Avestra

::esejas un dzeja::

Category Archives: Dzeja

Atkarība

Es tagad pati sev vairs nepiederu,
Kā slīkstošais es izmisīgi tveru
Pēc cilvēka, kurš nākdams laimi sniedz,
Bet aiziedams – man dzīvesprieku liedz.

Un mana laime nav vairs manās rokās,
Kad stiegu vientulības ilgu mokās:
Ne varu nedomāt, ne sirdij likt
Reiz mieru rast, no purva laukā tikt.

Un nelemju es vairs par savu dzīvi,
Jo varu cerēt vien, ne dzīvot brīvi.
Tik ceru, ka ne aizņemts cilvēks būs,
Ne vienaldzīgs pret mani kādreiz kļūs.

Bet vēlos pati sev es piederēt,
Ne cita uzmanību diedelēt,
Un kaut man labi vienai pašai būtu,
Ne sirdij vajadzīgs cits cilvēks kļūtu.

Ar viltu izkrāpts skūpsts

Tik nesaki, ka mīli mani kvēli,
Jo manai lauztai sirdij būs tik žēli,
Ja justies mīlētai man brīdi ļausi
Līdz dosies prom un cerības reiz kausi.

Tik nesoli tu mīlēt mani vienu,
Jo, kad pie citas iesi kādu dienu,
Ne saldos melus pēc tam piedot spēšu,
Ne dusmu ugunis es viegli dzēšu.

Tik neteic man, ka mūžīga šī mīla,
Jo, kad reiz redzēšu, ka tā mūs vīla,
Man nāksies pārmest sev un nožēlot,
Ka sirds vēl mīlai tic, ne domāt prot.

Es atdošos – ne vēlos maldu stāstus,
Ne vajag izkrāpt skūpstus, izvilt glāstus.
Kad kaislē reibstam, kopā ir mums labi,
Šai brīdī laimīgi mēs esam abi.

Tik nebojā šīs atmiņas reiz skaistās,
Ko naids par izmānītiem skūpstiem aizstās,
Lai sirdī neplaukst dusmu vīteņaugi,
Bez vilšanās lai paliekam vēl draugi.

Pareizi dzīvot

Man nepatikt tas var, ko dari
Ar savu laiku, savu prātu,
Kaut dzīvi izniekot tu vari,
Par to es tevi nicinātu.
Bet tavas tiesības to darīt
Es aizstāvu un sargu kvēli,
Lai brīvs tu šodien, rīt un parīt
Un dzīvot vari, kā vien vēlies.

Ne likumus lemt, varas tiekties,
Ne citus lauzt, bet skaidrot sāc,
Var mācīt, bet ne piespiest liekties,
Ja tevī klausīties grib kāds.

————
Šis ir veltījums visiem konservatīvo vērtību aizstāvjiem, kuri uzskata, ka drīkst skriet pie valdības lobēt likumus, lai panāktu, ka tie riebīgie citādi domājošie beidzot sāk dzīvot pareizi, pārstāj rīkot provokatīvus koncertus baznīcās (šī ir norāde uz Pussy Riot gadījumu), beidz būt homoseksuāli, izvēlas atturību kā kontracepcijas metodi, nenodarbojas ar sodomiju, pārstāj skatīties pornogrāfiju, vairāk neizmanto prostitūtu pakalpojumus, nezaimo dzīvību, veikdami mākslīgo apaugļošanu, neveic abortus, pat nemēģina sapņot par eitanāziju, nepopularizē ateisma idejas utt.

Ja kāds vēlas rīkot vai apmeklēt bezmaksas seminārus un lekcijas, piemēram, par to, cik šķīstība ir laba, manis pēc lai dara, ko grib. Man nudien ir vienalga, kā cilvēki tērē savu laiku. Bet, tiklīdz kāds mēģina panākt izmaiņas skolu mācību programmās, piespiežot jauniešus to visu klausīties, tiklīdz kāds cenšas lobēt likumus, kas citādi domājošajiem kaut ko aizliedz darīt, tad gan man ir iebildumi.

Par liekulību

Ja kāds nelaimīgs pašnāvnieks nolec no tilta,
Paliek asiņu traipi no ķermeņa silta.
Par to ļaudis kā vārnu pulks klaigā un ķērc,
Jo šis nesmukais skats gaužu žēlabu vērts.

Bet, ja noslēpies mājās kāds vēnas griež pušu,
Lai tik neaizmirst nesmuko izdarīt klusu!
Kāpēc izvēlas nomirt kāds, ļaudis tam nevaicā,
Ka tik dara to klusi un skatu tas nemaitā.

Un, ja klaidonis nedzīvo, izvēlas dzert,
Tikai dūšas nav pēdējo soli tam spert,
Par to vienalga – rūpes te liekuļu cirks,
Vien par publisku neslavu asarās mirks.

Un vēl skata pēc nožogot tiltu tie naudu dos,
Kamēr rūpēs par cilvēku dzīvību gauduļos.
Visas publiskās vietas tad cītīgāk apsargās,
Un no asiņu traipiem tās tīras tā pasargās.
————

Tātad, rezumējums par visu to ķērkšanu, kas notika par 7. jūnijā, no Vanšu tilta nolecot, izdarīto pašnāvību.

Vienā vārdā: “liekulība”.

Raidījumā “Sastrēgumstunda” piedāvātie “risinājumi”

1. Lēmums ar kaut ko nosmērēt vantis, lai neviens tur nevar uzrāpties.
Un ko pēc tam? Saliksim visur Rīgā žogus un pie katras augstceltnes pa sargam, lai neviens nevarētu publiski sev pārgriezt rīkli pie Saeimas nama vai sevi aizdedzināt pie Brīvības pieminekļa? Ja cilvēks gribēs no dzīves aiziet publiski, viņš atradīs veidu, kā to izdarīt. Pie tam pašnāvību statistiku ar šo nesamazināt (ja nevarēs publiski, to var izdarīt arī klusītēm meža vidū). Ja mērķis ir nevis samazināt pašnāvnieku skaitu, bet gan vienkārši novērst sastrēgumus uz Vanšu tilta, nu tad, lūdzu, tā arī pasakiet, un nevajag te liekuļot!

2. Ideja iegādāties gaisa spilvenu.
Klajš populisms. Cik liels tas gaisa spilvens būs? Tik liels, ka visu tiltu noklās? Vai arī pietiekami mazs, lai pašnāvnieks varētu paskatīties, kur to noliek, un tad lekt pretējā virzienā? Pie tam vantis vienalga taču ir augstākas, nekā maksimālais augstums, no kura nolecot uz gaisa spilvena, cilvēks var izdzīvot. Daudz lietderīgāk būtu piešķirt papildus finansējumu psihologiem un krīzes konsultantiem, kuri bez maksas strādā ar krīzē nonākušiem cilvēkiem. Tikai, ai, to jau neviens neredzēs. Arī rezultātus publiski nerādīs. Rīgas domei “izdevīgāk” ir nopirkt to bezjēdzīgo gaisa spilvenu, sasaukt žurnālistus ar fotokamerām un tad vēlētāju priekšā padižoties, cik ļoti viņi rūpējas par cilvēku dzīvībām. Bet rezultātā šādi visticamāk nevienu tā arī neizglābs.

3. Nelikšanās ne zinis par “sociālajiem pašnāvniekiem” un tiem cilvēkiem, kuri no dzīves šķiras vienatnē, kaut kur noslēpušies.
Tieši šis, manuprāt, arī vislabāk parāda “sērotāju” liekulību. Pirmkārt, Latvijā ir tūkstošiem bomžu, kuri sabiedrībai ir miruši. Šiem cilvēkiem vienkārši nepietika dūšas sevi nonāvēt fiziski, bet, manuprāt, izvēle nodzerties un palikt uz ielas nav ne par matu labāka, nekā izvēle izdarīt pašnāvību. Otrkārt, simtiem cilvēku Latvijā katru gadu izdara pašnāvību vienatnē kaut kur noslēpušies. Neizskatījās, ka politiķi ir gatavi kaut ko darīt, lai glābtu šos cilvēkus. Svarīgi ir, ka tik kāds neizdara publisku pašnāvību, tādējādi ar savu līķi pabojājot skaisto Vecrīgas ainavu.

Nožēlojama vainīgo meklēšana

1. Vainīgi ir glābšanas dienesti.
Glābšanas dienesti var izglābt pašnāvnieka dzīvību tikai tad, ja viņš ir tik neveikls, ka nav spējīgs iecerēto “darbu” paveikt kā nākas. Pretējā gadījumā, ja cilvēks ir nolēmis no dzīves aiziet, viņu var izglābt tikai sasienot rokas un kājas, ko šajā gadījumā izdarīt nevarēja.

2. Vainīgi ir tuvinieki un cilvēki, kuri šo jaunieti pazina.
Es šo uzskatu par absurdu ne tikai tāpēc, ka parasti pašnāvnieki nepaziņo par saviem plāniem, lai tuvinieki varētu ķerties pie viņu apčubināšanas, tādējādi glābjot noskumušā cilvēka dzīvību (tie, kuri runā par sevis nonāvēšanu parasti nemaz neplāno to izdarīt, viņi vienkārši grib pievērst sev uzmanību un tādā veidā lūgt palīdzību). Galvenokārt šis ir absurds, jo katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi. Nevienam nav pienākuma apčubināt un izdabāt tiem, kuri visu laiku žēlā balstiņā čīkst, ka viņiem ir grūti. Tas, ka kāds cilvēks netiek galā ar savu dzīvi, nav pietiekams iemesls, lai varētu pieprasīt upurus no tiem cilvēkiem, kuri ir spējīgi pārvarēt grūtības, uzņemties par sevi atbildību un ar dzīvi tikt galā. Ikviens cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi, saviem nepilngadīgajiem bērniem, mājdzīvniekiem un (reizēm) arī par noziegumiem, kurus viņš pastrādā, tādējādi kaitējot kādam citam. Protams, ir labi palīdzēt līdzcilvēkiem brīžos, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, taču “ir labi to izdarīt” nebūt nenozīmē to pašu, ko “tev ir pienākums to izdarīt” un “ja tu to neizdarīsi, būsi vainīgs un atbildēsi par sekām”.

3. Vainīgi ir autovadītāji, kuri neapstājās, kad viņš tikko sāka kāpt augšup.
Šeit ir tā pati problēma. Protams, ir jauki, ja cilvēkam svarīgāk šķiet painteresēties, kāpēc uz ielas ieraudzīts cilvēks dara kaut ko bīstamu, nekā steigties savās darīšanās. Taču nevienam nav pienākuma to darīt, tātad neviens arī nav vainīgs, ja to neizdara.

4. Vainīga ir valsts, kura iekūlās krīzē.
Diemžēl tos ārzemju baņķierus, kuru dēļ pasaulē sākās krīze, cietumā neviens tā arī neiemeta. Prasīt atbildību no Pēterīša, kurš krīzē savilka jostiņu, par to, ka Jānītis redz bija vājāks cilvēciņš un jostiņu savilkt nejaudāja, laikam būtu absurdi. Prasīt atbildību no Latvijas politiķiem… Nu tas jau ir garš stāsts. Kalvīti vainot īsti nevar, jo viņam bija vēlētāju atbalsts un viņš darīja tikai to, ko no viņa vēlējās sagaidīt. Par to, vai Dombrovska krīzes pārvarēšanas metode bija labākais, ko varēja darīt, ekonomisti vēl joprojām diskutē, tā ka viņu vainot arī laikam nevar.

Secinājumi

Kā būtu vienkārši atzīt, ka cilvēkam ir tiesības izlemt aiziet no dzīves, ja viņš tiešām to vēlas? Es uzskatu, ka ikviens ar savu dzīvi drīkst darīt ko vien vēlas tik ilgi, kamēr nenodara kaitējumu citiem (nepastrādā noziegumus). Ja kāds negrib dzīvot, citiem nav tiesību piespiest to darīt. Var tikai mēģināt šim cilvēkam palīdzēt, lai viņa dzīve uzlabotos, un viņš pārdomātu. Valstij un Latvijas sabiedrībai noteikti būtu jācenšas radīt tādus apstākļus, lai cilvēki gribētu dzīvot, nevis šķirties no dzīves. Būtu arī jāmēģina glābt pašnāvniekus, jo pēc pirmā pašnāvības mēģinājuma izglābtie cilvēki bieži vien pēc tam otrreiz vairs nemēģina padarīt sev galu. Bet ir arī daļa, kas veic otro pašnāvības mēģinājumu, un tas visbiežāk ir veiksmīgs. Un ir jāsamierinās ar to, ka ikvienā sabiedrībā kaut kāds skaits laužu izvēlēsies šķirties no dzīves, un viņiem ir tiesības to darīt.

Ko sabiedrība var darīt, lai radītu tādus apstākļus, kuros pēc iespējas mazāk cilvēku gribētu izdarīt pašnāvību? Te ir jāsāk ar pašnāvību cēloņu analizēšanu. Ja nu kādam tiešām rūp šī problēma, tad varu pastāstīt par iespējamajiem risinājumiem, kurus neviens tāpat neīstenos, jo tie ir gana sarežģīti un tāpat nevarēs novērst visas pašnāvības, tikai kādu nelielu daļu.

1. Nevienlīdzības samazināšana. Visas sociālās problēmas, tai skaitā arī pašnāvības, ir izplatītākas sabiedrībās, kurās ir nevienlīdzīgāks ienākumu līmenis. Ja tev nav mašīnas un tavam kaimiņam nav mašīnas, tad jūs abi esat draugi, pārvietojaties ar kājām vai divriteni, priecājaties par dzīvi un kopīgi izklaidējaties. Ja tev nav mašīnas, tu cīnies, lai savilktu galus kopā un izdzīvotu, bet tavam kaimiņam ir luksus auto, tad gan sākas tādas problēmas kā depresija, mazvērtīguma sajūta, skaudība utt. Par šo problēmu vairāk var uzzināt šajā pētījumā. Te gan jāpiebilst, ka šobrīd Latvijas valdība ir izvēlējusies nekādi neiejaukties valsts ekonomikā, ar sociālajiem jautājumiem nodarboties minimāli un ne cik neizlīdzināt iedzīvotāju ienākumus ar progresīvā nodokļa palīdzību, tā ka varu gandrīz droši apgalvot, ka šai ziņā nekas netiks darīts. Tā ka, ja gribat dzīvot vienlīdzīgākā sabiedrībā, brauciet uz valstīm, kur politikā dominē sociāldemokrātiskās idejas!

