Avestra

::esejas un dzeja::

Komentārs par abortiem

Komentārs par Ingas Bites rakstu par abortiem un cilvēku tiesībām, kuru var izlasīt šeit.

Cilvēktiesības kā tādas ir dabisko tiesību skolas fenomens. Šī tiesību skola tiesības definē kā tādas, kas nākušas no dabas un pastāv pašas par sevi, ārpus cilvēka gribas.
Abortu jautājumā tiek šķietami pretnostatītas sievietes tiesības un viņas nedzimušā bērna tiesības. Taču, padomājot par to ar „vēsu prātu” un izejot no dabiskajām tiesībām, jāsecina, ka šāds pretnostatījums no dabas viedokļa ir visnotaļ absurds. Sieviete ir radīta ar unikālu spēju iznēsāt un piedzemdēt bērnu, un tas ir vienīgais veids, kā sabiedrībai iespējams turpināties. Tātad – no dabas viedokļa sievietei ir tiesības saudzēt un aizsargāt savu bērnu. Iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt. Tiesības šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav. Tās ir tiesības, kuras šajā jautājumā izriet no dabas likumiem, nevis tiesības no bērna atbrīvoties.
Taču neskatoties uz to, mēs diskutējam par sievietes tiesībām savu bērnu neiznēsāt, nepiedzemdēt un neizaudzināt. Par sievietes tiesībām palikt vienai gan tiešā nozīmē (jo aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem), gan pārnestā nozīmē (jo nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu). Turklāt diskutējam tā, it kā tiesības būtu tikai sievietei, bet bērns viņas miesās būtu traucēklis, no kura jātiek vaļā. Taču bērns jau no ieņemšanas brīža ir atsevišķa persona ar savām individuālām dabiskām tiesībām uz dzīvību.

Inga Bite

Es tā arī nesapratu argumentāciju, kāpēc sievietei ir dabiskas tiesības bērnu saudzēt, aizsargāt, iznēsāt, piedzemdēt un izaudzināt, bet nav dabisku tiesību to nedarīt, proti, bērnu nedzemdēt, no tā atbrīvoties vai pamest (daba sievietei ir piešķīrusi spēju bērnu ne tikai laist pasaulē un izaudzināt, bet arī tikt no tā vaļā). Šis apgalvojums ir tikpat neloģisks, kā, piemēram, pateikt, ka cilvēkam ir dabiskas tiesības aiziet uz mežu, salasīt sēnes un paēst, bet nav tiesību darīt pretējo, proti, slaistīties, gulšņāt un badoties. Bet nu labi, sen jau zinu, ka nav vērts cerēt sagaidīt no cilvēkiem loģisku argumentāciju par dīvainiem apgalvojumiem.

Tātad cilvēktiesības ir kaut kādas dabiskas tiesības, kuras pastāv pašas par sevi, jo ir nākušas “no dabas”… Runājot par dabiskām tiesībām, kas gan var būt vēl dabiskākas uz pašsaprotamākas tiesības, nekā pašam izlemt, ko es daru ar savu ķermeni? Ja kāds grib izveidot sev tetovējumu, nogriezt savu ausi, veikt plastisko operāciju, griezt sev rokas un priecāties par endorfīniem, kuri tad izdalās, viņam ir tiesības to darīt. Ikvienam cilvēkam pieder viņa ķermenis, ar kuru viņš drīkst darīt, ko vien vēlas. Un, ja jau Vinsents van Gogs drīkstēja atbrīvoties no nevajadzīgām auss šūnām vai mūsdienās ikviens var izoperēt vēža šūnas, kāpēc lai nedrīkstētu arī tikt vaļā no vēderā esošām embrija šūnām, kuras cilvēkam traucē?

Vienīgais pretarguments šeit ir bērna tiesības netikt nogalinātam. Un principā šis ir jautājums par to, kurā brīdī šūna top par bērnu, kuram var būt cilvēktiesības. Apgalvojums, ka cilvēks (ar visām savām cilvēktiesībām) rodas mirklī, kad tiek apaugļota olšūna, ir smieklīgs. Vai viena šūna (zigota) ir cilvēks? Nu diez vai. Šūna ir šūna, un cilvēks ir cilvēks. Ar ko zigota atšķiras no neapaugļotas olšūnas? Abām pastāv kaut kāda iespēja nākotnē kļūt par jaunu cilvēku. Ja viena šūna, kurai ir kaut kāda % iespēja tapt par cilvēku, ir cilvēks, nu tad jau ikviena sieviete, kura nenodarbojas ar seksu, reizi mēnesī nogalina pa cilvēkam, un viņu būtu jāuzskata par sērijveida slepkavu. Bet vīrieši ikreiz, kad ononē, vispār “nogalina” miljoniem “cilvēku”.

Tikpat aplami kā uzskatīt zigotu par morālu aģentu ar savu individuālu personību būtu arī pateikt, ka dienu pirms dzemdībām bērns vēl nav cilvēks, un kļūst par tādu tikai piedzimšanas mirklī. Tieši tāpēc robeža starp šūnu un cilvēku ir jānovelk kaut kur tajā 9 mēnešu periodā, kamēr notiek pārtapšana no viena par otro. Tieši tāpēc arī ir pieņemts, ka abortu drīkst veikt tikai līdz 12. nedēļai, tas ir, kamēr vēl embrijs nav pietiekami attīstījies, lai būtu kas vairāk par šūnu pikuci. Un tiem, kam ir kārdinājums pateikt, ka, ja reiz embrijs ir bērns dienu pirms dzemdībām, divas dienas pirms dzemdībām, trīs, četras, piecas un tā skaitot pateikt, ka robeža nav novelkama, atgādināšu, ka šī ir loģikas kļūda. Ja ārā ir +40 grādi, tad ir karsts. Bet +39 grādi taču arī ir karsts? Un 38? 37? 36? Un tā var skaitīt, kamēr nonāk līdz apgalvojumam, ka arī -20 grādos ir karsts, ja vien kaut kur to robežu tomēr nenovelk.

Par embrija tiesībām uz dzīvību tai pašā rakstā Inga Bite teica: “Man mājās pie ledusskapja stāv 9 nedēļas veca bērna ultrasonogrāfijas bilde. (..) Kāpēc tajā brīdī viņai nebija tiesības uz dzīvību, bet tagad [pēc dzimšanas] ir? Tāpēc, ka tagad viņa ir vecāka? Tādā gadījumā tā ir diskriminācija pēc vecuma! Jā, viņa ir vecāka, tomēr joprojām nespēj eksistēt bez citu cilvēku aprūpes un palīdzības. Šajā ziņā situācija ir vienāda gan toreiz, gan tagad. Vai varbūt viņai nebija tiesību dzīvot tāpēc, ka viņas ķermenis nebija proporcionāli attīstīts? Diemžēl arī pēc piedzimšanas ir cilvēki, kas neattīstās proporcionāli. Tāpēc taču netiek apšaubītas viņu tiesības uz dzīvību! Tādā gadījumā tā būtu diskriminācija pēc veselības stāvokļa pazīmes.”

Pēc šādas loģikas sanāk, ka diskriminācija pēc vecuma ir arī pateikt, ka neapaugļota olšūna nav cilvēks, kuru sieviete drīkst bez sirdsapziņas pārmetumiem noskalot podā. Vai arī, diskriminācija ir pienācīgi neapbērēt to šūnu pikuci, ja nedēļu pēc apaugļošanās notiek spontānais aborts. Arguments, ka arī zīdainis nespēj eksistēt bez citu cilvēku palīdzības, ir vienkārši smieklīgs. Ja aborta vietā būtu iespējams izņemt embriju no mātes dzemdes un pēc tam to dzīvu implantēt tās sievietes dzemdē, kura šo embriju grib iznēsāt un adoptēt, tad tik tiešām nebūtu nekādas nepieciešamības pārraukt tā attīstību. Pēc bērna dzimšanas neviens ar varu nespiež māti uzņemties par šo bērnu rūpes – ja viņa to negrib, bērns tiek adoptēts, un, ja kāds cits vēlas uzņemties rūpes par šo bērnu, tad ir muļķīgi dot mātei tiesības viņu nogalināt. Tieši tāpat māti nevar ar varu piespiest arī šo bērnu iznēsāt, ja viņa to negrib. Un runa šeit nav par to, vai embrijs ir proporcionāli attīstīts. Runa ir par to, kura nedēļā embrijs ir pietiekami attīstījies, lai vispār varētu sākt runāt par to, ka viņš jau ir uzskatāms par cilvēku.

Starp citu, no dabas likumiem sievietei nav nekādu tiesību “šī iemesla dēļ netikt nostādītai sliktākā situācijā salīdzinot ar citiem, kam bērnu nav”. Leopardu mamma ar kaķēniem ir daudz sliktākā situācijā par tēviņu, kuram bērnu nav, un kuram ir ne tikai lielāka muskuļu masa, bet arī mazāk mutu, kuras jābaro. Un nav arī nekādu dabisku tiesību “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”. Dabā pastāv tikai un vienīgi iespēja, nevis tiesības mēģināt to izdarīt gadījumā, ja māte to vēlas. Savukārt, ja māte to nevēlas darīt, viņai ir arī iespēja bērnu pamest un neizaudzināt, proti, tikt no tā vaļā. Bet visu aizsardzību, kura ir nepieciešama, lai garantētu šo iespēju “iznēsāt, piedzemdēt, izaudzināt”, ir izvēlējusies nodrošināt cilvēku sabiedrība. Un labi, ka tā, jo pretējā gadījumā mums būtu jāsaskaras ar to pašu problēmu, kuru leopardu mammai – ikviens, kam vien nav slinkuma, varētu mēģināt bērnus nogalēt un neļaut īstenot šo iespēju tos izaudzināt.

Pārējie argumenti pret abortiem ir vēl nožēlojamāki: “Aborts ir viens no pietiekami būtiskiem vēlākas neauglības cēloņiem” un “nedzimušais bērniņš sievietes domās eksistēs līdz viņas mūža galam, radot nepiepildāma tukšuma sajūtu.” Pirmkārt, neauglības risks katram pašam ir jāizvērtē un jāpieņem lēmums balstoties uz savām interesēm. Otrkārt, nezināju, ka valstij ir pienākums rūpēties par cilvēku emocionālo labklājību un sargāt viņus no tukšuma sajūtas. Tad jau laikam vajag arī pasargāt cilvēkus no, piemēram, iemīlēšanās, jo tā mēdz beigties ar sirdssāpēm? Tikai, ai, bet kā gan valsts var zināt, kas cilvēkam radīs lielākas emocionālās sāpēs? Varbūt traumatiskāk būs tomēr laist pasaulē to negribēto bērnu? Vai arī traumatiskāk būs laist pasaulē bērnu brīdī, kad tev nav naudas, lai viņu pabarotu? Gan jau katrs cilvēks pats labāk zinās, ka viņam būs emocionāli smagāk vai vieglāk.

Vēl es atļaušos arī norādīt uz konsistences trūkumu un liekulību, kas bieži vien parādās šajā debatē.
Apgalvojums, ka dzīvība ir svēta, ir liekulīgs un smieklīgs. Laikam to irākiešu un afgāņu bērnu dzīvības, kurus mēs esam palīdzējuši nogalināt, nebūt nav vairs tik svētas? Un kā ar tiem bomžiem, kuri ziemā nosalst uz ielas? Kā ar tiem cilvēkiem, kuri nomirst, jo nevar atļauties samaksāt par medikamentiem un ārsta pakalpojumiem? Kā ar tiem bērniem, kuri ir dzimuši nelabvēlīgās ģimenēs, un kuru dzīves izvēršas visnotaļ nožēlojamas? Pie tam šī “svētā” bērna dzīvība mūsu politiķiem rūp tikai līdz dzemdību dienai, pēc tam māte ar mazo var kaut vai palikt bez naudas un uz ielas, par to jau ir vienalga. Cilvēki, kuri saka, ka abortus ir jāaizliedz, parasti paši nav bijuši situācijā, ka vēderā ir bērns, par kuru tu zini, ka nebūs naudas, lai viņu pēc tam pabarotu, lai viņam nodrošinātu laimīgu dzīvi. Viņi nedomā, ko nozīmē diskutēt ar bērna tēvu, kurš piedraud pamest uz ielas, ja netiks veiks aborts.

Savukārt, svētulīgiem morāles aizstāvjiem vispār labāk derētu paklusēt. Tu uzskati, ka 16 gadu vecumā nevajadzētu gulēt ar pirmo sastapto daudzmaz simpātisko cilvēku? Ļoti jauki, nu tad tu drīksti pats to nedarīt un saglabāt nevainību līdz laulībām, bet nav ko mēģināt šo savu izvēli uzspiest citiem cilvēkiem, kuri šai idejai nepiekrīt. Ja sabiedrībā ģimene netiek uzskatīta par vērtību, nu neko darīt, jo katrs pats var izvēlēties, kā dzīvot. Un labāk nemaz nemēģiniet iekļaut skolu mācību programmās stundas, kurās jaunajai paaudzei mācīs, ka nebaudīt dzīvi (lasi:seksu) ir labi. Neviens skolēns to tāpat neuztvers nopietni. Tieši tāpat kā es neuztvēru nopietni pamatskolas ētikas mācību stundas. Starp citu, tieši ētikas stundas man bija vislabākā apmācība par melošanas lietderīgumu – es tolaik uzzināju, ka man ir jāmelo un jāraksta tas, ko skolotāja grib dzirdēt, jo pretējā gadījumā man skolu nepabeigt.

Mans personiskais viedoklis ir, ka es neatbalstu abortus. Ir ļoti skumji, ka tie tiek veikti, un, man tas, protams, nepatīk, taču tas man nedod nekādas tiesības rosināt likumus, kuri noteiktu citām sievietēm, ko viņas drīkst vai nedrīkst darīt. Man nav tiesību izlemt citu cilvēku vietā. Šajā jautājumā (tāpat kā daudzos citos) es varu lemt tikai un vienīgi par to, ko es pati izvēlos darīt. Vienīgais, ko es drīkstu, ir argumentēt un mēģināt cilvēkus pārliecināt, ka veikt abortu ir slikti. Vēl es drīkstu arī rosināt likumus, kuri palīdzētu topošajām vientuļajām mātēm, kuru draugi nāk klajā ar ultimātu: vai nu veiksi abortu, vai arī es tevi pametīšu. Un es drīkstu arī teikt, ka ir nepieciešami lielāki bērna kopšanas pabalsti, lai cilvēkiem, plānojot laist pasaulē bērniņu, nebūtu jāizdara izvēle kļūt par nabagiem, jo šobrīd pēc bērna piedzimšanas ievērojami pasliktinās vecāku materiālais stāvoklis, un ne visi to var atļauties. Un tas arī ir viss. Es varu tikai paust savu viedokli un argumentēt, bet galīgā izvēle vienmēr paliek katra paša ziņā.

Kāpēc mana nostāja ir šāda? Ir kāds slavens citāts, kuru nepatiesi piedēvē Voltēram: “Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt.” Es varētu teikt līdzīgi: “Man nepatīk tas, ko jūs darāt ar savu dzīvi, ķermeni, prāta spējām vai uz Zemes atvēlēto laiku, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam cīnīšos par jūsu tiesībām to darīt.” Es cīnīšos par ikviena cilvēka tiesībām pašam izlemt, kā viņš grib dzīvot (tik ilgi, kamēr šis cilvēks nepastrādā kādu noziegumu, ar kuru tiek kaitēts kādam citam). Man varbūt nepatīk aborti, vienas nakts sakari, dzeršana ballītēs, smēķēšana, vieglās narkotikas, incests, prostitūcija, pornogrāfiska satura filmas, vardarbība videospēlēs, kristietība vai vēl sazin kas, bet es uzskatu, ka mans pienākums ir cīnīties par cilvēku tiesībām to visu darīt un izmantot, ja vien viņi paši tā izlemj.

Bet tiem politiķiem, kuri uzskata, ka sieviete ir valstij piederošs vaislas lops, kurai nav jābūt nekādām tiesībām pašai lemt par savu dzīvi un ķermeni un kurai ir jāuzlabo valsts demogrāfisko situāciju, pateikšu, ka ikreiz, kad dzirdu kādu par mani šādi runājam, rodas kāre pieņemt līdzīgu nostāju attiecībā pret šo valsti: “Latvija ir kā slaucamā govs, kuru izmantot, tik ilgi, kamēr var, lai pēc tam pārceltos uz zaļākām pļavām ārzemēs”. Nu, patika? Vai varbūt abpusēja cieņa, nevis kāre izmantot tomēr būtu labāk?

Advertisements

3 responses to “Komentārs par abortiem

  1. jauns un dulls July 8, 2012 at 01:00

    Sveika!
    Runājot par abortiem – tā ir ļoti diskutabla tēma, jo patiešām, cik cilvēku, tik viedokļu. Kā medicīnas studente varu Tev droši apgalvot, ka arī mūsu starpā nav vienprātības par šo jautājumu, citi ir pilnībā pret, bet citi to atbalsta kaut vai tāpēc, lai nekaitētu mātes veselībai (gab fiziskai, gan garīgai). Visticamāk, ka šādas diskusijas turpināsies mūžīgi, kamēr nebūs citu veidu, kā iegūt mazuļus. Bet man šķiet, ka nevajag visas problēmas meklēt valstī un valstsvīros, jo, protams, tās interesēs vienmēr ( nodrillētās frāzes) būs ekonomiks izaugsme, labāki dzīves asptākļi, demogrāfija utt. un tas ir arī loģiski, jo kaut kā uz priekšu mums ir jākustās. Un tur nevar atrast vienu kopēju risinājumu, jo tik cik ir par argumenti, tik pat var atrast pretargumentus. Un es piekrītu, ka vienīgais risinājums ir saprast kā es pats/i pret abortiem attiecos, kurā brīdi embrijs ir tikai multipotentu šunu sakopojums, no kurām, patiesībā, petri trauciņos, var attīstīties vēl bariņš bērniņu, un kurā brīdī tam ir cilvēciskas spējas reaģēt uz kairinājumu un izjust sāpes – kaut vai bakstot to ar “āķi” aborta laikā.

  2. Omega August 22, 2012 at 16:59

    Eh, vai pasaulē patiesi vēl nav pietiekami šādu blogu rakstu? Turklāt kāpēc izvēlēts ”komentēt” tik acīmredzami vāju un naivu viedokli? Viss šis ieraksts ir ne labāks par kādu hipotētisku mēģinājumu pierādīt, ka Zeme ir apaļa, nevis plakana. Mēs to zinām, zinām. Ir pietiekami pierādījumu. Ir legāli un būs gan veikt abortus, gan zīmēt globusus. Reti kurš šajā valstī grasās cīnīties pret to un nav vērts šai saujiņai cilvēku veltīt traktātu pēc traktāta. Iesaku nodarboties ar kaut ko produktīvāku un negrimt infantilās muļķībās, lai gan, protams – dari kā vēlies.

    • Avestra August 23, 2012 at 17:16

      Jūs nupat izdarījāt tieši to pašu “kļūdu”, ko pārmetat man, proti, izniekojāt savu laiku, lasot/domājot/komentējot jautājumu, kurš esot tik skaidrs un pašsaprotams. Man atliek tikai ieteikt Jums nodarboties ar kaut ko produktīvāku un negrimt tajā, ko pats uzskatāt par infantīlām muļķībām.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: