumus no tās tēmas, par kuru ir debate. Šādi piemēri ļauj pierādīt kāda apgalvojuma patiesumu, proti, “mums ir problēma, un tās esamību/būtiskumu pierāda incidents X” vai arī “piedāvātais problēmas risinājums nestrādās, jo tas bija neveiksmīgs līdzīgā gadījumā X”. Daži piemēri:

* Militārs iebrukums nav veids kā risināt starptautiskos konfliktus → Vjetnama.
* Globalizācija ir nonivelējusi tradicionālo kultūru daudzveidību → Makdonalds tradicionālo virtuvju vietā.
* Valstij ir jāiegulda nauda cīņā pret terorismu → 11. septembris.
* Starptautiskajām organizācijām ir jāpieliek lielākas pūles, lai veicinātu cilvēktiesību ievērošanu pasaulē → trešās pasaules valstis, kurās ir būtiski cilvēktiesību pārkāpumi (tos ir nepieciešams uzskaitīt).
* Ja rezolūcija ir par sociālajām problēmām, atsaucas uz to, kādus risinājumus šai problēmai ir izmantojuši citās valstīs/pilsētās, un kādas tur bija sekas.

Var izmantot arī statistiku, ja nav iespējams izmantot vienu vai vairākus piemērus, lai parādītu kopējo, vispārējo situāciju. Piemēram, varētu pastāstīt divu nelaimīgu badu piemeklējušā reģionā dzimušu bērnu dzīvesstāstus, bet šie piemēri nepalīdzētu attēlot vispārējo situāciju, nepalīdzētu izprast bada un nabadzības problēmas trešās pasaules valstīs. Cits piemērs – debate ir par to, ko valstīm vajadzētu iesākt ar AIDS slimniekiem un viņu ārstēšanu. Kāda nelaimīga AIDS slimnieka dzīvesstāsts te nepalīdzētu atainot kopējo ainu, izskaidrot problēmu un tās apmērus. Šajās situācijās piemēru vietā izmanto statistiku. Lai tā izklausītos ticamāk, ir vēlams pateikt, no kurienes konkrētie dati ir ņemti.

Atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem. Piemēram, debatē par to, vai drīkst ierobežot patvēruma meklētāju pārvietošanās brīvību t.i. ieslodzīt bēgļus, kuri ir nelegāli ieradušies no kara vai nabadzības skartajām valstīm, varētu minēt daudz faktu vai statistiku, taču nekas no tā nepamato, kāpēc tieši ir nepareizi šos cilvēkus turēt ieslodzījumā. Šādos gadījumos ir jāpierāda argumenti par morāli vai principiem. Te var līdzēt atsaukšanās uz starptautiskajiem līgumiem, jo tie parāda kopējo cilvēku nostāju par konkrēto jautājumu. Piemēram,

ANO vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 9. pantā ir teikts, ka “nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt, aizturēt vai izraidīt”. Patvēruma meklētāju aizturēšana ir uzskatāma par patvaļīgas aizturēšanas veidu, jo tā tiek attiecināta un veselu cilvēku grupu bez izņēmuma un indivīdam nav iespējas vērsties tiesā un to apstrīdēt. Tas nozīmē, ka patvēruma meklētāju aizturēšana ir nepareiza, ka tā ir uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu.

2. Piemēri, kuru mērķis ir padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku.

Šim mērķim skolotāji izmanto piemērus, kad māca matemātikas teorēmas vai svešvalodu gramatikas likumus. Arī debatēs reizēm rodas situācija, ka kāda argumenta skaidrojums ir gana sarežģīts, lai būtu vērts attiecīgo ideju ilustrēt ar piemēru. Tas parasti gadās situācijās, kad vajag izskaidrot kādu principu. Piemēram:

Pieņemot likumus, kuri cilvēkiem aizliedz kaut ko darīt, ir jābalstās uz kaitējuma principu. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst ierobežot indivīda rīcības brīvību gadījumos, kad viņš ar šo darbību nerada kaitējumu kādam citam sabiedrības loceklim. Piemēram, ar likumu ir aizliegts piekaut uz ielas sastaptus garāmgājējus, jo šādi tiek kaitēts citam cilvēkam, taču ir atļauts nodarboties ar ekstrēmajiem sporta veidiem, kuru rezultātā paši sportisti regulāri gūst traumas. Šis princips ir labs, jo… Situācijā X indivīds ar savu rīcību nerada kaitējumu līdzcilvēkiem, jo… Tātad rīcībai X ir jābūt legālai.

Analoģijas un līdzīgas situācijas citās jomās. Šādus piemērus lieto, kad vajag pamatot kādu principu un tā attiecināmību arī dotajā gadījumā, proti, “mēs nedrīkstam darīt X, jo citā situācijā līdzīga rīcība X tika atzīta par netaisnīgu”. Šajā brīdī ir jāpaskaidro, kādas ir tās kopīgās pazīmes, pēc kurām tiek secināts, ka gan piemērā dotā situācija, gan debatē apskatāmais jautājums ir konkrētajā ziņā identiski. Piemēram:

* Aizdomās par terorismu turētos cilvēkus nedrīkst ieslodzīt cietumā bez tiesas prāvas → pat sērijveida slepkavu vaina ir jāpierāda tiesā.
* Homoseksuālus cilvēkus nedrīkst ar likumu diskriminēt tāpēc vien, ka viņi kādam liekas pretīgi → arī kropli cilvēki kādam var likties pretīgi, bet tāpēc vien mēs neesam pieņēmuši likumu, ka ļaudīm ar neglītām un sakropļotām sejām ir aizliegts rādīties sabiedrībā.
* Dopinga izmantošana sportā ir negodīgs veids, kā gūt uzvaru → datora izmantošana cilvēku šaha sacensībās.
* Ja runa ir par to, ko iesākt ar kādu cilvēku grupu, par piemēru derēs kāda cita cilvēku grupa ar līdzīgām problēmām.

Hipotētiski un izdomāti piemēri. Tos var izmantot, ja ir vajadzīgs padarīt teorētisko argumenta izklāstu klausītājiem vieglāk uztveramu un saprotamāku, taču nav vēlams sacerēt nereālus piemērus tajās situācijās, kad ir nepieciešams panākt, ka klausītāji notic apgalvojumam, kurš var tikt apšaubīts. Ikreiz, kad tiek izmantoti hipotētiski un izdomāti piemēri, tiem ir jāatspoguļo vispārīgā cilvēku pieredze, tie nedrīkst būt tādi, ka klausītājam ir grūti noticēt, ka tā tik tiešām varētu notikt. Hipotētiskus piemērus var izmantot, piemēram, lai parādītu, kā kaut kāda rīcība ietekmēs vidējo sabiedrības pilsoni. Piemēram, ja tiek piedāvātas kaut kādas izmaiņas mācību procesā skolās, tad šo izmaiņu ietekmi uz skolēniem var izskaidrot, runājot par vidējo statistisko valsts skolēnu.

Piemērus un analoģijas var izmantot arī, lai liktu klausītājam iztēloties situāciju, tādējādi padarot argumentu saistošāku un emocionālāku. Debate ir par to, vai apkalpojošajā sfērā drīkst atļaut darba devējiem diskriminēt darba meklētājus balstoties uz viņu ārējo izskatu.

Diskrimināciju pēc ārējā izskata apkalpojošajā sfērā ir jāatļauj, jo tajā labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām. Ikviens darba devējs pieņem darbā cilvēkus, kuriem ir atbilstošā kvalifikācija un konkrētajam amatam nepieciešamās īpašības. Piemēram, mēs negribam skolotājus, kuri neprot izteikties un izskaidrot mācību vielu, mēs negribam atomelektrostacijas darbiniekus, kuri nepārzina fiziku. Un skaists ārējais izskats ir īpašība, kura nepieciešama apkalpojošajā sfērā strādājošajiem darbiniekiem. [Teorētisks pamatojums, kāpēc labs izskats ir viena no darbiniekam nepieciešamajām īpašībām, tiek izlaists, tā vietā uzreiz seko praktisks piemērs, kurš to parāda.] Jūs no rīta aizejat uz kafejnīcu, bet tur viesmīlim ir līks deguns ar spalvainu kārpu uz tā. Tas sabojā apetīti, ilgi šai kafejnīcā uzturēties negribas, un nākamajā dienā jūs dodaties uz blakus esošo kafejnīcu, kurā strādā skaista viesmīle, uz kuru skatoties ikviens top priecīgāks, un jūsu naudiņa nonāk pie šīs kafejnīcas īpašnieka. Ikvienam darba devējam ir jāalgo tādi cilvēki, kuri ir spējīgi veikt konkrētā amata pienākumus, jo tikai tādā veidā viņa bizness var būt sekmīgs. Un apkalpojošajā sfērā darbinieka uzdevums ir ne tikai pienest brokastu šķīvi, bet arī likt apmeklētājiem justies labi.

Vispārīgi noteikumi piemēru izmantošanā

Pēc piemēra ir nepieciešams vēlreiz pateikt, ko tieši tas ilustrē, vai kā tas parāda, ka no A sekos B un no tā sekos C. Ir jāpamato, kāpēc šis piemērs nupat tika pieminēts, jāpierāda, ka šis piemērs (fakts, gadījums, statistika, pierādījums, analoģija) vispār attiecas uz jautājumu, par kuru ir debate. Nepietiek piemēru vienkārši nosaukt, ir nepieciešama arī šī piemēra interpretācija un analīze, jo, lai gan vairums cilvēku ir vienisprātis par faktiem, viņu personiskais viedoklis par tiem mēdz būt visnotaļ atšķirīgs. Ja izmanto vairākus piemērus, tos nedrīkst vienkārši uzskaitīt. Pirmo piemēru izanalizē, pēc tam pasaka: “Šo pašu principu ilustrē arī citi piemēri: X, Y, Z.” Ja runai atvēlētais laiks ir pietiekams, šajā situācijā ir vēlams arī īsi izskaidrot, kā tieši šis pats princips izpaužas arī katrā no pārējiem pieminētajiem gadījumiem.

Gan piemēriem, gan faktiem, gan statistikai ir jāizklausās ticami. Tas nozīmē, ka pirms debates ir jāsagatavojas. Ko nozīmē “jāizklausās ticami”? Ir jāizmanto vārdi, skaitļi, datumi, atsevišķos gadījumos arī jānosauc informācijas avots. Nu piemēram, “Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs un viņa valdība izteica atbalstu Buša administrācijas nostājai par karu Irākā” izklausās labāk, nekā “Lielbritānija atbalstīja ASV”, “1995. gada 19. aprīlī Timotijs Makveights nogalināja 168 cilvēkus, uzspridzinot Muraha federālo ēku Oklahomā” izklausās pārliecinošāk, nekā “90to gadu vidū Oklahomas teroraktā tika nogalināts daudz cilvēku”, vai arī “ANO dati liecina, ka pasaulē ik gadu badā nomirst 5 miljoni bērnu vecumā līdz pieciem gadiem” būs labāk, nekā “pasaulē daudz bērnu nomirst no bada”.

Vai no šīs argumenta izklāsta struktūras drīkst atkāpties?

.
Es nupat pa punktiem uzrakstīju visvienkāršāko veidu, kā debatē izskaidrot argumentus. Vai no tā drīkst atkāpties? Protams. Var mainīt secību, kādā argumenta izklāstā esošie punkti tiek pateikti, piem., sākt ar piemēru un pēc tam pievērsties teorētiskam idejas izklāstam. Tiesa vēlams to darīt tikai tad, ja esi pieredzējis debatētājs vai vismaz daudz maz saproti, ko dari, citādāk var sanākt iebraukt auzās. Savukārt, ja konkrētajā argumenta izklāstā kaut kas ir pašsaprotams, tad šo punktu var un vajag izlaist, lieki netērējot laiku nevajadzīgam skaidrojumam, piemēram, ja argumentā tiek secināts, ka kāda rīcība novedīs pie nevainīgu cilvēku noslepkavošanas, tad nevajag obligāti pamatot, kāpēc slepkavības ir kaut kas slikts, jo visticamāk pretinieks nemaz nemēģinās apgalvot pretējo.

Var sākt argumenta izklāstu, izmantojot vienkāršu piemēru, lai nodemonstrētu kādu abstraktu principu. Piemēram, 90to gadu beigās ASV notika tiesas prāva pret Microsoft uzņēmumu, kurā tam tika pārmesta negodīga konkurence, apvienojot un tirgojot Internet Explorer tīmekļa pārlūku komplektā ar Windows operētājsistēmu. Par šo situāciju varētu teikt, ka tā ierobežo brīvo tirgu un rada kaitējumu pārējo tīmekļa pārlūku ražotājiem, un tāpēc būtu jāaizliedz. Argumentu par produktu integrāciju (apvienošanu) varētu iesākt šādi:

Pirms 30 gadiem, nopērkot automašīnu, tajā nebija radio. Nebija gaisa kondicionētāja. Nebija nekā no tām papildus ērtībām, kuras cilvēki vēlējās un bija spiesti vēlāk paši meklēt un iegādāties atsevišķi. Datori ir attīstījušies tieši tādā pašā veidā. Datora ar Windows programmatūru un Internet Explorer tīmekļa pārlūku pārdošana ir tieši tāda pati produktu integrācija kā auto ražotāju lēmums iepirkt radioaparātus, ādas krēslus un gaisa kondicionētājus, tādējādi neļaujot pircējam izvēlēties, kura ražotāja radioaparātu viņš vēlas savā mašīnā.

Tālāk šo argumentu var paturpināt pievēršoties produktu integrācijai un izskaidrojot, kāpēc tā ir laba. Šajā situācijā analoģija tika izmantota, lai sev labvēlīgā gaismā izskaidrotu klausītājam jautājumu, par kuru būs debate. Šādā veidā klausītājiem uzreiz ir skaidrāks, par ko ir runa, nekā, ja debatētājs sniegtu formālu un grūtāk uztveramu produktu integrācijas definīciju.

Cits piemērs. Analoģija tiek izmantota, lai izskaidrotu argumenta pamatojumu. Debate ir par to, vai būtu jāatļauj geju laulības. Problēma ir, ka vairākumam sabiedrības geji nepatīk un izraisa negatīvas emocijas. Arguments ir:

Likumi nedrīkst būt balstīti uz cilvēku emocijām. Iedomāsimies kādu neglītu, kroplu bērnu. Šķība seja, viens plecs augstāk par otru, kroplas kājas, kuru dēļ viņš klibo. Mūs pārņem nepatīkamas emocijas jau par to iedomājoties vien. Būtu jauki šādus bērnus ikdienā neredzēt – nepatīkami kā nekā. Tikai nevienam cilvēkam pat prātā neienāk, ka varētu pieņemt likumu, ar kuru kropliem bērniem aizliedz iziet no mājas, ar kuru viņus kaut kādā veidā diskriminē. Šajā situācijā mēs kā sabiedrība esam atzinuši, ka tas būtu netaisnīgi pret nabaga bērniem, kuriem ir nepaveicies piedzimt slimiem, atzinuši, ka mūsu negatīvās emocijas nav pietiekams pamats tam, lai diskriminētu kādu cilvēku, lai padarītu viņa dzīvi nelaimīgāku. Tieši tādā pašā veidā nedrīkst diskriminēt arī homoseksuālus cilvēkus, liedzot viņiem iespēju, kas ir pieejama ikvienam heteroseksuālam cilvēkam, proti, apprecēties ar savu otro pusīti. Tas, ka daļai sabiedrības kaut kas izraisa negatīvas emocijas, nedrīkst būt par kritēriju, uz kuru tiek balstīti likumi gadījumos, kad tas noved pie netaisnīguma vai diskriminācijas.

Argumentu atspēkošana

.
Debatē ir nepieciešams ne tikai izstāstīt savus argumentus, bet arī atspēkot pretinieku teikto, norādot uz kļūdām viņa argumentos. Ir jāpierāda, ka pretinieka arguments ir ļoti nepilnīgs, tajā kaut kas nav ņemts vērā, un īstenībā gala rezultāts ir pavisam citādāks. Var atspēkot pretinieka izmantotos faktus (statistiku, cita veida pierādījumus utt.) vai viņa spriedumus, kas uz tiem balstās, parādot, ka vai nu fakti vai spriedumi ir kļūdaini vai nebūtiski. Ja vajadzīgs, debatē ievieš jaunus, iepriekš neminētus faktus vai spriedumus, kas sākotnējos argumentus padara nederīgus. Tas tiek panākts, ja jaunais materiāls ir pretrunā ar pretinieka pausto, to apšauba, parāda, ka tas ir kļūdains vai dotajā situācijā nebūtisks.

Atspēkojuma izklāstā vēlams izmantot šo struktūru:
1. Atsaukšanās uz pretinieka argumentu. Skaidri pasaka, kuru no pretinieka argumentiem debatētājs šai brīdī vēlas atspēkot (pirms tam savā runā pretinieks visticamāk būs izklāstījis vairākus argumentus). To pasaka vienā teikumā un šajā brīdī nesāk skaidrot, ko tieši pretinieks teica, un nenodarbojas ar viņa argumenta izklāstu.
2. Savas nostājas identificēšana jeb “atspēkojuma nosaukums”. Dažos vārdos pasaka, pret ko tieši iebilst pretinieka argumentā un kā to atspēkos.
3. Pamatojums. Ievieš jaunus faktus vai nosauc iemeslu, kāpēc pretinieka pozīcija ir kļūdaina.
4. Izskaidro, kā šie jaunie fakti un iemesli apgāž pretinieka teikto.
5. Sasaiste ar debati. Paskaidro, kā tieši šis atspēkojums vājina pretinieka pozīciju un stiprina savu pozīciju.

Kā piemēru dažādiem argumenta atspēkošanas veidiem es izmantošu šo argumentu:

1. Argumenta nosaukums. Ir jāievieš interneta cenzūra, lai ierobežotu autortiesību pārkāpumus internetā un apkarotu pirātismu.
2. Izklāsts. Šobrīd pirātu iemīļotākie veidi, kā apmainīties ar failiem, ir vai nu lejupielādēt torentus internetā, vai arī izmantot tīmekļa vietnes, kurās pirātiskais saturs tiek kategorizēts ar saitēm uz failiem, kurus var lejupielādēt no tādām vietnēm kā rapidshare vai hotfile (A – pašreizējās situācijas raksturojums).
Pēc cenzūras ieviešanas tīmekļa vietnes, kurās var lejupielādēt torentus vai atrast saites uz nelegāli lejupielādējamiem failiem, netiks uzrādītas meklēšanas rezultātos un interneta pakalpojumu sniedzēji bloķēs savu lietotāju pieeju šīm vietnēm [B].
Tādējādi pirātisko materiālu mīļotāji tos vairs nevarēs tik viegli iegūt bez maksas [C],
un būs spiesti sev nepieciešamos ar autortiesībām aizsargātos darbus nopirkt legāli [D].
Tas nozīmē, ka pirātisma apjoms būtiski samazināsies (E – secinājums).
Pirātisma apjoma samazināšanās ir vēlama, jo, ja lietotāji iegūst autordarbus par brīvu, mākslinieki nesaņem samaksu par savu darbu, ir spiesti meklēt citus ienākumu avotus un mainīt profesiju. Tādā veidā samazinās cilvēkiem pieejamais kvalitatīvas mākslas apjoms, un cieš visa sabiedrība, jo bez mākslas un kultūras nav iedomājama cilvēku garīgā izaugsme (pamatojums, kāpēc gala rezultāts būs labs).
3. Piemērs. Piemēram, interneta cenzūra šobrīd veiksmīgi darbojas Ķīnā, kur valdībai ir izdevies nodrošināt, ka cilvēki nevar izlasīt tai nevēlamu informāciju. Ķīnas piemērs parāda, ka tehniski ir iespējams panākt, ka lietotāji nepiekļūst daļai no internetā pieejamā satura. Mēs neatbalstām politisko cenzūru un liegsim pieeju nevis politiskiem aicinājumiem, bet gan tikai ar autortiesībām aizsargātiem materiāliem, jo šāda veida cenzūra nāks par labu visai sabiedrībai.

Veidi, kā atspēkot pretinieka argumentu

1. Atrod kļūdu pretinieka teiktajā. (Tas, ko tu teici nav patiess, jo…)

1.1. Atspēko pretinieka spriešanu.
1.1.1. Loģiskās saiknes pārraušana. Pierāda, ka pretinieka spriešana ir nepareiza, jo loģiskajā virknē A→B→C, no A neizriet B vai no B neizriet C. Rezultātā no A neizriet C. Ir jāatrod un jāpamato, ka pretinieks ir pieļāvis kādu kļūdu savā parādītajā cēloņsakarību virknē.

Plāns nedarbosies (no B neseko C). Cenzējot internetu nevar panākt, ka pirāti vairs nepiekļūs savām iemīļotajām tīmekļa vietnēm, jo domēnu bloķēšana ir nesekmīga. Ja domēna nosaukums tiek cenzēts, tīmekļa vietnes īpašnieki var pāris stundu laikā reģistrēt citu nosaukumu un pārcelt vietni uz jauno adresi. Piemēram, 2011. gada 4. oktobrī Beļģijas tiesa pieņēma lēmumu, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāliedz saviem lietotājiem piekļuve vietnei ThePirateBay. Nākamajā dienā ThePirateBay īpašnieki reģistrēja alternatīvu domēna nosaukumu depiraatbaai.be, uz kuru šis tiesas lēmums neattiecās, līdz ar to Beļģijas iedzīvotāji varēja turpināt piekļūt vietnei ThePirateBay tās jaunajā adresē. Pie tam jebkurš lietotājs vienalga var piekļūt cenzētajām tīmekļa vietnēm, izmantojot proxy serverus, VPN servisus vai Google publisko DNS servisu. Alternatīva ir izmantot tādus Mozilla Firefox spraudņus kā “DeSopa” un “The Pirate Bay Dancing”. Piemēram, 2012. gada aprīļa beigās Lielbritānijas tiesa pieņēma lēmumu bloķēt valsts iedzīvotāju piekļuvi vietnei ThePirateBay. Šīs vietnes īpašnieku atbilde uz šo soli bija publicēt sarakstu ar proxy serveriem, caur kuriem ikviens Lielbritānijas teritorijā esošs cilvēks var turpināt piekļūt šai tīmekļa vietnei. Populārākais no šiem proxy serveriem ir atrodams Lielbritānijas Pirātu partijas mājaslapā, proti, tas ļauj lietotājiem piekļūt vietnei ThePirateBay caur Pirātu partijas serveri. BBC publicētā statistika liecina, ka pēc ThePirateBay bloķēšanas sākšanas, pirmajās dienās peer2peer satiksme Lielbritānijā kritās par 11%, taču īsā laika sprīdī tā atkal pieauga līdz iepriekšējam apjomam.

1.1.2. Varbūtības apšaubīšana jeb loģiskās saiknes novirzīšana. Pierāda, ka pastāv lielāka varbūtība, ka rīcības sekas būs nevis pretinieka piedāvātās, bet gan citādākas. To izdara, parādot, ka, ja tiek ņemti vērā vēl kādi apstākļi, par kuriem pretinieks ir piemirsis, tad ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B, vai arī no B seko E, nevis C. Vienlaicīgi jāpierāda, ka šie apstākļi dotajā situācijā ir vienmēr raksturīgi, tātad gala rezultāts vienmēr būs citādāks, nekā pretinieka apgalvotais. Ja tas nav iespējams, tad vismaz parāda, ka ir lielāka varbūtība, ka no A seko D, nevis B.

Debatēs bieži vien tiek konstruētas cēloņsakarību virknes, kur katrā posmā pastāv kaut kāda varbūtība, ka tā tik tiešām notiks, taču ir iespējams pierādīt, ka ķēdes beigās minēto seku iestāšanās varbūtība kopumā ir visai maza. Klasisks piemērs šādai ķēdei ir joks: “Dzeriet burkānu sulu! Burkānu sula ir veselība. Veselība ir spēks. Spēks ir sports. Sports ir uzvaras. Uzvaras ir nauda. Nauda ir sievietes. Sievietes ir sekss. Sekss ir AIDS. AIDS ir nāve. Nē, nedzeriet burkānu sulu!”

Apgrūtinot pirātismu, nevar panākt, ka lielākā daļa no sliktajiem, zagt gribošajiem cilvēkiem sāks godīgi pirkt iekārotos failus (no C seko nevis D, bet gan tas, ka pirāti atradīs citu veidu, kā iegūt failus bez maksas). Daži pirāti varbūt tik tiešām tā arī rīkosies, bet lielākā daļa gan tik viegli nepadosies. Pirātisma galvenais cēlonis ir nevis tas, ka eksistē dažas tīmekļa vietnes, kurās autordarbus var lejupielādēt bez maksas, bet gan tas, ka cilvēki grib savā starpā apmainīties ar failiem. Tas nozīmē, ka pirāti tik viegli nemetīs plinti krūmos un meklēs citus risinājumus, kā iegūt failus bez maksas. Piemēram, ja izdosies tikt vaļā no tīmekļa vietnēm, kurās var iegūt torentu failus un magnēta saites, tad pirāti var vai nu izdomāt kaut ko pilnīgi jaunu, vai arī atgriezties pie vecajām failu apmaiņas metodēm, piemēram, izmantot tādas programmas kā DC++.

1.2. Atspēko pretinieka faktus (statistiku, cita veida pierādījumus).
Reizēm debatēs gadās, ka argumenta patiesums balstās uz vienu faktu, un šādos gadījumos, parādot, ka konkrētais fakts ir kļūdains, tiek sagrauts arī viss arguments. Piemēram, debatētājs apgalvo, ka vienā skolā notika kaut kas slikts, tas nozīmē, ka ir būtiski jāmaina izglītības sistēma, un piedāvā, kā to varētu izmainīt. Vai arī apgalvo, ka vienā citā valstī bija tāda pati problēma, kā pie mums, tur tā tika atrisināta, darot X, tāpēc mums arī ir jādara tas pats. Šādā gadījumā var mēģināt atspēkot faktus, uz kuriem pretinieks balstās, parādot, ka a) fakti ir kļūdaini, un pretinieku ir pievīlusi viņa atmiņa, b) fakti nav patiesi, jo dati ir novecojuši, avots ir nekompetents vai neuzticams, c) fakti ir nepietiekami (šie dati ir pretrunā ar citiem faktiem, šis gadījums bija izņēmums, kurš neparāda kopējo situāciju), d) šie fakti neattiecas uz konkrēto situāciju. Lielākoties gan nav vērts aizrauties ar faktu labošanu, jo parasti tos lieto kā ilustratīvus piemērus. Tas nozīmē, ka, apstrīdot vienu faktu, arguments kopumā paliek spēkā un tā arī netiek atspēkots. Ir vērts tērēt laiku faktu apstrīdēšanai tikai tad, ja no tā ir kāds labums. Piemēram, debate ir par to, vai Zatlers bija labs valsts prezidents, un Zatleru kritizē par neadekvātu reakciju uz kādu notikumu valstī, taču sajauc gadus, kad tieši tas notika, un īstenībā tai laikā prezidente vēl bija Vaira Vīķe-Freiberga, nevis Zatlers. Šādas faktu kļūdas (sajaukts gada skaitlis) norādīšana var pilnībā iznīcināt visu argumentu, ka Zatlers rīkojās nepareizi.

Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka interneta cenzūra Ķīnā ir vai nu neefektīva, vai arī principiāli citādāka, nekā tas, ko varētu ieviest rietumvalstīs. Tā nav laba ideja, jo, to pierādot, arguments netiktu atspēkots pēc būtības, tātad piemēra kritizēšana šajā gadījumā ir laika zaudēšana.

2. Ievieš pretargumentu. (Tas, ko tu teici, ir patiess, bet tavā piedāvājumā ir X, kas ir slikti, jo…)

2.1. Ieguvuma (gala rezultāta) apšaubīšana.
Piekrīt, ka loģiskā ķēde ir pareiza, taču apšauba, ka iegūtais gala rezultāts ir labs, un pierāda, ka tas patiesībā tomēr ir slikts un nevēlams. To izdara:

2.1.1. Parāda, ka pats gala rezultāts ir slikts. Piemēram, par sociālajām garantijām var iebilst, ka tās demotivē cilvēkus strādāt, jo ļauj dzīvot zaļi, neko nedarot un saņemot pabalstus. Vai, ja debatētājs apgalvo, ka kaut ko darot, izdosies panākt vienlīdzību, var argumentēt, ka šajā konkrētajā gadījumā vienlīdzība nemaz nav laba.

Interneta cenzūra kaitētu neatkarīgajiem māksliniekiem. Ar to tiktu panāks nevis, ka jebkurš autors var aizstāvēt savas autortiesības, bet gan to varētu izdarīt tikai tie autortiesību īpašnieki vai viņu pārstāvji, kuriem ir gana daudz naudas, lai noalgotu advokātus un vērstos tiesā. Mazpazīstams mūziķis, fotogrāfs vai rakstnieks to nevarētu, un pēc viņa pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Šāds likums panāktu, ka lielās kompānijas kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Pirātisma apkarošanas mērķis ir palīdzēt māksliniekiem un darbu autoriem, jo mēs vēlamies, lai viņi netiek apzagti, saņem algu un var aizsargāt savu darbu autortiesības. Sabiedrība neiegūst no tā, ka dažādi starpnieki vai autortiesību troļļi iedzīvojas bagātībā, jo nav nekādas korelācijas starp lielāku varu starpniekiem un kvalitatīvākas mākslas radīšanu. Tieši otrādi, šādu ietekmīgu starpnieku eksistence kaitē ikvienam neatkarīgajam māksliniekam, jo tiek pieņemts, ka autoriem ir iespēja noslēgt neizdevīgu līgumu ar šādu kantori, tātad viss ir kārtībā, un likumdevējiem vairāk nav nekādu pienākumu meklēt citus, alternatīvus risinājumus, kuri nevis palīdzētu bagātiem uzņēmējiem, bet gan tik tiešām ļautu autoriem aizsargāt sevi no pirātisma.

2.1.2. Analizē ieguvumus un zaudējumus, parādot, ka piedāvātais risinājums radīs lielāku kaitējumu, nekā pati problēma. Blakusparādības, kuras radīsies, mēģinot atrisināt nebūtisku problēmu, radīs lielu kaitējumu, līdz ar to gala rezultātā iegūtā situācija būs sliktāka, nekā tas, kas bija sākumā.

Agresīva cīņa pret pirātismu radīs lielāku kaitējumu, nekā pats pirātisms. Ir neiespējami noteikt, vai pirātisms vispār rada kaut kādu kaitējumu, un cik liels tas varētu būt. Par pirātiem ir zināms, ka daudzi no viņiem pērk koncertu biļetes un iet uz kino, tāpēc nevar zināt, vai viņi par mākslu varētu atļauties iztērēt vairāk naudas, nekā to dara jau šobrīd. Ikviena pirāta ienākumi ir tik lieli, cik tie ir, un māksla nav Maslova vajadzību piramīdas apakšā. Mēs nevaram noteikt pirātisma radītos zaudējumus, taču ir pilnīgi skaidrs, ka interneta cenzēšana radīs būtisku kaitējumu. Šis likums nozīmētu arbitrāru cenzūru, kas kaitētu vārda brīvībai. Cilvēki baidīsies savās mājaslapās ielikt kaut ko tādu, par ko viņiem nav 100% pārliecības, ka tas pilnīgi noteikti nevar tikt pasludināts par autortiesību pārkāpumu, jo bieži vien nav skaidrības par to, vai konkrētais materiāls ir vai nav aizsargāts ar autortiesībām, vai arī cilvēki nezina, vai konkrētajā situācijā darba izmantošana ir atļauta. Tas kaitēs arī inovācijām un jaunu uzņēmējdarbības modeļu rašanās iespējai, jo investori baidīsies ieguldīt tādos projektos, kā YouTube, Etsy, Vimeo, Dropbox vai Rapidshare, zinot, ka vienā jaukā brīdī viņu projektu var nolemt sākt cenzēt. Atļauja cenzēt tīmekli legāliem biznesiem kaitētu vairāk, nekā pirātiem, jo pirāti jau zina, ka tas, ko viņi dara, ir nelikumīgs, viņi nevis tiesājas, bet jau savlaicīgi izveido savas mājaslapas datu rezerves kopiju, un ir gatavi jebkurā mirklī meklēt jaunus risinājumus, kā turpināt pārkāpt likumu. Savukārt, uzņēmēji, kuri cenšas veikt likumīgu biznesu, piemēram, Rapidshare vai Megaupload vietņu īpašnieki, un kurus var iekļaut melnajā sarakstā, ciestu daudz vairāk.

2.2. Sākumpunkta (problēmas) apšaubīšana.
2.2.1. Pierāda, ka problēma, kuru pretinieks vēlas atrisināt, nemaz neeksistē un viss ir kārtībā, tātad arī nekāds risinājums nav nepieciešams. Piemēram, ja Rīgas dome gribētu pilsētā uz visiem stūriem salikt novērošanas kameras, lai novērstu terorisma draudus, varētu argumentēt, ka nekādu draudu nemaz nav. Vai arī, ja gribētu aizliegt šaujamieroču tirdzniecību tāpēc, ka reizi desmit gados kāds neuzmanīgs cilvēks sevi netīšām nošauj, varētu argumentēt, ka šis viens gadījums vēl nenozīmē, ka negadījumi ar šaujamieročiem ir būtiska problēma, kuru valstij vajag risināt.

Šajā gadījumā tas nozīmētu pierādīt, ka pirātisms neeksistē, ka pārāk maz cilvēku lejupielādē failus bez maksas (to nevar izdarīt, jo statistika liecina par pretējo).

2.2.2. Pierāda, ka tas, ko pretinieks nodēvēja par problēmu, kuru nepieciešams novērst, patiesībā ir kaut kas labs un vēlams.

Pirātisms īstenībā ir nekaitīgs un iespējams pat labs. Industrijas nosauktie zaudējumu cipari ir absurdi, jo, ja kāds pirāts nedēļas laikā lejupielādē 4000 dziesmu, kuras veikalā maksātu Ls 2000, bet viņa alga ir tikai Ls 200 mēnesī, tad ir skaidrs, ka mūzikas industrija nebūtu varējusi nopelnīt šos 2000 latus. Īstenībā pirātisms nemaz nekaitē autoriem, jo ikviens cilvēks izklaidei un kultūrai tērē kaut kādu konstantu naudas summu. Piemēram, ja cilvēks ietaupīja naudu, iegūstot mūzikas ierakstus bez maksas, visticamāk viņš pēc tam vēlēsies aiziet uz savu iemīļoto mūziķu koncertu un tajā iztērēs iepriekš ietaupīto naudu. Statistika liecina, ka mūzikas pirāti biežāk apmeklē koncertus, lai redzētu savus elkus, filmu pirāti biežāk iet uz kino, lai redzētu savas iemīļotākās filmas uz lielā ekrāna. Tas nozīmē, ka iespēja nobaudīt kultūru bez maksas cilvēkos rada lielāku interesi par to, tā ir kā bezmaksas degustācija, pēc kuras gribas nopirkt vēl. Mākslinieki tādā veidā iegūst jaunus fanus, no kuriem vēlāk vienalga dabūs naudu citā veidā. Pie tam atsevišķos gadījumos pirātisms ne tikai nekaitē, bet pat nāk par labu. Ikvienam cilvēkam palielinās iespējas piekļūt kultūrai, tādējādi sekmējot viņa izglītību un garīgo izaugsmi. Savukārt, iespēja bez maksas redzēt vai noklausīties citu autoru darbus ļoti palīdz jaunajiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl mācās un izkopj paši savu stilu.

2.3. Samērīguma (plāna) apšaubīšana.
Pierāda, ka risinājums nav savienojams/samērojams ar problēmu/cēloni. Pierāda, ka piedāvātais risinājums (sods) ir pārāk smags attiecībā pret problēmu (noziegumu).

Plāns paredz liegt pieeju visai tīmekļa vietnei arī tad, ja tajā tikai kaut kāda daļa pieejamo materiālu pārkāpj autortiesības. Samērīgi šādā situācijā būtu pieprasīt izņemt šos dažus ar autortiesībām aizsargātos darbus, nevis likvidēt plašu tīmekļa vietni. Piemēram, kad tika konfiscēti Megaupload serveri, daudzi lietotāji, kuri šo servisu izmantoja savu personisko failu glabāšanai, tā rezultātā zaudēja savus datus. Ja daļa no kādas tīmekļa vietnes lietotājiem pārkāpj autortiesības, nedrīkst tā dēļ sodīt arī pārējos lietotājus, kuri likumu nav pārkāpuši.

2.4. Pamata pieņēmumu (morālās premisas) apšaubīšana.
Ikvienā argumentā parādās kaut kādi pamata pieņēmumi, kuri bieži vien nemaz netiek nosaukti vārdā. Piemēram, arguments var balstīties uz pieņēmumu, ka diskriminācijas aizliegums, cilvēktiesības, dzimstības pieaugums, dzīvnieku tiesības, drošība, vārda brīvība, demokrātija, brīvais tirgus, patriotisms u.c. ir labi un vēlami. Reizēm var mēģināt apšaubīt šos uzskatus pašos pamatos, piemēram, atgādināt, ka planētas pārapdzīvotība ir nevēlama, ka mēs visi esam pasaules pilsoņi un patriotisms nozīmē sliktāku attieksmi pret cittautiešiem, ka atļaujot teikt jebko, piemēram, arī rasistiskus apgalvojumus, var radīt kaitējumu kādai cilvēku grupai. Teorētiski var mēģināt pierādīt arī, ka aizliegums slepkavot, pareiza balsu saskaitīšana vēlēšanās, nevainības prezumpcija vai cilvēktiesības ir sliktas, bet to gan būs krietni grūtāk izdarīt.

Interneta cenzūras ieviešana nav demokrātiska. Likumdevējiem nav tiesību cilvēkiem aizliegt kaut ko, kas, viņuprāt, ir slikts, gadījumos, kad vairākums sabiedrības to vienalga grib darīt. Teorētiski mēs dzīvojam demokrātiskā valstī. Tas nozīmē, ka vēlētāju pārstāvjiem ir jāpieņem tādi lēmumi, ko atbalsta vairākums sabiedrības. Piemēram, ja cilvēki grib lietot alkoholu, politiķi, kuri sevi uzskata par gudriem vadoņiem, zinošākiem par to dumjo vēlētāju, nedrīkst izlemt, ka cilvēkiem nāks par labu, ja alkohola patēriņš tomēr tiks aizliegts. Ar pirātismu ir tāpat. Ja vairums sabiedrības uzskata, ka kopēt ir labi, tātad politiķi nedrīkst pieņemt likumus, kuri padara lielāko sabiedrības daļu par noziedzniekiem. Varētu teikt, ka pirātisms kaitē māksliniekiem, kuri nevar pietiekami nopelnīt. Nu, ko lai dara, ja cilvēki negrib pirkt mākslu, tad ikviens autors drīkst izvēlēties mainīt profesiju. Varētu teikt, ka mākslinieku pārkvalificēšanās kaitēs visai sabiedrībai, jo paliks mazāk kvalitatīvas mākslas. Varbūt. Bet vairākumam cilvēku vienalga ir tiesības demokrātiski pieņemt lēmumu sev kaitēt.

Protams, sabiedrībā tiek ierobežota to cilvēku, kuri grib sev šausmīgi kaitēt, rīcības brīvība. Piemēram, glābšanas dienesti cenšas neļaut pašnāvniekiem paveikt iecerēto, un policija mēģina atturēt cilvēkus no brīvprātīgas heroīna lietošanas. Bet vai pirātisms ir tik slikts, ka tas varētu iznīcināt sabiedrību? Nē. Ja tas tiktu legalizēts, daļa autoru varētu pelnīt ar koncertiem, ar skaisti noformētām un parakstītām grāmatām, kuras tirgotu kā suvenīrus vai mākslas priekšmetus, ar kino izrādēm uz lielā ekrāna, pārdodot gleznu oriģinālus, pārdodot savas pavalkātās kleitas, kaut vai pasniedzot saviem faniem privātstundas vai nodarbības, kurās mācītu radīt mākslu. Vai viņi tā nopelnītu mazāk? Ļoti iespējams. Bet valstij vienalga nav tiesību iejaukties brīvajā tirgū. Vai notiktu katastrofa, un visi autori pārstātu radīt mākslu? Visticamāk, nē. Pierādījums tam, ka mākslinieki var nopelnīt arī pirātisma laikmetā ir Creative Commons licenču pieaugošā popularitāte, proti, daļa autoru izvēlas ļaut faniem savus darbus izplatīt par brīvu. Pie tam, laikā, kad tika dibinātas pirmās publiskās bibliotēkas, grāmatu izdevēji tā arī nebankrotēja. Ja rakstnieki var izdzīvot, neskatoties uz to, ka bibliotēkās viņu grāmatas var izlasīt par brīvu, kāpēc gan citiem autoriem tagad būtu jābankrotē? Protams, daži mākslinieki visticamāk izvēlētos mainīt profesiju, jo viņu ienākumi samazinātos, bet nu neko darīt – tāda ir dzīve, un tāds ir brīvais tirgus. Ja cilvēki negrib par kaut ko maksāt, tad viņus nevar piespiest.

2.5. Izmaksu un ieguvumu analīze.
Parāda, ka izmaksas, lai kaut ko īstenotu, ir pārāk augstas, un ieguvumi – pārāk mazi.

Šajā gadījumā tas nozīmē, ka cenzūras ieviešana un uzturēšana naudas izteiksmē būtu lielāka, nekā pirātisma radītie zaudējumi. To būtu grūti pierādīt, jo nav pieejami nekādi objektīvi aprēķini par to, vai vispār ir kaut kādi zaudējumi un cik lieli tie varētu būt.

3. Mazina pretinieka argumenta būtiskumu.

Ja arguments ir patiess un to nevar atspēkot, atliek mēģināt parādīt, ka tas ir mazāk būtisks, nekā pretinieks apgalvoja.

3.1. Apskata, cik lielā mērā un cik daudz cilvēku tiks ietekmēti. Piemēram, ja, ieviešot kādu likumu, cilvēkiem tiks atņemta kāda iespēja kaut ko darīt, var mēģināt pierādīt, ka ietekmēto cilvēku būs maz, un šī iespēja, kuru viņi zaudētu likuma pieņemšanas gadījumā, viņu dzīvēs ir nebūtiska.

3.2. Varbūtība, ka tā tik tiešām būs. Ja debatētājs mēģina pierādīt, ka, ieviešot rezolūcijā doto plānu, būs kaut kādas sekas, notiks kaut kas labs vai slikts, ņem vērā arī to, cik liela ir varbūtība, ka tā tiešām būs. Ja var pierādīt, ka šī iespējamība ir minimāla, tad arguments ir uzskatāms par nebūtisku.

Šajā gadījumā arguments ir būtisks.

4. Konkurējoša argumenta ieviešana.

Plašākajā šī vārda nozīmē atspēkojums izpaužas arī tajā, ka debatē tiek ieviests konkurējošs arguments, kurš sacenšas ar pretinieka argumentu. Šajā gadījumā vajag ne tikai izskaidrot savu argumentu, bet ir vēlams arī parādīt kļūdas pretinieka argumentā t.i. to atspēkot, izmantojot kādu no iepriekš minētajām metodēm.

4.1. Aizstāv citu vērtību, kura ir pretrunā ar pretinieka aizstāvēto vērtību.
Viens no veidiem, kā pierādīt, ka pretinieka piedāvātā plāna gala rezultāts tomēr ir slikts, nevis labs, ir piekrist, ka tas veicinās vienas vērtības nodrošināšanu, taču kaitēs kādai citai vērtībai (šajā gadījumā ir jāparāda, ka vērtība, kam tiek kaitēts, ir būtiskāka). Piemēram, ja tiek argumentēts, ka ir nepieciešams dot likumsargiem pilnvaras brīvi veikt kratīšanas cilvēku mājokļos, lasīt e-pastus un noklausīties telefonsarunas, jo tā tiks uzlabota drošība un mazināsies terorisma risks, tad konkurējošs arguments šai debatē ir, ka tādā veidā tiek ierobežota indivīda brīvība. Ir jāpamato, kāpēc brīvība ir laba un svarīgāka par drošību, bet argumentu par drošību atspēko, piemēram, norādot, ka cilvēku izspiegošana nebūs efektīvs veids, kā uzlabot drošību, jo profesionāli teroristi nav tik dumji un neuzmanīgi.

Šajā gadījumā vērtība, ko varētu aizstāvēt, ir vārda brīvība, proti, cenzūra ir slikta jebkurā tās izpausmē neatkarīgi no tā, kas tiek cenzēts. Autoram nav tiesību ierobežot sava darba brīvu izplatīšanu, viņam nav tiesību ierobežot savus fanus darīt ar savu mākslu jebko, ko vien viņi vēlas. Aizstāvot absolūtu vārda brīvību, nāktos atteikties no autortiesību jēdziena, sakot, ka tāpat kā idejas arī māksla nevar nevienam piederēt. Būtu arī jāpiedāvā plāns, kā, likvidējot autortiesības, tiktu panāks, kā autori vienalga saņem atlīdzību par savu darbu.

4.2. Cita, labāka risinājuma piedāvāšana.
Pierāda, ka ir cits labāks veids, kā atrisināt šo problēmu, un nevar īstenot abus risinājumus vienlaicīgi, jo tie ir savstarpēji izslēdzoši un nesavienojami (citādāk pretinieks var pateikt, ka mēs vienkārši īstenosim abus plānus). Var arī vienkārši pierādīt, ka otrs risinājums ir lētāks/efektīvāks un ar to arī pietiks, lai atrisinātu problēmu, tāpēc nav vērts izšķiest līdzekļus uz pirmo risinājumu.

Represīvas metodes nav efektīvs veids, kā apkarot pirātismu. Likumsargi jau gadiem cenšas pirātus iznīdēt, taču šie pūliņi ir bijuši veltīgi, un pirātu kļūst arvien vairāk. Pirāti ir apņēmīgi ļaudis, kuri ikreiz atrod risinājumu, kā apiet cenzūru un neitralizēt likumsargu pūliņus. Tas nozīmē, ka vienīgais veids, kā efektīvi novērst pirātisko failu izplatību, ir likvidēt pēc tiem pieprasījumu. Vairums cilvēku nav ļauni, viņi labprāt vēlas atbalstīt savus elkus, viņi fano par cilvēkiem, kuru mākslas darbi tiem patīk. Tad kāpēc cilvēki izvēlas lejupielādēt failus nelegāli? Tāpēc, ka trūkst legālas alternatīvas. Ja cilvēks grib vienreiz noskatīties pirms 30 gadiem uzņemtu filmu, Holivudas kinostudijas uzskata, ka viņam ir pienākums aiziet uz veikalu, nopirkt DVD par apmēram 10 latiem un pēc tam maksāt par lielu dzīvokli, kurā glabāt nevajadzīgus krāmus. Ja tā vietā šīs pašas kinostudijas izveidotu savu tīmekļa vietni, kurā ikviens var tiešsaistē ērti un legāli noskatīties jebkuru filmu par krietni zemāku cenu, tad samazinātos pieprasījums pēc pirātiskajiem failiem, kuru lejupielādēšana prasa zināšanas, gaidīšanas laiku, un kā rezultātā var saķert datorvīrusus.

Izplatītākās kļūdas argumentos

.
1. Truismi

Truisms ir arguments, par kuru nevar sagaidīt, ka pretinieku komanda pret to iebildīs, jo tas ir vispāratzīts par patiesu. Piemēram, tiek dota rezolūcija: “Šī valdība tic, ka patērnieciskums ir mūsdienu reliģija,” un “reliģija” tiek definēta burtiski, tādējādi izveidojot argumentu “patērnieciskums nav reliģija, jo tajā nav dieva/dievu, kā arī tas neskaidro dzīvības un visuma rašanos”. Lai gan teorētiski to var mēģināt darīt, šādā gadījumā pretinieku komanda diez vai gribēs censties pierādīt tērēšanas dieva eksistenci un apgāzt šo argumentu, kurš jebkuram saprātīgam cilvēkam šķiet patiess. Šajā gadījumā vārdu “reliģija” nedrīkst definēt burtiski, un debatei būtu jābūt par pirkšanas nozīmīgumu mūsdienu sabiedrībā.

2. Ar statistiku saistītās problēmas

2.1. Korelācija nenozīmē cēloņsakarību. Ja starp notikumiem A un B ir korelācija, pastāv iespējas, ka 1) A izraisa notikumu B, 2) B izraisa notikumu A, 3) kaut kāds cits notikums C izraisa gan A, gan B, 4) D izraisa notikumu A, un E izraisa notikumu B, un vienkārši nejauši sagadījās, ka D un E bija vienlaicīgi novērojamas tendences. Nedrīkst vienkārši bez jebkāda pamatojuma pieņemt, ka A izraisīja B, un no tā izdarīt kaut kādus secinājumus.

2.2. Ar statistiku ir jāuzmanās. Rezultāti var būt kļūdaini, ja
a) uzskaitītie gadījumi nav reprezentatīvi, piemēram, nevar spriest par visu Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, aptaujājot tikai daugavpiliešus,
b) tika analizēts pārāk mazs skaits gadījumu, piemēram, metot monētu sešas reizes, es sagadīšanās pēc varētu konstatēt, ka cipars uzkrīt biežāk,
c) vidējie rādītāji mēdz būt dažādi, piemēram, analizējot vidējos iedzīvotāju ienākumus kādā valstī, moda, mediāna un vidējais aritmētiskais sniedz atšķirīgus skaitļus,
d) aptaujās cilvēkiem bieži vien ir kauns atzīt intervētājam kaut ko nepatīkamu,
e) rezultāti mainās atkarībā no tā, kā kaut kas tiek klasificēts, piemēram, rēķinot, cik daudz naudas vecāki tērē par savu skolas vecuma bērnu izglītību, šajos tēriņos var ieskaitīt vai arī neieskaitīt arī papīru, zīmuļus, apģērbu, pusdienas skolā,
f) ne vienmēr ir vienkārši definēt vienības, piemēram, kilovatstunda ir pietiekami skaidra mērvienība, bet definēt vienību “ģimene” ir sarežģītāk,
g) statistiku var padarīt neskaidrāku tādi termini kā “riska grupa”, piemēram, “pasaulē badu cieš vai ir riska grupā X miljoni cilvēku”,
h) ir neskaidrs jautājumu formulējums, kura rezultātā cilvēki īsti neizprot, kā atbildēt,
i) tiek izdarīti nepatiesi secinājumi, piemēram, ja vēlas iegūt rezultātu, ka ceļot ar lidmašīnu ir drošāk, nekā ar automašīnu, tad aprēķinos ir jāizmanto pasažieru veiktie kilometri, proti, jāaprēķina nāves gadījumu skaitu uz to, cik kilometrus attiecīgajā laika posmā pasažieri ir veikuši ar lidmašīnām un automašīnām (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzeklis x pasažieru skaits šajā transportlīdzeklī), savukārt, ja vēlas pierādīt, ka ceļot ar automašīnu ir drošāk, tad aprēķinos vajag izmantot transportlīdzekļu veiktos kilometrus (mirušo skaits / km, ko nobrauc transportlīdzekļi).

2.3. Reizēm ar statistiku tiek tīši manipulēts, lai iegūtu vēlamos rezultātus. Ja avīzēs ir lasāmi skaļi virsraksti, ka šogad pieaudzis ar saaukstēšanos saslimušo skaits, pastāv varbūtība, ka šogad šos gadījumus sāka cītīgāk uzskaitīt un agrāk par tiem ne vienmēr tika ziņots, tāpēc arī novērojams šāds pieaugums. Ja parādās apgalvojums, ka “1950. gadā aviosatiksme bija drošāka, nekā 2010. gadā” un to secina, balstoties uz faktu, ka tagad lielāks skaits cilvēku iet bojā aviokatastrofās, der aizdomāties, ka tagad arī lielāks skaits cilvēku izmanto gaisa satiksmi. Un šī problēma nebūt nav tik absurda, kā varētu iedomāties pēc šī primitīvā piemēra. Tā izpaužas, piemēram cilvēku pārliecībā par kariem un vardarbību 20. gadsimtā. Ja primitīvā ciltī, kurā ir 70 cilvēki, 4 vīrieši iet bojā cilšu karā, tas neliekas nekas briesmīgs, bet ir jāņem vērā, ka mūsdienu pasaulē ekvivalents būtu teju pusmiljards karā kritušo, kas liekas vājprātīgi liels skaits (abos pasaules karos bojā gājušo bija mazāk). Statistiku var ne tikai pasniegt tā, lai klausītājam tā liktos iespaidīgāka, bet arī tīši sagrozīt, piemēram, salīdzinot jaunu medikamentu ar vecākām zālēm, eksperimenta dalībniekiem veco medikamentu var dot pārāk lielās devās, lai pierādītu, ka jaunais medikaments rada mazāk blakus parādību, vai arī veco var dot pārāk mazās devās, lai pierādītu, ka jaunais ir efektīvāks. Eksperimentos ar medikamentiem ražotāji bieži vien arī nenopublicē tos pētījumus, kuros tiek iegūti negatīvi rezultāti.

2.4. Procenti un absolūtie skaitļi mēdz sniegt diametrāli pretējus secinājumus. Piemēram, var pateikt, ka pēdējo 10 gadu laikā trūcīgo ļaužu ienākumi ir pieauguši vidēji par 50%, bet bagāto ļaužu – tikai par nieka 10%. Skaisti vai ne? Ienākumu nevienlīdzība sabiedrībā mazinās! Tikai, ui, absolūtajos skaitļos aina ir pavisam pretēja. Nabadzīgie ļaudis agrāk saņēma Ls 100 mēnesī, un tagad saņem Ls 150 mēnesī. Bagātie ļaudis agrāk saņēma Ls 5000 mēnesī, un tagad saņem Ls 5500. Plaisa starp bagāto un nabago ienākumiem ir nevis samazinājusies, bet pieaugusi no Ls 4900 līdz Ls 5350. Cits piemērs – ja ciemā vienai mājai bija elektrības pieslēgums un Latvenergo pieslēdza elektrību vēl vienai mājai, absolūtajos skaitļos tas izklausīsies nožēlojami, taču var pateikt arī daudz skaistāk, proti, ka ciemā tagad elektrību izmanto par 100% vairāk mājsaimniecību. Pie tam, ar procentiem vienmēr ir jautājums – procenti no kā. Ja pirms krīzes cilvēks nopelnīja Ls 100 mēnesī, un pēc tam viņa alga tika samazināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 50. Ja vēlāk viņa alga tiek palielināta par 50%, tad tagad tā ir Ls 75. Tas nozīmē, ka 50% pieaugums un 50% samazinājums var nebūt viens un tas pats skaitlis. Ja cilvēks pirms tam strādāja pusslodzi, bet tagad pilnu slodzi, var pateikt, ka viņa alga pieauga par 100%, vai arī, ka samaksa par stundu viņa darba ir pieaugusi par 0%. Uzņēmuma peļņas iespaidīgums var izskatīties atšķirīgi, to aprēķinot % no apgrozījuma, % no investīciju apjoma, % no konkurentu peļņas, % no peļņas pirms gada, % no peļņas pirms 10 gadiem, procentu pieaugumā utt. Un ne tikai %, bet arī absolūtie skaitļi mēdz sniegt maldīgu priekšstatu, piemēram, runājot par IKP pieaugumu, lai statistika izskatītos smukāk, var aizmirst pielāgot absolūtos skaitļus atbilstoši inflācijai.

3. Loģikas kļūdas

Ir vairāki kritēriji, kuriem jābūt izpildītiem, lai argumentu varētu atzīt par labu un patiesu. Loģikas kļūdas lielākoties rodas, ja tiek pārkāps viens vai vairāki no šiem kritērijiem.

3.1. Kļūdas, kuras pārkāpj struktūras kritēriju, proti, argumentā nav pretrunu, secinājums vai nu droši vien (induktīvs arguments) vai noteikti (deduktīvs arguments) izriet no premisām.

3.1.1. Tautoloģija jeb argumentēšana pa apli, proti, premisa = secinājums. Tautoloģija ir vārdisks process, kad kāds objekts tiek definēts ar to pašu objektu, izmantojot sinonīmu, vai atkārtojot to pašu, bet tikai citiem vārdiem. Tādā veidā tiek garantēts šo vārdu loģisks patiesums, piemēram “apaļš aplis” vai “liels milzis”. Retoriska tautoloģija var veidot teikumu virkni, kurā “argumenta” patiesums ir garantēts pateicoties tam, ka secinājumā un premisās ir pateikts viens un tas pats. Šādā veidā var izveidot aprakstu, kurš nomaskējas par skaidrojumu, tā arī nepasakot patieso fenomena iemeslu. Tautoloģiska teikumu virkne, protams, pēc būtības nedod nekādu informāciju, neko nepasaka neatkarīgi no teikumu garuma un sarežģītības. Tas nozīmē, ka šāda argumenta premisas nedod it nekādu pamatojumu, kāpēc secinājums būtu uzskatāms par patiesu.

Tautoloģijas nedrīkst izmantot arī definīcijās, pret tām nemaz nav iespējams iebilst, jo vārdu virkne/arguments ir patiess, taču nav informatīvs un neko nepaskaidro/nepierāda. Piemēram, ir dota rezolūcija “šī valdība tic, ka sliktus likumus būtu jāpārkāpj”. Ja ievieš definīciju, ka “slikts likums ir tāds likums, kuram nav iespējams paklausīt”, tad debatē tiek pateikts “mums būtu jāpārkāpj likumus, kuriem ir neiespējami paklausīt”. Šādā veidā ne tikai tiek ignorēta debates problēma – vai pilsoņiem ir jāpaklausa netaisnīgiem likumiem, bet arī tiek izveidots debates sašaurinājums, kurš ir patiess pēc definīcijas, proti, “nevar paklausīt likumam, kuru nav iespējams ievērot”.

Ja tautoloģija netiek izmantota argumentācijā, tad to var saukt vai nu par liekvārdību, vai arī par poētisku valodu atkarībā no tā, cik skaisti izklausās.

3.1.2. Argumentācijā izmanto valodu vai vārdus, kuri jau uzspiež secinājumu, piemēram, “tu taču nedomā nopietni, ka cilvēks X būtu jānominē amatam Y”, “katrs piecgadīgs bērns zina, ka X”, diskusijā par to, vai embrijs ir cilvēciska būtne vārda “embrijs” vietā saka “bērniņš”.

3.1.3. Jautājums ar pieņēmumu, piemēram, “ko tu izdarīji ar manu datoru pēc tam, kad biji to nozadzis”, “kad tu beigsi vecpuiša dzīvi un beidzot apprecēsies”, “vai tu plāno atbalstīt mūsu karavīrus un balsot par valdības izstrādāto aizsardzības budžetu?”.

3.1.4. Pielāgo definīciju argumenta secinājumam, piemēram, “neviens īsts kristietis nenovēršas no Dieva, ja kāds ir pārstājis ticēt, tātad viņš nemaz nebija īsts kristietis” vai arī “neviena īsta mīlestība nebeidzas ar šķiršanos, ja tā būtu bijusi īsta mīlestība, tad šie cilvēki nebūtu izšķīrušies”. Šajā gadījumā arguments ir “tā kā īsta mīlestība tiek definēta kā mīlestība, kura nekad nebeidzas ar šķiršanos (premisa), tātad īsta mīlestība nekad nebeidzas ar šķiršanos (secinājums).

3.1.5. Argumentā ir pretrunas. Vai nu premisas ir nesaderīgas vai pretrunīgas, vai kāda no premisām ir pretrunā ar secinājumu.

3.1.6. Aizmirst citus iespējamos iemeslus (premisas). Piemēram,

Ja es smēķēju (A), tad mana dzīve tiek saīsināta (B),
un es nesmēķēju (ne-A),
tātad mana dzīve netiks saīsināta, un es dzīvošu ilgi (ne-B).

3.1.7. Aizmirst citus iespējamus secinājumus. Piemēram,

Ja skolēns uzvar mācību olimpiādēs (A), viņš iekļūst labā universitātē (B),
un Anna tika uzņemta labā universitātē (B),
tātad Anna ir uzvarējusi mācību olimpiādēs (A).

Ja tas ir suns (A), tātad tas ir dzīvnieks (B),
un Nika ir dzīvnieks (B),
tātad Nika ir suns (A).
Bet ja nu tomēr kaķis?

3.2. Kļūdas, kas pārkāpj atbilstības kritēriju, tas ir, premisas ir atbilstošas secinājumam, proti, premisām un secinājumiem ir jābūt savstarpēji saistītiem.

3.2.1. Subsitūcija. Runā par kaut ko, kas izklausās līdzīgi, bet īstenībā nav tas pats, proti, premisas neatbilst šim, bet gan mazliet citādākam secinājumam. Piemēram, debate ir par to, vai valstij ir jāiejaucas darba tirgū, veicinot dzimumu līdztiesību, vienlīdzīgas darba iespējas un vienādu atalgojumu sievietēm. Lai pierādītu, ka problēma nepastāv, kā piemēru izmanto faktu, ka universitātēs studentu ir tik pat cik studenšu, un no tā secina, ka abiem dzimumiem iespējas ir vienādas. Taču šis fakts par studentiem nenozīmē, ka sieviete ar augstāko izglītību par to pašu darbu nesaņem mazāk, nekā vīrietis. Tas nenozīmē, ka pēc diploma iegūšanas studentes nav spiestas strādāt par sekretārēm, kamēr viņu vīriešu dzimuma kolēģus pieņem labāk atalgotos darbos par uzņēmumu vadītājiem.

3.2.3. Kaut kā izcelšanās tiek izmantota kā arguments, runājot par to pašreizējā situācijā, kad nozīme var būt laika gaitā mainījusies. Piemēram, “laulību gredzeni ir cēlušies no važām, kas tika izmantotas, lai neļautu sievai no vīra aizbēgt, tātad laulību gredzeni mūsdienās simbolizē sieviešu diskrimināciju”. Vai arī “Latvija tika dibināta kā latviska valsts, kurā dzīvot latviešiem, tāpēc mums ir jātiek vaļā no šeit esošajiem krieviem”. Un, protams, mazliet absurdāks piemērs: “Cilvēki runā, ka Jānis ir labs pavārs, bet es zinu, ka bērnībā viņš gatavoja pīrāgus no dubļiem, tāpēc es negrasos ēst neko no viņa gatavotā, jo nevar zināt, kas tajā būs iekšā”.

3.3. Kļūdas, kas pārkāpj pieņemamības kritēriju, proti, premisas ir patiesas, pieņemamas, nav dīvainas, apšaubāmas vai sabiedrībā kopumā apstrīdētas.

3.3.1. Ad Verecundiam – atsaucas uz nekompetentu autoritāti. Piemēram, apgalvo, ka Latvijā ir jābūvē atomelektrostacija, jo profesors X to atbalsta. Tikai īstenībā profesoram X doktora grāds ir nevis fizikā, bet gan valodniecībā.

3.3.2. Ad Populum – atsaucas uz lielu skaitu cilvēku, kuri kaut ko atbalsta, piemēram, solāriji ir nekaitīgi, mazliet pārsniegts ātrums neapdraud satiksmes drošību, slavenu mūziķu dziesmas ir labas, un, jā, Nikolaja Kopernika laikā pasaule bija plakana.

3.3.3. Ad Antiquitatem – atsaucas uz tradīciju. Tā ir bijis līdz šim, tāpēc tas ir labi, un tā vajag turpināt.

3.3.4. Ja kaut kas ir status quo, tātad tas ir pareizi. Piemēram, marihuāna šobrīd nav legāla, tātad tā ir slikta.

3.3.5. Manipulē ar pretinieka emocijām: žēlums, glaimošana, vainas apziņa (apgalvo, ka šādu viedokli parasti atbalsta sliktu cilvēku grupa), kauns, grupas lojalitāte, bailes (piedraud ar kaut ko sliktu, ja nedarīs, ko liek).

3.3.6. Vienā argumentā kādu vārdu izmanto divās nozīmēs, piemēram, ticība (ticība Dievam un ticība zinātnei), nejaušības spēles (azartspēles un likteņa nejaušības).

3.3.7. Maldinošs uzsvars, kad kaut ko izvelk no konteksta, pastāsta tikai vienu stāsta pusi.

3.3.8. Pievieno nepamatotu pretstatu. Piemēram,

Tēvs: Vai tev mugurā nav Diānas kleita?
Sintija: Tā tagad ir mana, Diāna man to atdeva, jo viņai tā bija kļuvusi par mazu.
Tēvs: Tev tā ļoti piestāv.
Diāna (no istabas otras puses): Tātad tu uzskati, ka man tā nepiestāvēja?

3.3.9. Slēpta papildus nozīme, ko atklāti nepasaka, bet ierosina. Piemēram: “Vai šim studentam ir bijuši kādi disciplīnas pārkāpumi? Nē, mēs neesam varējuši viņu apsūdzēt noteikumu pārkāpšanā.”

3.3.10. Plaša, neprecīza termina izmantošana, piemēram, “morālā izglītošana”, “latviska Latvija”, “nedemokrātiski”, dažādi eifēmismi, vai arī termini ACTA nolīgumā, par kuriem nebija īsti skaidrs, kā tie tiktu interpretēti pēc šī nolīguma pieņemšanas.

3.3.11. Mēģina atrast atšķirības tur, kur to nemaz nav. Piemēram: “Man nav nekas pret feminismu, es tikai uzskatu, ka vīrietim būtu jābūt ģimenes galvai” un “Es neesmu slikts šoferis, es tikai nepievēršu daudz uzmanības uz ceļa notiekošajam”.

3.3.12. Uzskats, ka mazas izmaiņas skalā no viena pretstata līdz otram nerada nekādu būtisku atšķirību. Piemēram, arguments, ka ja reiz deviņus mēnešus vecs embrijs ir uzskatāms par cilvēku, tātad arī mēnesi vecs embrijs vai pat zigota ir cilvēks. Vai arī, ka mazliet lielāks rēķins nav problēma, ka viena punkta atšķirība nedrīkst novest pie tā, ka eksāmens nav nokārtots sekmīgi, ka nedēļu pirms astoņpadsmitās dzimšanas dienas jaunietis taču drīkst dzert, kas tur liels, tikai viena nedēļa. Absurds piemērs šim varētu būt, ka, ja ārā ir +30 grādi, tātad ir silts. Un 29 grādi taču arī ir silts. Un 28? 27? Ja kaut kur robežu nenovelk, šādi var skaitīt tik tālu, ka nākas nonākt pie apgalvojuma, ka arī -20 grādos ir silts.

3.3.13. Ja kāda īpašība piemīt veseluma daļām, tad tā piemitīs arī veselumam. Piemēram, divi izcili profesori kopā vadīs tikpat izcilas lekcijas, vairāki labi mūziķi izveidos lielisku grupu, divi brīnišķīgi cilvēki veidotu jauku ģimeni, ja apprecētos.

3.3.14. Ja veselumam piemīt kāda īpašība, to piedēvē arī katrai tā daļai.

3.3.15. Aplama dilemma. Uzstāda tikai divas alternatīvas, un pa vidu nekā nav. Piemēram, 2011. gada decembrī Angela Merkela pateica: “Nobody should take for granted another 50 years of peace and prosperity in Europe. They are not for granted. That’s why I say: If the euro fails, Europe fails. We have a historical obligation: To protect by all means Europe’s unification process begun by our forefathers after centuries of hatred and blood spill. None of us can foresee what the consequences would be if we were to fail.” Cik man zināms, Vācija šobrīd nekaro ar visām tām Eiropas un pasaules valstīm, kurās nav tā pati valūta, kas Vācijā, attiecīgi šāda dilemma (vienota valūta vai karš starp Eiropas valstīm) ir absurda.

3.3.16. Principu nepareiza izmantošana. Vai nu apgalvo, ka tiem nemēdz būt izņēmumi, vai arī atrod vienu izņēmumu un uzskata, ka ar to pietiek, lai pasludinātu šo principu par nepatiesu.

3.3.17. Aplamas analoģijas. Pieņem, ka, ja divām lietām ir kaut kas kopīgs vienā ziņā, tātad tās ir identiskas arī tajā punktā, kurā šis salīdzinājums tiek izmantots.

3.4. Kļūdas, kas pārkāpj pietiekamības kritēriju, proti, kopā visas premisas nodrošina pietiekamu pamatojumu, lai varētu pieņemt argumenta secinājumu.

3.4.1. Izdara vispārēju secinājumu, tam par pamatu ņemot nelielu skaitu apstiprinošu gadījumu. Parasti cilvēki izmanto savu pieredzi/novērojumus, un apgalvo, ka tā ir vienmēr un visiem.

3.4.2. Ad Ignorantiam – apgalvojums tiek pasludināts par patiesu tāpēc vien, ka nav pierādījumu par pretējo, piemēram, “spoki eksistē, ja vien tu nevari pierādīt pretējo”. Šajā gadījumā pierādīšanas uzdevums tiek novelts uz idejas neatbalstītāju. Šī kļūda izpaužas arī uzskatā, ka, ja cilvēki pret kaut ko (slikts likums, algas samazināšana) neprotestē, tātad viņi to atbalsta.

3.4.3. Izmanto aforismus, teicienus, klišejas argumentu pamatojuma vietā.

3.4.4. Nepieciešamu notikumu pasludina par pietiekamu notikumu. Piemēram, lai istabā iztīrītu grīdu ar putekļu sūcēju, ir nepieciešama elektrība, bet ar elektrību vien nepietiek, lai to tik tiešām varētu izdarīt.

3.4.5. Notikumam ir daudz dažādu cēloņu, bet no tiem izceļ tikai vienu vai dažus un aizmirst par pārējim.

3.4.6. Post Hoc – pieņēmums, ka kādu notikumu B ir izraisījis A tāpēc vien, ka vispirms notika A un vēlāk B.

3.4.7. Sajauc cēloni ar sekām un tos apmaina vietām.

3.4.8. Domino efekts jeb slidenais slidkalniņš. Pieņēmums, ka kāds sīks notikums izraisīs ķēdes reakciju, kura novedīs pie būtiskām un sliktām sekām. Piemēram, arguments, ka “homoseksuālu laulību atļaušana novedīs pie grupu laulībām un laulības nozīmes pilnīgām izmaiņām, proti, cilvēki vispār pārstās precēties”. Šādos gadījumos nedrīkst vienkārši izdarīt pieņēmumu, ka sāksies kaut kāda ķēdes reakcija, tā vietā ir jāpaskaidro, kā tieši un kāpēc katrs notikums novedīs pie nākamā.

3.4.9. Pieņēmums, ka tas, kā pagātnē notika nejauši notikumi, ietekmē varbūtību, kā tie notiks nākotnē. Piemēram, šo kļūdu diezgan bieži pieļauj azartspēļu mīļotāji.

3.5. Kļūdas, kas rodas pretinieka teikto atspēkojot ne pēc būtības.

3.5.1. Ignorē vai noliedz argumenta atspēkojumu vai pierādījumus, kuri atbalsta pretējās puses nostāju.

3.5.2. Ad Hominem – uzbrūk runātājam un kritizē viņa personību, nevis izklāstīto argumentu. Ja tā ir aculiecinieka liecība tiesā, tad ir jāņem vērā, ka šis cilvēks ir zināms kā pataloģisks melis vai psihopāts, bet izvērtējot argumentu tam nav nekādas nozīmes – arguments ir pats par sevi, nesaistīts ar cilvēku, kurš to prezentē. Analizējot argumentu, izvērtē, vai tas ir loģiski patiess, nevis akli tic runātājam uz vārda. Piemēram, runājot par Occupy Wallstreet protestā paustajām prasībām, nedrīkst pateikt, ka protesta dalībnieki ir bezdarbnieki, panki, dīkdieņi, nesekmīgie studenti utt., tāpēc viņu idejas nav vērts pat apsvērt.

3.5.3. Kritizē runātāju par savtīgu interešu klātesamību.

3.5.4. Uzbrūk runātājam par to, ka viņš pats patiesībā ir vainīgs tajā nodarījumā, par kuru pārmet kādam citam (tas, ka cilvēks ir liekulīgs, vēl nenozīmē, ka viņa arguments nav loģiski patiess).

3.5.5. Pārveido pretinieka argumentu tā, lai tas kļūtu vieglāk atspēkojams un tad kritizē šo izķēmoto argumenta versiju. Argumentu var 1) sagrozīt, pasakot citiem, nievājošiem vārdiem, 2) pārlieku vienkāršot, izmetot būtiskas detaļas, 3) paplašināt tālāk, nekā īstenībā pateiktais.

3.5.6. Mēģinājums noslēpt argumenta vājo vietu, novirzot uzmanību no īstā jautājuma uz kādu citu problēmu. Piemēram, cilvēks sūdzas darba devējam, ka viņa alga ir pārāk maza, un saņem atbildi, ka varētu būt arī vēl sliktāk un cilvēki Āfrikā vispār pelna daudz mazāk.

3.5.7. Izmanto humoru vai izsmieklu, lai nomaskētu savu nespēju par argumentu pateikt kaut ko būtisku.

Izmantotā (un ieteicamā) literatūra par šīm tēmām:

1. Par loģiku un tās kļūdām – Edward Damer “Attacking Faulty Reasoning”.
Par debatēm un argumentāciju:
2. Simon Quinn “Debating”
3. Austin J. Freeley and David L. Steinberg “Argumentation and Debate” 12th Edition.
Par statistiku:
4. Darell Huff “How to Lie With Statistics”.
5. Daniel Kahneman “Thinking, Fast and Slow”.
6. Ben Goldacre TED lekcija par manipulācijām ar medicīnisko pētījumu rezultātiem un statistikas kļūdām http://www.ted.com/talks/lang/en/ben_goldacre_battling_bad_science.html
7. Šī paša autora brīnišķīgs raksts par to, kā statistiku un pārbaudes var izmantot, lai noteiktu, vai valdības izstrādātās programmas un likumi tik tiešām noved pie cerētajiem iznākumiem http://www.cabinetoffice.gov.uk/sites/default/files/resources/TLA-1906126.pdf
8. Steven Pinker TED lekcija par vardarbības statistiku un maldiem par to http://www.ted.com/talks/lang/en/steven_pinker_on_the_myth_of_violence.html

Šai rakstā izmantoju arī savus pierakstus no lekcijām Latvijas Universitātes Debašu klubā.

Pornography and Human Dignity

In this essay I will try to give some reasoning about whether we can call pornography and prostitution dehumanizing actions, which undermine human dignity. It is my reply to some claims made in this letter.

Each person, who does a paid job, sells something. An artist sells his drawing skills. A security consultant sells his knowledge and problem solving abilities. A stevedore sells his strength. A whore sells her body. And of course in every profession you also sell your time.

At this point one could argue that it’s OK to sell your knowledge, but it’s not OK to sell your body. But wait a minute, a model is getting paid for letting fashion designers to use her body to showcase their clothes, basically she sells her body/good looks. And why is it OK to receive money for doing a massage, but it isn’t OK to be paid for doing a blow job?

A common argument I have heard about why it’s not OK to be a whore or a porn actor and fuck for money is that sex should be an act between people who love each other and thus are strengthening their love, bond and relationships. Therefore pornography “robs a central aspect of our humanity—our sexuality—of its dignity and beauty”.

But isn’t that the same for all professions? One could apply the same argument to other professions as well, and argue that taking care of your child should be an utterly selfless act, done because of your love for this little human being. That’s the most beautiful, fulfilling, and humane act a mother can do. So we shouldn’t monetize child care by hiring nannies! Paying a nanny for taking care of a child robs childcare of its profound, and inherent dignity. Nannies degrade, dehumanize, and corrupt that, which should be the most beautiful expression of love and care. It undermines parental love and selfless care for a child. It reduces a child to the status of an object, which isn’t loved, only fed and washed in a loveless and utterly depersonalized act of “care”. Nannies teach parents to settle for cheap satisfaction of child’s physical needs – food and clean diapers – rather than to do the hard, yet ultimately fulfilling, work of love and selfless care.

I could make the same argument for art too. Art should be an act of creativity, a manifestation of artist’s soul, of his urge to create. Commissioning an artist to paint a picture for you degrades art and robs it of it’s beauty, and dignity.

Another argument against pornography is that a porn actor settles for self-degradation and compromises his/her dignity and is “depicted as a sexual object in these movies, as nothing but a bundle of raw animal appetites whose sex organs are displayed to the voyeurs of the world and whose body is used in loveless and utterly depersonalized sex acts”.

OK, but what about a worker in McDonald’s who compromises his dignity, is forced to become an object, nothing but a bundle of hands, which are used in an utterly depersonalized act of cooking a hamburger? Let’s face it – whenever we do a paid job, part of our body (brain, hands, muscles, sex organs) is used in a depersonalized manner. Bottom line: if you do something for money, you can theoretically make a claim that the action loses it’s dignity. (I’m not saying that this claim is necessarily true, I make it for the sake of an argument. I might as well give reasons why doing a paid job is a good thing, which does not rob the job of it’s dignity, and therefore all paid jobs are equally good. I only make this argument for the sake of showing that all paid jobs are essentially the same. And even though I don’t necessary consider that a payment robs a job of any dignity and dehumanizes it, I really think that letting your hands to be used in a depersonalized manner isn’t any better than letting your sex organs to be used in the same manner when you get paid for these jobs. The only question here is whether a depersonalized manner is necessary a bad thing.)

Basically the whole idea that it’s not okay to trade sex for money comes from a subjective and arbitrary assumption, that sex is a profound thing, which, unlike cooking hamburgers, shouldn’t be exchanged for money. Why is it arbitrary? Because that’s just a matter of opinion. Just as well I might make a similar unproven claim that art or childcare shouldn’t be monetized. At the end it means that deciding which services are sacred and shouldn’t be sold is just a matter of personal opinion. If you consider taking care of a child sacred, you shouldn’t hire a nanny. If you consider sexuality a sacred act of love, you shouldn’t get involved in porn industry.

One might also say that fucking for money is a nasty job. Well, that also is a matter of opinion. I might just as well make a claim that cleaning toilets or working in McDonald’s are nasty jobs. Also it depends on how much you are paid. If salary is good, then one can choose to do a nasty job too.

What I have tried to prove with these arguments is that fucking for money shouldn’t necessarily be considered as selling yourself. If that’s the conclusion, then can a person sell himself somehow? I think yes. One sells himself when he betrays his values, his principles, his integrity, when one starts speaking or acting against one’s convictions. For example, I’m quite good with doing public speeches, therefore one way how I could sell myself would be by agreeing to preach Christianity in exchange for money (I am an atheist). In other words, if some girl considers prostitution bad and then afterwards becomes a whore, she has sold herself. If she considers prostitution a normal profession and becomes a whore, then she haven’t betrayed her values and haven’t sold herself.

Does this mean that a person without any integrity, principles or values can’t possibly sell himself (sadly there are such people too)? I’d say yes. If you don’t consider lying, torturing people or being a hired assassin to be bad things, then you can’t possibly sell yourself by agreeing to do any of them. For example, those workers, who tortured and burned “witches” in Middle Ages, weren’t violating their principles by doing that, therefore you can’t blame them for having sold themselves. Of course this doesn’t mean that all these things become good deeds, because one can prove that killing, lying or torturing people are bad things in general no matter who is doing them.

This means that if you want to prove that exchanging sex for money necessarily is a bad thing, you must prove that having sex for pleasure (without love for your partner) is a bad thing in general, therefore doing it for money would be a bad thing as well.

Pastāvīgums lēmumu pieņemšanā

Parasti, pieņemot lēmumus, cilvēki to dara konsekventi – vienmēr dažādās situācijās tiek izmantoti vieni un tie paši kritēriji, un nenākas ievērot pretrunas. Taču šie kritēriji mēdz būt dažādi: godīgums, personiskās simpātijas vai izdevīgums. Ar dažiem piemēriem ilustrēšu, kā katrs no tiem izpaužas.

1. Ebreju tauta.
A) 20. gadsimta 30tajos gados Hitlers pretlikumīgi atņēma Vācijā dzīvojošo ebreju īpašumus.

B) 20. gadsimta otrajā pusē Izraēlā dzīvojošie ebreji pretlikumīgi atņēma palestīniešu īpašumus Rietumkrastā un Gazas joslā.

Godīgums. A gadījumā atbalsta ebrejus, B gadījumā – palestīniešus.

Personiskās simpātijas (cilvēks, kuram patīk ebreji). A gadījumā atbalsta ebrejus, B gadījumā – Izraēlu.

Izdevīgums. A gadījumā atbalsta Hitleru, jo ir svarīgi saglabāt labas diplomātiskās attiecības ar Vāciju. B gadījumā atbalsta ebrejus, jo Izraēla ir ģeopolitiski svarīgs stratēģiskais partneris Tuvo Austrumu reģionā.

2. Pulcēšanās brīvība.
A) Katru gadu katoļi Latvijā rīko publisku pasākumu – svētceļojumu uz Aglonu.

B) Ik pa laikam homoseksuāli cilvēki Rīgā rīko publisku pasākumu – praidu jeb draudzības dienas.

Godīgums. Pulcēšanās brīvība ir neatņemama cilvēktiesību sastāvdaļa. Abos gadījumus ir jāatļauj šo pasākumu norisi.

Personiskās simpātijas. A gadījumā atbalsta svētceļojumu, jo katoļi cilvēkam patīk, B gadījumā aizliedz praidu, jo geji savukārt nepatīk (homoseksuāla ateista viedoklis varētu būt pretējs).

Izdevīgums. Politiķis aizliedz praidu, bet atbalsta svētceļojumu, jo katoļu ir vairāk, nekā homoseksuālu vēlētāju.

3. Nacionālo minoritāšu tiesības.
A) 19. gadsimta otrajā pusē Krievijas impērijā tika sākta rusifikācija, kuras ietvaros Latvijas teritorijā esošajās skolās bērniem tika aizliegts savā starpā sarunāties latviski.

B) 2011. gadā latvieši vēlējās aizliegt skolās mācību procesā izmantot krievu valodu.

Godīgums. 1. variants. Ir netaisnīgi uzspiest valsts teritorijā dzīvojošajām minoritātēm šīs valsts valodu. A gadījumā atbalsta latviešu skolēnus, B gadījumā atbalsta krievu skolēnu tiesības mācīties dzimtajā valodā. 2. variants. Valsts drīkst integrēt tās teritorijā dzīvojošās nacionālās minoritātes, nosakot, ka to bērni var mācīties tikai valsts valodā. A gadījumā atbalsta rusifikāciju, B gadījumā – pārlatviskošanu.

Personiskās simpātijas (latvieša skatījums). A gadījumā ir jāatbalsta nabaga latvju bērni, kuriem tika uzspiesta riebīgā krievu valoda. B gadījumā ir jāatbalsta latvieši, kuri “cīnās par nācijas izdzīvošanu” un kuriem traucē tie neģēlīgie krievu bērni (krievu skatījums varētu būt pretējs).

Izdevīgums. A gadījumā ir jāatbalsta rusifikācija, jo ir būtiski saglabāt labas attiecības ar Krievijas impēriju. B gadījumā – pārlatviskošanu vai krievu bērnus atkarībā no tā, ar kuru valsti un tautu diplomātiskās attiecības šķiet svarīgākas.

Secinājumi. Ja esi varens un ietekmīgs, drīksti darīt, ko vien vēlies, un lēmumus balstīt uz personiskajām simpātijām vai izdevīguma principu. Ja tu visiem patīc vai arī esi izdevīgs sabiedrotais – lieliski, tev nekas nedraud. Ja esi mazs un nenozīmīgs, viss, ko tu vari darīt, ir naivi cerēt, ka cilvēki izvēlēsies godīguma principu un tev nedarīs pāri.

Starp citu, izņemot godīgumu, visus pārējos kritērijus mēdz dēvēt arī par “liekulību”

Ja geji uzvestos normāli

Daudzi homofobi ir publiski pauduši viedokli, ka grib, lai geji uzvedas normāli. Šiem cilvēkiem par prieku tad arī uzrakstīšu, kā tas īstenībā izpaustos.

Pusaudža gados Jānītis konstatē, ka sievietes viņu seksuāli nesaista, ka viņš ir gejs. Viņš zina, ka būt gejam ir slikti, tāpēc šo faktu no visiem slēpj. Viņš cīnās pret savu seksualitāti un jūtas gauži nelaimīgs. Katram kārtīgam Latvijas patriotam ir jāaprecas un jālaiž pasaulē bērni (lai tauta neizmirtu), tāpēc Jānītis nolemj apprecēt Anniņu. Viņš tai, protams, nesaka, ka ir gejs, tā vietā Jānītis samelo, ka mīl Anniņu. Pēc laulībām Anniņa, protams, regulāri grib seksu. Jānīti tas ikreiz kaitina, jo Anniņa viņu nesaista, taču viņš pakļaujas un īgni dara, ko tā liek (vīra pienākums kā nekā). Viņu attiecības sāk pasliktināties Jānīša īgnuma dēļ – lai gan viņš cenšas būt pieklājīgs un pildīt savus pienākumus, viņam tomēr neizdodas noslēpt īgnumu un neapmierinātību. Viņš jūtas nelaimīgs, un diendienā dzīvojot kopā to nav iespējams no sievas noslēpt.

Anniņa paliek stāvoklī. Piedzimst bērns. Gadu pēc laulībām attiecības ģimenē ir kļuvušas vēsas, bet bērna dēļ abi joprojām turas kopā. Jānītis cīnās ar savu seksualitāti, taču nespēj. Viņš iemīlas Pēterītī. Tā kā laulībā viņš nejūtas seksuāli gandarīts, viņš nespēj noturēties pretī kārdinājumam un sākt Anniņu krāpt ar Pēterīti. Pēc dažiem mēnešiem Anniņa pieķer, ka vīrs viņu krāpj… ar vīrieti. Viņa ir nikna. Viņa sākt Jānīti ienīst, un pieprasa šķiršanos. Viņa vairs nekad mūžā negrib redzēt bijušo vīru, kurš viņu tik nežēlīgi izāzēja.

Jānītis darīja visu tieši tā, kā no viņa prasīja sabiedrības vairākums. Tikai, ai, Anniņas dzīve ir izpostīta, viņa ir zaudējusi vairākus sava mūža gadus, kurus varēja pavadīt, meklējot savu otro pusīti, ar kuru veidot ģimeni un kopīgi pavadīt atlikušo mūžu. Tagad Anniņa ir vientuļā māmiņa. Ja paveiksies, viņa varbūt tomēr atradīs kādu cilvēku, kurš gribēs kļūt par audžutēvu, taču tas ir maz ticams. Anniņa gribēja lielu ģimeni, viņa mīl bērnus, taču šis viņas sapnis tā arī nekad nepiepildīsies. Tā kā vīrieši bērnus nedzemdē, tad vidējo bērnu skaitu valstī būtu jāmēra uz vienu sievieti. Pateicoties Jānītim, Anniņa laida pasaulē nevis trīs, bet gan tikai vienu bērnu. Valsts, kurā ir demogrāfijas krīze (kuru daži politiķi domā “risināt” vēršoties pret homoseksuāliem ļaudīm) ir zaudējusi 2 bērnus, kurus Anniņa būtu varējusi laist pasaulē, ja vien būtu apprecējusi kādu citu cilvēku. Un zaudējis ir arī Jānītis. Viņš ir nelaimīgs.

Nu lūk, zaudē gan valsts, gan Anniņa, gan Jānītis. Bet nacionāli noskaņoti politiķi vienalga atļaujas apgalvot, ka gejiem un lezbietēm ir jāuzvedas normāli, un no tā būs kaut kāds ieguvums.

Starp citu, jautājums latviešu homofobiskajiem nacionālistiem: kā jūs justos, ja kādu dienu uzzinātu, ka jūsu sieva ir lezbiete, kura ikreiz, esot ar jums gultā, aizver acis un domā par savu sapņu sievieti?

Komentārs par abortiem

Komentārs par Ingas Bites rakstu par abortiem un cilvēku tiesībām, kuru var izlasīt šeit.

Cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šī tiesību skola tiesības definē kā tādas, kas nākušas no dabas un pastāv pašas par sevi, ārpus cilvēka gribas.
Abortu jautājumā tiek šķietami pretnostatītas sievietes tiesības un viņas nedzimušā bērna tiesības. Taču, padomājot par to ar „vēsu prātu” un izejot no dabiskajām tiesībām, jāsecina, ka šāds pretnostatījums no dabas viedokļa ir visnotaļ absurds. Sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabas viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tās ir tiesības, kuras šajā jautājumā izriet no dabas likumiem, nevis tiesības no bērna atbrīvoties.
Taču neskatoties uz to, mēs diskutējam par sievietes tiesībām savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Par sievietes tiesībām palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu). Turklāt diskutējam tā, it kā tiesības būtu tikai sievietei, bet bērns viņas miesās būtu traucēklis, no kura jātiek vaļā. Taču bērns jau no ieņemšanas brīža ir atsevišķa persona ar savām individuālām dabiskām tiesībām uz dzīvību.

Inga Bite

Es tā arī nesapratu argumentāciju, kāpēc sievietei ir dabiskas tiesības bērnu saudzēt, aizsargāt, iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt, bet nav dabisku tiesību to nedarīt, proti, bērnu nedzemdēt, no tā atbrīvoties vai pamest (daba sievietei ir piešķīrusi spēju bērnu ne tikai laist pasaulē un izaudzināt, bet arī tikt no tā vaļā). Šis apgalvojums ir tikpat neloģisks, kā, piemēram, pateikt, ka cilvēkam ir dabiskas tiesības aiziet uz mežu, salasīt sēnes un paēst, bet nav tiesību darīt pretējo, proti, slaistīties, gulšņāt un badoties. Bet nu labi, sen jau zinu, ka nav vērts cerēt sagaidīt no cilvēkiem loģisku argumentāciju par dīvainiem apgalvojumiem.

Tātad cilvēktiesības ir kaut kādas dabiskas tiesības, kuras pastāv pašas par sevi, jo ir nākušas “no dabas”… Runājot par dabiskām tiesībām, kas gan var būt vēl dabiskākas uz pašsaprotamākas tiesības, nekā pašam izlemt, ko es daru ar savu ķermeni? Ja kāds grib izveidot sev tetovējumu, nogriezt savu ausi, veikt plastisko operāciju, griezt sev rokas un priecāties par endorfīniem, kuri tad izdalās, viņam ir tiesības to darīt. Ikvienam cilvēkam pieder viņa ķermenis, ar kuru viņš drīkst darīt, ko vien vēlas. Un, ja jau Vinsents van Gogs drīkstēja atbrīvoties no nevajadzīgām auss šūnām vai mūsdienās ikviens var izoperēt vēža šūnas, kāpēc lai nedrīkstētu arī tikt vaļā no vēderā esošām embrija šūnām, kuras cilvēkam traucē?

Vienīgais pretarguments šeit ir bērna tiesības netikt nogalinātam. Un principā šis ir jautājums par to, kurā brīdī šūna top par bērnu, kuram var būt cilvēktiesības. Apgalvojums, ka cilvēks (ar visām savām cilvēktiesībām) rodas mirklī, kad tiek apaugļota olšūna, ir smieklīgs. Vai viena šūna (zigota) ir cilvēks? Nu diez vai. Šūna ir šūna, un cilvēks ir cilvēks. Ar ko zigota atšķiras no neapaugļotas olšūnas? Abām pastāv kaut kāda iespēja nākotnē kļūt par jaunu cilvēku. Ja viena šūna, kurai ir kaut kāda % iespēja tapt par cilvēku, ir cilvēks, nu tad jau ikviena sieviete, kura nenodarbojas ar seksu, reizi mēnesī nogalina pa cilvēkam, un viņu būtu jāuzskata par sērijveida slepkavu. Bet vīrieši ikreiz, kad ononē, vispār “nogalina” miljoniem “cilvēku”.

Tikpat aplami kā uzskatīt zigotu par morālu aģentu ar savu individuālu personību būtu arī pateikt, ka dienu pirms dzemdībām bērns vēl nav cilvēks, un kļūst par tādu tikai piedzimšanas mirklī. Tieši tāpēc robeža starp šūnu un cilvēku ir jānovelk kaut kur tajā 9 mēnešu periodā, kamēr notiek pārtapšana no viena par otro. Tieši tāpēc arī ir pieņemts, ka abortu drīkst veikt tikai līdz 12. nedēļai, tas ir, kamēr vēl embrijs nav pietiekami attīstījies, lai būtu kas vairāk par šūnu pikuci. Un tiem, kam ir kārdinājums pateikt, ka, ja reiz embrijs ir bērns dienu pirms dzemdībām, divas dienas pirms dzemdībām, trīs, četras, piecas un tā skaitot pateikt, ka robeža nav novelkama, atgādināšu, ka šī ir loģikas kļūda. Ja ārā ir +40 grādi, tad ir karsts. Bet +39 grādi taču arī ir karsts? Un 38? 37? 36? Un tā var skaitīt, kamēr nonāk līdz apgalvojumam, ka arī -20 grādos ir karsts, ja vien kaut kur to robežu tomēr nenovelk.

Par embrija tiesībām uz dzīvību tai pašā rakstā Inga Bite teica: “Man mājās pie ledusskapja stāv 9 nedēļas veca bērna ultrasonogrāfijas bilde. (..) Kāpēc tajā brīdī viņai nebija tiesības uz dzīvību, bet tagad [pēc dzimšanas] ir? Tāpēc, ka tagad viņa ir vecāka? Tādā gadījumā tā ir diskriminācija pēc vecuma! Jā, viņa ir vecāka, tomēr joprojām nespēj eksistēt bez citu cilvēku aprūpes un palīdzības. Šajā ziņā situācija ir vienāda gan toreiz, gan tagad. Vai varbūt viņai nebija tiesību dzīvot tāpēc, ka viņas ķermenis nebija proporcionāli attīstīts? Diemžēl arī pēc piedzimšanas ir cilvēki, kas neattīstās proporcionāli. Tāpēc taču netiek apšaubītas viņu tiesības uz dzīvību! Tādā gadījumā tā būtu diskriminācija pēc veselības stāvokļa pazīmes.”

Pēc šādas loģikas sanāk, ka diskriminācija pēc vecuma ir arī pateikt, ka neapaugļota olšūna nav cilvēks, kuru sieviete drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem noskalot podā. Vai arī, diskriminācija ir pienācīgi neapbērēt to šūnu pikuci, ja nedēļu pēc apaugļošanās notiek spontānais aborts. Arguments, ka arī zīdainis nespēj eksistēt bez citu cilvēku palīdzības, ir vienkārši smieklīgs. Ja aborta vietā būtu iespējams izņemt embriju no mātes dzemdes un pēc tam to dzīvu implantēt tās sievietes dzemdē, kura šo embriju grib iznēsāt un adoptēt, tad tik tiešām nebūtu nekādas nepieciešamības pārraukt tā attīstību. Pēc bērna dzimšanas neviens ar varu nespiež māti uzņemties par šo bērnu rūpes – ja viņa to negrib, bērns tiek adoptēts, un, ja kāds cits vēlas uzņemties rūpes par šo bērnu, tad ir muļķīgi dot mātei tiesības viņu nogalināt. Tieši tāpat māti nevar ar varu piespiest arī šo bērnu iznēsāt, ja viņa to negrib. Un runa šeit nav par to, vai embrijs ir proporcionāli attīstīts. Runa ir par to, kura nedēļā embrijs ir pietiekami attīstījies, lai vispār varētu sākt runāt par to, ka viņš jau ir uzskatāms par cilvēku.

Starp citu, no dabas likumiem sievietei nav nekādu tiesību “šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav”. Leopardu mamma ar kaķēniem ir daudz sliktākā situācijā par tēviņu, kuram bērnu nav, un kuram ir ne tikai lielāka muskuļu masa, bet arī mazāk mutu, kuras jābaro. Un nav arī nekādu dabisku tiesību “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”. Dabā pastāv tikai un vienīgi iespēja, nevis tiesības mēģināt to izdarīt gadījumā, ja māte to vēlas. Savukārt, ja māte to nevēlas darīt, viņai ir arī iespēja bērnu pamest un neizaudzināt, proti, tikt no tā vaļā. Bet visu aizsardzību, kura ir nepieciešama, lai garantētu šo iespēju “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”, ir izvēlējusies nodrošināt cilvēku sabiedrība. Un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā mums būtu jāsaskaras ar to pašu problēmu, kuru leopardu mammai – ikviens, kam vien nav slinkuma, varētu mēģināt bērnus nogalēt un neļaut īstenot šo iespēju tos izaudzināt.

Pārējie argumenti pret abortiem ir vēl nožēlojamāki: “Aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem” un “nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu.” Pirmkārt, neauglības risks katram pašam ir jāizvērtē un jāpieņem lēmums balstoties uz savām interesēm. Otrkārt, nezināju, ka valstij ir pienākums rūpēties par cilvēku emocionālo labklājību un sargāt viņus no tukšuma sajūtas. Tad jau laikam vajag arī pasargāt cilvēkus no, piemēram, iemīlēšanās, jo tā mēdz beigties ar sirdssāpēm? Tikai, ai, bet kā gan valsts var zināt, kas cilvēkam radīs lielākas emocionālās sāpēs? Varbūt traumatiskāk būs tomēr laist pasaulē to negribēto bērnu? Vai arī traumatiskāk būs laist pasaulē bērnu brīdī, kad tev nav naudas, lai viņu pabarotu? Gan jau katrs cilvēks pats labāk zinās, ka viņam būs emocionāli smagāk vai vieglāk.

Vēl es atļaušos arī norādīt uz konsistences trūkumu un liekulību, kas bieži vien parādās šajā debatē.
Apgalvojums, ka dzīvība ir svēta, ir liekulīgs un smieklīgs. Laikam to irākiešu un afgāņu bērnu dzīvības, kurus mēs esam palīdzējuši nogalināt, nebūt nav vairs tik svētas? Un kā ar tiem bomžiem, kuri ziemā nosalst uz ielas? Kā ar tiem cilvēkiem, kuri nomirst, jo nevar atļauties samaksāt par medikamentiem un ārsta pakalpojumiem? Kā ar tiem bērniem, kuri ir dzimuši nelabvēlīgās ģimenēs, un kuru dzīves izvēršas visnotaļ nožēlojamas? Pie tam šī “svētā” bērna dzīvība mūsu politiķiem rūp tikai līdz dzemdību dienai, pēc tam māte ar mazo var kaut vai palikt bez naudas un uz ielas, par to jau ir vienalga. Cilvēki, kuri saka, ka abortus ir jāaizliedz, parasti paši nav bijuši situācijā, ka vēderā ir bērns, par kuru tu zini, ka nebūs naudas, lai viņu pēc tam pabarotu, lai viņam nodrošinātu laimīgu dzīvi. Viņi nedomā, ko nozīmē diskutēt ar bērna tēvu, kurš piedraud pamest uz ielas, ja netiks veiks aborts.

Savukārt, svētulīgiem morāles aizstāvjiem vispār labāk derētu paklusēt. Tu uzskati, ka 16 gadu vecumā nevajadzētu gulēt ar pirmo sastapto daudzmaz simpātisko cilvēku? Ļoti jauki, nu tad tu drīksti pats to nedarīt un saglabāt nevainību līdz laulībām, bet nav ko mēģināt šo savu izvēli uzspiest citiem cilvēkiem, kuri šai idejai nepiekrīt. Ja sabiedrībā ģimene netiek uzskatīta par vērtību, nu neko darīt, jo katrs pats var izvēlēties, kā dzīvot. Un labāk nemaz nemēģiniet iekļaut skolu mācību programmās stundas, kurās jaunajai paaudzei mācīs, ka nebaudīt dzīvi (lasi:seksu) ir labi. Neviens skolēns to tāpat neuztvers nopietni. Tieši tāpat kā es neuztvēru nopietni pamatskolas ētikas mācību stundas. Starp citu, tieši ētikas stundas man bija vislabākā apmācība par melošanas lietderīgumu – es tolaik uzzināju, ka man ir jāmelo un jāraksta tas, ko skolotāja grib dzirdēt, jo pretējā gadījumā man skolu nepabeigt.

Mans personiskais viedoklis ir, ka es neatbalstu abortus. Ir ļoti skumji, ka tie tiek veikti, un, man tas, protams, nepatīk, taču tas man nedod nekādas tiesības rosināt likumus, kuri noteiktu citām sievietēm, ko viņas drīkst vai nedrīkst darīt. Man nav tiesību izlemt citu cilvēku vietā. Šajā jautājumā (tāpat kā daudzos citos) es varu lemt tikai un vienīgi par to, ko es pati izvēlos darīt. Vienīgais, ko es drīkstu, ir argumentēt un mēģināt cilvēkus pārliecināt, ka veikt abortu ir slikti. Vēl es drīkstu arī rosināt likumus, kuri palīdzētu topošajām vientuļajām mātēm, kuru draugi nāk klajā ar ultimātu: vai nu veiksi abortu, vai arī es tevi pametīšu. Un es drīkstu arī teikt, ka ir nepieciešami lielāki bērna kopšanas pabalsti, lai cilvēkiem, plānojot laist pasaulē bērniņu, nebūtu jāizdara izvēle kļūt par nabagiem, jo šobrīd pēc bērna piedzimšanas ievērojami pasliktinās vecāku materiālais stāvoklis, un ne visi to var atļauties. Un tas arī ir viss. Es varu tikai paust savu viedokli un argumentēt, bet galīgā izvēle vienmēr paliek katra paša ziņā.

Kāpēc mana nostāja ir šāda? Ir kāds slavens citāts, kuru nepatiesi piedēvē Voltēram: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” Es varētu teikt līdzīgi: “Man nepatīk tas, ko jūs darāt ar savu dzīvi, ķermeni, prāta spējām vai uz Zemes atvēlēto laiku, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīšos par jūsu tiesībām to darīt.” Es cīnīšos par ikviena cilvēka tiesībām pašam izlemt, kā viņš grib dzīvot (tik ilgi, kamēr šis cilvēks nepastrādā kādu noziegumu, ar kuru tiek kaitēts kādam citam). Man varbūt nepatīk aborti, vienas nakts sakari, dzeršana ballītēs, smēķēšana, vieglās narkotikas, incests, prostitūcija, pornogrāfiska satura filmas, vardarbība videospēlēs, kristietība vai vēl sazin kas, bet es uzskatu, ka mans pienākums ir cīnīties par cilvēku tiesībām to visu darīt un izmantot, ja vien viņi paši tā izlemj.

Bet tiem politiķiem, kuri uzskata, ka sieviete ir valstij piederošs vaislas lops, kurai nav jābūt nekādām tiesībām pašai lemt par savu dzīvi un ķermeni un kurai ir jāuzlabo valsts demogrāfisko situāciju, pateikšu, ka ikreiz, kad dzirdu kādu par mani šādi runājam, rodas kāre pieņemt līdzīgu nostāju attiecībā pret šo valsti: “Latvija ir kā slaucamā govs, kuru izmantot, tik ilgi, kamēr var, lai pēc tam pārceltos uz zaļākām pļavām ārzemēs”. Nu, patika? Vai varbūt abpusēja cieņa, nevis kāre izmantot tomēr būtu labāk?

Par liekulību

Ja kāds nelaimīgs pašnāvnieks nolec no tilta,
Paliek asiņu traipi no ķermeņa silta.
Par to ļaudis kā vārnu pulks klaigā un ķērc,
Jo šis nesmukais skats gaužu žēlabu vērts.

Bet, ja noslēpies mājās kāds vēnas griež pušu,
Lai tik neaizmirst nesmuko izdarīt klusu!
Kāpēc izvēlas nomirt kāds, ļaudis tam nevaicā,
Ka tik dara to klusi un skatu tas nemaitā.

Un, ja klaidonis nedzīvo, izvēlas dzert,
Tikai dūšas nav pēdējo soli tam spert,
Par to vienalga – rūpes te liekuļu cirks,
Vien par publisku neslavu asarās mirks.

Un vēl skata pēc nožogot tiltu tie naudu dos,
Kamēr rūpēs par cilvēku dzīvību gauduļos.
Visas publiskās vietas tad cītīgāk apsargās,
Un no asiņu traipiem tās tīras tā pasargās.
————

Tātad, rezumējums par visu to ķērkšanu, kas notika par 7. jūnijā, no Vanšu tilta nolecot, izdarīto pašnāvību.

Vienā vārdā: “liekulība”.

Raidījumā “Sastrēgumstunda” piedāvātie “risinājumi”

1. Lēmums ar kaut ko nosmērēt vantis, lai neviens tur nevar uzrāpties.
Un ko pēc tam? Saliksim visur Rīgā žogus un pie katras augstceltnes pa sargam, lai neviens nevarētu publiski sev pārgriezt rīkli pie Saeimas nama vai sevi aizdedzināt pie Brīvības pieminekļa? Ja cilvēks gribēs no dzīves aiziet publiski, viņš atradīs veidu, kā to izdarīt. Pie tam pašnāvību statistiku ar šo nesamazināt (ja nevarēs publiski, to var izdarīt arī klusītēm meža vidū). Ja mērķis ir nevis samazināt pašnāvnieku skaitu, bet gan vienkārši novērst sastrēgumus uz Vanšu tilta, nu tad, lūdzu, tā arī pasakiet, un nevajag te liekuļot!

2. Ideja iegādāties gaisa spilvenu.
Klajš populisms. Cik liels tas gaisa spilvens būs? Tik liels, ka visu tiltu noklās? Vai arī pietiekami mazs, lai pašnāvnieks varētu paskatīties, kur to noliek, un tad lekt pretējā virzienā? Pie tam vantis vienalga taču ir augstākas, nekā maksimālais augstums, no kura nolecot uz gaisa spilvena, cilvēks var izdzīvot. Daudz lietderīgāk būtu piešķirt papildus finansējumu psihologiem un krīzes konsultantiem, kuri bez maksas strādā ar krīzē nonākušiem cilvēkiem. Tikai, ai, to jau neviens neredzēs. Arī rezultātus publiski nerādīs. Rīgas domei “izdevīgāk” ir nopirkt to bezjēdzīgo gaisa spilvenu, sasaukt žurnālistus ar fotokamerām un tad vēlētāju priekšā padižoties, cik ļoti viņi rūpējas par cilvēku dzīvībām. Bet rezultātā šādi visticamāk nevienu tā arī neizglābs.

3. Nelikšanās ne zinis par “sociālajiem pašnāvniekiem” un tiem cilvēkiem, kuri no dzīves šķiras vienatnē, kaut kur noslēpušies.
Tieši šis, manuprāt, arī vislabāk parāda “sērotāju” liekulību. Pirmkārt, Latvijā ir tūkstošiem bomžu, kuri sabiedrībai ir miruši. Šiem cilvēkiem vienkārši nepietika dūšas sevi nonāvēt fiziski, bet, manuprāt, izvēle nodzerties un palikt uz ielas nav ne par matu labāka, nekā izvēle izdarīt pašnāvību. Otrkārt, simtiem cilvēku Latvijā katru gadu izdara pašnāvību vienatnē kaut kur noslēpušies. Neizskatījās, ka politiķi ir gatavi kaut ko darīt, lai glābtu šos cilvēkus. Svarīgi ir, ka tik kāds neizdara publisku pašnāvību, tādējādi ar savu līķi pabojājot skaisto Vecrīgas ainavu.

Nožēlojama vainīgo meklēšana

1. Vainīgi ir glābšanas dienesti.
Glābšanas dienesti var izglābt pašnāvnieka dzīvību tikai tad, ja viņš ir tik neveikls, ka nav spējīgs iecerēto “darbu” paveikt kā nākas. Pretējā gadījumā, ja cilvēks ir nolēmis no dzīves aiziet, viņu var izglābt tikai sasienot rokas un kājas, ko šajā gadījumā izdarīt nevarēja.

2. Vainīgi ir tuvinieki un cilvēki, kuri šo jaunieti pazina.
Es šo uzskatu par absurdu ne tikai tāpēc, ka parasti pašnāvnieki nepaziņo par saviem plāniem, lai tuvinieki varētu ķerties pie viņu apčubināšanas, tādējādi glābjot noskumušā cilvēka dzīvību (tie, kuri runā par sevis nonāvēšanu parasti nemaz neplāno to izdarīt, viņi vienkārši grib pievērst sev uzmanību un tādā veidā lūgt palīdzību). Galvenokārt šis ir absurds, jo katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi. Nevienam nav pienākuma apčubināt un izdabāt tiem, kuri visu laiku žēlā balstiņā čīkst, ka viņiem ir grūti. Tas, ka kāds cilvēks netiek galā ar savu dzīvi, nav pietiekams iemesls, lai varētu pieprasīt upurus no tiem cilvēkiem, kuri ir spējīgi pārvarēt grūtības, uzņemties par sevi atbildību un ar dzīvi tikt galā. Ikviens cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi, saviem nepilngadīgajiem bērniem, mājdzīvniekiem un (reizēm) arī par noziegumiem, kurus viņš pastrādā, tādējādi kaitējot kādam citam. Protams, ir labi palīdzēt līdzcilvēkiem brīžos, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, taču “ir labi to izdarīt” nebūt nenozīmē to pašu, ko “tev ir pienākums to izdarīt” un “ja tu to neizdarīsi, būsi vainīgs un atbildēsi par sekām”.

3. Vainīgi ir autovadītāji, kuri neapstājās, kad viņš tikko sāka kāpt augšup.
Šeit ir tā pati problēma. Protams, ir jauki, ja cilvēkam svarīgāk šķiet painteresēties, kāpēc uz ielas ieraudzīts cilvēks dara kaut ko bīstamu, nekā steigties savās darīšanās. Taču nevienam nav pienākuma to darīt, tātad neviens arī nav vainīgs, ja to neizdara.

4. Vainīga ir valsts, kura iekūlās krīzē.
Diemžēl tos ārzemju baņķierus, kuru dēļ pasaulē sākās krīze, cietumā neviens tā arī neiemeta. Prasīt atbildību no Pēterīša, kurš krīzē savilka jostiņu, par to, ka Jānītis redz bija vājāks cilvēciņš un jostiņu savilkt nejaudāja, laikam būtu absurdi. Prasīt atbildību no Latvijas politiķiem… Nu tas jau ir garš stāsts. Kalvīti vainot īsti nevar, jo viņam bija vēlētāju atbalsts un viņš darīja tikai to, ko no viņa vēlējās sagaidīt. Par to, vai Dombrovska krīzes pārvarēšanas metode bija labākais, ko varēja darīt, ekonomisti vēl joprojām diskutē, tā ka viņu vainot arī laikam nevar.

Secinājumi

Kā būtu vienkārši atzīt, ka cilvēkam ir tiesības izlemt aiziet no dzīves, ja viņš tiešām to vēlas? Es uzskatu, ka ikviens ar savu dzīvi drīkst darīt ko vien vēlas tik ilgi, kamēr nenodara kaitējumu citiem (nepastrādā noziegumus). Ja kāds negrib dzīvot, citiem nav tiesību piespiest to darīt. Var tikai mēģināt šim cilvēkam palīdzēt, lai viņa dzīve uzlabotos, un viņš pārdomātu. Valstij un Latvijas sabiedrībai noteikti būtu jācenšas radīt tādus apstākļus, lai cilvēki gribētu dzīvot, nevis šķirties no dzīves. Būtu arī jāmēģina glābt pašnāvniekus, jo pēc pirmā pašnāvības mēģinājuma izglābtie cilvēki bieži vien pēc tam otrreiz vairs nemēģina padarīt sev galu. Bet ir arī daļa, kas veic otro pašnāvības mēģinājumu, un tas visbiežāk ir veiksmīgs. Un ir jāsamierinās ar to, ka ikvienā sabiedrībā kaut kāds skaits laužu izvēlēsies šķirties no dzīves, un viņiem ir tiesības to darīt.

Ko sabiedrība var darīt, lai radītu tādus apstākļus, kuros pēc iespējas mazāk cilvēku gribētu izdarīt pašnāvību? Te ir jāsāk ar pašnāvību cēloņu analizēšanu. Ja nu kādam tiešām rūp šī problēma, tad varu pastāstīt par iespējamajiem risinājumiem, kurus neviens tāpat neīstenos, jo tie ir gana sarežģīti un tāpat nevarēs novērst visas pašnāvības, tikai kādu nelielu daļu.

1. Nevienlīdzības samazināšana. Visas sociālās problēmas, tai skaitā arī pašnāvības, ir izplatītākas sabiedrībās, kurās ir nevienlīdzīgāks ienākumu līmenis. Ja tev nav mašīnas un tavam kaimiņam nav mašīnas, tad jūs abi esat draugi, pārvietojaties ar kājām vai divriteni, priecājaties par dzīvi un kopīgi izklaidējaties. Ja tev nav mašīnas, tu cīnies, lai savilktu galus kopā un izdzīvotu, bet tavam kaimiņam ir luksus auto, tad gan sākas tādas problēmas kā depresija, mazvērtīguma sajūta, skaudība utt. Par šo problēmu vairāk var uzzināt šajā pētījumā. Te gan jāpiebilst, ka šobrīd Latvijas valdība ir izvēlējusies nekādi neiejaukties valsts ekonomikā, ar sociālajiem jautājumiem nodarboties minimāli un ne cik neizlīdzināt iedzīvotāju ienākumus ar progresīvā nodokļa palīdzību, tā ka varu gandrīz droši apgalvot, ka šai ziņā nekas netiks darīts. Tā ka, ja gribat dzīvot vienlīdzīgākā sabiedrībā, brauciet uz valstīm, kur politikā dominē sociāldemokrātiskās idejas!

2. Palīdzība cilvēkiem krīzes brīžos. Ja cilvēks visu laiku dzīvo sliktos apstākļos, viņš pie tā jau ir pieradis, un uzskata, ka tie ir nevis slikti, bet gan normāli apstākļi. Pie pakāpeniskas apstākļu pasliktināšanās cilvēki arī parasti palēnām pierod un samierinās. Bet, ja cilvēks dzīvoja labi, bet tad sākas krīze, viņš pēkšņi visu zaudē, un dzīves kvalitāte ievērojami pasliktinās, tad daļa cilvēku vienkārši netiek galā un sāk domāt, ka vairāk nav vērts dzīvot. Tieši tas arī notika 2008. gadā ekonomiskās krīzes laikā, kad palielinājās pašnāvību skaits. Taču šī ir problēma visu laiku, jo krīzes mēdz būt ne tikai valsts mērogā, bet arī vienam cilvēkam. Šo problēmu var samazināt, sniedzot emocionālu atbalstu, psihologa konsultācijas, drauga plecu tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.

3. Tomēr galvenais pašnāvību cēlonis nekādi nav saistīts ar naudu. Tā ir depresija, vientulība, draugu trūkums, neveiksmīgas attiecības ar līdzcilvēkiem utt. To var risināt, sniedzot cilvēkiem psihologa palīdzību, kā arī ikvienam cilvēkam veidojot ciešākas un draudzīgākas attiecības ar līdzcilvēkiem. Nav jābaidās izstāstīt draugiem un tuviniekiem par savām raizēm, būt atklātākam utt., jo tas palīdz tikt galā ar grūtībām un justies labāk. Tikai arī šis netiks darīts, jo Latvijas sabiedrībā to vienkārši nav pieņemts darīt. Ko lai dara… Tāda nu ir dzīve. Tā ka pašnāvību skaits Latvijā visticamāk nesamazināsies, un visi noraizējušies ļautiņi (it īpaši politiķi) varētu beigt liekuļot. Vai vismaz atbalstīt papildus finansējuma piešķiršanu psihologiem, kuri strādā ar izmisumā nonākušajiem cilvēkiem. Vismaz to būtu iespējams izdarīt, un kaut ko mazliet tas dotu. Bet kopumā problēma nekur nepazudīs.

Autortiesības un brīvā kultūra. Vai autordarbus likumīgi var izmantot bez maksas?

Vai par mākslu vienmēr ir jāmaksā? Ja šo jautājumu uzdotu AKKA/LAA aģentūrai, izdevējiem, ierakstu kompānijām vai kādiem citiem starpniekiem, kuri apgalvo, ka aizstāv māksliniekus, tad atbilde būtu viennozīmīgi “jā”. Un vēlams, protams, maksāt nevis pa tiešo pašiem autoriem, kuru darbus mēs izmantojam, bet gan starpniekiem, kuri vēlāk šo naudu sadalīs, kā vajag. Bet ko par to domā paši autori? Šeit atbilde vairs nav tik viennozīmīga. Miljoniem mākslinieku visā pasaulē izvēlas savus darbus licencēt ar Creative Commons jeb radošās komūnas licenci, kura atļauj viņu darbus izplatīt un izmantot par brīvu.

Mazliet vēstures jeb kā mēs nonācām pie pašreizējās autortiesību likumdošanas?

Autortiesību personiskās tiesības (tiesības tikt atzītam par autoru) spēkā ir neierobežotu laiku, savukārt mantiskajām tiesībām ir aizsardzības termiņš, ko nosaka likums darba radīšanas brīdī. 18. gadsimtā autortiesību termiņš bija līdz 28 gadiem. Pēc tam tas tika vairākkārt pagarināts, un šobrīd tie jau ir 70 gadi pēc autora nāves. Šim termiņam beidzoties, darbs nonāk publiskajā īpašumā (public domain), un ikviens cilvēks to drīkst lietot bez maksas.

Pēdējā autortiesību termiņa pagarināšana notika 1998. gadā, kad ASV pieņēma likumu, kas to pagarināja no 50 līdz 70 gadiem pēc autora nāves. Visticamāk, šis termiņš nākotnē tiks pagarināts vēl vairāk. Pieņemšanas laikā šim ASV likumam tika dota iesauka “Mikipeles aizsardzības akts”, jo tā lobēšanā aktīvi piedalījās Disnejs, kurš nevēlējās pieļaut šī tēla nonākšanu publiskajā īpašumā. [1] ASV ir izskanējušas arī runas par bezgalīgu autortiesību termiņu. Precīzāk – bezgalību mīnus vienu dienu, jo ASV konstitūcija nemaz nepieļauj mūžīgas autortiesības, taču no tā gan nav vērts baidīties, jo Disnejs negribēs Hansa Kristiana Andersena un Brāļu Grimu pēcnācējiem maksāt par šo autoru pasaku un tēlu izmantošanu. Pie tam šāda sistēma būtu pārāk nepraktiska. Ja autoram ir divi bērni, katram no tiem vēl divi bērni utt., tad pēc vairākiem gadsimtiem pēcnācēju skaits, starp kuriem jāsadala par autortiesībām iekasētā nauda, jau ir mērāms simtos.

Kas ir Creative Commons jeb radošās komūnas licences?

Tātad viens no veidiem, kā mākslu drīkst lietot par brīvu, ir izmantot tikai publiskajā īpašumā esošos darbus. Diemžēl ne vienmēr antīkie darbi liekas sevišķi pievilcīgi, un gribas kaut ko mūsdienīgāku. Kādas ir legālās alternatīvas? Izmantot darbus, kuru autori tos ir licencējuši ar radošās komūnas licenci. Tās simbols ir aplītī iezīmēti “cc” burti.

Lietojot šo licenci, autors, publicējot savu darbu, izvēlas tās nosacījumus katrā no šiem punktiem: vai ir jābūt norādei uz darba autoru (BY), vai darbu nedrīkst izmantot komerciālos nolūkos (NC), vai ir aizliegta darba pārveidošana un atvasinātu darbu radīšana (ND), vai, darbu pārveidojot, jaunradītais darbs arī ir obligāti jālicencē ar tādu pašu CC licenci (SA).

Radošās komūnas licencei ir 6 dažādi veidi. [2]
1. Atsaucoties Attribution (CC BY). Ja autors ir izvēlējies šo licenci, tad ar darbu drīkst darīt jebko, vienīgā prasība ir atsaukties uz autoru.
2. Atsaucoties-Nemainot licenci Attribution Share Alike (CC BY-SA). Ir jāatsaucas uz darba autoru un, šo darbu pārveidojot, jaunradītais darbs ir jāpublicē ar tādu pašu licenci. Komerciāla izmantošana ir atļauta.
3. Atsaucoties-Neatvasinot Attribution No Derivatives (CC BY-ND). Ir jāatsaucas uz darba autoru, darbu drīkst izmantot komerciāli, bet tikai nemainītu un nepārveidotu.
4. Atsaucoties-Nekomerciāli Attribution Non-Commercial (CC BY-NC). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst pārveidot, bet komerciāla izmantošana ir aizliegta.
5. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainot licenci Attribution Non-Commercial Share Alike (CC BY-NC-SA). Ir jāatsaucas uz autoru, drīkst izmantot tikai nekomerciāli, drīkst pārveidot, bet jaunradītajam darbam nedrīkst mainīt licenci.
6. Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainīts Attribution Non-Commercial No Derivatives (CC BY-NC-ND). Ir jāatsaucas uz autoru, darbu drīkst izmantot tikai nekomerciāli un neizmainītu.

Kur atrast un kā likumīgi izmantot ar CC licencētu mākslu?

Ar CC licencētu mūziku, kuru likumīgi drīkst lejupielādēt un klausīties par brīvu, var atrast http://www.jamendo.com/en . Lai nebūtu jāmaksā par programmatūru, var lietot nevis Windows, bet Linux, nevis Adobe Photoshop, bet Gimp, nevis Microsoft Office, bet LibreOffice. Mākslu (zīmējumus, fotogrāfijas, vektorgrafiku, datora ekrāntapetes) var atrast http://cgtextures.com/ , http://www.sxc.hu/ , http://browse.deviantart.com/resources/ un http://browse.deviantart.com/customization/wallpaper/ . Ļoti nepilnīgs un nemitīgi pieaugošs ar CC licencēto grāmatu saraksts ir atrodams http://wiki.creativecommons.org/Books . Bez maksas var lasīt un izmantot (CC BY-ND licence) arī manu dzeju http://www.scribd.com/doc/80258657/Avestra-Dzeja . Ja ir vēlme grāmatas tikai lasīt, tās nekā citādi neizmantojot, tad pieejamo tekstu saraksts ir daudz garāks. Tur pat obligāti nemaz nevajag CC licenci. Liela daļa autoru (piemēram, Paulu Koelju[3]) izvēlas savus tekstus ievietot tīmeklī un atbalsta to pirātisku izplatīšanu. Lai gan īstenībā bez maksas var izlasīt jebkuru grāmatu. Diemžēl elektroniskās bibliotēkas ir pasludinātas par nelegālu ļaunuma perēkli, kurš draud iznīcināt rakstniekus, tāpēc var vienkārši biežāk aiziet uz parastajām bibliotēkām, kur izsniedz uz papīra drukātas grāmatiņas. Pašu pirktās drukātās grāmatas var aizdot draugiem izlasīt. Dalīties ar grāmatu failiem digitālā formātā ir noziegums, bet pagaidām vēl likumā nav ierakstīts, ka aizdot draugam paša pirktu grāmatu papīra formātā būtu aizliegts. Ja ir nepieciešami mācību materiāli, tad grāmatas bieži vien nemaz nav vajadzīgas. Var izmantot tīmeklī bez maksas pieejamos resursus, piemēram, Wikipedia, http://www.khanacademy.org/ , https://www.coursera.org/courses , utt.

Un kā ir ar komerciālu brīvās mākslas izmantošana Latvijā?

CC Atsaucoties, CC Atsaucoties-Nemainot licenci un CC Atsaucoties-Neatvasinot licences paredz, ka autors ir atļāvis savu darbu par brīvu izmantot arī komerciālos nolūkos. Vai tas nozīmē, ka kafejnīcās, veikalos un taksometru kabīnēs ar šīm licencēm aizsargātu mūziku drīkst klausīties, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasītās nodevas? Diemžēl, nē. Vairāk nekā 50 pasaules valstīs ar CC licencētus mākslas darbus drīkst izmantot komerciāli, ja vien autors to ir atļāvis. Latvija nav viena no šīm valstīm. [4]

Autortiesību likuma 63. panta 5. daļa nosaka, ka autors pats nedrīkst licencēt savus darbus, un tiesību administrēšana ir atļauta tikai kolektīvi. Saskaņā ar 64. panta 3. daļu un 65. panta 1. daļas 3. punktu AKKA/LAA un LaIPA ir tiesīgas pārstāvēt tiesību īpašniekus bez attiecīga pilnvarojuma līguma slēgšanas, un tām ir pienākums iekasēt no izmantotājiem likumā noteikto atlīdzību. AKKA/LAA un LaIPA ir pienākums iekasēt atlīdzību par jebkuru un visu mūzikas atskaņošanu un izmantošanu komerciālos nolūkos bez izņēmuma. [5]

No AKKA/LAA rakstītā Pirātu Partijai: “Autoru darbu publiskais izpildījums veikalos, kafejnīcās utml. vietās Latvijā saskaņā ar autortiesību likumu ir administrējams tikai kolektīvi [63. panta 5. daļa], līdz ar to šādam publiskajam izpildījumam ir nepieciešama AKKA/LAA licence (ja vien darbam nav notecējis autortiesību aizsardzības termiņš). Ar līgumu puses nevar vienoties par kārtību, kura ir pretēja likumā noteiktajai kārtībai, un šādi līguma nosacījumi nav spēkā (proti, šāda licence nav spēkā). Ja Creative Commons licences ir pretrunā ar [Latvijas] likumu, jebkurā gadījumā ir piemērojamas likuma normas.” [6]

AKKA/LAA sabiedrisko attiecību speciālists Reinis Briģis ir rakstījis: “Tiesības publiski atskaņot mūziku nepieder visiem – tās pieder vienīgi autoram vai tam, kuram autors šīs tiesības ir deleģējis.” [7] Diemžēl tie ir salti meli. Saskaņā ar Latvijas autortiesību likumu autors pats nemaz nemaz nevar šīs tiesības kādam deleģēt. To var izdarīt tikai AKKA/LAA. Tiesības publiski atskaņot savu mūziku nepieder autoram, tās pieder tikai un vienīgi AKKA/LAA aģentūrai! Neatkarīgi no tā, vai autors ar šo aģentūru vispār ir noslēdzis līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Neatkarīgi no tā, vai autors visai sabiedrībai jau ir devis tiesības atskaņot viņa mūziku, to publicējot ar CC licenci, kura atļauj darba komerciālu izmantošanu. Tālāk šai pašā rakstā ir teikts: “Bernes konvencijā noteikts, ka muzikālu darbu autoriem ir ekskluzīvas tiesības uz savu darbu publisku izpildīšanu (..) ar jebkuriem līdzekļiem vai jebkurā veidā (piemēram, radio atskaņošana autobusā), kā arī autoriem ir ekskluzīvas tiesības raidīt savus darbus ēterā (piemēram, radio raidīšana ēterā).” Tieši tā, Bernes konvencijā ir noteiks, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder autoram. Latvijas likumā, savukārt ir noteikts, ka šīs ekskluzīvās tiesības pieder nevis autoram, bet gan AKKA/LAA aģentūrai.

Lieki piebilst, ka mākslinieki, kuri savus darbus ir licencējuši ar CC licenci, no AKKA/LAA un LaIPA iekasētās naudas nesaņem ne santīmu. Šīs aģentūras iekasē par visiem, bet izdala tikai dažiem – tiem, kuri ir noslēguši līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. Diemžēl likums nemaz neparedz iespēju noslēgt ar AKKA/LAA līgumu par savu mantisko tiesību nepārvaldīšanu. Autoram nav tiesību pateikt, ka viņš vēlas, lai ikviens cilvēks varētu bez maksas izmantot viņa darbus.

Kāpēc CC licenču nesaderība ar Latvijas autortiesību likumu kaitē autoriem?

CC paredz, ka aizsargātas tiek nevis visas, bet tikai daļa no autora tiesībām. Kāpēc gan kāds cilvēks varētu gribēt atteikties no daļas savu ar likumu aizsargāto tiesību? Pirmais iemesls ir tas, ka mākslinieki bieži vien ir lepni par saviem darbiem, un mūs priecē, ka mūsu radītais kādam cilvēkam patīk tik ļoti, ka viņš vēlas to izmantot. Ja māksliniekam ir citi ienākumu avoti, tad bieži vien it nemaz nav žēl, ka cilvēki mūsu darbus lieto bez maksas. Pie tam, ja izvēlas licenci, kura atļauj darbu pārveidošanu, reizēm citi cilvēki rada tik brīnišķīgus remiksus, ka ir patiess prieks tos redzēt. Otrs iemesls, kāpēc daļa mākslinieku izvēlas CC licences, ir krietni savtīgāks, proti, popularitātes un jaunu fanu iegūšana. Jaunais mākslinieks, kuru neviens vēl nepazīst, nevar cerēt uz to, ka pietiks savu darbu nolikt veikala plauktā, un ļaužu pulki to nopirks tikai pateicoties skaistajam un košajam vāciņam. Taču, ja viņa dziesmas skan kafejnīcās, ja viņa grāmatas cilvēki tīmeklī var lasīt par brīvu, tad viņš var cerēt, ka šādā veidā iegūtā bezmaksas reklāma ļaus savus darbus izplatīt, ļaus iegūt popularitāti un dos jaunus fanus, kuri vēlāk samaksās par viņa darbiem, piemēram, nopērkot koncerta biļeti. Es nenosodu māksliniekus, kuri nevēlas savus darbus aizsargāt ar CC licencēm un padarīt publikai pieejamus. Tā ir katra mākslinieka brīva izvēlē, kādu licenci izmantot. Taču es nosodu valsts likumus, kuri nedod izvēli tiem māksliniekiem, kuri tomēr vēlas, lai cilvēki varētu viņu darbus izmantot bez maksas. Ikvienam autoram būtu jābūt likumīgām tiesībām izlemt, ka viņš atļauj citiem cilvēkiem savus darbus lietot par brīvu.

Mani šī problēma skar, jo esmu dzejniece, un vēlos savus darbus publicēt ar Creative Commons Attribution-NoDerivs licenci, bet, pateicoties AKKA/LAA cītīgajam darbam, es to nemaz nevaru izdarīt. Viņi iekasē naudu par publisku dzejas lasīšanu bibliotēku, Dzejas dienu un muzeju pasākumos, par dzejas publikācijām presē, uz kalendāriem, uz apsveikuma kartītēm, pat par internetā sociālajos tīklos ieliktām dzejas rindām. Man tas nepatīk, un es gribu, lai cilvēki manus dzejoļus varētu lietot un izplatīt par brīvu. AKKA/LAA organizācija man riebjas, daļu no viņu darbības veidiem es uzskatu par bezkaunīgiem un parazītiskiem, tāpēc līgumu ar šo aģentūru es nekad neslēgšu. Rezultāts – viņiem ir likumīgas tiesības apzagt manus fanus un iedzīvoties uz mana rēķina.

Vai pastāv iespēja mainīt šo autortiesību likuma pantu?

Vienīgais šķērslis, kas kavē radošās komūnas licenču ieviešanu Latvijas likumdošanā, ir AKKA/LAA darbinieku un viņu lobiju savtīgums un neremdināmā apetīte iedzīvoties arī uz to autoru rēķina, kurus viņi nepārstāv. AKKA/LAA darbinieki ir ieinteresēti iekasēt pēc iespējas vairāk, tai skaitā arī par māksliniekiem, kurus viņi nemaz nepārstāv, jo 25% no savāktās naudas drīkst tērēt administrēšanas izdevumiem (lasi: savām algām). Radošās komūnas licenču teksts pilnībā atbilst “Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību”, kura Latvijai ir saistoša. Šīs licences pašlaik darbojas vairāk nekā 50 pasaules valstīs, tai skaitā ASV, Kanādā, Argentīnā, Austrālijā, Brazīlijā, Horvātijā, Ķīnā, Francijā, Itālijā, Japānā, Malaizijā, Meksikā, Dienvidāfrikas republikā, Dienvidkorejā, Igaunijā utt. [8] Visās šajās valstīs ikviens cilvēks drīkst lietot mākslas darbus atbilstoši autora izvēlētās licences nosacījumiem. Kafejnīcās bez maksas drīkst atskaņot mūziku, kuras autors ir atļāvis tās komerciālu izmantošanu, presē drīkst publicēt tekstus, kuru autori to ir atļāvuši, utt.

ASV, Zviedrijā, Dānijā, Nīderlandē, Francijā mākslinieki var vienlaikus gan licencēt savus darbus ar CC licenci, gan arī parakstīt līgumu ar vietējo kolektīvā pārvaldījuma organizāciju par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu. [9] [10] Citās valstīs vietējie AKKA/LAA analogi to neatļauj, tāpēc māksliniekiem ir iespēja izvēlēties jebkuru no šīm alternatīvām – vai nu parakstīt ar kolektīvā pārvaldījuma organizāciju līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu vai arī licencēt savus darbus ar CC licenci. Diemžēl šobrīd Latvijā nekas tāds nav iespējams, pie mums nav nekādas iespējas izvēlēties.

Lai šo situāciju mainītu, ir jāpanāk, ka autortiesību likumā tiek izmainīts 63.5 pants: „Autortiesību un blakustiesību subjektu mantiskās tiesības tikai kolektīvi tiek administrētas attiecībā uz(..)”. Vēl ir arī jāpanāk, ka tiek likumīgi atzītas CC licences, un likumā tiek pievienots vēl viens pants par to, ka autoram ir tiesības noslēgt līgumu ar AKKA/LAA par savu mantisko tiesību neadministrēšanu, proti, autors vēlas, lai viņa darbi ikvienam cilvēkam komerciālai lietošanai būtu pieejami bez maksas un neviens alkatīgs kantoris par to neko neiekasētu. Vislabākais būtu panākt, ka AKKA/LAA vairs nav “noklusējuma” autortiesību pārvaldnieks, panākt, ka viņi drīkst aizsargāt tikai tos autorus, kuri ar šo aģentūru ir noslēguši attiecīgo līgumu par savu mantisko tiesību pārvaldīšanu.

Ko mēs varam darīt?

Man nav nekas pret to, ka daļa autoru izvēlas neķēpāties ar savu mantisko tiesību pārvaldīšanu un uzticēt to kādam citam cilvēkam vai organizācijai, ar kuru viņi paraksta līgumu. Tā vietā AKKA/LAA iekasē naudu par visiem, izdala dažiem un pilnībā ignorē manu vēlmi netikt pārstāvētai. Man nav nekas iebilstams pret to, ka autori vēlas saņemt taisnīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu. Tā vietā AKKA/LAA nodarbojas ar reketu, pieprasot naudu no taksometru šoferiem par radio klausīšanos, kurā starp dziesmām skan arī reklāmas. Es atbalstu brīvo kultūru un vēlos piedalīties tās veidošanā. Tā vietā AKKA/LAA cenšas Latvijā to aizliegt. Daļa cilvēku uzskata, ka nauda nesmird. Es tam tomēr nepiekrītu. Iepriekš uzskaitīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka viss, kas izgājis cauri AKKA/LAA rokām, ir ļoti smirdīgs, tāpēc es nekad neslēgšu līgumu ar šo aģentūru. Tā mani nekad nepārstāvēs. Diemžēl šobrīd es esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām netikt pārstāvētai. Par tiesībām licencēt savu mākslu ar Latvijā šobrīd oficiāli vēl joprojām neatzīto Creative Commons licenci. Par savām tiesībām pateikt, ka bibliotēku, muzeju un dzejas dienu pasākumos manu dzeju drīkst lasīt bez maksas, un AKKA/LAA par to naudu nav jāsaņem. Par tiesībām pateikt, ka sociālajos medijos, presē, kalendāros, uz pastkartēm, elektroniskajās kartītēs, apsveikumos, utt. manu dzeju drīkst lietot un publicēt par brīvu, ka AKKA/LAA nav nekādu tiesību par to pieprasīt un iekasēt “savu tiesu”. Esmu spiesta cīnīties par savām tiesībām pateikt, ka mani mākslas darbi un tiesības lemt, kas ar tiem notiks, pieder man, nevis AKKA/LAA aģentūrai, kura šobrīd ir “noklusējuma” pārvaldnieks, un no kuras “pakalpojumiem” man nemaz nav tiesību atteikties.

Lai panāktu izmaiņas Latvijas likumos es aicinu cilvēkus mums pievienoties. Ja esi mākslinieks, kurš vēlas publicēt savus darbus ar CC licenci; ja esi jurists, kurš var mums palīdzēt; ja esi kafejnīcas īpašnieks, kurš grib atskaņot tikai brīvo mūziku, par to nemaksājot AKKA/LAA pieprasīto nodevu; ja esi cilvēks, kuram rūp šī problēma, un vēlies piedalīties mūsu mēģinājumā mainīt Latvijas autortiesību likumu, pievienojies mums! Padod ziņu Pirātu partijai, un mēs kopā mēģināsim padarīt šīs valsts likumdošanu taisnīgāku un autoriem draudzīgāku!

Atsauces
1. http://en.wikipedia.org/wiki/Copyright_Term_Extension_Act#Support
2. http://creativecommons.org/licenses/
3. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
4. http://www.likumi.lv/doc.php?id=5138
5. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/194787651956637696/photo/1/large
6. https://twitter.com/#!/PiratuPartija/status/196764400491827200/photo/1/large
7. http://www.ir.lv/2012/5/2/par-muziku-sabiedriskaja-transporta-un-ne-tikai
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Creative_Commons_jurisdiction_ports
9. http://wiki.creativecommons.org/Collecting_Society_Projects
10. http://wiki.creativecommons.org/Version_3#Further_Internationalization

Radošās komūnas licence
Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Morāles un likumdošanas savstarpējā saistība

Kopš Eiropā tika atcelta cenzūra, parādījās viedokļu daudzveidība, tai skaitā arī par jautājumiem, kāda rīcība ir morāla un kas ir vērtības. Lai gan cilvēki par to jau sen vairs nav vienisprātis, pasaulē, tai skaitā arī demokrātiskajā Rietumeiropā, vēl joprojām pastāv likumi, kuri balstās morāles vērtībās, kuras pieņem un atbalsta tikai daļa sabiedrības. Jautājums ir, vai šāda likumdošana vispār var būt taisnīga un uz kādiem principiem sabiedrībai būtu jābalstās, pieņemot likumus.

Kas ir vērtības un vai tās ir racionālas?

Lai kaut ko uzskatītu par vērtību, vispirms ir jāatbild uz jautājumiem: vērtība kam un kāpēc? Ir nepieciešams standarts, mērķis un iespēja izvēlēties starp alternatīvām darbībām, no kurām kāda tiks atzīta par vērtīgu, bet citas – par kaitīgām. Vērtību standarts ir cilvēku dzīve, proti, labs un vērtīgs ir tas, kas palīdz izdzīvot, bet slikts ir kaitīgais, kas dzīvību iznīcina. Vērtību mērķis ir laime, proti, nevis vienkārši ļaut cilvēkam kaut kā vilkt dzīvību, bet dzīvot labi un savu dzīvi izbaudīt. Iespēja izvēlēties ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nesalīdzinot nemaz nav iespējams pateikt, kas cilvēkam palīdz vairāk, kas mazāk, bet kas tieši pretēji kaitē. Pie tam, ja cilvēkam nebūtu brīvas gribas un izvēles iespējas, tad arī pati diskusija par vērtībām kļūtu bezjēdzīga.

Tas nozīmē, ka vērtības ir racionālas un balstītas uz secinājumiem, kuri ir iegūti, pateicoties loģiskai domai. Kaut kas ir vērtība nevis tāpēc, ka tā ir rakstīts bībelē, vai tāpēc, ka kāds politiķis tā teica, bet gan tāpēc, ka pastāv kaut kāds loģisks pamatojums, kāpēc šīs vērtības kopšana dos labumu cilvēkiem. Daži piemēri. Brīvība ir vērtība, jo ir diezgan nepatīkami būt vergam, draudzība – jo bez draugiem cilvēka dzīve būtu krietni vien garlaicīgāka, godīgums – jo ir visai nepatīkami tikt piekrāptam, iespēju vienlīdzība un sociālā mobilitāte ir vērtības, jo sabiedrība kopumā iegūst, ja atbildīgos amatus ieņem talantīgākie cilvēki, nevis tie ļaudis, kuriem paveicas ar dižciltīgiem vecākiem. Kultūra ir vērtība, jo tā padara mūsu dzīvi interesantāku un patīkamāku. Savukārt ģimene nav beznosacījumu vērtība (daudzi kristieši un konservatīvisti bieži vien mēģina apgalvot pretējo). Ģimene, kurā valda saskaņa un mīlestība, ir vērtība, jo tajā bērni uzaugs labākos apstākļos, nekā bērnunamā, bet ģimene, kurā vecāki nemitīgi strīdas, viens otru ienīst un paliek kopā tikai tāpēc, ka šķirties ir slikti, vairs nav vērtība, jo šis nosacījums te netiek izpildīts.

Par cilvēka dzīvību stāsts ir visinteresantākais. Lielākā daļa ļaužu savu dzīvību uzskata par vērtību, bet diezgan daudzi ir mēģinājuši apgalvot, ka kādas citas cilvēku grupas dzīvības vairs nav vērtīgas. Bet te nācās saskarties ar vienu āķi – katoļu konkistadors var paziņot, ka neticīga indiāņa dzīvība nav vērtība, un viņu nošaut, bet, ja viņš to izdara, tad nekas vairs netraucē atnākt kādam luterānim, paziņot, ka katoļu dzīvības nav vērtības, un pārgriezt viņam rīkli. Līdzīgi sanāca arī “āriešu rases” pārstāvjiem, kuri paziņoja, ka ebreju dzīvības nav vērtības, un tos sadzina gāzes kamerās. Pēc dažiem gadiem ciemos atnāca padomju proletariāts, kurš paziņoja, ka vācu buržuju dzīvības nav vērtības, un krietni patīrīja “pārākās rases” rindas. Tā nu pasaule nonāca līdz tam, ka tika uzrakstīta cilvēktiesību deklarācija, un ļaudis beidzot vienojās, ka visu cilvēku, ne tikai katra paša dzīvība ir vērtība. Ko lai dara – ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, nāksies vien ievērot arī viņējās.

Ja vērtības tiek definētas kā tas, kas cilvēkam vai sabiedrībai nāk par labu, tad morāles mērķis ir parādīt cilvēkiem, kā ir jādzīvo, lai viņu dzīve tiktu balstīta uz vērtībām un nevis uz to pretstatiem. Morāle balstās uz ieteikumiem, kā cilvēkiem derētu dzīvot, un šie ieteikumi ir izveidoti, par pamatu ņemot vērtību sarakstu. Galvenais arguments par labu tam, ka sākumskolā ir jāpasniedz ticības mācība, ir apgalvojums, ka Rietumu sabiedrības dzīvesveids balstās kristīgajās vērtībās. Dievs cilvēkiem deva morāli, un bez ticības Dievam cilvēks kļūst par nemorālu briesmoni. Bet kas tad bija tās kristīgās vērtības? No desmit baušļiem pirmie 3 liek pielūgt Jahvi un stiprināt viņa acīmredzot viegli ievainojamo un mazvērtības kompleksu nomākto ego. Pārējie pasaka – tev nebūs negodīgam būt, zagt, nogalināt. Un vēl tur bija arī stāsti par to, ka ir labi rūpēties par tuviniekiem, piedot, nebūt ļaunam. Un tagad aizbrauksim uz Amazones džungļiem, sameklēsim kādu cilti, kura par kristiešu Dievu un vērtībām nav pat dzirdējusi, un paskatīsimies, kā viņi tur dzīvo. Cilts paražas aizliedz apmēram to pašu, ko kristīgās vērtības. Kāpēc? Viens pats cilvēks tajā mežā nevarētu izdzīvot, grupā pārtiku sagādāt tomēr vieglāk. Bet, lai cilvēku grupa varētu dzīvot kopā, neatliek nekas cits, kā vienam pret otru izturēties labi. Un, ja kāds ģēnijs izdomātu ignorēt šo faktu un pastrādāt noziegumus pret pārējiem cilts locekļiem, padzīts no kopienas, viņš visticamāk nomirtu badā. Šīs vērtības paliek nemainīgas laika gaitā un pastāv ikvienā sabiedrībā. Un to pašu saprot arī ateisti, tikai mēs nezogam, neslepkavojam, esam godīgi un rūpējamies par tuviniekiem loģisku apsvērumu vadīti, nevis akli klausīdami baušļus un baidīdamies no elles soda.

Vai vispār var rasties un pastāvēt neracionālas vērtības?

Neracionālas vērtības nevar rasties, taču var pastāvēt. Reliģijām piemīt tendence savos rakstos iekļaut ne tikai pasakas par dieviem un pasaules uzbūvi, bet arī sarakstu ar sabiedrībā atzītajām vērtībām morāles imperatīvu veidolā, taču pēdējo dažu gadu tūkstošu laikā cilvēku dzīvesveids un sabiedrības pastāvēšanas modelis ir būtiski mainījušies. Tikai svētie raksti gan joprojām vēl ir tie paši vecie. Ja kaut kas bija racionāla vērtība pirms 2000 gadiem, laikā, kad tapa reliģijas svētie raksti, pastāv iespēja, ka mūsdienās šī vērtība vairs nav pamatota, taču joprojām vēl ir “iekonservējusies” pateicoties reliģijai.

Daži piemēri. 1. Šķīstība un apgalvojums, ka sekss izklaidei ir kaut kas slikts. Laikā, kad kontracepcija vēl nepastāvēja, negulēt ar nejauši sastaptiem svešiniekiem bija laba ideja. Sabiedrība, kurā uzrastos daudz negribētu bērnu, par kuriem vecāki nevēlas rūpēties, vienkārši nevarētu veiksmīgi pastāvēt, tāpēc arī atturība bija nepieciešama, un šķīstība tika pasludināta par vērtību. Šī problēma izzuda līdz ar kontracepcijas izgudrošanu. 2. Heteroseksuāla ģimene. Vienīgais veids, kā primitīvā akmens laikmeta sabiedrībā varēja uzaudzināt bērnus, bija, veidojot ģimenes. Zemkopības darbi bija fiziski smagi, vientuļā māte nemaz nevarēja pabarot bērnus. Mūsdienās situācija ir mainījusies. Divas lezbietes, kuras mīl viena otru, var iegūt bērnu, pateicoties mākslīgajai apaugļošanai, un šim bērnam netrūktu ne materiālā nodrošinājuma, ne mīlošu tuvinieku, kuri par viņu rūpētos. 3. Cieņa pret vecākiem. Daudzās reliģijās tā tiek pavēlēta. Vecākus ir jāciena tāpēc vien, ka viņi ir vecāki, jāciena arī tad, ja viņi to nav pelnījuši, ir galīgi lupatas, alkoholiķi, ja viņi bērnu sit utt. Agrāk tas bija loģiski. Bez vecākiem pamests bērns primitīvā sabiedrībā nevarēja sev sagādāt pārtiku un izdzīvot, tāpēc bērna interesēs bija pēc iespējas agrāk iemācīties, ka vecākus ir jāklausa un jāciena. Mūsdienās bērniem ir pieejama sociālo dienestu palīdzība un bezmaksas izglītība, un bērns var uzaugt un atrast savu vietu sabiedrībā un dzīvē arī bez vecāku palīdzības.

Uz ko būtu jābūt balstītiem likumiem?

Šobrīd pasaulē daļa likumu balstās saprātā un loģiskās atziņās, bet daļa ir pieņemti, pateicoties kādam morāles imperatīvam. Neļaut zagt ir loģiski, jo zādzības rezultātā cieš šī nozieguma upuris, proti, apzagtais cilvēks. Ja zagt būtu atļauts, ciestu arī sabiedrība, jo, nejūtoties droši par savu īpašumu un nākotni, cilvēki nevarētu sadzīvot un nonāktu līdz vardarbībai. Tas pats attiecas arī uz slepkavošanu, krāpšanu, izvarošanu un lielāko daļu noziegumu – šajos noziegumos ir cietušais, ir nodarītais kaitējums, ir loģisks pamatojums, kāpēc tā darīt ir slikti. Bet diemžēl pastāv arī likumi, kur no loģikas nav ne miņas, un kuri tika pieņemti, tāpēc vien, ka daļa cilvēku kaut ko uzskata par nemorālu. Piemēri. Eitanāzijas aizliegums. Likumi, kuri ierobežo mākslīgās apaugļošanas izmantošanu, piemēram, daudzās valstīs vīrietis nevar izmantot donores olšūnas un surogātmāti un dzimšanas apliecībā tikt ierakstīts kā bērna vienīgais vecāks (rezultāts šādiem ierobežojumiem ir neauglības tūrisms). Geju un lezbiešu laulību aizliegums. Prostitūcijas aizliegums daudzās pasaules valstīs (pieņemot, ka prostitūta pati brīvprātīgi izvēlējās šo profesiju, un nav nekāda sutenerisma). Sadomazohisma un sodomijas (homoseksuālu dzimumaktu) aizliegums. Incesta aizliegums (pieņemot, ka visi dzimumakta dalībnieki ir pilngadīgi, to dara brīvprātīgi, nav garīgi slimi un ir atzīstami par pieskaitāmiem, izmanto kontracepciju un to dara ar mērķi izklaidēties un gūt baudu, nevis laist pasaulē, iespējams, slimu bērnu). Francijas likums, kurš aizliedz musulmaņu sievietēm publiskās vietās valkāt apģērbu, kas aizsedz seju. Visiem šiem likumiem kopīgs ir tas, ka nav neviena cietušā un tie ir balstīti vērtībās, kuras atzīst tikai daļa sabiedrības.

Tātad, kur būtu jābūt balstītiem likumiem? Vērtībās vai saprātā? Uz šo jautājumu vislabāk var atbildēt, apskatoties, kāds ir likuma uzdevums. Manuprāt, tas ir pasargāt cilvēkus no noziegumiem, kuros kāda cita cilvēka darbības rezultātā viņi varētu kļūt par cietušajiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt un cilvēki spētu sadzīvot, ir nepieciešams vienoties par to, ka ļaudis viens otram nekaitē un abpusēji izdevīgi darījumi notiek, cilvēkiem brīvprātīgi vienojoties. Tas nozīmē, ka, ja vien cilvēks nevienam citam nekaitē, nav nekāda pamata aizliegt viņam darīt kaut ko tādu, ko viņš vēlas. Diemžēl likumu lēmēji ne vienmēr ievēroja šo principu un sarakstīja, ka kaut kas ir aizliegts tāpēc vien, ka viņiem tas nepatīk. Tā teikt, vairākums nobalsoja, tagad mazākumam būs jāpakļaujas. 19. gadsimta britu filozofs Džons Stjuarts Mills šo problēmu nodēvēja par “vairākuma tirāniju”, un, lai no tās izvairītos, piedāvāja izmantot kaitējuma principu, proti, atļautas ir visas darbības, ar kurām indivīds nevienam citam nekaitē. Daudzi brīvības un cilvēktiesību aizstāvji šo principu ir centušies ieviest likumdošanā, taču līdz galam tas vēl joprojām tā arī nav izdevies.

Šis princips ir nepieciešams arī tāpēc, ka likums drīkst būt tikai tāds, ko cilvēks racionāli izprot un pieņem. Pretējā gadījumā varētu veidoties absurda situācija, ka pietiek ar to, ka 51% ļaužu notic kaut kam muļķīgam, un viņi varēs to uzspiest arī visiem pārējiem. Nu, piemēram, kāds varētu izdomāt, ka uz datora klaviatūras sakrājušies putekļi ir vērtība. Tālāk atliek vien panākt, ka lielākā daļa sabiedrības tam notic, un lieta darīta – var pieņemt likumu, ka savās mājās slaucīt putekļus no datora ir noziegums, par ko ir piemērojams cietumsods. Atliek tik ticēt, un saprāts vairs nebūs vajadzīgs. Un, ja kādam liekas, ka tā nevarētu notikt, ka vairākuma atbalsts ir drošs kritērijs, jo 51% sabiedrības taču nevar ieņemt galvā neko sliktu vai kļūdainu, vēstures piemēri liecina par pretējo. Pirms kāda laiciņa miljoniem vāciešu noticēja, ka rasu teorija ir pamatota un rases tīrība ir vērtība. Šobrīd musulmaņu valstīs interneta blogeriem, kuri atļaujas publiski uzrakstīt, ka netic dievam un ir ateisti, varas iestādes piespriež nāvessodu vai gadiem ilgu ieslodzījumu cietumā. Virknē pasaules valstu cilvēkam var tikt piespriests nāvessods par to, ka viņš ir gejs. Un šo sarakstu var turpināt teju bezgalīgi.

Vai kādai sabiedrības daļai ir tiesības uzspiest citiem savas vērtības ar likuma spēku?

Raksta sākumā es minēju principu – “ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, tev nāksies ievērot viņējās”. Nesen demokrātiskajā Latvijā grupiņa ļaužu nāca klajā ar ideju, ka derētu aizliegt draudzības dienas, ko daļa cilvēku labāk pazīst ar nosaukumu “geju praids”. Pamatojums tam bija, ka šāda homoseksuālisma propaganda kaitējot bērniem. Šo argumentu neviens tā arī nav spējis racionāli pamatot, un tur tāpat bija skaidri redzams, ka īstenībā iemesls bija krietni vienkāršāks – “mums geji nepatīk”. Savās mājās pa kluso lai dara ko grib, bet nav ko publiski lielīties. Nu labi, bet ja nu man nepatīk kristieši? Ja nu es gribētu ar tādu pašu pamatojumu aizliegt svētceļojumu uz Aglonu? “Man kristieši nepatīk, reliģijas propaganda kaitē bērniem, jo tā izplata viduslaiku tumsonību un neļauj viņiem saredzēt ateisma un zinātnes gaismu, savās mājās kristieši var darīt ko grib un pa kluso skaitīt savas lūgšanas, bet nav ko publiski propagandēt savas reliģiskās netiklības”. Pēc būtības abi šie argumenti ir identiski. Kāpēc 51% cilvēku būtu jāļauj uzspiest savu viedokli pārējai sabiedrībai, bet 15% nedrīkst darīt to pašu? Abos gadījumos kāda ļaužu grupa citiem uzspiež kaut kādas idejas, un nodarījums ir vienāds. Šobrīd sabiedrībā pastāv ļoti daudz dažādu viedokļu. Kas vienam liekas nemorāls, citam ir pieņemams, kas vienam liekas vērtība, citam šķiet kaitinoši un bezjēdzīgi aizspriedumi. Vienīgais veids, kā viedokļu dažādību likvidēt, būtu ieviešot cenzūru, neļaujot cilvēkiem dzirdēt, ka eksistē arī citādākas idejas. Un nekas cits te nelīdzēs.

Otra problēma šeit ir jautājums par to, kurš būs tas “dievs”, kurš pateiks, kuras ir īstenās vērtības, kāds ir pareizais dzīvesveids. Kurš būs tas, kam mēs ļausim izlemt, kuras būs tās pareizās vērtības, ko valsts propagandēs, bet kuru vērtību aizstāvjus cenzēs un mēģinās apklusināt, liekot tiem nolīst pagrīdē. Ikviens cilvēks savu pārliecību uzskata par pareizo neatkarīgi no tā, vai viņam piekrīt 60% vai tikai 10% sabiedrības. Nav iespējams atrast kādu visu zinošu tiesnesi, kurš spētu pateikt, kuram šajā situācijā ir taisnība. Un atbilde “vairākumam” arī īsti neder. Vienā dienā kādu “iekonservējušos” vērtību var atbalstīt 60% sabiedrības, bet pēc 10 gadiem tai būs vairs tikai 40% sabiedrības locekļu atbalsts. Šādi dzīvojot, likumus pārrakstīt nāktos ārkārtīgi bieži.

Vai morāles normu ierakstīšana likumos vispār var būt efektīva?

Pirms dažiem gadiem Latvijas likumos ierakstīja pantu “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”. Nu labi, ierakstīja, un kāda no tā bija jēga, kādi ir reālie ieguvumi? Vai homoseksuāļi beidzot nokaunējās un sāka dzīvot “pareizi”? Nē. Vai civillaulībā dzīvojošie pāri pēc šī panta uzrakstīšanas oficiāli apprecējās? Nē. Vai pie vienas nakts attiecībām radušie ļaudis beidzot izmainīja šo “netiklo” dzīvesveidu un sameklēja savu otro pusīti? Nē. Kaut kas ir panāks? Nē. Ar tikpat lieliem panākumiem valsts būtu varējusi mēģināt ieaudzināt pilsoņos patriotismu, pieņemot likumu, ka visās Latvijas skolās katru dienu ir jādzied Latvijas himna, un atsūtot policistu, kurš uzrauga, kā šis likums tiek ievērots. Un bērni dziedātu, kaut vai ienīstu valsti, bet dziedātu aiz bailēm (apmēram tāpat kā tas notika komunistu skolās). Protams, cilvēkus var piespiest pakļauties likumam un veikt prasītās darbības, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi pieņems vērtību, kurā šīs darbības balstās. Vienīgais veids, kā citus cilvēkus var pārliecināt pieņemt savas vērtības, ir pārliecinot, proti, argumentējot un skaidrojot šo vērtību pamatojumu. Savukārt ar likuma spēku piespiežot cilvēkus veikt konkrētas darbības, var panākt tikai un vienīgi to, ka viņi šīs darbības veic. Cilvēku pārliecība un skatījums uz dzīvi nemainīsies.

Ikreiz, kad kāds cilvēks runā, ka vajag pieņemt likumu, kurš aizsargātu kādu vērtību, kura sabiedrībā ir pretrunīgi vērtēta un kuru atbalsta tikai daļa cilvēku, ir vērts atcerēties, ka šis cilvēks mēģina nodarboties ar pašapmānu. Viņš grib neredzēt īstenību un nedzirdēt citādi domājošos, viņus apklusinot. Un neko vairāk viņš nepanāks. Nu, piemēram, ja arī tiktu pieņemts likums, ka homoseksuālisma propaganda ir jāaizliedz, tas tāpat neko nemainītu, “geju kvota” paliktu tāda pati kā bijusi, un citādāk šie ļaudis tāpat nesāktu dzīvot. Ar likumu cilvēkiem aizliegt var tikai un vienīgi savu domu un vērtību izpausmes, pašas domas aizliegt un iznīdēt nesanāks.

Entertainment Education. How games can help learning

When someone asks children, what they love doing most, the answer is – play games. And parents let them do it not only for fun, they also learn by doing it. It’s quite hard to force a 5 years old kid to sit still and “learn”, so parents and teachers simply have no other choice but to invent games for them, so that they would learn while playing, because that’s what is fun for them and they like it.

But as we get older, we gradually accept a thought that that learning is hard and boring. We know that we must learn even though we hate it. Because of this those students, who have more self-discipline, are learning, while others prefer to learn as little as possible and go to parties instead. After all, why should one learn, if that’s so hard and boring and often we see no use from it? But the same children, who hate learning, often like playing computer games.

So, what computer games really are? Basically – a repetitive learning process. The longer you play some game, the better you are with playing it. After having killed 100 virtual monsters you will be better at doing it than when you tried to kill the first virtual monster. The only problem is – knowing how to kill virtual monsters is quite useless knowledge.

But not everything that someone can learn by playing a game is as useless as knowing how to kill virtual monsters. There exists also such thing as educational games. Definition – educational games are games that have been designed to teach people about a certain subject, expand concepts, reinforce development, understand an historical event or culture, or assist them in learning a skill as they play. They include board, card, and video games. A good educational game has a balance between entertainment and fun (which we usually get when playing games) and learning some skill or knowledge.

By playing people actually learn better than with “traditional” learning methods, which mean that you must be bored to death while learning. So, what are the reasons, why we learn better with games?

1. Instant feedback and interactivity. Firstly it’s more interesting to do something, when you know how well you are doing with it. Secondly, human mind is wired for feedback. Here I’ll tell you about one curious experiment. Many cities have a problem with drivers, who exceed maximum speed limits. To make them slow down usually police officers or cameras with radars are used. If you get caught, you have to pay a fine. But once a different approach was tried. Under the road sign with the speed limit was placed another sign, on which your current speed was displayed (this is how it looks like – http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a0/Radar_speed_sign_-_close-up_-_over_limit.jpg ). Theoretically the driver didn’t find out anything new from the sign, after all he could see his current speed in his car’s speedometer. But it still did the trick – drivers slowed down, even though there was no punishment. There was simply some feedback.
The thing is that whenever people do something, they are interested in feedback and often they also take it seriously, after it is received.

2. Fun and a whole spectrum of other emotions. While playing games in different situations you can experience thrill, anger, disappointment, joy, satisfaction, surprise or simply have fun.  The thing is that people memorize much better these events, which are emotional for them. This is just how our memory works. For example, now try to recall one event, which happened last month and was very emotional for you, and also one event, which left you completely emotionless. Which one you can remember more vividly and from which one you can recall more details? I bet the one, which was emotional.

3. In games we can see our progress. That’s why games have points and next levels. When we are doing something and we see that we are getting better with it, then we have interest to continue doing it. But when it starts feeling that we are “stuck” and can’t improve at all in what we do, then we also lose interest in doing it anymore.

4. We are given a challenge. Solving problems and competing is interesting, because of the challenge. And of course because of that amazing feeling, which we get at the moment, when we have succeeded and won.

5. Intrinsic (inner) motivation. You don’t learn for a test, an exam, an otherwise angry teacher, making your parents satisfied… You play this game because you want to. And intrinsic motivation always works much better than simply being forced to do something. If we like what we are doing, then we are also much better at it than in these cases, when we simply have to do something we hate.

6. A possibility to experiment (without any bad consequences). Experimenting is very useful, this way we can actually get to some unexpected but good results. And there’s no risk to get into trouble or blow up something in case this experiment fails.

7. Repeating some actions. Like I said – a game is a repetitive learning process. You get to repeat some actions all the time with new actions being gradually added when you have learned the previous ones. And in Latvian there’s even a saying that “repetition is the mother of knowledge”.

So I have just listed some reasons, why people learn so well with games. But are these things working for games only? Not necessary. You can also make a learning environment, which does not involve any games, but still has all or some of the factors I just mentioned. After all there isn’t always a ready game available for any skill you might wish to master. Instead you can learn with your friends and discuss what you have just read/learned thus making learning much more fun. You can make learning into a challenge and compete with other people, who are learning the same stuff you do. You can experiment while learning (for example each artist experiments with paints while learning to draw). Choose to learn things, which are interesting for you and about which you are passionate, thus you get intrinsic motivation. Keep notes about your progress to keep yourself motivated. Ask for feedback.

————————–
By the way, I don’t play computer games at all. A while ago I even was very skeptical about computer games or game based learning. I considered games just a waste of time. But some months ago I happened to have some conversations about this topic with a game programmer, who managed to convince me that some games actually make sense. With the stress on “some” because I still consider large part of games a waste of time. And now, even though I see why games can be useful for learning and I know all this stuff, which I just wrote, I still don’t play any of them. I’m that stubborn. OK, actually that’s simply because so far I haven’t heard about any game, which would be about themes, which are interesting for me. By the way, making me to change my opinion about some theme is quite an accomplishment. That’s just something I don’t do often, and it isn’t that easy to convince me about something. Though it depends on how good arguments are.

Kāpēc kopēšana nav zagšana?

Ķīniešiem ir sakāmvārds “trīs cilvēki rada tīģeri”. Tam ir interesanta izcelsme. Kādam valdniekam pajautāja, vai viņš ticētu, ja viens vīrs teiktu, ka pa galvaspilsētas tirgu klīst tīģeris. Uz to viņš apgalvoja, ka, protams, nē, tas taču ir absurdi, neiespējami un neticami. Bet, ja to teiktu divi cilvēki? Nu tad sāktu šaubīties. Un trīs cilvēki? Tad būtu jātic. Ja pietiekami daudz cilvēki kaut ko atkārto, tad tas kļūst par pašsaprotamu un neapstrīdamu “faktu”, kuru nemaz nav nepieciešams pierādīt. Loģikā šī problēma ir pazīstama kā “argumentum ad populum”, un, protams, tas ir maldīgs arguments.

Šis ir veids, kā dzimst absurdi apgalvojumi, kuriem tic vairums nedomājošo ļaužu. Viduslaikos šādi apgalvojumi bija, piemēram, “Dievs ir” vai “tev būs lūgt Dievu”. To teica mācītājs baznīcā, teica kaimiņiene, teica vecmāmiņa, un bija vien jātic. Kā tas izpaužas mūsdienās? Kaut ko pasaka kāds politiķis, atkārto prese, atkārto darba kolēģi, un cilvēki sāk ticēt, nemaz nepapētot, vai šo apgalvojumu vispār apstiprina kādi argumenti. Daži piemēri: “ģenētiski modificēta pārtika novērsīs badu pasaulē”, “Latvijai obligāti ir jāiestājas eirozonā, jo tad mēs dzīvosim labi”, “iekšējā devalvācija ir vislabākais veids kā pārvarēt ekonomisko krīzi, un Latvija tam ir piemērs un veiksmes stāsts”, “lai valstī būtu izaugsme vajag taupīt un samazināt budžeta izdevumus”, “krievvalodīgie apdraud latviešu valodas pastāvēšanu”, “teroristi ir drauds ASV iedzīvotāju drošībai”, “lidostu drošības pasākumi ir efektīvi un pasargās pasažierus no teroristiem”, “ieraudzījuši geju praidu Rīgas centrā, bērni emocionāli cietīs, kļūs amorāli vai, nedod Dievs, paši vēl kļūs homoseksuāli”, “pirāti kaitē māksliniekiem un, ja vien viņus neapturēs, pavisam drīz pilnībā iznīcinās visas radošās profesijas” un mans mīļākais “KOPĒŠANA IR ZAGŠANA”.

Šādus apgalvojumus ir diezgan vienkārši atspēkot. Vispirms 1) apgalvojumu pārvērš argumenta nosaukumā, 2) konstruē argumentu, kāpēc kāds cilvēks varētu šādi domāt, un izklāsta šo argumentu, 3) atrod argumenta izklāstā vājo vietu, 4) atspēko šo argumentu. Parasti pirmās trīs darbības ir jāveic galvā, un stāstīts tiek tikai argumenta atspēkojums.

Parasti kāda darbība tiek saukta par zagšanu, ja īpašniekam kaut ko atņem. Piemēram, bija man somā naudas maciņš, uz ielas sastapu kabatzagli, un nav vairs man maciņa. Tagad mans maciņš ir pie zagļa. Kopēšanas gadījumā nekas taustāms netiek nozagts, jo oriģinālais fails joprojām ir pie autora vai īpašnieka, tas viņam nav atņemts. Ja es tagad būtu debašu turnīrā, un man būtu jāmēģina pierādīt, ka kopēšana ir zagšana, tad šis būtu mans stāstījums.

Kopēšana ir zagšana, jo autoram tiek nozagta iespēja pelnīt, samazinot viņa īpašuma (mākslas darba) vērtību. Iedomāsimies rotkali, kurš izgatavo brīnišķīgu kaklarotu. Bet tad atnāk burvju feja, pavicina savu nūjiņu, un ikviens cilvēks, kurš kaklarotu ierauga, pasakot “abrakadabra” var momentā nokopēt kaklarotu un sev iegūt tās kopiju par brīvu. Neviens vairs nemaksā rotkalim un kaklarotu nenopērk, jo tās kopiju var dabūt bez maksas. Daudzo kopiju dēļ ir samazinājusies kaklarotas vērtība, un rotkalis vairs ar to nevar nopelnīt. Rotkalim ir nozagta kaklarotas vērtība un iespēja ar to nopelnīt.

Kāds redz, kur te ir vājā vieta? Pateikšu priekšā – apgalvojumā, ka ir samazinājusies (nozagta) mākslas darba vērtība, autors to vairs nevar pārdot un nevar ar to nopelnīt. Oriģināla vērtība, proti, koncerta biļetes cena nav samazinājusies (jo kāds mūziķis ir slavenāks, jo dārgākas biļetes, un ierakstu pieejamība to cenu nesamazina). Bet iespēja pelnīt ar kopiju, proti, mūzikas ierakstu pārdošanu vienalga netiek ietekmēta. Uzticīgi kāda mākslinieka fani naudu tam maksās jebkurā gadījumā (pirks mūzikas ierakstus, kompaktdiskus ar autogrāfiem, plakātus, kreklus ar mūziķu simboliku utt.) Bet pirāts, kurš ir lejuplādējis 4000 dziesmas, tāpat nebūtu tās pircis. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet, ja ir jāmaksā, tad gan divreiz padomās, vai prasītā summa ir tā vērta. Ja izdotos pilnībā apkarot pirātismu, daļa pirātu internetā par brīvu legāli lejuplādētu tūkstošiem dziesmu no autoriem, kuru to ir atļāvuši (creative commons licence). Daļa pirātu izvēlētos nemaksāt par mūziku un to vispār neklausīties. Bet daļa pirātu tāpat jau tagad maksā mūziķiem vairāk nekā “godīgie” cilvēki. Šie pirāti nelegālos dziesmu failus izmanto, lai pirms pirkšanas pārbaudītu, ko pērk, jo ne visiem patīk kaķi (dziesmas, grāmatas, datorspēles) maisos. Par šo garāks skaidrojums ar atsaucēm uz konkrētiem pētījumiem ir lasāms šeit – http://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/

Ar šo esmu parādījusi, ka viss stāsts par to, kāpēc “kopēšana ir zagšana” sagrūst kā kāršu namiņš, jo tajā var atrast šo vājo vietu. Autoram netiek atņemta (nozagta) iespēja pelnīt, un viņa darbu vērtība nesamazinās. Starp citu, nesamazinātos arī piemērā minētās kaklarotas vērtība. Pasaulē ir tūkstošiem “Monas Lizas” kopiju, bet oriģināla vērtība vienalga ir milzīga un tikai pieaug, šim darbam kļūstot slavenākam un atpazīstamākam.

Atsauksmes ir laipni gaidītas komentāros. Ja kāds uzskata, ka var šo atspēkot, es labprāt izlasītu. Bet tikai, lūdzu, gribētos loģisku argumentāciju. Mani neinteresē tādi spriedelējumi kā “autors mēģina attaisnot zagšanu un šādi nerunātu, ja zinātu, cik daudz darba jāiegulda mākslas radīšanā”.

Autortiesību likumdošana. Ieguvēji un zaudētāji, jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

2011. gada novembrī Neelie Kroes (Eiropas parlamenta Digitālās programmas komisāre) atzina, ka pašreizējā autortiesību sistēma neatalgo lielāko daļu mākslinieku. Viņa minēja datus, ka Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas. Eiropas komisāre pauda viedokli, ka likumiem būtu jāaizsargā mākslinieki un jāļauj tiem nopelnīt, savukārt, autortiesību īpašniekiem būtu jāizmanto tehnoloģiju progress, lai darbus izplatītu, nevis jācenšas to kavēt. [1] Gudri vārdi. Nebiju cerējusi ko tādu dzirdēt no ES politiķiem. Un viņai ir taisnība. Nākamais jautājums būtu – kāpēc tā notiek?

Patentu un autortiesību mafija

ASV programmētāju vidū bieži tiek lietots tāds termins kā “patentu troļļi”. Problēma ir tāda, ka ASV programmatūru var patentēt (citviet pasaulē programmatūras patenti neeksistē). Lieki piebilst, ka programmētāji par to nav sajūsmā (pamēģini atrisināt matemātikas uzdevumu, ja puse vajadzīgo formulu ir patentētas!). Lielās firmas ar to tiek galā. Piemēram, ja Apple vai Microsoft advokāts atnāk pie Googles sūdzēties, un pasaka, ka “Google ir pārkāpusi viņu patentus Nr. x un x”, tad Google uz to atbild: “Bet jūs esat pārkāpuši mūsu patentus Nr. x, x, x un x, gribat tiesāties?” Un šajā brīdī viņi panāk kaut kādu vienošanos. Visas lielās programmatūras kompānijas tērē miljardus šo patentu pirkšanai, lai viņiem būtu pietiekami daudz patentu, ar ko draudēt, tiesāties un prasīt vienošanās ar konkurentiem. Piemēram, pirms 7 mēnešiem Apple kopā ar Microsoft nopirka  bankrotējušās firmas “Nortel” patentu saujiņu (vairāk nekā 6000 patentu) par $4,5 miljardiem. Tā bija izsole, kurā šos pašus patentus vēlējās iegādāties arī Google, tikai Apple ar Microsoft Googli toreiz pārsolīja. [2]

Par lielajām kompānijām viss ir skaidrs. Tās tiek galā. Bet ko šādā situācijā dara mazās firmas vai programmētāji, kuri strādā individuāli? Lielākā daļa patentu troļļu ir tikai uz papīra eksistējošas kompānijas ar tukšiem birojiem. To darbības shēma ir vienkārša. Nopērc kādu patentu (parasti no bankrotējušas firmas), sameklē kādu programmētāju vai kompāniju, kuras produkts šo patentu pārkāpj, tālāk atliek tikai sūdzēt tiesā un saņemt naudiņu. ASV (neatkarīgi no prāvas iznākuma) aizstāvēties tiesas prāvā par patentu pārkāpumu izmaksā kādus 2,5 miljonus dolāru (2004. gada dati). [3] Šī iemesla dēļ reti kurš “patenta pārkāpējs” izvēlas tiesāties un vienkārši samaksā patentu troļļiem kā kompensāciju viņu prasīto naudas summu. Vai arī izvēlas pamest ASV tirgu un turpmāk tirgot savus produktus tikai valstīs, kurās programmatūras patentu sistēma nepastāv.

Otra problēma ar patentiem ir tas, ka tie ir pārāk plaši. Piemēram, 2000. gadā tika izsniegts patents idejai, ka programmas internetā automātiski pārbauda, vai ir pieejami kādi atjauninājumi, un tad jautā datora lietotājam, vai viņš vēlas tos instalēt. [4] Līdzīgi ir arī ar tehnoloģiju patentiem. Piemēram, Apple kompānijai izdevās patentēt iPad dizainu. Vēl viņiem ir arī patents par skārienekrānu ar “multi-touch” funkcijām. Kad Samsung sāka ražot kaut ko līdzīgu Apples iPad, sākās tiesu darbi. Un šis nu gan, manuprāt, ir absurds. Nezin kāpēc mans LG monitors izskatās visnotaļ līdzīgs manam otram Acer monitoram. Kurš no abiem te ir pārkāpējs?

Līdzīgi kā patenti arī autortiesības ir advokātu medību licence. Angļu valodā pastāv arī termini “autortiesību troļļi” un “autortiesību mafija”. Piemēram “Software Publishers association” vienīgā saistība ar programmatūras publicēšanu ir tā, ka viņi ir advokātu kantoris, kurš sūdz tiesā visus, ko vien var pieķert pirātiskas programmatūras izplatīšanā vai lietošanā, un pelna no piedzītās naudas. Iemīļotākais upuris šādām organizācijām ir privātpersonas, kuras tiek pieķertas nelikumīgā failu lejuplādēšanā. Kā tas notiek? Pirātus, kuri aizmirst noslēpt savas IP adreses ir diezgan viegli pieķert. Lielbritānijā un Vācijā tas ir kļuvis par ļoti ienesīgu uzņēmējdarbības modeli. Tiklīdz kāds pirāts ir pieķerts, tā viņš saņem automatizētu vēstuli no kāda “advokātu kantora”, kurā tiek prasīts samaksāt aptuveni €450 par vienu pārkāpumu (no šīs naudas autortiesību īpašnieks saņem tikai 20%, pārējo patur naudas iekasētāji). Aptuveni 25% no cilvēkiem, kuri šādas vēstules saņem, izvēlas samaksāt soda naudu, nemaz neuzdodot liekus jautājumus. [5] [6]

Ja cilvēks atsakās maksāt, tad tas viss nonāk līdz tiesas prāvai. Viens piemērs no ASV. Tur kādai vientuļajai mammai (Jammie Thomas-Rasset), kura internetā augšupielādēja 24 dziesmas, tiesa piesprieda $1,92 miljonu soda naudu. Šī tiesas prāva bija pret RIAA (Recording Industry Association of America). [7] Tiesāšanās tur notiek jau kopš 2005. gada, un izskatās, ka tas vēl nav viss un sekos kārtējā apelācija. Kādā citā tiesas prāvā pret studentu, kuru sauc Joel Tenenbaum, viņam tika piespriests $675’000 sods par 30 dziesmām. Un izskatās, ka šo spriedumu vairs neizdosies pārsūdzēt, šim cilvēkam tagad būs jāmaksā visu atlikušo mūžu. [8] Tā, lūk, pirātisms ir kļuvis par fantastisku biznesu, kurā var nopelnīt tā, ka prieks. Bet daudzās attīstītajās valstīs tiek rīkotas paraugprāvas, kur dažiem cilvēkiem piespriež soda naudas ar neskaitāmām nullēm par dažu dziesmu lejuplādēšanu. Un paraugprāvas tās ir tāpēc, ka mūsdienās apmēram trešdaļa cilvēku lejuplādē failus par brīvu, proti, dara to pašu, ko tie daži nelaimīgie, kuriem nepaveicās nonākt līdz tiesu darbiem. Bet paraugprāvas… Nu pati paraugprāvu ideja kā tāda, manuprāt, ir pretīga. Tās vairāk piestāvēja komunistiem un totalitāriem režīmiem. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nekas tāds nedrīkstētu notikt.

Tikai, ja reiz autortiesību īpašnieki un advokāti tik labi pelna, tad kāpēc Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku ar savu radošo darbu nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas? Te ir viens āķis. Šādi var pelnīt tikai lielie autortiesību īpašnieki un kompānijas, kuras viņus pārstāv. Mazpazīstams fotogrāfs vai jaunais mūziķis, kurš vēl nav guvis popularitāti, ir pilnīgi bezspēcīgs, ja tiek pārkāptas viņa autortiesības, jo viņš vienkārši nevar atļauties noalgot advokātu un doties uz tiesu. Iepriekšējo divu rakstu komentāros daži cilvēki man pārmeta, ka es atbalstu pirātismu tikai tāpēc, ka gribu attaisnot zagšanu, un es tā nedomātu, ja man pašai būtu jāmēģina nopelnīt ar radošu darbu. Tikai tā nebija taisnība. Sirdsapziņas pārmetumi par nelegālu failu izplatīšanu mani tāpat nemoka, un es pārzinu autortiesību tēmu tikai tāpēc, ka pati pelnu ar radošu darbu, proti, tirgoju savus zīmējumus.

Manuprāt, failu lejuplādēšanai jeb pirātismam personīgai bezpeļņas lietošanai būtu jābūt legālam. Bet būtu jāmaksā tad, ja lietotājs vēlas gūt peļņu ar šo mākslas darbu. Piemēram, man nav nekādu iebildumu, ja cilvēki no interneta lejupielādē manus zīmējumus un tos izmanto kā savu datoru ekrāntapetes. Es neiebilstu arī tad, ja viņi manus zīmējumus aizsūta draugiem vai izplata ar failu apmaiņas programmu palīdzību. Ja kāds grib, savās mājās drīkst kaut vai apzīmēt visas sienas ar manu darbu pašrocīgi veidotām kopijām. Man nudien nav žēl. Tāpat es saprotu, ka, ja man ienāktu prātā prasīt naudu par savu darbu lietošanu datoru ekrāntapetēm, neviens man nemaksātu. Un ne jau tāpēc, ka mani zīmējumi nebūtu gana labi. Vienkārši konkurence ir pārāk liela – internetā ir miljoniem attēlu, kuru autori tos ļauj lietot bez maksas. Un ir skaidrs, ka šādā situācijā cilvēks labāk paņems to attēlu, kuru drīkst izmantot par brīvu.

Naudu man gribētos saņemt tad, ja kāds vēlas manus darbus izmantot, piemēram, kādas grāmatas vāka noformējumam. Vai arī tad, ja kāds interjera dizaineris saņemtu naudu, par to, ka viņš sava klienta mājās uz sienas pārzīmē kādu no maniem zīmējumiem. Ar programmatūru, manuprāt, būtu jābūt tāpat. Ja cilvēks pelna naudu ar saviem Adobe Photoshop programmā radītajiem darbiem, tad būtu tikai loģiski samaksāt programmas veidotājiem. Bet ir absurdi prasīt simtiem latu no kāda, kuram digitālā māksla ir bezpeļņas hobijs un kurš šo programmu izmanto ne biežāk kā pāris stundas mēnesī. To varētu atrisināt, nosakot, ka birojos un darba vietās par programmatūras lietošanu ir jāmaksā, bet mājās cilvēki to var lietot par brīvu (ja vien viņi nav reģistrējušies kā pašnodarbinātie attiecīgajā jomā). Lai nu kā, manuprāt, šo problēmu veiksmīgi ir atrisinājuši daļa spēļu programmētāju. Ir spēles, kuras lietotājs sākumā var kādu laiku, pirmajos līmeņos, spēlēt par brīvu. Pēc tam tiem, kuriem spēle iepatīkas, ir jāmaksā, lai varētu spēlēt tālāk. Otrs variants ir pelnīt ar reklāmām, ja spēle ir pieejama internetā.

Otrs veids, kā internetā mākslas darbi tiek zagti (un šo es uzskatu par zagšanu) ir tad, ja kāds saglabā manus zīmējumus un pēc tam tos ievieto savā Facebook vai kādā citā profilā, mēģinot apgalvot, ka viņš ir zīmējuma autors. To parasti dara bērni (vidējais vecums ap 14 gadiem). Ir diezgan kaitinoši strīdēties ar kādu bērnu, kurš laikam cieš no uzmanības trūkuma un mēģina apgalvot, ka ir uzzīmējis augsta līmeņa darbu, kādu pat lielākā daļa Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu nespētu radīt. Šādās situācijās parasti ir jāraksta sūdzību vietnes īpašniekiem. No Facebook un deviantart.com pēc sūdzības uzrakstīšanas mani darbi ikreiz tika izdzēsti pāris dienu laikā (vienreiz administratori pacentās un to izdarīja pat dažu stundu laikā). Lieki piebilst, ka nekādas kompensācijas man neviens nemaksā, bet nu vismaz manus darbus tur izdzēš.

Grūtāk tikt galā ir ar mazām privātām interneta vietnēm. Piemēram, pirms kāda laika es ieraudzīju, ka kādā Ķīnas interneta vietnē tiek tirgoti krekliņi ar vienu no maniem zīmējumiem. Toreiz nolēmu, ka nav vērts pat mēģināt kaut ko darīt. Un tur problēma pat nebija ķīniešu valodā. Interneta vietnēs, kur visi teksti ir angļu valodā, esmu redzējusi cilvēkus tirgojam manus zīmējumus uz krekliem, uzlīmēm, plakātiem, vienā vietā tirgoja pat izšuvumus. Un kāda “augstskola” (vismaz paši sevi sauca par augstskolu, lai gan man par to radās šaubas) vienu no maniem zīmējumiem izmantoja par savu logotipu. Bet vēl radošāks biznesa plāns bija kādai interneta vietnei, kura tirgoja tetovējumu zīmējumus. Viņi bija vienkopus savākuši (nozaguši no māksliniekiem) vairākus tūkstošus tetovējumu zīmējumu un prasīja naudu par to, ka lietotāji no viņu interneta vietnes lejupielādē kādu no šiem zīmējumiem. [9] Naudas, lai šādās situācijās nolīgtu advokātu, man nav. Bet privātas interneta vietnes īpašniekam nav nekā vienkāršāka kā ignorēt pāris dusmīgus e-pastus, ko ir uzrakstījis kāds apzagts mākslinieks.

Par to, cik bezcerīgi ir panākt autortiesību ievērošanu, ja tu esi parasts mākslinieks, liecina viens interesants gadījums. 14 gadu vecumā kāda Lielbritānijas meitene Lara Jade Coton nofotografēja pašportretu. Fotogrāfijā viņa bija redzama melnā kleitā un burvju mākslinieka cepurē sēžam starp sarkaniem aizkariem. Fotogrāfiju viņa ievietoja internetā savā mājas lapā ar “visas tiesības aizsargātas” licenci, proti, viņa nebija nevienam devusi atļauju šo attēlu izmantot. Pēc trīs gadiem, 17 gadu vecumā viņa uzzināja, ka kāda ASV firma no Teksasas ir izmantojusi šo fotogrāfiju uz sava porno DVD vāka. Kad Lara sazinājās ar šī DVD izdevējiem, viņa saņēma rupju atbildi. DVD izdevēji viņu apvainoja izspiešanā un apgalvoja, ka viņu lietotā fotogrāfija bija publiskajā apritē, proti, Larai nemaz nepieder šī attēla autortiesības. Lara uzzināja, ka ir bezspēcīga. Lai iesūdzētu tiesā šo ASV kompāniju, bija vajadzīgi vismaz £50’000, kuru viņas ģimenei nebija. [10]

Larai paveicās. Šis gadījums guva plašu publicitāti, un kāds ASV advokātu birojs piekrita sākt tiesas prāvu ar noteikumu, ka savu honorāru advokāts iekasēs no kompensācijās iegūtās naudas, kad tiks paziņots tiesas spriedums. Pēc vairāku gadu tiesas prāvas tiesneši pieņēma lēmumu, ka Larai pienākas $130’000 kompensācija. $100’000 bija par neslavas celšanu, 25’000 par neatļautu attēla izmantošanu, un $5’000 par autortiesību pārkāpumu. Lai gan tiesas lēmums varētu likties uzvara, diemžēl situācija ne tuvu nebija tik jauka. Laras advokāts ir paudis viedokli, ka visticamāk viņiem naudu neizdosies iekasēt. Uzņēmums, kurš izplatīja šos DVD, var bankrotēt, un ar to viss arī būs beidzies. Un, pat ja naudu izdosies iekasēt, Lara no tās visticamāk neko nesaņems. Naudu saņems viņas advokāts, kura vairākus gadus ilgie pakalpojumi ir izmaksājuši pat vairāk nekā $130’000.

Un šeit ir vēl viens āķis. Ja 14 gadīgas meitenes portreta vietā fotogrāfijā būtu redzamas zilas vizbulītes, bet porno DVD vietā būtu kādas grāmatas vāks, tad Lara nebūtu varējusi pat uzsākt tiesas prāvu un nedabūtu ne centa. Neviens advokāts to neuzņemtos, labi zinot, ka tiesas prāvas izdevumi būs lielāki nekā iespējamā kompensācija. Lara bija Lielbritānijas, nevis ASV pilsone, un viņa nebija reģistrējusi savas fotogrāfijas ASV autortiesību birojā. Šādā situācijā viņa varēja sākt tiesas prāvu tikai pateicoties tam, ka bija iespējams prasīt kompensāciju par neslavas celšanu. Ja fotogrāfijā būtu bijušas zilās vizbulītes, to nevarētu darīt. Un, ja tās zilās vizbulītes nav reģistrētas autortiesību birojā, tad ASV nemaz nav iespējams uzsākt tiesas prāvu.

Tā ka autortiesību likumi nemaz nav domāti tam, lai mākslinieki no tiem iegūtu. Ieguvēji ir advokāti un lielās kompānijas, kuras var atļauties šiem advokātiem maksāt. Ja kāds vēlas zagt ar autortiesībām aizsargātus materiālus, jāzog ir no parastajiem ļaudīm. Tie tāpat neko nespēs izdarīt un zagļi tiks cauri sveikā. Bet zagt no lielajām korporācijām gan labāk nevajag – tās zaudējumos piedzīs tūkstošiem dolāru. Ja kas, ir zināmi diezgan daudzi gadījumi, kad lielās kompānijas pašas pārkāpa autortiesības. Piemēram, to ir darījuši “BBC” un “the Daily Mail”, publicējot fotogrāfijas bez autoru atļaujas. Un tā nebija vienkārši dalīšanās ar failiem, bet gan peļņas gūšana. [11][12] Lieki piebilst, ka viņi tika cauri sveikā. Viens likums visiem, bet dažādas taisnības katram!

Otrs iemesls, kāpēc māksliniekiem bieži vien ir grūtības nopelnīt ir tas, ka lauvas tiesu sev patur starpnieki. Apple iTunes viena dziesma lielākoties tiek pārdota par $0.99, no tiem Apple sev patur 30%. No atlikušā lielāko daļu iegūst ierakstu kompānija. Māksliniekam atliek diezgan maz. [13] Arī par visām pārdotajām iPhone programmām Apple saņem 30% no peļņas. Programmētājiem neatliek nekas cits, kā samierināties ar to, ka Aplle vēlas iekasēt savu tiesu (iPhone programmas drīkst tirgot tikai caur Apple oficiālo veikalu). Interneta vietnē shutterstock.com, kur fotogrāfi var pārdot savus attēlus, autors saņem tikai aptuveni 20% no pircēju samaksātās naudas. [14] Par savu pirmo romānu (ja paveicas un cilvēki to pērk) rakstnieks saņem mazāk kā 10% no naudas, ko pircēji ir samaksājuši par grāmatām. Un grāmatas cena krietni pārsniedz drukāšanas izdevumus, tā ka izdevējam peļņa tur ir (ja vien cilvēki grāmatu pērk). Savukārt, Amazon ir mazliet dāsnāki, tie sev patur tikai 30% no pircēju samaksātās naudas par e-grāmatām. Alternatīva šim visam ir izmantot internetu un savus darbus tirgot pašam, bet tam ir arī trūkums – ir savus darbus jāreklamē un pašām jāveido savu mājas lapu, kurā tirgot failus digitālā formātā.

Bet apgalvojums, ka autortiesību pārkāpumi kaitē radošumam un iznīcinās māksliniekus, arī nav gluži patiess. Zīmēšanas pulciņos bērnus ved uz mākslas muzeju un liek pārzīmēt tur esošās gleznas vai klasiskās skulptūras. Arī mūzikā ir līdzīgi – mākslinieki mācās viens no otra un ietekmē viens otra mūziku. Ja tā nebūtu, tādi termini kā “rokmūzika”, “sirreālisms” vai “dadaisms” nemaz nevarētu pastāvēt. Iespēja par brīvu redzēt vai noklausīties citu mākslinieku darbus ir ārkārtīgi noderīga visiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl ir iesācēji un mācās. Māksliniekiem kaitē nevis failu lejuplādēšana privātai bezpeļņas lietošanai, bet gan situācija, ka citi cilvēki var bez atļaujas tirgot viņu darbus, labi nopelnīt un tikt cauri sveikā.

Jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

Autortiesību īpašnieki jau gadiem pūlas ieviest interneta cenzūru. Viņu jājamzirdziņš ir cīņa pret bērnu pornogrāfiju. [15] Dzirdot izklaides industrijas lobijus nemitīgi runājam par nabaga bērniem, rodas dīvains jautājums, proti, kāds gan Holivudas lobijiem vispār var būt sakars ar bērnu pornogrāfiju? Nav viņu joma. Atbilde ir pavisam vienkārša – gan politiķi, gan vairums cilvēku nevēlas ieviest interneta cenzūru kaut kādu pirātisku filmu vai mūzikas dēļ. Tas vienkārši nav tā vērts. Pie tam brīvs internets tomēr tiek uzskatīts par vērtību. Lai to grautu jābūt tiešām nopietnam iemeslam. Bet bērni… Nu to cilvēki saprot, tas ir nopietni. Plāns ir, ka vispirms tiks ieviesta bērnu pornogrāfijas vietņu cenzēšana, tiks izveidota interneta cenzūras sistēma un attiecīgās institūcijas. Tālāk vairs nebūs problēmu cenzūru mazliet paplašināt. Bērnu pornogrāfija ir nelegāla, mēs to cenzējam. Pirātiskās filmas un mūzika ir nelegāla – to mēs arī varam cenzēt. Lieta darīta!

Bet bērni… Tie Holivudas lobijiem diez ko nerūp. Manuprāt, pedofilus ir jāsoda nevis jācenzē. Slēpjot noziegumu tas netiek novērsts. Bērni turpinās ciest, tikai cenzūra gādās, lai to neviens neredz un par to neuzzina. Lai nu kā, triku ar bērniem mēģina realizēt jau gadiem ilgi. Tā arī nav izdevies. Nākamais mēģinājums bija ķerties pie smagajiem ieročiem, proti, lobēšanas. Rezultāts bija SOPA un PIPA.

SOPA (Stop Online Piracy Act) un PIPA (PROTECT IP Act)

Janvārī ASV autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur kongresu abus šos likumprojektus. Toreiz cilvēki sāka pārāk skaļi protestēt. 10. janvārī angļu Vikipēdija lietotājiem nebija pieejama, lai protestētu pret šiem likumiem. Pēc šī visa ASV politiķi bija spiesti piekāpties un atteikties no šī likumprojekta tālākas virzības.

Šie likumprojekti paredzēja, ka tiklīdz rodas aizdomas, ka kāda interneta vietne pārkāpj autortiesības, tā momentā tiek iznīcināta. Interneta meklētājiem (piem., Google un Yahoo) būtu tā jāizņem no saviem meklēšanas rezultātiem. ASV reklāmdevējiem aizliegtu šajā saitē izvietot savas reklāmas. Naudas pārskaitījumu veicējiem (piem., Paypal) būtu jāiesaldē šīs vietnes konti. Visiem interneta pieejas sniedzējiem ASV teritorijā būtu jābloķē lietotāju pieeja melnajā sarakstā iekļautajām saitēm. Šajā brīdī iznīcinātā interneta vietne varētu vērsties tiesā par nepamatotu darbības kavēšanu (ja ar iesaldētiem kontiem vispār izdotos vērsties tiesā). Ja pēc mēnešiem ilgas tiesas prāvas tomēr tiktu secināts, ka nekā nelegāla šai interneta vietnē tomēr nebija, viņi drīkstētu turpināt darbu. Ak, jā, un šai brīdī vērsties tiesā ar pretprasību par nepamatotu darbības kavēšanu un zaudējumiem, kas tā rezultātā radušies, nemaz nevarētu. Ja vien autortiesību īpašnieks, kurš apgalvoja, ka šī saite ir pārkāpusi autortiesības, pasaka, ka viņš likumu neizmantoja ļaunprātīgi un rīkojās labāko nodomu vadīts, likums viņu aizsargā. Un vēl viens sīkumiņš, kas attiektos uz interneta vietnēm, kuru lietotāji tajās var kaut ko ievietot. Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.

Papildus tam visam bija iecerēts, ka par autortiesību pārkāpumu sods būtu līdz pat pieciem gadiem cietumā. Kur palika samērīgums? Kā ar visiem tiem pedofiliem, izvarotājiem un kabatzagļiem, kuri nodara lielāku kaitējumu, bet bieži vien saņem mazākus sodus? Vēl viena problēma te bija, ka šo likumu varētu izmantot ļaunprātīgi, lai atbrīvotos no konkurentiem. Dibināt jaunas interneta vietnes kļūtu daudz grūtāk, un investori tajās vairs neieguldītu savus līdzekļus. Tādas vietnes kā Etsy, Flickr, Vimeo varētu tikt atzītas par nelegālām. Vārdu sakot, likumi nebija diez ko jauki. Ne velti cilvēki protestēja.

Un protestēja arī mākslinieki. Vismaz tie, kurus es pazīstu. Parastie mākslinieki SOPu neatbalstīja, atbalstītāji bija miljardus pelnošas kompānijas. No SOPAs parastam māksliniekam nebūtu nekādas jēgas. SOPA ir labvēlīga tikai lielajām kompānijām, un tā būtu tikai vēl vairāk nosvērusi svaru kausu tām par labu. Tās kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Viņi joprojām nevarētu atļauties advokātus, un pēc viņu pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Ikreiz, kad Holivuda saka, ka vajag stingrākas autortiesību aizsardzības normas, ar to tiek domāts, ka viņi grib lielāku kontroli pār internetu. Aizsargāt mazo autortiesību īpašnieku (fotogrāfi, maz pazīstami mūziķi, mākslinieki) intereses neviens tur negrasās. Tāda, lūk, mums ir tā “reprezentatīvā demokrātija”.

Starp citu, arī autoritārām valdībām ir izdevīgi, ka lielās kompānijas kļūst arvien varenākas. Vai kāds vēl atceras laiku, kad ASV izmisīgi centās slēgt Wikileaks? Pirmais ierocis Wikileaks iznīcināšanas kampaņā bija bankas. Valdība pieprasīja, lai naudas plūsma tiktu apturēta un visi Wikileaks konti tiktu iesaldēti. Ja valstī ir tikai 5 bankas, to izdarīt ir viegli. Bet, ja valstī ir 500 bankas, būs grūtāk. Paies laiks, kamēr ar visām izdosies vienoties, pie tam pastāv risks, ka kāda no tām izlems nepakļauties uz aizstāvēt klientu intereses. Tas pats attiecas arī uz interneta vietnēm. Vienoties ar dažiem ir vieglāk, nekā ar tūkstošiem. Valdību attiecības ar lielajām korporācijām raksturo teiciens “tu pakasi man muguru, es pēc tam pakasīšu tavējo”. Pie tam, SOPu varētu arī ļaunprātīgi izmantot politiskai cenzūrai. Ikvienam no Wikileaks nopludinātajiem dokumentiem ir autors. Un autortiesības. Un ko SOPA teica par interneta vietnēm, kuras pārkāpj autortiesības? Nu lūk.

Protams, valdībām nevajag jaunus likumus, lai apspiestu cilvēku vārda brīvību (piemēram kompromat.lv lieta ar Ušakova vēstulēm), bet nu tomēr… Ja reiz cenzūra tiek ieviesta, to var viegli drusciņ paplašināt ikreiz, kad tas ir vajadzīgs. ASV ik pa laikam sūdzējās par cenzūru arābu nemieru laikā un pārmeta vārda brīvības ierobežošanu autoritārajās valstīs. Regulāri kritizēta tiek arī Ķīnas interneta cenzūra (tur ir aizliegts, piemēram, interneta meklētājā ierakstīt vārdu “freedom” angļu valodā). Un šajā situācijā man tā liekas liekulība. Ja gribi ieviest cenzūru savā valstī, nu tad vismaz nekritizē citu valstu politiķus, kuri to jau ir izdarījuši!

Brīdī, kad ASV politiķi piekāpās protestiem, Holivudas pārstāvji sāka sūdzēties par to, ka viņi ASV partiju vēlēšanu kampaņām ir ziedojuši miljoniem dolāru un par to pretī sagaida atbalstu. Daži no Holivudas pārstāvjiem pat sāka draudēt, ka nākamajās vēlēšanās vairāk naudu partijām neziedos, ja politiķi turpinās nerūpēties par viņu interesēm (par spīti miljoniem cilvēku protestiem). Diemžēl ASV ikvienu politiķi var nopirkt. Tie ir pieejami izsolē, un vairāksolītājs arī lemj likumus. Pašlaik Silikona ielejas lobēšanas rēķini un ziedojumi ASV politiķiem ir krietni mazāki nekā Holivudas iztērētais. Vai nu Google, Vikipēdija, Youtube, Twitter, Rapidshare un pārējās kompānijas beidzot sametīsies un sāks maksāt politiķiem algas, vai arī kaut kas līdzīgs SOPAi tiks pieņemts tuvāko gadu laikā. ASV sabiedrībai netīkami likumi regulāri tiek pieņemti, tos piekabinot likumam par budžeta izdevumiem. Tos prezidents ir spiests parakstīt tādus, kā nu viņam iesniedz. Tā ka “SOPAs Nr. 2” pieņemšana ir tikai laika jautājums. Ja vien cilvēki beidzot nesāks nopietni sekot līdzi politiķu darbam un regulāri gana skaļi protestēt…

ACTA jeb “Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums”

Pirmā reize, kad Latvijas presē parādījās vārds ACTA bija 26. janvārī. Mēs tikām informēti par to, ka Latvijas vēstnieks Japānā tikko ir parakstīja šo dokumentu. Kā vienmēr sabiedrības informēšana  notiek post factum. Un prātīgi darīts – Polijas valdība 19. janvārī paziņoja, ka grasās ACTu parakstīt. Nākamajās pāris dienās tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret šo nolīgumu. Vienā no protestiem tika arī simboliski sadedzināts Eiropas savienības karogs. Pēc šī paziņojuma Polijas politiķu interneta vietnes piedzīvoja arī Anonymous hakeru grupējuma uzbrukumus. Latvija rīkojās gudrāk – neinformēja cilvēkus, lai tie nemēģinātu laikus sākt protestēt.

Kādas problēmas ACTA var radīt, un kāpēc šī līguma parakstīšana nav laba ideja?

*Antidemokrātisks tapšanas process. Šī līguma tapšana sākās 2006. gadā aiz slēgtām durvīm. Jaunattīstības valstu pārstāvji sarunās netika uzaicināti. Piemēram, Indija pirms kāda laika par to pat sūdzējās. Arī cilvēktiesību aktīvistu organizācijām neļāva iesaistīties. Toties lielo ASV farmācijas un Holivudas korporāciju pārstāvji gan tika pielaisti pie sarunu galda. Sākumā arī visi dokumenti bija slepeni, līdz tie noplūda internetā (kā man patīk Wikileaks!). Tagad plāns ir tāds, ka vispirms šo vienošanos parakstīs bagātās pasaules valstis un tālāk uz jaunattīstības valstīm izdarīs politisku spiedienu, lai tās arī parakstās. Un tas tagad saucas “vienošanās”! Valstis, kuras ACTAs rakstīšanā nepiedalījās var tikai vai nu noraidīt vai arī pieņemt to tādu, kā nu saujiņa ASV korporāciju lobiju to sarakstīja.

* Viltotu preču un pirātisma “samešana vienā maisā”. Lai gan īstenībā šie ir ļoti atšķirīgi jautājumi (peļņas gūšana, pircēja maldināšana, liekot noticēt, ka viltotā prece ir īsta, veselības risks patērētājam viltotas medicīnas gadījumā).

*Neskaidras definīcijas un interpretējami termini. Piemēram, 4. iedaļas 23. pantā ir runāts par to, ka autortiesību pārkāpējiem ir piemērojami sodi un kriminālatbildība. Taču šajā pantā ir arī punkts, kurā ir teikts, ka Latvija “nodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir iespējama kriminālatbildība par atbalsta sniegšanu un kūdīšanu”. Un, protams, nav definīcijas, ko tieši nozīmē “atbalsta sniegšana”. Ja es esmu programmētājs, kurš uzraksta kodu programmai, kuru var izmantot autortiesību pārkāpšanai, vai tā būtu “atbalsta sniegšana”? Un kā ar tādām interneta vietnēm kā WordPress, YouTube, Rapidshare, failiem.lv? Vai viņi arī sniedz atbalstu? Un visi interneta pakalpojumu sniedzēji? Protams, vārdi “ir iespējama” nav tas pats, kas “ir jāīsteno”, tā ka šeit varēs arī nemainīt pašreizējo likumdošanu, un šī punkta īstenošana nebūs obligāta. Un atbalsta sniegšana vispār ir interpretējams jēdziens – zem tā daudz ko var pabāzt.

*  27. panta 4. punkts. Latvija “saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem var pilnvarot savas kompetentās iestādes likt tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par preču zīmes vai autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības”. Atkal, “var pilnvarot” nav tas pats, kas “ir jāpilnvaro”. Te valstis pašas var izvēlēties. Un, gadījumā, ja Latvija izlems šo punktu īstenot, jauki nebūs. Par šo bija citāts no Ekonomikas ministrijas sacerētā raksta “Dienā”, kurā viņi mēģina apgalvot, ka ACTA nav nekas slikts: “ACTA paredz, ka pēc intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka pieprasījuma, interneta pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija par lietotāja kontu, kas izmantots pārkāpuma veikšanai.” [16] Tas nozīmē, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (Lattelekom, Baltcom, utt.) ir jāizspiego savi klienti un jāsaglabā visi viņu dati, lai gadījumā, ja kādam rodas aizdomas, ka kāds no klientiem ir pārkāpis likumu, varētu sniegt attiecīgo informāciju autortiesību īpašniekam. Visi interneta lietotāji tiek uzskatīti par vainīgiem, kamēr nav pierādīts viņu nevainīgums! Vai tad demokrātiskā valstī nebūtu jābūt otrādi? Šādā veidā tiek aizskartas cilvēku brīvības un tiesības uz privātumu. Tik pat labi valsts varētu izdomāt noklausīties mūsu visu telefona sarunas un uzstādīt katrā dzīvokļa istabā pa videokamerai, lai cīnītos pret cilvēkiem, kas savās mājās pretlikumīgi dzen kandžu!  Raksts beidzas ar teikumu: “Ekonomikas ministrija norāda, ka ACTA neparedz cilvēku izspiegošanu, lai nodrošinātu autortiesību aizsardzību.” Manuprāt, te rodas pretruna. Kā var “sniegt informāciju par lietotāja kontu”, ja vien šis lietotājs nav ticis izspiegots, un informācija par viņa kontu nav saglabāta?

* 27. panta 6.b. punkts. Latvija “nodrošina aizsardzību vismaz pret (..) tādas ierīces vai ražojuma, tostarp tādu datorprogrammu ražošanu, importu vai izplatīšanu, vai tāda pakalpojuma sniegšanu (..) kam ir tikai ierobežots komerciāli būtisks mērķis papildus mērķim apiet efektīvu tehnoloģisko pasākumu” (efektīvs tehnoloģiskais pasākums nozīmē DRM). Hmm, cik liela daļa no bezmaksas atvērtā koda programmatūras ietilpst šai kategorijā? Tas nozīmē, ka tiks liegta pieeja programmatūrai, kas “atvieglo” autortiesību pārkāpumus, bet bieži vien šādu programmatūru cilvēki izmanto arī pilnīgi legāliem mērķiem. Piemēram, torrentu tīklus cilvēki bieži vien izmanto arī bezmaksas vai atvērtā koda programmatūras izplatīšanai. Un netrūkst arī autorus, kuri paši augšuplādē savus darbus torrentu tīklos, lai tādējādi iegūtu bezmaksas reklāmu un jaunus fanus. Varētu būt, ka šai kategorijā ietilpst arī VLC Media Player.

* Šis ir starptautisks līgums, kas valstīm uzliek saistības un neļauj nākotnē mainīt savu likumdošanu. Pieņemsim, ka nākamajās Vācijas parlamenta vēlēšanās Pirātu partija saņem pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu koalīcijā. Viņi vēlas legalizēt pirātismu, proti, pieņemt likumu, ka failu lejuplādēšana personīgai lietošanai un izmantošanai bezpeļņas nolūkos ir legāla un vairs nav noziegums. Tikai ups… Viņi to vairs nemaz nedrīkstēs darīt, jo šī starptautiskā vienošanās būs “sasējusi rokas”.

Valdis Dombrovskis televīzijas ziņu sižetā par šo tēmu mēģināja cilvēkus pārliecināt, ka nolīgums neparedz neko tādu, kas Latvijā jau netiktu darīts. Te jāsaka, ka tas ir atkarīgs no tā, kā ACTA tiks interpretēta. Ja Latvija nesāk rakstīt jaunus likumus, tad viņš nebūs melojis. Kaut vai tas punkts, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz informācija par saviem klientiem, ja pastāv aizdomas, ka tie pārkāpj autortiesības. Te varianti ir divi. Vai nu interneta pakalpojumu sniedzēji klientus izspiego un sniedz iegūto informāciju, vai arī neizspiego un papildu datus nevāc, un brīdī, kad tiem paprasa informāciju, sniedz tieši to, kas tiem ir savākts, proti, to drusciņu, kuru viņi jau šobrīd par mums vāc (vārds, uzvārds, IP adrese). Diemžēl šo punktu var interpretēt arī tā, ka ir jāpieņem jauns likums, kurš interneta pakalpojumu sniedzējiem liek vākt un glabāt kaut kādus datus par klientiem. ACTu valstis var izmantot arī, lai pieņemtu “SOPu Nr. 2”, un varētu attaisnoties savu vēlētāju priekšā ar to, ka “valstij ir jāpilda savas starptautiskās saistības, kuras liek pieņemt stingrāku autortiesību aizsardzības likumdošanu”.

ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus, sabiedrība par to tiek informēta post factum, un tad politiķi cer, ka cilvēki noplātīs rokas, nopūtīsies, ka protestēt ir par vēlu, jo likums jau pieņemts, un tālāk ievēros attiecīgo likumu. Vai tā ir demokrātija? Neskatoties uz to, ka Latvijas ārlietu ministrs šo līgumu jau ir parakstījis, tas vēl nav stājies spēkā. Jūnijā Eiropas parlamentā notiks balsošana par ACTAs apstiprināšanu. Ja šajā balsojumā ACTu neatbalstīs, tad tā netiks pieņemta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vēl ir gana daudz laika protestiem, vēstuļu rakstīšanai Eiropas parlamenta deputātiem un petīciju parakstīšanai.

Pati par sevi šāda nolīguma ideja nav nemaz tik slikta, jo vismaz man negribētos aptiekā netīšām nopirkt viltotus medikamentus, bet, ja es maksāju par kādu zīmola preci, tad tieši to arī gribētos no pārdevēja saņemt. Bet pašreizējais līguma teksts nudien nav labākais variants, ko būtu iespējams uzrakstīt. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eiropas savienībai tas nav jāpieņem un mums ir jādara zināms Latvijas pārstāvjiem Eiropas parlamentā, ka Latvijas tauta šo līgumu neatbalsta. Ir jāatgādina mūsu Eiropas parlamenta deputātiem, ka viņi tur atrodas, lai pārstāvētu Latvijas tautas intereses!

Megaupload iznīcināšana

Nākamajā dienā pēc Vikipēdijas un pārējo interneta lietotāju protestiem pret SOPu ASV valdība konfiscēja Megaupload serverus un apcietināja šīs interneta vietnes īpašniekus. Tas radīja jautājumu, kāpēc ASV valdībai vispār ir vajadzīga SOPA, ja reiz viņi jau tagad var likvidēt sev netīkamas interneta vietnes. Apsūdzības pret Megaupload bija par nelikumīgu failu izplatīšanu. Pirmkārt, jautājums ir, kāpēc tika likvidēts Megaupload, kamēr Rapidshare, Fileserve un citi līdzīgu pakalpojumu sniedzēji netiek aiztikti. Otrkārt, lai gan neviens nenoliedz, ka Megaupload tika izmantots arī ar autortiesībām aizsargātu failu izplatīšanai, likums tam tik un tā neuzliek atbildību par failu saturu, ko pakalpojuma lietotāji ir augšuplādējuši. ASV likumdošana paredz, ka, ja interneta vietne izdzēš tās lietotāju augšupielādētos failus, kurus aizsargā autortiesības, pēc īpašnieka pieprasījuma, tad šī interneta vietne nav veikusi nekādu likuma pārkāpumu. Un Megaupload šo likumu ievēroja, proti, piekļuve failiem, par kuriem tika saņemtas sūdzības, tika liegta.

Megaupload lietā tika apgalvots, ka šī interneta vietne ar reklāmām un lietotāju abonementu samaksāto naudu ir nopelnījuši vairāk nekā 175 miljonus dolāru, bet nodarījuši autortiesību īpašniekiem vairāk nekā 500 miljonu dolāru zaudējumus. Par ienākumiem nestrīdēšos, tos konstatēt ir vienkārši. Par zaudējumiem gan man ir aizdomas, ka šis cipars ir uzpūsts no zila gaisa. Pieņēmums, ka pirāti pirktu visus tos failus, kurus viņi lejupielādē par brīvu, ir absurds. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet par pirkšanu gan divreiz padomās, vai pirkums ir tā vērts. Jebkurā gadījumā, tā vietā, lai sūdzētos par “pirātu radītajiem zaudējumiem” Holivuda varētu izveidot paši savu interneta vietni, kurā cilvēki pēc tam, kad ir 30 sekundes skatījušies reklāmas, varētu lejupielādēt vai noskatīties kārotās filmas. Ja reiz Megaupload gadījumā šis biznesa modelis darbojās, kāpēc gan to neizmantot arī citiem. Jēga būtu lielāka nekā izklaides industrijas kaitinošā mūžīgā brēkšana par saviem no pirksta izzīstajiem zaudējumiem.

MPAA (Motion Picture Association of America) un RIAA (Recording Industry Association of America) apgalvo, ka “pirātisms iznīcina radošumu un izklaides industriju, kura nodarbina tūkstošiem cilvēku”. Ja paskatās ASV filmu industrijas statistiku, tad rodas tieši pretējs iespaids. Industrijas ienākumi no 1995. gada (kad pirātisms vēl nepastāvēja) līdz 2010. gadam ir arvien pieauguši. 1995. gadā industrijas peļņa no kino biļešu pārdošanas bija $5,29 miljardi, 2000. gadā – $7,48 miljardi, bet 2010. gadā tie bija jau $10,47 miljardi. Manuprāt, tas nu nemaz neizskatās pēc izmirstošas industrijas, kura būtu jāglābj. Un failu izplatīšana ienākumus nav samazinājusi (tie arvien pieaug). [17][18] Pie tam jebkurā gadījumā valdības uzdevums nebūtu saglabāt konkrētus uzņēmējdarbības modeļus pretēji brīvā tirgus attīstībai un patērētāju pieprasījuma izmaiņām, aizkavējot tehnoloģiju attīstību.

Starp citu, ja kāds iedomājas, ka visi šie pasākumi būs efektīvi, tas ir naivi. Programmētāji jau sen aktīvi strādā pie variantiem, kā šo visu apiet. Piemēram, Mozilla Firefox spraudņi “MAFIAAFire”, “ThePirateBay Dancing” un “DeSopa”, ar kuriem var piekļūt cenzūras skartajām interneta vietnēm. Tad vēl, protams, vecais labais variants nomainīt cenzētās mājas lapas adresi. Un tā tālāk. Variantu ir daudz. Dažādas Eiropas valstis jau gadiem mēģina aizliegt, iznīcināt un cenzēt interneta vietni “ThePirateBay”. Un līdz šim tas tā arī nav izdevies. [19] Neviens no šiem cenzūras mēģinājumiem nav spējis atturēt šo vietni no atgriešanās tiešsaistē dažu dienu laikā. Savukārt, ja kāds izdomā ķerties klāt pirātu IP adresēm un tās izsekot, mazliet pacenšoties var noslēpt arī to. Pirāti tik viegli nepadosies…

Atsauces.
1. http://www.zdnet.co.uk/blogs/communication-breakdown-10000030/copyright-isnt-working-says-european-commission-10024835/
2. http://arstechnica.com/apple/news/2011/07/apple-ms-rim-nab-nortel-mobile-patents-for-45-billion.ars
3. http://en.wikipedia.org/wiki/Patent_troll
4. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/10/worlds-leading-patent-troll-sues-motorola.ars
5. http://torrentfreak.com/illegal-downloads-150x-more-profitable-than-legal-sales-091009/
6. http://torrentfreak.com/when-pirates-become-copyright-cash-cows-090830/
7. http://en.wikipedia.org/wiki/Capitol_v._Thomas
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Sony_BMG_v._Tenenbaum
9. tattoomenow
10. http://www.plagiarismtoday.com/2010/09/28/the-lara-jade-cotontvx-case-the-full-story/
11. http://www.bjp-online.com/british-journal-of-photography/news/1938870/photographer-accuses-daily-mail-copyright-infringement
12. http://torrentfreak.com/is-copyright-only-for-the-big-guys-110828/
13. http://www.quora.com/Do-artists-bands-get-the-money-I-spend-on-iTunes
14. http://submit.shutterstock.com/earnings_schedule.mhtml
15. http://torrentfreak.com/the-copyright-lobby-absolutely-loves-child-pornography-110709/
16. http://www.diena.lv/bizness/likumi-nodokli/em-acta-neierobezos-legali-iegutas-informacijas-apmainu-interneta-13928283
17. http://www.the-numbers.com/market/
18. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/02/piracy-once-again-fails-to-get-in-way-of-record-box-office.ars
19. http://thepiratebay.org/blog/195

Autortiesības. AKKA/LAA un līdzīgas organizācijas citviet pasaulē, kopēšana un DRM

Stāsts par to, kā autortiesību aizstāvji cenšas aizsargāt autoru intereses un kā viņiem tas diez ko labi neizdodas. Kā jau vienmēr – gribējās kā labāk, bet sanāca pavisam švaki. Rezultātā pircējiem šobrīduz kakla ir  datu nesēju nodoklis, DRM (digital rights management) un vesela ētiska problēma par tēmu “kopija kā ļaunuma avots”.

Teorētiskais pamatojums, proti, par ko tiek maksāts tukšo datu nesēju nodoklis.

Tukšo datu nesēju nodoklis ir paredzēts kā atlīdzība autoriem par to, ka viņu darbi tiek kopēti. Tas nozīmē, ka cilvēks legāli nopērk, piemēram, mūzikas ierakstu, un izgatavo tā kopiju personīgai lietošanai. Atlīdzība pienākas par to, ka ir izgatavota legāli iegādāta faila (par kuru vienreiz jau ir samaksāts) kopija.

Ak, Dievs! Kopija! Kādas šausmas! Autors ir cietis. Tiešām? Kāds vispār var pateikt, kur te ir ciešanas? Vismaz es līdz šim neesmu atradusi loģiski argumentētu pamatojumu, kāpēc autors šajā procesā cieš zaudējumus. Iedomāsimies situāciju. Es esmu nopirkusi vairākus mūzikas CD un gribu tos klausīties ne tikai mājās no datora, bet arī tajā laikā, kamēr soļoju uz darbu. Kā es to varu izdarīt? A. Neko no nopirktajiem CD nekopēju. Ņemu savu portatīvo datoru, ielieku to mugursomā un, iedama pa ielu, klausos mūziku no datorā esošā CD. B. Pārkopēju mūziku uz savu mp3 atskaņotāju, kurš sver 30 reizes mazāk par portatīvo datoru un tērē krietni mazāk enerģijas. Es atkal eju pa to pašu ielu un klausos to pašu mūziku, vienīgā atšķirība ir tā, ka man ir ērtāk, jo nav jānēsā līdzi smaga soma ar datoru. Kāds var pamatot, kāpēc, salīdzinot ar A gadījumu, B gadījumā mūzikas autors cieš?

Nu labi, zinu jau zinu, ka AKKA/LAA uzskata, ka cilvēkiem būtu jāmaksā divreiz. Lai klausītos mūziku mājās no datora jāmaksā vienreiz, bet lai klausītos to pašu dziesmu no citas ierīces, tā jāpērk vēlreiz un jāmaksā atkal. Tikai jautājums – vai tas ir godīgi? Ja es vienreiz jau esmu nopirkusi dziesmu, kāpēc man tā jāpērk vēlreiz? Pie tam, cilvēki to tāpat nedarīs. Ja kopēt būtu aizliegts, cilvēki vienkārši vienreiz nopirktu mp3 failu no iTunes vai līdzīga izplatītāja, ierakstītu to savā mp3 atskaņotājā un gan mājās, gan ejot pa ielu, klausītos mūziku no mp3 atskaņotāja, ne par kādiem CD lieki nemaksājot.

Bet nu labi, argumenta pēc varam pieņemt, ka autoram tiešām pienākas atlīdzība par viņa darbu kopēšanu personīgai lietošanai. Kā to būtu visērtāk iekasēt? Tukšo datu nesēju nodoklis par vienu disku ir 20 santīmi, tātad par viena mūzikas albuma nokopēšanu autoram pienākas atlīdzība 20 santīmu apmērā. Nu ko, vienkārši palielinām visu mūzikas albumu cenas veikalos par 20 santīmiem. Uzliekam kopēšanas nodokli pašiem mūzikas ierakstiem. Pērkot mūzikas ierakstus, pircējs vienlaikus nopērk arī tiesības izgatavot vienu ieraksta kopiju personīgai lietošanai. Tādā veidā atkritīs visi milzīgie tukšo datu nesēju nodokļa administrēšanas izdevumi, un nebūs jāuztraucas, kā godīgi sadalīt iekasēto naudu, jo par katru nopirkto mūzikas ierakstu šie 20 santīmi tiešām nonāks pie attiecīgā mūziķa, nevis tiks iedoti kādam citam mūziķim.

Diemžēl, ieviešot šo nodokli, tā autori piemirsa apskatīties arī uz to, kurš visvairāk pērk tukšos datu nesējus? Vienas dziesmas izmērs mp3 formātā ir vidēji 6 MB. Vairāk par 1000 dziesmām neviens cilvēks tāpat nepirks. Tas nozīmē, ka vienam cilvēkam varētu būt kādi 6 GB mūzikas. Kāpēc gan kādam būtu jāpērk datu nesēji ar lielu apjomu (datoru cietie diski, USB atmiņas, ārējie HDD), lai uz tiem glabātu sešus GB failu? Tieši tā – neviens to nedara. Liela apjoma datu nesēji cilvēkiem ir vajadzīgi personīgo datu glabāšanai, un visvairāk tos lieto tieši radošo profesiju pārstāvji. Viens 36 lappušu žurnāla makets, kurš ir tipogrāfijas drukai atbilstošā kvalitātē, ir aptuveni 600 MB. Viena 10 megapikseļu fotogrāfija raw formātā (fotogrāfi lielākoties izmanto raw nevis jpg formātu) ir aptuveni 12 MB. Šo iemeslu dēļ rodas jautājums, kāpēc fotogrāfiem, maketētājiem, māksliniekiem, arhitektiem, interjera dizaineriem, videokameru īpašniekiem, kuri filmē savu bērnu dzimšanas dienas, utt. būtu jāmaksā algas mūziķiem?

Pie tam, kāpēc šāds nodoklis ir tikai mūzikai? Kā būtu ar Ziemassvētku apsveikuma kartīšu nodokli, ar kuru iekasēto naudu izmaksā dzejniekiem (apsveikumos cilvēki parasti raksta kādas dzejas rindas)? Papīra un pildspalvu nodokli, no kura iekasēto dosim rakstniekiem? Un vēl vajag arī pirkstu un mēļu nodokli. Cilvēks taču var citēt vai uzrakstīt vārdus no kādas filmas vai grāmatas… Ja reiz atlīdzinām, tad visiem radošo profesiju pārstāvjiem vienādi.

Par ko vēl AKKA/LAA un līdzīgas ārzemju organizācijas prasa naudu?

Nauda tiek prasīta arī no radiostacijām par to, ka tās pelna naudu, atskaņojot mūziku. Tas ir loģiski, un te es neiebilstu. Arī pret naudas prasīšanu no naktsklubiem, ballīšu un diskotēku rīkotājiem man nav iebildumu, jo viņi gūst ienākumus no mūzikas atskaņošanas.

Tālāk gan sākas interesantākā daļa. Nauda tiek pieprasīta no cilvēkiem, kuri “publiski” atskaņo mūziku. Ar publisko atskaņošanu ir domāta, piemēram, mūzika, ko var dzirdēt frizētavās vai veikalos. Par “publisku mūzikas atskaņošanu” Lielbritānijā nauda tika pieprasīta no labdarības organizācijas, par to, ka tās telpās varēja sadzirdēt radio, kas skanēja no blakus istabas. Tāpat tur nauda tiek prasīta arī no bērnudārziem par to, ka bērniem ļauj klausīties radio vai skatīties (legāli iegādātus) filmu DVD. [1] Toties Spānijā jaunākā mode ir ierasties kāzu svinībās un sūdzēt jaunlaulātos tiesā par to, ka viņi nav iepriekš nopirkuši licences mūzikas atskaņošanai. Vienā šādā gadījumā tiesa piesprieda €43,179 sodu. [2]

Un jāmaksā ir ne tikai tad, ja tu uzliec dziesmas no kāda mūzikas CD, jāmaksā ir arī tad, ja gribi klausīties radio. [3] Un te nu sākas maksāšana divreiz, jo radio staciju īpašnieki arī maksā autortiesību organizācijām. Pie tam radio dziesmu starplaikos skan arī reklāmas, un, ja es klausos vai skatos reklāmas, mēs iegūstam maksāšanu trīsreiz. Reklāmdevējs jau ir samaksājis, par to, ka es klausos viņa reklāmu. Šķiet, censdamies iekasēt pēc iespējas vairāk naudas, autortiesību aizstāvji aizmirst arī to, ka, ja pārāk daudz cilvēku izvēlētos izslēgt radio, nemaksāt un to neklausīties, tad taču radiostacijas bankrotētu! Un tad viņiem nāktos meklēt sev jaunu upuri, no kura sūkt naudu.

Samaksa tiek pieprasītas arī no ikviena cilvēka, kurš klausās mūzikas CD vai radio savā darba vietā. Lielbritānijā tas nozīmē ne tikai visus birojus, bet arī mehāniķus, kuri vienatnē strādā savās piemājas garāžās. [4] Parasti, pēc nelaimīgās vēstules saņemšanas, šie mehāniķi izvēlas licenci nepirkt, izslēgt radio un turpmāk strādāt klusumā. Savukārt Beļģijas autortiesību aizstāvju jaunākā fantastiskā ideja bija sākt vajāt kravas automašīnu šoferus, kuri “klausās radio darba laikā”. [5] Nesen “melnajā sarakstā” iekļuva arī Lielbritānijas policija, kad likuma sargi tika pieķerti par mūzikas klausīšanos darba vietā. [6]

Problēma ar publisko izpildījumu ir, ka, ja es eju, piemēram, uz frizētavu, es to daru nevis tāpēc, lai paklausītos mūziku, bet gan, lai izveidotu sev frizūru. Tātad frizētavas darbinieki nepelna ar mūzikas izpildīšanu. Attiecīgi rodas jautājums, par ko no viņiem vispār tiek piedzīta nauda? It īpaši, ja tur skan radio (par kuru vienreiz jau ir samaksāts), nevis kāds mūzikas CD. Tagad iedomāsimies, ka tai pašā frizētavā sēž 10 cilvēki, katrs ar savu mp3 atskaņotāju un austiņām, un visi klausās vienu un to pašu dziesmu vai radio staciju. Kāpēc šāda klausīšanās ir pilnīgi legāla, bet par mazliet skaļāku mūziku ir jāmaksā papildus? Pie tam, publisks mūzikas izpildījums autoriem ir ļoti izdevīgs, jo, ja daudz cilvēku dzird viņu dziesmas, gan jau kāds tās arī nopirks, bet neviens nekad nepirks mūziku, kuru iepriekš nav kaut kur (radio, veikali, frizētavas) dzirdējis.

Bet par mūzikas vai radio klausīšanos “darba vietā” vispār rodas dīvains jautājums – kāpēc es nevaru klausīties mūziku, kamēr strādāju, bet varu to darīt mājās? Un ja nu es strādāju mājās? Un kas vispār tiek definēts ar vārdu “darbs”? Vai vakariņu gatavošana un trauku mazgāšana ir darbs? Ja es šobrīd esmu bez darba un pārējie ģimenes locekļi man maksā “algu” par  ēdiena gatavošanu, tad laikam jā… Un šajā brīdī tas viss nonāk līdz absurdam.

Bet pagaidiet, īstais absurds ir vēl priekšā! Nu bet, protams – jāmaksā ir arī tad, ja tu pats gribi dziedāt. Piemēram, Lielbritānijā labdarības organizācijai bija jāmaksā par to, ka bērnudārza vecuma bērni koncertā dzied Ziemassvētku dziesmas, no kuru autoru nāves datuma vēl nav pagājuši 70 gadi. [7] Ja tā turpināsies, nonāksim pie īstas tautasdziesmu renesanses – tās vismaz vēl drīkst dziedāt, nevienam par to nemaksājot. Un, jā, esam nonākuši tik tālu, ka licence ir vajadzīga pat tad, ja kāds mūziķis vēlas izpildīt paša sacerētas dziesmas. ASV kāda restorāna īpašniekam prasīja nopirkt licenci ($3000), lai reizi nedēļā pie viņa drīkstētu spēlēt dzīvo mūziku. Āķis bija tāds, ka mūziķi tur spēlēja savu mūziku. Licenci pieprasīja par to, ka pastāvēja “iespēja”, ka pa starpu mūziķiem varētu paslīdēt nagi un nelieši varētu nospēlēt arī kādu melodiju, kas nav viņu sacerēta. [8] Lieki piebilst, ka restorāna īpašnieks izvēlējās nemaksāt, un mūziķi palika bez darba.

Kā iekasētā nauda tiek izdalīta?

Iedomāsimies situāciju, ka VID darbinieki paši nosaka nodokļu likmes, tos iekasē un naudu izdala pa ministrijām atbilstoši saviem ieskatiem. Un galvenais – paši izlemj, cik lielas algas un prēmijas viņi sev vēlas. Pasakaini vai ne? Tādam darbam nebūtu ne vainas. Problēma ir, ka tieši to jau AKKA/LAA arī dara.

Vismaz, manuprāt, AKKA/LAA naudas sadales principi ir miglā tīti. To pierādīšu ar Raimondam Paulam izmaksātās summas piemēru. Raimonda Paula valsts amatpersonas deklarācija par 2009. gadu liecina, ka AKKA/LAA viņam šai gadā autoratlīdzībā samaksāja Ls 81’184,48, bet 2008. gadā AKKA/LAA Paulam samaksāja Ls 90’767,22. [9] 2009. gadā AKKA/LAA izdalīja autoratlīdzībās Ls 3’151’135,89 [10], tātad Pauls saņēma 2,5 % no visas 2009. gadā sadalītās naudas.

AKKA/LAA aizstāv dziedātāju, komponistu, mūzikas izdevniecību, rakstnieku, dramaturgu, mākslinieku, filmu veidotāju intereses. Tas nozīmē, ka, viņuprāt, viens cilvēks veido 2,5% no visas Latvijas kultūras.  Hmm, vismaz mana paaudze Raimonda Paula mūziku neklausās. Vai nu Latvijā ir tik drausmīgi zema dzimstība, ka manas paaudzes īpatsvars mūzikas klausītāju vidū vairs netiek ņemts vērā, vai arī AKKA/LAA vadībā ir kāds Paula mūzikas mīļotājs. Pirms 30 gadiem varbūt arī Paula mūzika tiešām bija tik populāra, bet šobrīd gan laiki ir mainījušies.

Bet nu labi, tas ir Latvijā. Ārzemēs ir vēl interesantāk. Beļģijas AKKA/LAA analoga (“SABAM”) vadītāji iekūlās tiesu darbos par to, ka daļa savāktās naudas netika izmaksātā autoriem, bet gan “paturēta sev”. [11] SABAM sanāca arī interesants skandāls brīdī, kad tas tika pieķerts vācam naudu par mūziķiem, kurus tas nemaz nepārstāvēja. Laikam katrreiz pārbaudīt savos datoru failos, vai viņi vispār pārstāv konkrēto autoru, ir pārāk ķēpīgs un problemātisks darbs, vienkāršāk ir iekasēt no visiem un par visu. Bet kā tālāk izdalīt… Nu, ko lai saka, naudas dalīšana jau nekad nemēdz būt problēma. Gribētāji to savākt vienmēr atradīsies. [12] [13]

Pašreizējās problēmas digitālo failu tirgus mehānismos.

Lai cīnītos pret nelegālo failu izmantošanu un izplatīšanu internetā, pirms kāda laika tika ieviests DRM (gidital rights management jeb ciparu tiesību pārvaldība). DRM ir starptautiski atzīts digitālo failu aizsardzības mehānisms. Tā pamatā ir dažādu rīku un tehnoloģiju kopums, kas liedz lietotājam kopēt, pavairot, izmainīt, vai izplatīt citiem digitālo īpašumu, kuru tas ir iegādājies. Kā tas izpaužas? Es nopērku e-grāmatu, bet varu to lasīt tikai uz vienas konkrētas ierīces. Vai arī nopērku dziesmas failu, kuru nevaru pārkopēt.

DRM izmanto visi lielākie e-grāmatu tirgotāji. Piemēram, pirms kāda laika Amazon nopirktās e-grāmatas bija iespējams lasīt tikai un vienīgi ar Kindle. 2010. gadā Amazon beidzot izveidoja savu e-grāmatu lasīšanas programmas, kas paredzētas iPhone, Windows PC, Mac, BlackBerry, iPad, Android un Windows Phone 7. Un kur palika programmas, kas būtu domātas PocketBook, Nook, Sony, Kobo un visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītājiem? Ups, kāda aizmāršība… Tikai man ir aizdomas, ka tieši tā jau arī bija domāts. Ja tu gribi lasīt Amazon e-grāmatas uz e-tintes ekrāna, pērc Kindle! Bet, ja reiz esi nopircis Kindle, tad zini, ka turpmāk būsi piesiets tieši Amazon e-grāmatu veikalam. Un labāk nemaz nemēģini iemest acis Barnes and Noble vai Sony elektronisko grāmatu veikalos – būs saldāks miegs, nezinot, ka tur varbūt kādai no kārotajām grāmatām cena ir zemāka. Ideāls monopols!

Pateicotoes DRM, kompānijas var “piesiet” savu ierīču īpašniekus arī saviem failu veikaliem. E-grāmatu tirgū skumjā realitāte ir tāda, ka, ja tev pieder Kindle, tad būs vien jāpērk grāmatas no Amazon, ja tev pieder Nook, tad pirksi no Barnes and Noble, bet Sony e-tintes grāmatu lasītāju īpašniekiem tiek Sony e-grāmatu veikals. Un savs e-grāmatu veikals ir arī visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītāju ražotājiem. Un pat ja kāds ražotājs gribētu mainīt situāciju tirgū, piedāvājot e-tintes ierīci, ar kuru varētu lasīt grāmatas no jebkura veikala, viņš to tāpat nevarētu izdarīt bez pārējo iesaistīto pušu piekrišanas. Bet tirgus dalībnieki šeit ir ieinteresēti saglabāt katrs savu monopolu – peļņa lielāka, ja klientus sev “piesien”. Te nedarbojas brīvā tirgus mehānismi, kuri citās nozarēs spiež pārdevējus pazemināt cenas, lai pircēji nenopirktu no konkurenta, kurš to pašu pārdod lētāk.

Oficiālais iemesls, kāpēc failu izplatītāji atbalsta DRM, ir “autoru intereses”. DRM it kā samazinot pirātismu. Vienīgā problēma šajā argumentā ir tas, ka pirātiem no DRM ne silts, ne auksts. Liela daļa pirātu pietiekami labi pārzina datorus vai programmēšanu, un viņiem nav problēmu DRM aizsardzību uzlauzt. Pie tam, iedomāsimies, ka kaut kad nākotnē DRM aizstāvjiem beidzot izdosies izveidot kaut ko “neuzlaužamu”, un grāmatas teksts beidzot būs pilnībā pasargāts. Tiešām domājat, ka tās būs beigas pirātismam? Nu bet, protams, ka nē – pirāti aizņemsies grāmatas no valsts bibliotēkām un skenēs uz velna paraušanu.

Tā ka pret pirātismu DRM līdzēs maz, tas tikai sagādā neērtības legālo failu pircējiem un rada monopolus. Pie tam, iedomāsimies, ka es esmu PocketBook e-tintes grāmatu lasītāja īpašniece. E-tintes ekrānu ierīces viena no otras atšķiras tikpat ļoti kā datori – katra ražotāja ierīcei ir citādāka cena, citāds dizains, atšķirīgi tehniskie parametri un atšķirīgs ekrāna izmērs. Un izpētot visu plašo piedāvājumu, es izlēmu, ka tieši PocketBook nevis Kindle man der vislabāk. Dzīvoklis man mazs, vietas grāmatu plauktiem nav, un es gribu iegādāties kādu tekstu elektroniskā formātā. PocketBook oficiālajā grāmatu veikalā (bookland.net) grāmatu ir diezgan maz, un visticamāk tur nebūs tās, kuru man vajag. No Amazon un pārējiem lielajiem tirgotājiem es neko nevaru nopirkt DRM dēļ. Daži teksti ir pieejami iegādei izdevēju mājas lapās, bet ne visi. Rezultātā ir ļoti daudz tādu tekstu, kurus es nemaz nevaru legāli nopirkt. Man atliek vien būt par pirātu… Un autori vēl iedomājas, ka, ja visi legālie faili būs DRM aizsargāti, cilvēki tos pirks vairāk, jo tā izdosies ierobežot pirātismu… Un piemirst, ka cilvēki nepirks failus, kurus nemaz nevar izlasīt tieši šī DRM dēļ.

Tikai paga, DRM nozīmē, ka man būs vajadzīga atsevišķa programma no katra veikala, kurā es esmu kaut ko nopirkusi. Un šādas programmas ir pamatīgs bizness. Piemēram, Amazon izveido savu e-grāmatu lasīšanas programmu, kas paredzēta lietošanai iPhone vai iPad, bet Apple dabū 30% no naudas, ko Amazon ir nopelnījis ar šo programmu. [14] [15] Un vismaz mani šāda politika sanikno. Piemēram, šobrīd es rakstu šo tekstu ar Asus portatīvo datoru, OpenOffice Writer programmā. Brīdī, kad es uzinstalēju OpenOffice, es to darīju pa tiešo no programmas veidotāju mājas lapas un Asus par to nedabūja ne santīma no OpenOffice veidotājiem. Bet, ja es gribētu šādā pašā veidā uzinstalēt kādu atvērtā koda programmu uz iPhone, tad tas nebūtu iespējams – visas programmas var dabūt tikai no Apple programmu veikala (App Store), un Apple pieprasa daļu no peļņas (ja tāda ir). Pie tam, lielais bizness izpaužas arī tajā, ka lielākā daļa cilvēku neinstalēs 20 programmas, bet tā vietā izvēlēsies pieturēties pie viena vai diviem veikaliem (nu vismaz man negribētos piemēslot savu datoru ar desmitiem programmu, no kurām katra atbilst vienam interneta veikalam). Tas nozīmē, ka šādas programmas ir vēl viens veids, kā sev piesiet klientus, kuri būs pārāk slinki instalēt jaunas programmas no kāda cita veikala. Un šis, starp citu, ir iemesls, kāpēc es neko nepērku no iTunes mūzikas veikala – man vienkārši nepatīk Apple programmatūra, tāpēc arī negribu neko no tās instalēt. Ja Apple man neļauj dziesmas vienkārši nopirkt internetā, nu tad paši vainīgi.

Ko iesākt ar pašreizējo situāciju?

Visu 20. gadsimtu izklaides industrija pavadīja, cenšoties lobēt likumus, kuri aizliegtu tehnoloģiju progresu viņu jomā. Kad tika izgudrots radio un gramofons, tika apgalvots, ka tas būs dzīvās mūzikas gals. Kad izgudroja televīziju, filmu veidotāji sūdzējās, ka neviens taču nemaksās, lai noskatītos filmu kinoteātrī, ja mājās to varēs darīt par velti, proti, viņi bankrotēs. Kad izgudroja kopētāju, grāmatu izdevēji apgalvoja, ka cilvēki pārstās pirkt grāmatas. Kad tika izgudrota televīzijas signāla ierakstīšanas iespēja, TV kanāli apgalvoja, ka tas tiem nozīmēs bankrotu. Visi šie gadījumi ir pierādījuši, ka nopelnīs (un izdzīvos) tie izklaides industrijas pārstāvji, kuri spēs piemēroties jaunajām tehnoloģijām un dos cilvēkiem to, ko viņi grib (un par ko ir ar mieru maksāt). Un šobrīd izklaides industrijai ir jāpieņem tehnoloģijas attīstība, nevis jācenšas to kavēt ar DRM un kopēšanas aizliegumiem.

2011. gadā Amazon elektroniskā formātā pārdeva vairāk grāmatu nekā papīra formātā. Lielbritānijā Amazon uz katrām 100 cietajos vākos pārdotajām grāmatām pārdeva 242 Kindle e-grāmatas. [16] Šobrīd e-grāmatu tirgus ar katru gadu pieaug un tas notiek ļoti straujos tempos. Arī mūzikas industrijā, lai gan samazinās pārdoto CD skaits, pieaug internetā pārdoto dziesmu skaits un mūzikas industrijas ienākumi pēdējos gados kopumā ir pieauguši. Tas pats attiecas arī uz Holivudas filmu veidotājiem, kuru peļņa šobrīd ir ļoti laba. [17] Neskatoties uz to visu, autortiesību aizstāvji kā vienmēr brēc, ka viņiem rodas kaut kādi mistiski zaudējumi no kopēšanas, un prasa stingrākus likumus. Un, protams, aizmirst to, ka biznesam, kurš ignorē patērētāju pieprasījumu pēc jauno tehnoloģiju izmantošanas un pieejamības, ir jāļauj bankrotēt. Un likumdevējiem nav jāpalīdz šādiem biznesiem noturēties virs ūdens, ierobežojot tehnoloģiju lietošanu. Ja cilvēki prasa e-grāmatas un dziesmu failus internetā nevis uz diska, prātīgs uzņēmējs tieši to arī pārdos.

Kanādas mūziķu asociācija (Songwriters Association of Canada) nesen piedāvāja variantu, ka failu izplatīšana internetā tiek legalizēta, un mākslinieki par to saņem kompensāciju no kāda nodokļa. Šai ziņā viens no piedāvājumiem ir bijis datu nesēju vietā aplikt ar nodokli interneta pieslēgumu. Manuprāt, šis nav labs variants, jo tas apgrūtinātu trūcīgo iedzīvotāju piekļuvi internetam. Es uzskatu, ka labāk būtu to finansēt no valsts budžeta (līdzīgi kā mēs šobrīd finansējam Nacionālo operu). Jebkurā gadījumā, šis ir viens no variantiem. Ja AKKA/LAA un tās ārzemju analogu organizāciju darbinieku algas iekļauj vienotajā ierēdņu atalgojuma sistēmā un izstrādā lejuplāžu statistikā balstītu naudas sadales sistēmu, tad tur kaut kas varētu sanākt.

Otrs variants ir legalizēt failu izplatīšanu internetā un nekādas atlīdzības par to autoriem nedot, bet tā vietā beidzot izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur cilvēki var iegādāties failus par pieņemamu cenu. Par šo vairāk šī raksta pirmajā daļā – https://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/ Internetu ir jānovērtē arī tāpēc, ka tas māksliniekiem sniedz lieliskas iespējas pašiem izplatīt savus darbus un dod iespēju pašorganizēties. Torrenti ir ideāls failu izplatīšanas vaids, jo tas nav centralizēts un nav nevienas lielas starpnieku kompānijas, kura var iekasēt sev lauvas tiesu no peļņas, zinot, ka mākslinieki tāpat  parakstīs līgumu ar jebkādiem noteikumiem, jo viņiem nav alternatīvas – citādāk savus darbus izplatīt nebūs iespējams. Attiecībā uz to, kā mūsdienās autori var pelnīt naudu internetā, viens no failu pārdošanas variantiem ir tas pats vecais, proti, slēgt līgumus ar ierakstu kompānijām. Otrs – neatkarīgs biznesa modelis, kurā autoriem nav jādalās ar izdevējiem un ierakstu kompānijām. Savus darbus tie pārdod tieši no pašu mājas lapas. Tas varētu būt izdevīgi jau populāriem māksliniekiem, kuriem ir nauda, ko ieguldīt mājas lapas izveidē un kuri zina, kā to visu noorganizēt. Piemēram, amerikāņu komiķis Louis C.K šādā veidā, no savas mājas lapas tirgojot šova video par $5, pamanījās kļūt par miljonāru. [19] [20] Cilvēki viņa video pirka, neskatoties uz to, ka tas bija pieejams torrentu tīklos un tas nebija aizsargāts ar DRM. Bija tikai autora lūgums šo video nopirkt, nevis lejuplādēt par brīvu.

Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/uk-copyright-cops-target-kids-schools-community-centers-081015/
2. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2008/12/copyright-cop-wedding-crashers-fined-by-spanish-court.ars
3. http://www.clydebankpost.co.uk/articles/1/29471
4. http://www.thisisnottingham.co.uk/Mechanic-pay-150-listen-radio/story-12276642-detail/story.html
5. http://www.futureofcopyright.com/home/blog-post/2011/03/28/belgian-truck-drivers-must-pay-royalties-for-listening-to-the-radio.html
6. http://www.musicradar.com/news/guitars/uk-police-play-music-accused-of-breaking-copyright-law-160176
7. http://torrentfreak.com/charity-forced-to-pay-copyright-police-so-kids-can-sing-071209/
8. http://allangregory.com/music-copyright-police-ruin-artists-gigs-and-coconut-curry/
9. http://www6.vid.gov.lv/VID_PDB/VAD
10. Informācija no AKKA/LAA mājas lapas.
11. http://torrentfreak.com/copyright-group-prosecuted-for-failing-to-pay-artists-090722/
12. http://www.techdirt.com/articles/20110209/04101413022/belgian-collection-society-sabam-caught-taking-cash-made-up-bands-it-didnt-represent.shtml
13. http://torrentfreak.com/music-royalty-society-collects-money-for-fake-artists-bathroom-equipment-and-food-110308/
14. http://reviews.cnet.com/8301-18438_7-20070347-82.html
15. http://news.cnet.com/8301-1023_3-20082925-93/apple-forces-amazon-to-alter-kindle-app/
16. http://www.futurebook.net/content/understanding-why-e-book-marketshare-may-not-be-dropping-back-amazon
17. http://www.bloomberg.com/news/2011-12-27/copyright-is-no-longer-about-copies-part-1-commentary-by-william-patry.html
18. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/
19. http://www.businessweek.com/technology/what-louis-ck-knows-that-most-media-companies-dont-12142011.html
20. http://www.theglobeandmail.com/news/technology/tech-news/why-louis-cks-big-payday-proves-the-internet-has-ethics/article2272517/?utm_medium=Feeds%3A%20RSS%2FAtom&utm_source=Home&utm_content=2272517

Autortiesības. „Nelegālā” failu izplatīšana tīmeklī

Šobrīd Latvijā notiek divi kriminālprocesi par nelikumīgu grāmatu elektronisko versiju izplatīšanu internetā. 2011.gada 9. decembrī LETA publicēja interesantu rakstu par šo tēmu, kurā bija šis citāts: „Nelikumīga grāmatu izplatīšana internetā izdevniecībām rada būtisku kaitējumu, piemēram, par sešām nelikumīgi izplatītām grāmatām vienas izdevniecības zaudējums ir 17 000 latu apmērā, aprēķinājusi biedrība „Latvijas Grāmatnieku ģilde””. Problēma šajā visā ir tas, ka šie aprēķini ir ne tikai, maigi izsakoties, ļoti neprecīzi, bet pat absurdi. Tā kā par šo tēmu latviešu valodā (kā jau vienmēr) trūkst objektīvas un argumentētas informācijas, tad pacentīšos uzrakstīt par patiesajiem „zaudējumiem”, ko autortiesību īpašnieki gūst no brīvas failu pieejas internetā.

Neesmu redzējusi „Latvijas Grāmatnieku ģildes” aprēķinu metodiku, taču esmu diezgan pārliecināta, ka mans minējums par to, kā viņiem izdevās no sešu grāmatu mušiņas izpūst 17 000 latu ziloni, ir pareizs. Pavisam elementāri – sareizina lejuplāžu skaitu ar naudas summu, ko viņi nopelna no vienas pārdotas grāmatas. Tikai problēma šeit ir tā, ka lielajiem matemātiķiem sanāca piemirst pieprasījuma un piedāvājuma līknes likumus. Ja viena grāmata maksā 10 latus, cilvēks gadā nopirkts, teiksim, 4 grāmatas. Ja grāmatas elektroniskā versija maksā 50 santīmus, cilvēks, kuram ir elektroniskais grāmatu lasītājs (vai arī bezmaksas papīrs un printeris savā darba vietā), mēnesī nopirks kādas 4 grāmatas. Bet, ja grāmatas var dabūt par brīvu, tad daļa cilvēku vispār piekrāmēs savu datoru cietos diskus ar lērumu grāmatu, no kurām tie beigu beigās izlasīs labi ja pusi.

Manuprāt, izdevēju zaudējumi ir daudz mazāki, nekā tie apgalvo. Iespējams, ka nekādu zaudējumu nemaz nav. Pieņemsim, ka esmu students, kam līdz eksāmenam ir jāizlasa Kanta „Tīrā prāta kritika”. Mans rīcības plāns teksta iegūšanai. 1. Apskatos internetā, vai varu kaut kur „nelegāli” dabūt tekstu latviski. 2. Aizeju līdz tuvākajai bibliotēkai (attālums līdz tai bieži vien ir īsāks nekā līdz tuvākajam grāmatu veikalam). 3. Nospļaujos par tekstu nepieejamību latviešu valodā un lasu to kādā no man zināmajām svešvalodām, kurās vienalga var dabūt gandrīz jebkuru kaut cik populāru grāmatu par brīvu. Tagad pieņemsim, ka esmu cilvēks, kurš ir atradis sev jaunu hobiju – fotografēšanu, un man ir vajadzīga kāda grāmata par attēlu apstrādi programmā Adobe Photoshop. Zagt man nepatīk, tāpēc gribas darboties legāli. Ko man darīt – pirkt latviešu valodā izdotu, tulkotu grāmatu par 20 latiem, vai arī parakņāties pa internetu, kur simtiem fotogrāfu dalās ar saviem amata noslēpumiem un ir uzrakstījuši visdažādākās pamācības par šīs datorprogrammas lietošanu? Ja tā grāmata latviešu valodā maksātu pāris latus, tad es nopirktu. Pretējā gadījumā – parakņāšos pa alternatīvajiem pieejamajiem resursiem. Un šādu alternatīvo resursu internetā ir atliku likām, un tos var atrast par jebkuru tēmu.

Pie tam varbūt izdevēji pat gūst ienākumus. Pieņemsim, ka klejodama pa internetu es netīšām uzduros kādai „nelegālai” grāmatai, par kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Es to izlasu un esmu sajūsmā par šo grāmatu. Es par to pastāstu desmit draugiem, no kuriem divi nopērk šīs grāmatas drukāto versiju. Izdevniecība iegūst! Bezmaksas reklāmu vajag novērtēt!

Un tagad mazliet provokatīvs jautājums. Vai grāmatnieku aizstāvji gadījumā nav aprēķinājuši savus zaudējumus, ko tiem radīs Gaismas pils uzcelšana? Gatavais ārprāts! Vēl viena jauna bibliotēka Rīgā! Dīvaini, Rīgā tik daudz bibliotēku, bet cilvēki vienalga vēl joprojām pērk grāmatas… Kāpēc viņi to dara? 1. Ja grāmata vajadzīga ilgāku laiku darba vajadzībām (desmit reizes ik pēc divām nedēļām zvanīt uz bibliotēku tomēr būs slinkums). 2. Ja kāda grāmata tik ļoti patīk, ka gribēsies to ik pa laikam pārlasīt. 3. Grāmata kā dāvana svētkos. 3. Naudas un brīvu plauktu mājās ir tik daudz, ka nav žēl samaksāt. 4. Negribas lasīt datora ekrānā (nogurums acīm), bet printera tinte maksā dārgāk nekā grāmata veikalā (šis attiecas arī uz skolēnu mācību grāmatām). Un te nu izdevējiem derētu atslābt un likties mierā. Neviena no šīm cilvēku kategorijām vienalga nekļūs par „nelegālo” elektronisko bibliotēku klientiem.

Šo visu iemeslu dēļ rodas viens jautājums, ko gribētos paprasīt visiem autortiesību aizstāvjiem. Kas jums skauž? Autortiesību īpašniekiem ir tikai divas izvēles. A – cilvēki lieto viņu darbus un par tiem nemaksā. B – viņi liedz cilvēkiem bezmaksas piekļuvi saviem darbiem, cilvēki tos nelietos un nemaksā. Trešā varianta, ka cilvēki lietos viņu darbus un par tiem maksās prasītās nesamērīgi augstās cenas, nemaz nav. Un, jā, katrs patērētājs pats izlemj, ko viņš uzskata par samērīgu cenu brīdī, kad pieņem lēmumu par kādas preces iegādi. Un šobrīd Zvaigznes e-grāmatnīcas cenas ir tik augstas, ka lielākā daļa cilvēku vai nu paņems grāmatu bibliotēkā, vai arī lasīs „nelegāli”. Kamēr vien autortiesību īpašnieki nesapratīs, ka viņu prasītās cenas ir pārāk augstas, pirātu saites zels un plauks. Un šeit problēma ir nevis pirātu mentalitātē, bet autoru pārmērīgajās ambīcijās.

Kāds varētu būt problēmas risinājums?

1. Likt pirātus mierā – no viņiem tāpat samaksu neizspiedīsiet. Ja cilvēks negrib maksāt, viņš vienkārši izvēlēsies nepirkt, nelietot un nemaksāt. Pie tam, ar ko elektroniskā bibliotēkā atšķiras no bibliotēkas, kura grāmatas izsniedz papīra formātā?
2. Izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur ir iespējams par samērīgu (pietiekami lētu) cenu nopirkt failus digitālā formātā.
3. Priecāties par bezmaksas reklāmu, ko autori gūst no failu izplatīšanas internetā.

Kāpēc risinājums, ko es piedāvāju, nav utopisks?

Tāpēc, ka citviet pasaulē tas sen jau strādā.

1. Daļa pirātu negrib maksāt un nemaksās. Tos tāpat jāliek mierā. No viņiem neko tāpat neizspiedīsi. Ja nevarēs dabūt par velti, viņi izvēlēsies nepirkt un nelietot ar autortiesībām aizsargātos failus.

Savukārt daļa pirātu ir izklaides industrijas vērtīgākie klienti, kuri daudz biežāk nekā „godīgie” cilvēki pērk grāmatas, iet uz koncertiem un apmeklē kino. Piemērs. Divi cilvēki A un B ieiet veikalā pēc maizes klaipa. Radio skan „Metallicas” dziesma, kura viņiem abiem ļoti iepatīkas. Ir krīze, cenas mūzikai astronomiskas, abi nolemj naudu netērēt. A ir godīgs cilvēks, kurš mūziku nezog, bet B ir pirāts, kurš nelegāli lejupielādē pāris grupas albumus. Pēc trīs gadiem šai grupai ir koncerts Rīgā. A par dzirdēto dziesmu sen jau ir aizmirsis un viņam ir vienalga. B, kurš visus šos gadus ir klausījies nelegālo „Metallicas” mūziku, ir sajūsmā un steidzas nopirkt biļeti uz koncertu. No kura cilvēka, A vai B, mākslinieki gūst lielāku labumu?

Kāpēc tā tiešām notiek un es to neesmu sadzejojusi?

Pētījumi liecina, ka pirāti ir mūzikas industrijas vērtīgākie klienti. [1] Kāpēc? Cilvēki pirms mūzikas albuma, filmas, vai grāmatas nopirkšanas vēlas to izmēģināt un pārliecināties, ka tā tiešām ir laba, un ir vērts maksāt. 2. Cilvēku finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Ja agrāk mūzikas mīļotājam mājās bija tikai dažas dziesmu kasetes, tad tagad viņam ir vismaz 50 iecienīti mūziķi, tas nozīmē kādas 2000 dziesmas. Kurš ko tādu var atļauties nopirkt legāli? Daļu mūzikas šie cilvēki pērk, daļu lejupielādē par brīvu. 3. Cilvēks, kam ir interese par mūziku, literatūru vai filmām, par to izdos vairāk naudas (koncerti, kino, plakāti un krekli ar savu elku fotogrāfijām un simboliku).

Šo pietiekami loģisko secinājumu apstiprina arī Nīderlandes valdības pasūtīts pētījums, kurā secināts, ka ekonomika iegūst no brīvas failu pieejas internetā [2]. Tas pats tiek secināts arī līdzīgā Šveices valdības pasūtītā pētījumā. [3] [4]

2. Cilvēki vienalga pērk Amazon e-grāmatas un iTunes mūziku, neskatoties uz to, ka tie paši teksti un dziesmas ir pieejami arī nelegālai lejuplādēšanai par brīvu.

Pašreiz arvien lielāka daļa cilvēku uzskata par lieku krāmēšanos mūzikas un filmu DVD tāpat kā uz papīra drukāto grāmatu glabāšanu. Glabāt failus ir ērtāk MP3 atskaņotāja, datora, vai elektroniskās tintes grāmatu lasītāja atmiņā – tā tie aizņem mazāk vietas. Tas nozīmē, ka gan mūzikas, gan filmu, gan grāmatu izdevējiem ir jānodrošina cilvēkiem pieeja failiem digitālā formātā. Ja cenas būs adekvātas, cilvēki šos failus labprāt iegādāsies nevis lejupielādēs nelegāli.

Ja cilvēks novērtē kāda autora un mākslinieka darbu, viņš labprāt par to samaksā. Cilvēki nav tik skopi, ļauni un savtīgi, kā autortiesību aizstāvji iedomājas, uzskatot, ka, ja nepiespiedīsi, nesamaksās.

Daži piemēri, kas to ir brīnišķīgi nodemonstrējuši.
„Humble Indie Bundle”. Projekts, kurā cilvēkiem ļāva iegādāties vairākas datorspēles par pašu izvēlēto cenu. Vidējā samaksātā summa bija aptuveni $10. Protams, netrūka cilvēku, kuri maksāja tikai dažus centus, bet daudzi izvēlējās maksāt arī pietiekami augstas cenas. Un organizētāji nopelnīja ļoti pat labi, jo interesantu, kuri šīs spēles iegādājās, bija daudz. [5]

Angļu rokmūziķu grupa „Radiohead” izvēlējās savu albumu „In Rainbows” pārdot šādā pat veidā. Katrs pircējs pats noteica summu, kuru grib samaksāt. Lai gan netrūka cilvēku, kuri šo albūmu lejupielādēja bez maksas, daudzi izvēlējās mūziķiem samaksāt, un daļa pircēju maksāja apmēram tikpat, cik par mūzikas albumu parasti prasa iTunes un līdzīgi izplatītāji. [6]

Amazon e-grāmatas un iTunes mūzika. Un šeit cilvēkiem bizness ir ļoti veiksmīgs, neskatoties uz pirātu vietņu „konkurenci”. Lai gan par šiem piemēriem es vienalga uzskatu, ka Latvijas ekonomiskajai situācijai un cilvēku maksātspējai tur prasītās cenas ir pārāk augstas. Un no cenu samazināšanas līdz cilvēku pirktspējai pieņemamam līmenim autori finansiāli neciestu. Ienākumi ir tie paši gan tad, ja autors pārdot 100 dziesmas par Ls 1 vai 1000 dziesmas par 10 santīmiem. Ja cena ir zemāka, pircēju būs vairāk.

Vēlreiz uzsveru, ka mans piedāvātais risinājums ir legalizēt failu izplatīšanu internetā, gadījumos, kad pirāti necenšas no tā nopelnīt. Vienlaikus ir jāizveido ērti lietojamas interneta vietnes, kurās cilvēki var šos pašus failus iegādāties par samērīgām cenām. Ar samērīgām es domāju tādas cenas, kas ļautu mūzikas mīļotājam iegādāties kādas 2000 dziesmas, neiztērējot uz to visus mūža ietaupījumus un neņemot kredītu. Vai arī sistēma, kurā pircējs pats izvēlas, cik lielu cenu vēlas maksāt par katru iegādāto failu. Ja tas tiks nodrošināts, arī pieprasījums pēc bezmaksas alternatīvām samazināsies.

Alternatīvu bezmaksas pieeju failiem ir jāatstāj, jo bezmaksas pieeja grāmatām un izglītībai ir ārkārtīgi nepieciešama, lai nodrošinātu mazturīgākajai sabiedrības daļai līdzvērtīgas iespējas mācīties (manuprāt, nav nekādas atšķirības, vai to nodrošina elektroniskās bibliotēkas vai arī bibliotēkas, kurās grāmatas izsniedz drukātā formātā). Pieeju mūzikai un filmām būtu jādod, jo pašlaik lielākie torrentu tīklu lietotāji ir jaunieši, kuriem vēl nav gana lielu ienākumu, un bērni, kuru vecāki citādāk būtu šausmās par mazo izklaides mīļotāju lielajiem rēķiniem. Ļaujot jauniešiem iegūt failus bez maksas mākslinieki sev iegūst fanus, kuri pēc kādiem 10 gadiem tāpat atlīdzinās, nopērkot koncerta biļeti.

Uz argumentu, ka šāda sistēma nebūtu godīga, jo daļa cilvēku maksās, kamēr citi izvēlēsies to nedarīt, uzreiz pateikšu, ka tas ir tik pat negodīgi, kā ziedojumi slimu bērnu ārstēšanai. Maksā tikai daži, bet, kad bērns izveseļojas, izaug un sāk strādāt, iegūst visa sabiedrība. Pie tam, dziesmas, filmas vai grāmatas vērtību pats lietotājs bieži vien var izvērtēt objektīvāk par pārdevēju. Tās vērtība katram cilvēkam būs citādāka. Vienam grāmata patiks tik ļoti, ka viņš to vairakkārt pārlasīs, savukārt kāds cits izlasīs tikai pāris nodaļas.

3. Torrentu tīkli ir lieliska bezmaksas reklāma. Piemēri.
Paulo Koelju (vairāku slavenu romānu autors) pats ielika savu grāmatu elektroniskās kopijas torrentu tīklos. Pēc tā viņa grāmatu pirkšanas apjomi palielinājās. Cilvēki labprāt atbalsta autorus un māksliniekus, par kuru darbiem ir sajūsmā. Daži vienkārši grib izlasīt pirmās nodaļas un paskatīties, kas lācītim (grāmatai) vēderā. Dažiem vienkārši labāk patīk papīra grāmatu formāts vai arī ir lieki līdzekļi, lai tās iegādātos. [7]

Neatkarīgie filmu veidotāji iegūst no popularitātes, kuru viņu filmas saņem pēc tam, kad ir nonākušas torrentu tīklos. Un popularitāte nozīmē ne tikai fanus, bet arī vairāk cilvēku, kuri nopērk filmas DVD. Atšķirībā no Holivudas milzīgajiem budžetiem, viņiem nav lieku līdzekļu reklāmām, tāpēc torrentu tīkli noder par vietu, kur var reklamēties bez maksas. [8] Šeit jāpiemin interesants gadījums ar ASV veidotu maza budžeta filmu „Ink”, kas vairākus mēnešus pēc izveidošanas nonāca torrentu tīklos. 24 stundu laikā tā tika lejupielādēta 200 000 reižu un pāris dienu laikā no nevienam nezināmas filmas kļuva vienu no tā brīža 20 populārākajām filmām pasaulē. Tās veidotāji labi nopelnīja, jo cilvēki sāka pirkt filmas DVD, skatīties to kinoteātros un iepirkties autoru interneta veikalā. [9]

Kas zaudē no nelegālas failu izplatīšanas internetā?

Nu, protams, ja autori un patērētāji no failu apmaiņas internetā iegūst, tad kādam arī jāzaudē. Šoreiz tās ir lielās izplatītāju kompānijas. Un tām nu gan lobiju netrūkst. Tāpēc arī likumi tik nejēdzīgi. Un tāpēc arī cilvēkiem (vismaz latviešu valodā jau nu noteikti) ir pieejama lielākoties neobjektīva informācija par failu apmaiņas ieguvumiem un zaudējumiem. Piemērs. Es vispirms lejupielādēju mūziku torrentu tīmekļa vietnēs un pēc tam aizeju uz šo mūziķu koncertu, kad viņi atbrauc uz Rīgu. Kurš te zaudē? Nu, protams, iTunes, kuri nedabū ne centa par saviem starpnieku pakalpojumiem. Tāda, lūk, dzīve… Kam ir nauda, tas arī lemj likumus. Starp citu, diezgan liela daļa mūziķu un maza budžeta filmu veidotāju atbalsta brīvu failu pieeju internetā. Daži piemēri atsaucēs. [10]

Pie tam, ja reiz tik ļoti gribas cīnīties pret pirātu tīmekļa vietnēm, tad kā to vispār var izdarīt? Bez šaubām tikai pārkāpjot cilvēktiesības un ieviešot cenzūru. Citādāk tas nemaz nav izdarāms. Pagājušā nedēļā autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur ASV kongresu likumu, kas saucas „Stop Online Piracy Act”. Tas būtībā nozīmēja ieviest diezgan pamatīgu interneta cenzūru un represijas pret melnajā sarakstā nokļuvušajām vietnēm (to likvidēšanu). [11] Vēl bija arī Francijas slavenais „Three Strikes Law” (kas, protams, neatbilda Francijas konstitūcijai, kurā cilvēkiem dota vārda brīvība). [12] Tur galvenā doma bija, ka cilvēkiem, kuri atkārtoti pieķerti nelegālā failu izplatīšanā vai lejuplādēšanā, atņem pieeju internetam. Ak, jā, un vēl viena sīka problēmiņa – cilvēktiesības. Šī gada jūnijā ANO nolēma, ka pieeja internetam pieder pie cilvēktiesībām, proti, to atņemt ir cilvēktiesību pārkāpums. [13]

Šobrīd apmēram 30% (cipars dažādās valstīs atšķiras) jaunākās paaudzes cilvēku tīmeklī nelegāli ievieto vai arī lejupielādē failus. Iebāzt aiz restēm trešo daļu valsts iedzīvotāju ir diezgan neiespējami – cietumu nepietiks. Ja ir radusies situācija, ka tik liela daļa sabiedrības neatzīst kādu likumu un uzskata to par netaisnīgu, tas ir indikators tam, ka problēma ir ar likumu, un šis likums ir jāmaina. Un nevis jādomā, ko iesākt ar nepaklausīgajiem likuma pārkāpējiem. Šoreiz vaina ir likumā nevis cilvēkos, kuri to atsakās ievērot. Failu izplatīšanai internetā būtu jābūt krimināli sodāmam autortiesību pārkāpumam tikai tad, ja pirāti internetā tos izplata (tirgo) ar nolūku gūt peļņu.

Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/pirates-are-the-music-industrys-most-valuable-customers-100122/ un http://torrentfreak.com/former-google-cio-limewire-pirates-were-itunes-best-customers-110726/
2. http://torrentfreak.com/economy-profits-from-file-sharing-report-concludes-090119/
3. Autoru ziņojums presei (vācu val.) – http://www.ejpd.admin.ch/content/ejpd/de/home/dokumentation/mi/2011/2011-11-30.html
4. Raksts par šī pētījuma secinājumiem – http://torrentfreak.com/swiss-govt-downloading-movies-and-music-will-stay-legal-111202/
5. http://en.wikipedia.org/wiki/Humble_Indie_Bundle
6. http://en.wikipedia.org/wiki/In_Rainbows#Distribution
7. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
8. http://torrentfreak.com/filmmaker-bittorrent-pirates-help-us-get-more-exposure-111214/
9. http://torrentfreak.com/indie-movie-explodes-on-bittorrent-makers-bless-piracy-091110/
10. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/ un http://torrentfreak.com/music-is-better-off-on-bittorrent-than-with-apple-or-big-music-101224/
11. https://www.eff.org/deeplinks/2011/10/sopa-hollywood-finally-gets-chance-break-internet  https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/free-speechs-weak-links-under-internet-blacklist-bills un https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/stand-and-fight-week-action-against-censorship
12. https://www.eff.org/deeplinks/2008/03/three-strikes-three-countries
13. http://www.wired.com/threatlevel/2011/06/internet-a-human-right/