2. Palīdzība cilvēkiem krīzes brīžos. Ja cilvēks visu laiku dzīvo sliktos apstākļos, viņš pie tā jau ir pieradis, un uzskata, ka tie ir nevis slikti, bet gan normāli apstākļi. Pie pakāpeniskas apstākļu pasliktināšanās cilvēki arī parasti palēnām pierod un samierinās. Bet, ja cilvēks dzīvoja labi, bet tad sākas krīze, viņš pēkšņi visu zaudē, un dzīves kvalitāte ievērojami pasliktinās, tad daļa cilvēku vienkārši netiek galā un sāk domāt, ka vairāk nav vērts dzīvot. Tieši tas arī notika 2008. gadā ekonomiskās krīzes laikā, kad palielinājās pašnāvību skaits. Taču šī ir problēma visu laiku, jo krīzes mēdz būt ne tikai valsts mērogā, bet arī vienam cilvēkam. Šo problēmu var samazināt, sniedzot emocionālu atbalstu, psihologa konsultācijas, drauga plecu tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.

3. Tomēr galvenais pašnāvību cēlonis nekādi nav saistīts ar naudu. Tā ir depresija, vientulība, draugu trūkums, neveiksmīgas attiecības ar līdzcilvēkiem utt. To var risināt, sniedzot cilvēkiem psihologa palīdzību, kā arī ikvienam cilvēkam veidojot ciešākas un draudzīgākas attiecības ar līdzcilvēkiem. Nav jābaidās izstāstīt draugiem un tuviniekiem par savām raizēm, būt atklātākam utt., jo tas palīdz tikt galā ar grūtībām un justies labāk. Tikai arī šis netiks darīts, jo Latvijas sabiedrībā to vienkārši nav pieņemts darīt. Ko lai dara… Tāda nu ir dzīve. Tā ka pašnāvību skaits Latvijā visticamāk nesamazināsies, un visi noraizējušies ļautiņi (it īpaši politiķi) varētu beigt liekuļot. Vai vismaz atbalstīt papildus finansējuma piešķiršanu psihologiem, kuri strādā ar izmisumā nonākušajiem cilvēkiem. Vismaz to būtu iespējams izdarīt, un kaut ko mazliet tas dotu. Bet kopumā problēma nekur nepazudīs.

Atbildība

Svešam cilvēkam ir grūti,
Palīgā tev viņam jāiet!
Samīļo un apčubini,
Kamēr visas skumjas pāriet!

Svešam cilvēkam nav naudas,
Tev ir viņu jāpabaro!
Strādā vairāk, ziedo sliņķiem
Visu darbadienu garo!

Tev ir grūti, naudas trūkst,
Stiprs tu esi, tiksi galā!
Čakls tu esi, izturēsi
Grūtos laikos, bargā salā.

Sevi upurēt tu gribi?
Nē? Tad topi parazīts!
Atbildības it nekādas,
Darbs būs muļķu padarīts.

Pēc gadsimtiem latvieša atteikšanās lūgt

Es kungus pazemīgi nelūdzu
Un pieprasu sev neliegt brīvību,
Es savas bēdas klusi nesūdzu,
Jo lemšu pats par savu dzīvību.

Ja neļausiet man savu ņemt ar labu,
Ņemt to, kas likumīgi pieder man,
Tad redzēsiet reiz manu niknu dabu,
Tad dzirdēsiet, kā kara taures skan.

Es savu rudzu maizi ēdīšu,
Ko savā druvā izaudzēju,
Un savu karogu es nesīšu,
Caur gadsimtiem ko izauklēju.

Un savu brīvo dziesmu skaļi dziedot,
Es dzimto zemi – māti godāšu,
Cits neliegs savu valodu man lietot,
Jo dvēseli es tīru rotāšu.

Man nesludiniet sava Dieva vārdus!
Ne dievus es, ne kungus kādreiz lūgšu,
Bet svešus baušļus tā kā pērkondārdus
Gar ausīm laidīšu kā skaņu tukšu.

Un ne par nākotni es cerēšu,
Bet cīnīšos, lai savu godu neatmest,
Ne velti laiku lūdzot tērēšu,
Ne svešus spaidus piekritīšu nest.

Šis dzejolis ir atbilde Māras Zālītes dzejolim “Caur gadsimtiem latviešu lūgšana”.

Brīvības spārnos

Ir cilvēks dzimis brīvs, var iet, kur grib,
Ne žogu tam, ne robežstabi zib,
Tik brīvs kā putns, kas debess tālē skrien,
Kad ligzdā putnēni pie zemes sien.

Kad nav it nekā, par ko rūpes jūt,
Pie ligzdas piesiets putns tad brīvs var kļūt,
Reiz brīvs no bailēm zaudēt to, kas dārgs,
Un brīvs no saistībām, kas sien kā zārks.

Bet visas siltas jūtas izdzēšot,
No sirds kā nezāles tās izplēšot,
Nav kamdēļ atgriezties uz zemes nāc,
Nav ligzdiņas, kur mīlot gaida kāds.

Ja reiz atļauj zemē nospiest

Ja reiz atļauj zemē nospiest
Savu lepnu, brīvu garu,
Tad, uz ceļiem lienot, nodziest
Cerība par atvasaru.

Nebrīvie vārdi

Ir slikti cilvēki un slikti darbi,
Par tiem ir vārdi tikpat nikni, skarbi,
Bet sliktos vārdus nedrīkst brīvi teikt,
Kad pavēl nepareizi domāt beigt.

Nu un, ka liekulību visi redz,
Kaut nepateikto kapa klusums sedz,
Jo visu ir mums brīvi darīt ļauts,
Kad slikto cenzē, vārdā nenosauc.

Par lapsām un vīnogām

I
Pēc tumšām vīnogām kad lapsa tiecās,
Tās nevar noplūkt, zari augstu sniedzās.
Tad teica: „Skābas būs,” un devās projām,
Un sevi mierināja saldām domām,
Jo censties tāpat nebūs vērts, ja skābas,
Vien veltas pūles būs, velts darbs te sākas.

II
Kad vīnogas reiz lapsa plūca pagaršot,
Tā spļaudījās, jo krūmi skābas ogas dod,
Un vieba purnu, turpmāk no tām vairījās,
Un arī citos dārzos garšot baidījās,
Jo visur vīnogas ir vienmēr skābas,
Un skābās ogas nekad neienākas.

III
Kad lapsiņai reiz ļaudis gudri stāstīja,
Cik gardas vīnogas, tās mīlēt mācīja,
Tā ogas meklēja, bez šaubām klausījās,
Ik dārzā vienmēr garšojas un spļaudījās.
Uz vecā grābekļa tā katrreiz kāpa
Un dusmojās, ka sliktos dārzos trāpa.

IV
Reiz izsalkusi ogās lapsa iekodās
Un klusi saviebās, jo skābas bija tās,
Bet ēst tai gribējās, un lapsa grauza
Un skābās vīnogas no zariem lauza.
Bail bija labāku ko tālāk meklēt iet,
Uz lauku, kurā saldas zemenītes zied.

Tukšie solījumi

Tu, cilvēks, labi zini,
Ko dzīvē sasniegt gribi,
Un ir tev arī zināms,
Kas šodien tādēļ darāms.

Bet iemeslu ik reizi rod,
Kas nedarīt to dod,
Un tāpēc tavi vārdi
Ir citi nekā darbi.

Sniegi zemi putināja

Sniegi zemi putināja,
Plašus laukus pārslām klāja.
Daba klusā mierā slīgst,
Kokiem zari lejup līkst.

Balta, balta debestiņa,
Smalka, smalka sniegpārsliņa
Mākoņvālos virpuļo
Un uz zemes vizuļo.

Mīkstām pārslām apsnigusi,
Klusi ziema atnākusi.
Daba rāmā mierā dus,
Pasaulē viss skaists un kluss.

Logos leduspuķes plaukst

Logos leduspuķes plaukst
Kā pavasarī vizbuļi,
Mirdz lāstekas, kad kļūst tām auksts,
Kā kristālbalti vizuļi.

Visu gadu naudu krāju

Visu gadu naudu krāju,
Lai ziemiņu sildītos;
Nu ir ziema pienākusi,
„Rīgas Siltums” iekasēs.

Veltījums pasaules ekonomiskajai krīzei

Kad termiņi spiež,
Krīze algu griež,
Pēc naudas saucu
Un postā kaucu:
„Visiem vienalga,
Kaut bada valgā!”

Tad ņemu šņabi:
„Bez bēdām labi!”

Par mežā izraktu ziedu krūmu

Ar lāpstu uz mežu kad dārznieks iet,
Tur meklē viņš krūmu viskuplāko,
To skaistāko, viskošāk kas zied –
Pa savam vien prātam viņš veidos to.

Tad zemi cērt lāpsta, viņš saknes kauj,
Nu pieder tam krūms, viņš ieguvis to.
Ar saknēm no zemes kad laukā rauj,
Grib dārznieks sev pakļaut to vienīgo.

Pie sevis viņš dārzā to stāda,
Krūms jaunajā zemē laiž saknes vēl,
Bet tad kā par dzīvžogu gādā –
Ņem lielākās šķēres un krūmu cērp.

Viņš tic, ka ir panācis savu –
Krūms turpmāk pēc dārznieka gribas augs,
Reiz dārzu tas atzīs par labu,
Un, pareizi augdams, tas ziedos plauks.

Bet spītīgs ir ziedu krūms jau sen,
Tam neatņemt mežoņa dabu.
Viņš cīnās un aizliegtos zarus dzen,
Un atsakās klausīt ar labu.

Tad sparīgi dārznieks tik cērp un šķin –
Viņš neļaus augt krūmam kā pašam tīk.
Un padoties nākas tā meženim,
Viņš izvēlas nokalst un dārzā nīkt.

Kad balta vizbulīte zied

Kad balta vizbulīte zied,
Tu viņu plūc un ņem to ciet.
Bet paiet acumirklis īss,
Zieds tavos ciešos pirkstos vīst.

Mums mākslinieku tagad milzīgs bars

Mums mākslinieku tagad milzīgs bars,
Tie paši piešķir sev šo vārdu.
Par mākslu dēvēts tiek viss bezsakars,
Kam cenu piekabina dārgu.

Tik pasludini tā, un māksla taps,
Katrs ķēpājums tiks atzīts labs.
Katrs radīts mēsls šo vārdu truli nes,
Bez dailes uzmālēts, bez dvēseles.

Mums mākslinieku tagad milzīgs bars,
Nav izkopt prasmes vairs tiem censties vērts,
Dus aizmirstībā zudis mākslas gars,
Un radīt mākslu ir vien amats lēts.

Kam slinkums pašam strādāt

Kam slinkums pašam strādāt
Un kāroto sev gādāt,
Vien lūgšanas tas skaita,
Tic brīnumiem un gaida.

Darba tikums 21. gadsimtā

Kurš augstprātīgs par darbu degunu rauc,
Par mākslas baudītāju sevi sauc,
Tam brīva laika daudz un alga liela,
Tiek lepnam citu darbinieku cieņa.

Ja neko neprot, ļaudis svētā mierā liek,
Velk darbā laiku, kamēr laba alga tiek.
Bez liekām rūpēm viegli dzīvo viņš,
Jo mācīties un strādāt pārāk slinks.

Kurš kaut ko izdarīt māk, darbu tam rod,
Tam nevajag ne brīvdienu, ne naudu dot.
Līdz kapā gulies tikai strādā mērķim cēlam,
No agra rīta līdz pat vakaram tik vēlam.

Lai tie, kam tīk tas, sāpēs tik nīkst

Lai tie, kam tīk tas, sāpēs tik nīkst,
Par grūto dzīvi skumjās vien čīkst.
Vienalga man par garā vājiem,
Lai kalpa morāli teic tādiem.

Lai tie, kas grib, tik nīst un skauž,
Lai seklie nepelnītu mantu rauš,
Es zinu pati savu ceļu,
Ar pašas vērtībām to eju.

Man daļas nav gar citu dubļiem,
Ne viņu tumsu, ļaudīm truliem,
Jo pāri zemajiem es stāvu,
Kopš viņu balsis sevī kāvu.

Stūrī iedzīta plēsīga zvēra niknums

Viņam nav ļauts nevienam kost,
Viņam dzīvam ādu raus nost…
Tik zvēram, kurš ir stūrī dzīts,
Vēl sirdī liesmo dusmu spīts.

Grib bargi ļaudis saitē siet,
Par sagūstīto zvēru smiet,
Bet melni kraukļi apkārt stāj,
No miesas kumosus tam knābj.

Bet viņa dzīslās kvēlo spēks,
Vēl dzīvot grib plēsīgais zvērs,
No sprosta izkļūt, izlauzties,
Ne galvu liekt un pakļauties.

Baiļu varā

Kad tumšas bailes važās kaļ,
Tās sirdi kā asmeņos maļ,
Sagrābto negrib vaļā laist
Līdz dzīvesspars tam lēni gaist.

Tā, baiļu varā nonācis,
Pat stiprais gars top nosmacis,
Jo grūti izrauties neskartiem
No žņaudzējčūskas gredzeniem.

Tava vaina

Tev dzīve aiziet greizi,
Un neveicas ne reizi.
Viss notiekošais slikts,
Uz augšu nav vēl tikts.

Nu meklē, kurš ir vainīgs,
Ka neesi dzīvē laimīgs.
Pie vainas ir kurš katrs,
Bet tikai ne tu pats!

Par pienākumiem

I
– Tavām vēlmēm nozīmes nav! Jādara ir to!
Tev ir pienākums, tev sava dzīve jāziedo!
– Bet es taču neko neesmu tev solījis….
Uzņēmies šīs saistības es nebiju vis!

II
– Galā tiec pats! Tavas nedienas man nerūp!
Aizeju es, negribu es saistību vergs būt!
– Bet tu taču savu vārdu man reiz devi…
Un es ticēju, es paļāvos uz tevi!

Uz mērķi kļūdainu tad cilvēks iet

Uz mērķi kļūdainu tad cilvēks iet,
Ja ilgošanās skaistāka tam šķiet,
Par pašu kvēlā sapņa sasniegšanu,
Par iekārotā augļa baudīšanu.

Man krūtīs sāpīgs tukšums spiež

Man krūtīs sāpīgs tukšums spiež,
Tas mani pušu plēš un griež.
Nav nekā vairs kur sirdij vieta,
Vien tukšums žņaudz, kad kļūst tā lieka.

Vairs nekas mieru nespēj man sniegt,
Un gribas sāpju agonijā kliegt,
Tik nav man neviena, kas sadzirdētu,
Neviena, kas to piepildīt reiz spētu.

Vēl debesu brīnumus negaidi

Vēl debesu brīnumus negaidi,
Ņem āmuru un sapņus sašķaidi,
Kad uz zemes mierā dzīvot liedz,
Vien vairāk sāpju izmisumā sniedz.

Ilgojoties…

Kā baltas dūjas lido man ilgas
Starp mākoņiem, kur skumjām pildās,
Jo nolādētas bez tevis tās nīkst,
Bet mana sirds tām līdzi vīst.

Kā melni kraukļi nāvei lemto plūc,
Tās mani neatstāj un bēdās grūž:
Nav lemts tām īstenībai tapt,
Tik vien šo dzīvi un tās prieku man zagt.

Cerība

Kad saprāts mums teic,
Ka cerēt nav vērts,
Ka viss jau ir beigts,
Plaukt laimei nav lemts,
Kvēl sirdī tās dzirksts –
Šī atsakās mirt…

Atvērta plauksta

Kad ej caur puķēm klātu pļavu,
Raibs tauriņš klusi nolaižas
Uz tavas atvērtās plaukstas.
Tu priecājies par laimi savu,
Bet uzpūš brāzmas aukstas,
Un tauriņš spārnos paceļas.

Tu skumsti… Aizlidoja viņš.
Bet vai tad būtu labāk,
Ja nebijis šis taurentiņš?

Tu ej pa dzīvi tālāk,
Un tavā atvērtā sirdī
Reiz mīla klusi iezogas.
Tu reibsti laimē, līdz dzirdi,
Ka aukstas brāzmas saceļas,
Un mīlestība aizzogas…

Bet vai tad būtu labāk,
Ja nebijis šis taurentiņš?

Spīd saule, kad tu redzi ēnas

Spīd saule, kad tu redzi ēnas,
Mirdz zvaigznes, kad tu redzi nakti,
Jo nezini vēl dzīvei jēgas,
Vien iepazīti tumšie kakti.

Pa dzīvi vienmēr nomākts klīsti
Un čīksti – nekur vairs nav laimes,
Ar gadiem noskumis tā vīsti,
Tik vientuļš tu bez prieka, dailes.

…Līdz nožēlu vien atrodi,
Tu, muļķis, beidzot saproti,
Ka dzīve, kas tik vienreiz dota,
Ir nu jau visa izniekota.

Es nemiera gars

Es nemiera gars,
Kam dzīve par seklu,
Man netīk bars,
Kam ērgļi par lepnu.

Nav māju man ielās,
Kur dubļus mīt,
Ne mūrētās sienās,
Kur cilvēks nav brīvs.

Tik ļoti vīlusies

Tik ļoti vīlusies
Es dzīvē neesmu vēl,
No sapņiem atteikties
Lai nebūtu man žēl.

Vēl negribu pieciest
Es skaistā pabiras,
Ne pārstāju tiekties
Pēc dzīves augstākas.

Neviens man dzīvot nemācīs

Neviens man dzīvot nemācīs
Un noteikumus nestāstīs,
Jo sirdī manā kvēlo spīts,
Un daru tikai to, kas tīk.

Neviens man neliks mainīties,
Ne raksturu vēl slīpēt ies,
Jo pati es it labi zinu,
Kādu sevi redzēt gribu.

Kad savu gaitu dzīve iet

Kad savu gaitu dzīve iet,
Ne tev kā tiekties, ne skriet.
Tā rāmi peldi pa straumi
Un mierīgos ūdeņus baudi.

Un samierinies viegli vēl,
Lai kas ar notiks, nebūs žēl,
Tik piemini – šādi var nokļūt vien,
Kur noteku ūdentiņš attīrīts tiek.

Izniekota dzīve

Pie zemes līkst tavs augums stalts,
Ak, Pegaziņ, tu klīsti balts
Starp pelēkajiem darba zirgiem
Pa zemes netīrajiem tirgiem.

Tev baltie spārni ir tik vāri,
Un putekļainiem ceļiem pāri
Nav spēka pacelt gaisos zilos –
Mirkst peļķēs tie un dubļos dziļos.

Bet lidot arvien vēl tu neproti,
Kaut gan to vēlies tu tik ļoti.
Kurš teicis lidot viegli būs?
Ej, mācies, spārni stipri līdz kļūs!

Virs zemes dubļiem augšup celies,
Un savu lepno garu neliec,
Ej, mācies pilnu krūti dzīvot,
Ne nokar galvu, dubļus mīdot!

Aitu gans

Topi gans, kad aitas redzi!
Izdevību lietot steidzi –
Ļaudis ir kā aitiņu bars,
Kurām paklausīgs un rātns gars.

Aitas vilnu cirpējiem sniedz,
Kungu priekšā galvas kad liec.
Bet kurš viņām domas priekšā teiks? –
Aitas to kā vadoni sveiks.

Bet no viena tomēr uzmanies
Un par visu vairāk piesargies,
Ka tik mierā dzīvodams,
Nekļūsti par aitu pats!

Man nepietrūkst spēka, es domāt protu

Man nepietrūkst spēka, es domāt protu,
Tāpēc ienīstu pavēli dotu.
Man mugura stīva, prāts ir par sīkstu,
Tāpēc nelokos, pakļauties nīstu.

Pats dzīvo cilvēks mūra kastē

Pats dzīvo cilvēks mūra kastē,
Un prāts tam šaurā rāmī likts,
Bet sabiedrība modri vaktē,
Lai plašākam tam nav vairs tikt.

Kad pašam domāt vairs nav ļauts,
Kad ir katrs savā vietiņā likts,
Var tikai atkārtot tik daudz,
Ko reiz jau pateicis kāds cits.

Vairs nemāk cilvēciņi domāt,
Ne stiprus spēka vārdus teikt,
Kad ļaudis zobratiņu lomā –
Pa apli tiem uz priekšu steigt.

Pēc zinībām tiem slāpes kvēlas
Rimst baudās, īsos prieciņos,
Mirst visas jūtas, daiļas, cēlas,
Šī pūļa aunos sīciņos.

Bet sapņo ļaudis, laimīgi snauž,
Kad plauktiņos tie šauros likti,
Ne viņi saprot vairs tik daudz,
Ka dzīvot rāmīšos ir slikti…

Skaties dziļāk!

Ziņās parāda rožainu saliņu,
Tikai mākoņa sidraba maliņu.
Un vēl gaišzilu debesu stūrīti,
Lai vairs nemani apkārt sev būrīti.

Un tad cilvēks kā vardīte akā sēž,
Kad pret gaišzilām debesīm acis vērš.
Un viņš domā, ka pasaule visa ir tāda,
Kā tas debesu stūrītis, kuru tam rāda.

Tevi izklaidē, rāda daudz ķīviņu,
Un tu redzi daudz ziņu tik sīciņu.
Kad ir aizņemts prāts tenkas vien klausīties,
Laika nepietiek dziļāk iet raudzīties.

Ziņās rāda vien aisbergu virsotnes,
Lai tā nemani ērkšķus zem lapotnes,
Jo, kad neredzi dziļūdens nezvērus,
Tad tiem nezini īstenos izmērus.

Ir pašam jādomā

Ir cilvēkam pašam vēl jādomā,
Jo citādi skrūvītes lomā
Šai sistēmā muļķītis strauji tiks,
Pirms sapratīs vispār, kur ir likts.

Ir cilvēkam katram vēl jāvērtē
It visu, ko galvā kāds ieber te,
Jo citādi viedokli priekšā teiks
Ik reklāma, kurai viņš garām steigs.

Nu ko, pelēki būsim?

Katrs cilvēciņš tāds pats kā citi grib kļūt,
Par visu vairāk tīk tiem vienādiem būt,
Kad galvenais ir ļaužu pūlī iekļauties
Un dumjiem draugiem patikt, uz tiem paļauties.

Kad akli līdzi modei visi skrienam,
Pat sava viedokļa vairs nav nevienam.
Vien jāmāk atkārtot, ko citi teica,
Kad kuplā pulkā slavenības sveica.

Bet pārliecība, vai tā maz ko vērta?
Savs brīvais prāts – tā doma nedzirdēta…
Uz kaimiņu kad cilvēks paskatās,
No brīvas gribas uzreiz atsakās.

Jo steidzot tiek izniekots laiks…

Kad laiku uzskati tik dārgu,
No rīta steidzies tu uz darbu,
Bet vakaros tad mājup steidzies,
Steidz atpūsties, kad darbs ir beidzies…

Nav laika domāt, laimi just,
Tik skaitīt minūtes, kam zust,
Bet beigās nekas liels nav veikts,
Ir tikai visu dzīvi steigts…

Tas, kurš sevī vīlies reiz

Tas, kurš sevī vīlies reiz,
Kur lai pēc tam mieru rod?
Kā lai sevi ienīst beidz,
Kad vien nožēlu laiks dod?

Kad sāp, kad viens pēc otra sitieni nāk

Kad sāp, kad viens pēc otra sitieni nāk,
Kad dzīves vismelnākā stunda ir klāt,
Var tēlot mocekli un kunkstēt, un kliegt,
Var sevi žēlot, gaužas asaras liet.

Bet var vēl sakost zobus un uz priekšu iet,
Jo mums it visi ceļi nebūs nekad ciet,
Var gaidīt, kamēr pāries grūtais, labāk kļūs,
Līdz ceļš zem kājām atkal augšup būs.

No sāpēm neizbēgt, lai ko ar dari,
Bet tikai pats par ciešanām lemt vari –
Tu izvēlies, vai sevi mocīt un ciest,
Vai slikto pārvarēt un tālāk iet.

Kad gribas cieši turēt to, kas dārgs

Kad gribas cieši turēt to, kas dārgs,
Tad piemini – vien vista ļaus to būrī bāzt,
Bet lakstīgala pati lems, kam pogot,
Tā pati lems, ko mīlēt tai un lolot.

Tā logu atradīs, pie kura dziedāt,
Tik ilgi, kamēr tā tur laimīga būs,
Bet neļaus viņa sevi būrī nievāt.

Kam spārni sasieti drīz nelaimīgs kļūs,
Vien uzticoties mīla vienot var mūs.

Ik diena

Ik diena,

Jeb kāpēc cilvēki samierinās. Un neko nedara,
lai mainītu savu dzīvi, kad viņiem tā riebjas.
Bet tā vietā noskumst, ka pati no sevis
t ā         n e k ļ ū s t         l a b ā k a.

No rīta atkal jauna diena nāk,
Un cilvēks ikdienas gaitas sāk.
„Kā visas šī diena,” tu izmisis kauc,
Kā vienmēr nav gaidāms nekas jauns.

Kad pelēka garlaicība māc,
Ko raibā dēka tu neatnāc?
Nezinu, kur tevi meklēt skriet,
Bet varbūt – baidos pasaulē iet…

Vēl dzīvot gribas, kamēr tu jauns,
Pēc kvēlošas kaisles sirds vēl sauc,
Bet aizraujošs nebūs it nekas –
Vienādas dienas, viens un tas pats.

Uz priekšu vienmuļi dzīve rit,
Pie sienas teic pulkstenis: tik, tik, tik…
Nezinu, kur laimi meklēt skriet,
Un baidos viena pasaulē iet.

Vājam būt

Kad rāmā dzīve nav vairs droša,
Kā dunču asmeņi kad bailes plosa,
Kad nespēkā truls niknums māc,
Tu paša nevarību ienīst sāc.

Tu saproti, ka cīnīties nav vērts,
Un rūgtās dusmas tad pret sevi vērs –
Pret cietu mūra sienu dūri triec,
Jo nav tev spēka, pasauli kas liec.

Ir rokas jānolaiž, jo vienalga tak nespētu,
Kaut negribi būt vājš un nīsti nespēku.
Ar smagu rūgtumu skumjš padodies,
Un citu žēlastībai atdodies.

Vēl paliek cerēt – ļaudis pieklājīgi būs,
Bet upurim tā asaras tad ātri žūs,
Ja stiprais vājam pāri nodarīs,
Kad vienu ceļu abi krustām mīs.

Var vēlēties…

Var vēlēties un klusi cerēt rast,
Ko saviem spēkiem nav sasniegt prast,
Bet laime nav paša rokās, skumjas māc,
Tu izmisis likteni lūgties sāc.

Var vēlēties un prasīt visu dot,
Likt, lai tev citi kāroto rod,
Bez darba, bez pūlēm lai sagādā,
Jo pasaule laimi tev parādā.

Var vēlēties un skaistos sapņos slīgt,
Bet īsto dzīvi arvien projām dzīt,
Vien domāt par to, cik skaisti tad būtu,
Ja nomoda sapņi īsti reiz kļūtu.

Var vēlēties un zināt, ko dari,
Ja darbu ieliec, tad sasniegt vari,
Ar savām rokām, prātu kad gūsi,
Par paša likteņa lēmēju kļūsi.

Mūsdienu cilvēka Ziemassvētku noskaņās

Reiz tad istabās smaržoja eglīšu zari,
Vaskā mirdzēja zeltaini svecīšu stari.
Tagad svečturos spuldzes kā plastmasas sveces,
Un uz zariem krāj putekļus mākslīgās egles.

Bet tās dāvanas, kuras no sirds bija dāvātas
Un ar mīļajām domām, ar rūpēm reiz gādātas,
Tagad draugiem ar steigu tu veikalā pērc,
Jo vairs laiku kam tādam nav tērēt vērts.

Tā kā stingušas plastmasas eglīšu skujas,
Tik pat nedzīvas kļuvušas cilvēkiem jūtas.
Ir daudz mākslīgu egļu, ir neīsti draugi,
Tagad ģimenes svētkos to visu tu raugi.

Mūsu svētki, tik balti un klusi, reiz zuduši,
Tagad troksnī un steigā tie citādi kļuvuši.
Kas reiz bija šais svētkos kā brīnums maigs,
Tagad kļuvis ir veikalu peļņas laiks.

Iedzer, brāli!

Iedzer, brāli, nodzer prātu,
Domas tikai raizes dod!
Kurš gudrs labāk nedomātu –
Tukša galva laimi rod.

Iedzer, brāli, nodzer skumjas,
Vienaldzīgs pret sāpēm būsi!
Visas raizes veltas, dumjas,
Līksmē beidzot laimi gūsi.

Iedzer, brāli, nodzer sirdi,
Muļķis tikai mīlēt grib!
Nevajag, lai rūpes tirdī,
Baudas, prieki jautrāk zib.

Iedzer, brāli, nodzer mājas,
Manta zagļus ciemos sauc!
Brīviem ļaudīm labi klājas,
Plašā pasaulē tie trauc.

Iedzer, brāli, nodzer dzīvi,
Tāpat gaida liktens skarbs!
Jēgas nav tai, laiki sīvi,
Velti mīlēt, velts ir darbs.

———-
Komentārs par šo dzejoli. Es neatbalstu alkoholismu, neuzskatu, ka dzīve ir bezjēdzīga un riebīga, vai ka būt “brīvam” klaidonim bez mājām un piederīgajiem ir labi. Un šis dzejolis nebija domāts kā mudinājums remdēt skumjas alkoholā vai izbēgt no dzīves, mēģinot apreibināties.

Tā vietā šis bija domāts kā atgādinājums par to, ka nav iespējams vienlaikus dzīvot un nodzert dzīvi. Tas bija domāts visiem tiem, kuri iedomājas, ka viņiem tas izdosies. Atgādinājums par to, ka iedzerot tiek arī nodzerts prāts, mājas, tuvinieki, darbs, cilvēcība. Ja kādam ir tāda depresija, ka neapreibinoties nav iespējams dzīvot, tad man nudien nav iebildumu, man nav žēl. Labāk lai plosto, nekā nemitīgi čīkst par to, cik dzīve ir briesmīga. Katram cilvēkam ir dota sava dzīve, un katrs ar to drīkst darīt, ko vien vēlas. Kaut vai nodzerties, kaut vai nomirt no heroīna pārdozēšanas, kaut vai izdarīt pašnāvību… Nevienam cilvēkam nevajadzētu citus mācīt un spiest dzīvot tā, kā pats uzskata par pareizu. Ja kāds ir izlēmis, ka grib savu dzīvi nodzert, lai tā būtu. Bet pretējā gadījumā gan nav ko lielīties ar to, cik dzert ir stilīgi, un iedomāties, ka pēc tam viss būs kārtībā, ka izdosies dzīvi vienlaikus nodzert un nezaudēt.

Un rinda “Iedzer, brāli! Nodzer prātu” ir no Eduarda Veidenbauma dzejoļa.

Kad sāp, kad asiņo sirds

Kad sāp, kad asiņo sirds,
Kad agonijā miesa tirpst…
Tad neraudi lieki,
Bet zobus sakod cieši!

Kad dzīves pliķis cirtis,
Kad esi zemē kritis…
Tad dubļos neguli,
Bet spēku celties rodi!

Man nevajag ne princi, kurš nāks

Man nevajag ne princi, kurš nāks
Vest mani savā pilī staltā,
Ne varoni, kurš zirgā baltā
No ļaunākajiem pūķiem glābs.

Es pati savus ceļus iešu,
Ne citam manā vietā lemt,
Ne mani vest, aiz rokas ņemt –
Jo vienmēr brīva būt es tiekšu.

Es vēlētos, ja sastapt lemts būs,
Vien partneri tad sevis cienīgu,
Ko mīlēt būs man vienu vienīgu,
Kad kopīgs ceļš reiz vienos mūs.

Pats sev tēlnieks

Ar savu galvu domā pats un mācies,
Pats izvēlies sev īstos skolotājus!
Sev elkus nemeklē, reiz pakļauties beidz,
Ne ļauj, lai tavas domas priekšā kāds teic…

Un dari, ko pats vēlies, laimi kas sniedz,
Ne klausi ļaudis, kuri sapņus tev liedz!
Ne dari, ko no tevis citi gaida,
Ne ļauj, lai parazīti tevi baida!

Pats savu mūžu vienīgo tu dzīvo,
Ne važās ļauj kalt savu gribu brīvo!
Vien paša laimei tev ir jābūt svētai,
Ne svešu iegribu reiz nomērdētai.

Gan tava dzīve, gan tavs prāts un tu pats,
Tie nedrīkst kāda cita rokās būt māls.
Pats esi tēlnieks, veido savu dzīvi,
Ne dzīvo kā grib tevi redzēt citi!

Dumpiniekiem

Ej sacelies pret visiem vējiem!
Caur ērkšķiem, neiemītiem ceļiem
Pret kalnu augšup būs tev tālu iet,
Kur putekļos vēl zvaigznes nenoriet.

Kaut krācēs cīnoties pret straumi,
Tiks vecie noteikumi lauzti,
Jo svētus rakstus nepieņemsi
Un likumus sev pats tu lemsi.

Bet noteikumu bieziem ruļļiem,
Tiem nebūs traucēt ļaudīm dulliem,
Jo, netīk rāmīšos kad iekļautiem,
Būs dumpoties, ne drūmi klausīt tiem.

Pret visiem skarbiem vējiem sacelies,
Pār visu zemo arvien pacelies!
Un nebēdā, ja vēji asi,
No dzīves vairāk, vairāk prasi!

Tad nevajag neviena…

Kad pasaule man muguru griež,
Kā mani salauzt čukstus spriež,
Tad pati sev vēl dzīvoju es,
Kā zvaigzne gaismu savam priekam nes.

Kad atbalstu un drauga plecu liedz,
Nav neviena, kas roku pretī sniedz,
Tad viena pati tieku galā,
Uz priekšu eju savā vaļā.

Drošībā I

Tu baidies? Nu, protams, ka baidies,
Kad steigšus no briesmām prom laidies.
Kurš tevi kā jēriņu sargās
No pasaules saltās un bargās?

Un brīvību atdot vai spēsi,
Jo izvēli vairs neredzēsi?
Par tevi kā aitiņu gādās,
Lai būtu tu drošībā strādās.

Bet pašam par sevi ja gādāt…
Kļūt stipram un sevi tad sargāt?
Nē, tomēr par daudz tā būs darba,
Ir atbildība pārāk skarba…

Tad ej! Tad aplokā priecīgs nāc
Un zābakus kungam ar laizīt sāc:
Par drošību atdod kurš brīvību
Vairs nelemj par savu dzīvību.

Drošībā II

Ja bail, ka apzags, bail, ka nobeigs,
Un bail, ka pāri nodarīt kāds steigs,
Tad slēpies mājās, slēpies ātri!
Un būs tev silti, droši kakti…

Bet, ja no tumšām ielām slēpjas,
Tad naktīs neredz zvaigznes vēlas.
Ja vietas nomaļās kāds vairās,
Viņš neredz meža puķes daiļās.

Ne vairīties no skaistā vēl steidz
Un baidīties no dzīves reiz beidz!
Un neprasi, lai pasaule ir droša,
Stiprs topi, dzīve lai ir koša!

Drošībā III

Uz savu galvu vai paļaujies?
Vai drošāk šķiet citam pakļauties…
Jo tāpat taču citi labāk zinās,
Tur augšā visu atrisinās.

Ak, kā negribas pašam spriest,
Cik grūti ir sevi domāt spiest…
Bet daudz ir cilvēkam jāmācās,
Lai nestigtu vārdu lamatās.

Ja baidies uz sevi paļauties,
Šķiet, drošāk būs citam pakļauties,
Tad zini – no augšas ko darīt teic,
Vien vergam, kurš vadoni ceļos sveic.

Drošībā IV

Mana sirds pretī cilvēkiem sniedzas,
Silta mirkļa un tuvības tiecas.
Gribas atklāt, kā jūtos, ne sirdi slēpt,
Būt starp ļaudīm, ne klusītēm projām bēgt.

Bet prāts aptur un saka „nē”,
Jo vien cilvēks, ko ielaižu dvēselē,
Var man nodarīt pāri un sāpināt ļoti,
Ja reiz izdomās iešaut man mugurā skroti.

Bail no vienatnes bruņām man laukā nākt
Un uz cilvēkiem paļauties sākt,
Sirdi noslēpju dziļāk kā naudu,
Un lai nezin vairs neviens, kad smejos, kad raudu.

Un lai domā – sirds vietā dzelzs šķemba man rūs,
Kamēr vienatnes pelniem reiz apputis būs
It viss labais, ko sirds tik dziļi slēpj,
Kad tā maskas kā zirnekļa tīklus vērpj.

Bet tā sargājot sevi es kļuvu tik brīva,
Ka man vienīgai rūp, vai vēl esmu es dzīva,
Kad es aizmiegu viena un pamostos viena,
Mani slēpj citu skārieniem dzeloņdrāts siena.

Darīt laimīgu

Reiz bārenīte pasakā to gaidīja,
Kad atnāks princis un būs viņa laimīga,
Kad, grūtības it visas aiznest solot,
Kāds viņu karsti mīlēs un lolos.

Ja cilvēks neprot pats būt laimīgs,
Viņš noskumis vēl arvien gaidīs,
Kad satiks kādu, kurš tam beidzot laimi dos,
Kurš mainīs dzīvi, nesīs brīžus priecīgos.

Laime

Kad pati laime klauvē pie durvīm
Un ienes gaismu pa loga rūtīm,
Tu noskumis viņu projām raidi,
Jo vēlāk vilšanās sāpju baidies.

Viens savā bēdu būdiņā nīksti,
Lej asaras un skumjās slīgsti –
Nav gaišas dienas tev dzīvē dotas,
Vien mūžīgas sāpēs piedzīvotas.

Bet gadiem būdiņu pamest vairies,
Iet pasaulē laimi meklēt baidies.
Smeldz sirdī zaudētās dzīves sāpe,
Līdz tev pie durvīm klauvē – nāve.

Bailēs no sāpēm sūrām

Bailēs no sāpēm sūrām
Tu visas durvis ver ciet,
Visas durvis, pa kurām
Laime pie tevis var iet.

Tik viegli ir teikt

Tik viegli ir teikt,
Ka esmu vājš un mazs,
Ne man pasauli liekt,
Ne mans vārds kā duncis ass.

Daudz grūtāk ir stāvēt
Par to, kas tev dārgs,
Un iet kaut vai nāvē,
Kad sapņiem tu sargs.

————–
Ideja šim dzejolim ir ņemta no Andreja Makarēviča dziesmas “Флаг Над Замком” http://www.youtube.com/watch?v=yuBlLYkVeQY vārdiem:

Как легко решить, что ты слаб,
Чтобы мир изменить.
Опустить над крепостью флаг
И ворота открыть.

Пусть толпа войдет в город твой,
Пусть цветы оборвет,
И тебя в суматохе людской
Там никто не найдет.

Как лeгко знать, что ты в стороне,
Что решаешь не ты.
Пусть другие побеждают в войне
И сжигают мосты.

Полпути позади и немного осталось,
И себя oбмануть будет легче всего.
От ненужных побед остается усталость,
Если завтрашний день не сулит ничего.

И как трудно стерпеть и сберечь все цветы,
И сквозь холод и мрак
Поднимать на мачте мечты
Свой единственный флаг.

Kurš cenšas pelnīt, darbu prot

Kurš cenšas pelnīt, darbu prot,
To slinki birokrāti slauc.
Jo tam, no kura ņemt ir ko,
Ar pātagu pa sāniem mauc.

Cilvēks viegli dzīvot zina

Cilvēks viegli dzīvot zina,
Labo veikli izkalpina,
Otru tikai nīst un skauž
Un sev mantu kaudzēm rauš.

Kurš sevi māna, sapņu pilis ceļ

Kurš sevi māna, sapņu pilis ceļ,
Tam vēlāk patiesība acīs dzeļ.
Vien īstenību dodiet man, lai skan
Gan skaudra tā, gan medus saldumā!

Pie sapņiem tveroties

Pie sapņiem tveroties

Kad bez laimes viens pasaulē nīksti,
Melnos dubļos kā asarās slīksti,
Skumjās sapņot par eņģeli sāc,
Kurš no grūtībām izvilkt nāks
Un ar sidraba spārniem uz augšu cels,
Bet pār bēdām kurš akmeni vels…

Tikai neatnāks neviens – tā saprāts teic,
Celies augšā un sapņot beidz!
Celies augšā un rīkoties sāc,
Nevis ceri, ka palīdzēs kāds…
Jo vien gaidot tev saulītē nenokļūt,
Bet gan dubļos tā visu šo mūžu būt.

Radošās komūnas licence
Licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Nekomerciāls-Nemainīts 3.0 Nepārnesta licenci.

Kaut ko jau vajag…

Tu vēlies draugus, kuri zelta vārdus teic,
Kas vējā nelokās un dižus darbus veic,
Bet satiec bēdu brāli, kurš pats tevi nīst,
Kad pasaulē pa krogiem līdzi tev klīst.

Viņš sapņo būt ar viscēlāko sievieti,
Ko kaisli mīlēs kā no teiksmām dievieti.
Ne mūzu apprecēs, bet visdumjāko zostiņu,
Kas tenkas vāc kā spīguļus uz prāta sprostiņu.

Grib viņa mīļoto kā klinšu smailes staltu,
Ar kuru kopīgi iet ceļu, laimes kaltu,
Bet pieņems vārguli, kurš rūpes nepazīst,
Kā lupatu kurš sievu tur, kad apkārt klīst.

Kaut ko jau vajag. Gan jau tāpat būs labs,
Kad tikpat vārgs un gļēvs tu būsi pats.
Tā steigšus atdosi tu sevi katram,
Kurš apstājas un paskatās uz tevi…

Grib viņi darbu, kas tiem mīļš kā saules stars,
Kas pasaulei dos labu kā jauns pavasars.
Tā vietā sēž tie, melu kamolīšus tinot,
Veic darbu, kuru paši bezjēdzīgu zinot…

Bet prasīt vairāk drosmes nepietiek,
Kad zini – nebūs viegli tālu iet.
To pašu, kas jau iegūts, zaudēt bailes māc,
Tam tveries cieši klāt un pulkā nāc.

Kaut varētu dzīvot kā jūras viļņiem

Kaut varētu dzīvot kā jūras viļņiem,
Tik saltiem, bez sāpēm un miera pilniem,
Kā ērglim, kurš debesīs brīvībā mīt,
Kurš nezin, ka laime vien mirklis īss.

Bet cilvēks, kurš brīvs ir bez saistībām,
Kurš ticis reiz vaļā no jūtu kaislībām,
Bez gala tas vientuļš un pamests jūtas
Un sašķīst pret krastu kā jūras putas.

Viņš dzīvo kā rēgs, kurš sirdī jau nomiris,
Un klaiņo viens lietū kā krancis noklīdis
Gar aizvērtiem svešu mājokļu logiem,
Tik siltiem un gaismas izdaiļotiem.

Latvijas emigrantiem

Reiz zāle šeit bij zaļāka,
Un ļaužu dzīve – skaistāka,
Bet tagad pie mums zāle vīst,
Kā smiltājā dzeltē un nīkst.

„Ir slikti!” gudri ļaudis teic,
Vīstošo lauku pamest steidz.
Nav spēka to audzēt un kopt,
Lai zāle zaļāka šeit top.