Avestra

::esejas un dzeja::

Loģika, cēloņi un sekas jeb kāpēc valstij nav jāveicina laulību reģistrēšana

Pēdējā laikā publiskajās diskusijās ir sanācis dzirdēt konservatīvo vērtību aizstāvjus runājam par to, ka valstij būtu jāstiprina laulības institūcija, veicinot nereģistrēto pāru stāšanos laulībā. Kā pamatojums šādam solim tiek minēta statistika, kas liecina par to, ka laulātās ģimenēs bērniem klājas labāk. Es neapšaubu šādas statistikas eksistenci, taču, manuprāt, tās interpretācija ir gaužām aplama. Šajā rakstā paskaidrošu, kāpēc šai gadījumā korelācija nebūt vēl nenozīmē cēloņsakarību, proti, nav pamata apgalvot, ka būtu jāveicina laulību reģistrēšana, cerot, ka tā tiktu uzlabota bērnu labklājība.

29. augusta raidījumā “Sastrēgumstunda” fonda “Moral Revolution” pārstāve jautāja labklājības ministrei Ilzei Viņķelei: “Kas tiks darīts, lai veicinātu to, ka nereģistrēti pāri stājas laulībā?” “Moral Revolution” pārstāve piedāvāja reģistrētās laulībās dzīvojošiem pāriem piešķirt kaut kādus papildu bonusus materiālu labumu veidā, lai tādā veidā mudinātu cilvēkus reģistrēt savas attiecības. Tika sniegts arī pamatojums, kāpēc to būtu nepieciešams darīt, proti, statistika parāda, ka laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, bērnu garīgā un fiziskā veselība ir labāka, bērni jūtas drošāk un ģimenes ir stabilākas, jo precēti pāri šķiras retāk nekā tie, kuri rada bērnus nereģistrētā kopdzīvē. Toreiz šo uzskatu aizstāvēja arī asociācijas “Ģimene” pārstāve. Tika apgalvots, ka šī korelācija nozīmē cēloņsakarību – ja kāds pāris apprecas, tātad viņu bērniem pēc tam klājas labāk. Un tā ir loģikas kļūda.

Loģikā ir plaši pazīstama post hoc kļūda (no latīņu post hoc ergo propter hoc jeb “pēc tā, tātad tā dēļ”). Tā tiek pieļauta ikreiz, kad bez pietiekama pamatojuma tiek izdarīts pieņēmums, ka kāds notikums A izraisīja citu notikumu B. Tas, ka vispirms notika A un pēc tam B, vēl nenozīmē, ka A izraisīja B. Citiem vārdiem sakot: tas vien, ka mana vecmāmiņa piedzima pirms Otrā pasaules kara sākuma vēl nav pietiekams pamatojums apgalvojumam, ka viņas dzimšana izraisīja Otro pasaules karu. Šajā gadījumā nepatiesais pieņēmums ir “vispirms pāris apprecējās, pēc tam dzīvoja laimīgi; secinājums – attiecīgā papīrīša parakstīšana izraisīja laimīgo kopdzīvi”.

Es nupat apgalvoju, ka šajā gadījumā cēloņsakarība ir nepatiesa. Bet tad kāpēc pastāv šāda korelācija, kāpēc ir šāda statistika, kas liecina, ka procentuāli lielākam skaitam bērnu laulātās ģimenēs klājas labāk? Pirmkārt, laulātās ģimenēs ir mazāk vardarbības, un šīs ģimenes retāk ir nelabvēlīgas. Atbilde ir pavisam vienkārša – vardarbīgs alkoholiķu pāris parasti nedomā par baltās kleitas un gredzenu iegādi, tā vietā viņi izvēlas izmantot savus ienākumus alkohola iegādei. Otrkārt, laulāti pāri retāk šķiras, un bērniem retāk nākas uzaugt nepilnās ģimenēs. Tas ir pašsaprotami. Ja kāds pāris izlemj apprecēties, tātad viņi vismaz laulības slēgšanas brīdī tik tiešām uzskata, ka ir atraduši savu otro pusīti, ar kuru kopā vēlas pavadīt visu atlikušo mūžu. Savukārt nereģistrētās ģimenēs bieži vien notiek situācija, ka pāris nemaz nebija plānojis mūžīgo kopā būšanu. Vienkārši sagadās tā, ka pēc tam, kad ir kādu laiciņu padzīvots kopā, notiek negadījums un pasaulē piesakās bērniņš. Nav brīnums, ja šāds pāris vēl pēc kāda laiciņa izlemj, ka vēlas pārtraukt šo kopdzīvi – kā nekā viņi taču nevienu brīdi nebija tik ļoti iemīlējušies, lai domātu, ka ir atraduši savu otro pusīti, nebija plānojuši, ka šīs attiecības būs “uz mūžu”.

Un tagad iedomāsimies, ka konservatīvie ļaudis panāktu iecerēto. Iedomāsimies, ka valsts laulātiem pāriem piedāvātu kaut kādus būtiskus materiālos labumus, kuri nepienāktos neprecētiem pāriem ar bērniem. Visas šīs “sliktās ģimenes” arī gribētu tikt pie naudas un nolemtu reģistrēt savas attiecības. Un ko tas dotu? Vai pēc laulībām alkoholiķu pāris pārstātu dzert un kļūtu par labvēlīgu ģimeni? Vai cilvēki, kuri tāpat vien kādu laiciņu bija turējušies kopā, neiesniegtu šķiršanās prasību tikpat ātri kā būtu pametuši viens otru, ja nebūtu šī laulības dokumenta? Vai ar šo papīrīti kaut kas tiktu panāks? Vai kāda no jaunlaulātajām ģimenēm kļūtu labāka? Vai kādam bērnam būtu labāka dzīve? Nē, protams.

Secinājums: ja valsts piespiestu visus nereģistrētā kopdzīvē esošos pārus apprecēties, bērniem no tā labāk nekļūtu. Tā vietā šie jaunlaulātie vienkārši sāktu bojāt statistiku, par kuru konservatīvie ļaudis tagad tik ļoti priecājas. Lai gan jāatzīst, ka šī statistika nemaz nav tik skaista, lai par to pārāk priecātos, jo ļoti liela daļa precēto pāru ātri vien pārdomā, saprot, ka “uz mūžu” nesanāks, un iesniedz šķiršanās prasību.

Radošās komūnas licence
Šis raksts ir licencēts ar Creative Commons Atsaucoties-Neatvasinot 3.0 Nepārnesta licenci.

Advertisements

3 responses to “Loģika, cēloņi un sekas jeb kāpēc valstij nav jāveicina laulību reģistrēšana

  1. Cita Ieva October 9, 2012 at 14:56

    Labdien.

    Laulības, mīlestība un sekss nav viens un tas pats un var neatrasties vienā laikā un telpā.
    Iemesli, kāpēc tiek slēgtas laulības ir ļoti daudz, piekrītat?
    Ideālists teiks, ka iemesls ir mīlestība.
    Aprēkinātājs teiks, ka iemesls ir nauda.
    Apmātais teiks, ka iemesls ir labs un regulārs sekss.

    Pēc idejas laulības institūts ir tikai tāpēc, lai noregulētu mantiskās attiecības sabiedrībā.
    kurš no šī regulējuma ir ieguvējs?
    Visbiežāk sieviete un bērni.
    No kā baidās vīrieši, itsevišķi mūsu pašu letiņi?
    No atbildības. Jo laulību sekas ir juridiskās sekas. Piezīmēt klāt morāli – tā būtu retorika.

    Bērns – ir tikai ieguvējs, ja vecāki ir saistīti ar ” papīrīti”, kas lielākajai daļai sieviešu rada to drošības un aizsargātības sajūtu. (Cik atceramies to pašu statistiku, tad šie ir tie divi stūrakmeņi, kas sievietēm dzīvē un attiecībās ir vissvarīgākie).

    Es nesaku, ka vienā dienā laulības institūts ir jāapzelta ar zelta maliņu. (tajā kategorijā, manuprāt, ietilptu arī partnerība)
    Jēgpilnāk būtu skolās blakus ārējo dzimumorgānu un to funkciju izpētei mācīt bērnus par to, kas ir ģimene (šeit es domāju ne tikai tradicionālo modeli, bet arī homoģimenes, nepilnās ģimenes u.c.) un kas ir atbildība. Kas ir izvēle un kas ir kompromiss.

    Rezumējums: Valstij ir jāmeklē veidi kā palīdzēt vecākiem ieaudzināt bērnos atbildības sajūtu un tad jau arī noslēgto laulību (partnerību neaizmirstam:)) skaits būs lielāks:) Un bērni kā leiputrijā ēd debesmannu un dzied korāļus:)
    Nedaudz ironizēju (par sevi), jo ļoti vienkārši ir rakstīt ar ideālista brilli uz acs.
    Reāli jau viss ir daudz komplicētāk un netveramāk.

    • Avestra October 9, 2012 at 19:25

      Laulības galvenā funkcija ir juridisko jautājumu nokārtošana (mantojums, tiesības apmeklēt laulāto draugu slimnīcā). Nodrošināt “drošību” pret “uzmešanu” tā nepalīdz. Ja vecākiem ir atbildības sajūta, un viņi nav savtīgi maitas, arī pēc šķiršanās viņi ar lielāko prieku piedalīsies kopīgo bērnu uzturēšanā un audzināšanā, un nekādi “piespiešanas mehānismi” nebūs vajadzīgi. Ja viens no vecākiem ir savtīgs draņķis bez nekādas atbildības izjūtas un nolemj kopīgos bērnus pamest, tad laulības papīrītis līdzēs maz, jo par alimentiem ir jātiesājas un tos ar varu jāpiedzen neatkarīgi no tā, vai attiecību sākumā tika reģistrēta laulība.

      Tieši par to arī bija mana argumentācija, ka valstij nav jāveicina laulību institūcija – ja ģimeni veido labi un atbildīgi cilvēki, nav vajadzīgs laulības papīrītis, jo šie cilvēki neatkarīgi no tā vienalga būs labi vecāki un gribēs rūpēties par saviem bērniem. Savukārt, ja vecāki ir bezatbildīgi un vienaldzīgi pret bērniem, tad laulība viņu ģimeni vienalga nepadarīs labāku, nepiespiedīs uzņemties rūpes.

      “kurš no šī regulējuma ir ieguvējs?
      Visbiežāk sieviete un bērni.
      No kā baidās vīrieši, itsevišķi mūsu pašu letiņi?
      No atbildības.”
      “Bērns – ir tikai ieguvējs, ja vecāki ir saistīti ar “papīrīti”, kas lielākajai daļai sieviešu rada to drošības un aizsargātības sajūtu.”

      Ja es pieņemtu par patiesu šādu uzskatu, ka sieviete tik tiešām ir bezpalīdzīgs radījums, kuram ir nepieciešamas vīrieša rūpes un valsts aizsardzība, tad man nāktos sākt vēlēties dzimuma maiņas operāciju.

      Tikai, manuprāt, šeit runa ir par pavisam ko citu. Pēc dzemdībām sieviete vairs nav fiziski saistīta ar bērnu. Viņa var pamest savu bērnu ar šī bērna tēvu tikpat viegli kā vīrietis var pamest savu bērnu ar šī bērna māti. Problēma ir tā, ka statistiski lielākam skaitam sieviešu nekā vīriešu ir grūti pamest savu bērnu likteņa varā. Kā tu bija? Viszaļāk dzīvo savtīgs cilvēks, kuram neviens nerūp, līdz ar to pieķeršanās un sirdsapziņa neliek brīvprātīgi uzņemties atbildības slogu? Bet šai “zaļajai dzīvošanai” ir arī ēnas puse – ja vīrietis vai sieviete pamet savus bērnus, tad vecumdienās visticamāk nāksies dzīvot kā vientuļam un nevienam nevajadzīgam cilvēkam.

      “Jēgpilnāk būtu skolās (..) mācīt bērnus par to, kas ir ģimene (..) un kas ir atbildība. Kas ir izvēle un kas ir kompromiss.”

      Ar šo ir problēma – kā to iemācīt? Lasīt lekcijas? Baidos, ka tas neko nedos. Man kaut kad ap sesto klasi skolā bija ētikas stundas, kurās lasīja lekcijas par bezizmēra piedošanu, otrā vaiga pagriešanu, utt. Es toreiz to visu ienīdu un man riebās tās muļķības klausīties. Vidusskolā man lasīja lekcijas par patriotismu un ap Latvijas 90. dzimšanas dienu lika rakstīt patriotisku eseju par šo valsti. Es toreiz biju nikna un nolēmu, ka labprātāk saņemu vieninieku nekā uzrakstu to tekstu. Es to visu dziļi neieredzēju, neskatoties uz to, ka šī valsts man nav vienaldzīga un es neesmu pārāk ļauns cilvēks.

      Šādas mācību stundas neko nepanāk. Iemācīt atbildību var nevis lasot lekcijas par to, ka vajag būt labam cilvēkam, bet gan ar savu rīcību parādot piemēru, kā dzīvot. Piemēram, skolā mani vairāk ietekmēja matemātikas skolotāja, no kuras neesmu dzirdējusi nevienu lekciju par ētiku – tā vietā viņa bija brīnišķīgs cilvēks, un katru dienu ar savu rīcību deva skolēniem piemēru par to, kādu dzīvi izvēlēties. Un tas attiecas ne tikai uz skolu. Piemēram, cilvēks, kurš man iemācīja citiem uzticēties, ne reizi man nenolasīja nevienu lekciju par šo tēmu, bet tā vietā ar savu rīcību parādīja, ka ir cilvēks, kuram es varu uzticēties.

      Šī iemesla dēl, manuprāt, būtu labāk, ja ētikas, atbildības vai ģimenes vērtību vai vēl sazin kādas tur mācību stundas netiktu iekļautas skolu mācību programmās.

      P.S. Nevajag ar vīriešiem iepazīties bāros. Tad arī neradīsies iespaids, ka latviešu vīrieši baidās no atbildības. Manā draugu lokā ir vairāki vīrieši, kuri vēlas ģimeni un bērnus un nav bezatbildīgi.

  2. aivarelli April 22, 2015 at 15:24

    “Nevajag ar vīriešiem iepazīties bāros[…]”
    Es pieļauju, ka pēdējā rindkopa bija apzināti pieļauta loģikas kļūda… :D
    P.S.
    Prieks, ka Tevi atklāju… :D Turpini tik rakstīt!…

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: