Avestra

::esejas un dzeja::

Ar viltu izkrāpts skūpsts

Tik nesaki, ka mīli mani kvēli,
Jo manai lauztai sirdij būs tik žēli,
Ja justies mīlētai man brīdi ļausi
Līdz dosies prom un cerības reiz kausi.

Tik nesoli tu mīlēt mani vienu,
Jo, kad pie citas iesi kādu dienu,
Ne saldos melus pēc tam piedot spēšu,
Ne dusmu ugunis es viegli dzēšu.

Tik neteic man, ka mūžīga šī mīla,
Jo, kad reiz redzēšu, ka tā mūs vīla,
Man nāksies pārmest sev un nožēlot,
Ka sirds vēl mīlai tic, ne domāt prot.

Es atdošos – ne vēlos maldu stāstus,
Ne vajag izkrāpt skūpstus, izvilt glāstus.
Kad kaislē reibstam, kopā ir mums labi,
Šai brīdī laimīgi mēs esam abi.

Tik nebojā šīs atmiņas reiz skaistās,
Ko naids par izmānītiem skūpstiem aizstās,
Lai sirdī neplaukst dusmu vīteņaugi,
Bez vilšanās lai paliekam vēl draugi.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: