Avestra

::esejas un dzeja::

Atkarība

Es tagad pati sev vairs nepiederu,
Kā slīkstošais es izmisīgi tveru
Pēc cilvēka, kurš nākdams laimi sniedz,
Bet aiziedams – man dzīvesprieku liedz.

Un mana laime nav vairs manās rokās,
Kad stiegu vientulības ilgu mokās:
Ne varu nedomāt, ne sirdij likt
Reiz mieru rast, no purva laukā tikt.

Un nelemju es vairs par savu dzīvi,
Jo varu cerēt vien, ne dzīvot brīvi.
Tik ceru, ka ne aizņemts cilvēks būs,
Ne vienaldzīgs pret mani kādreiz kļūs.

Bet vēlos pati sev es piederēt,
Ne cita uzmanību diedelēt,
Un kaut man labi vienai pašai būtu,
Ne sirdij vajadzīgs cits cilvēks kļūtu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: