Avestra

::esejas un dzeja::

Par liekulību

Ja kāds nelaimīgs pašnāvnieks nolec no tilta,
Paliek asiņu traipi no ķermeņa silta.
Par to ļaudis kā vārnu pulks klaigā un ķērc,
Jo šis nesmukais skats gaužu žēlabu vērts.

Bet, ja noslēpies mājās kāds vēnas griež pušu,
Lai tik neaizmirst nesmuko izdarīt klusu!
Kāpēc izvēlas nomirt kāds, ļaudis tam nevaicā,
Ka tik dara to klusi un skatu tas nemaitā.

Un, ja klaidonis nedzīvo, izvēlas dzert,
Tikai dūšas nav pēdējo soli tam spert,
Par to vienalga – rūpes te liekuļu cirks,
Vien par publisku neslavu asarās mirks.

Un vēl skata pēc nožogot tiltu tie naudu dos,
Kamēr rūpēs par cilvēku dzīvību gauduļos.
Visas publiskās vietas tad cītīgāk apsargās,
Un no asiņu traipiem tās tīras tā pasargās.
————

Tātad, rezumējums par visu to ķērkšanu, kas notika par 7. jūnijā, no Vanšu tilta nolecot, izdarīto pašnāvību.

Vienā vārdā: “liekulība”.

Raidījumā “Sastrēgumstunda” piedāvātie “risinājumi”

1. Lēmums ar kaut ko nosmērēt vantis, lai neviens tur nevar uzrāpties.
Un ko pēc tam? Saliksim visur Rīgā žogus un pie katras augstceltnes pa sargam, lai neviens nevarētu publiski sev pārgriezt rīkli pie Saeimas nama vai sevi aizdedzināt pie Brīvības pieminekļa? Ja cilvēks gribēs no dzīves aiziet publiski, viņš atradīs veidu, kā to izdarīt. Pie tam pašnāvību statistiku ar šo nesamazināt (ja nevarēs publiski, to var izdarīt arī klusītēm meža vidū). Ja mērķis ir nevis samazināt pašnāvnieku skaitu, bet gan vienkārši novērst sastrēgumus uz Vanšu tilta, nu tad, lūdzu, tā arī pasakiet, un nevajag te liekuļot!

2. Ideja iegādāties gaisa spilvenu.
Klajš populisms. Cik liels tas gaisa spilvens būs? Tik liels, ka visu tiltu noklās? Vai arī pietiekami mazs, lai pašnāvnieks varētu paskatīties, kur to noliek, un tad lekt pretējā virzienā? Pie tam vantis vienalga taču ir augstākas, nekā maksimālais augstums, no kura nolecot uz gaisa spilvena, cilvēks var izdzīvot. Daudz lietderīgāk būtu piešķirt papildus finansējumu psihologiem un krīzes konsultantiem, kuri bez maksas strādā ar krīzē nonākušiem cilvēkiem. Tikai, ai, to jau neviens neredzēs. Arī rezultātus publiski nerādīs. Rīgas domei “izdevīgāk” ir nopirkt to bezjēdzīgo gaisa spilvenu, sasaukt žurnālistus ar fotokamerām un tad vēlētāju priekšā padižoties, cik ļoti viņi rūpējas par cilvēku dzīvībām. Bet rezultātā šādi visticamāk nevienu tā arī neizglābs.

3. Nelikšanās ne zinis par “sociālajiem pašnāvniekiem” un tiem cilvēkiem, kuri no dzīves šķiras vienatnē, kaut kur noslēpušies.
Tieši šis, manuprāt, arī vislabāk parāda “sērotāju” liekulību. Pirmkārt, Latvijā ir tūkstošiem bomžu, kuri sabiedrībai ir miruši. Šiem cilvēkiem vienkārši nepietika dūšas sevi nonāvēt fiziski, bet, manuprāt, izvēle nodzerties un palikt uz ielas nav ne par matu labāka, nekā izvēle izdarīt pašnāvību. Otrkārt, simtiem cilvēku Latvijā katru gadu izdara pašnāvību vienatnē kaut kur noslēpušies. Neizskatījās, ka politiķi ir gatavi kaut ko darīt, lai glābtu šos cilvēkus. Svarīgi ir, ka tik kāds neizdara publisku pašnāvību, tādējādi ar savu līķi pabojājot skaisto Vecrīgas ainavu.

Nožēlojama vainīgo meklēšana

1. Vainīgi ir glābšanas dienesti.
Glābšanas dienesti var izglābt pašnāvnieka dzīvību tikai tad, ja viņš ir tik neveikls, ka nav spējīgs iecerēto “darbu” paveikt kā nākas. Pretējā gadījumā, ja cilvēks ir nolēmis no dzīves aiziet, viņu var izglābt tikai sasienot rokas un kājas, ko šajā gadījumā izdarīt nevarēja.

2. Vainīgi ir tuvinieki un cilvēki, kuri šo jaunieti pazina.
Es šo uzskatu par absurdu ne tikai tāpēc, ka parasti pašnāvnieki nepaziņo par saviem plāniem, lai tuvinieki varētu ķerties pie viņu apčubināšanas, tādējādi glābjot noskumušā cilvēka dzīvību (tie, kuri runā par sevis nonāvēšanu parasti nemaz neplāno to izdarīt, viņi vienkārši grib pievērst sev uzmanību un tādā veidā lūgt palīdzību). Galvenokārt šis ir absurds, jo katrs cilvēks ir atbildīgs pats par sevi. Nevienam nav pienākuma apčubināt un izdabāt tiem, kuri visu laiku žēlā balstiņā čīkst, ka viņiem ir grūti. Tas, ka kāds cilvēks netiek galā ar savu dzīvi, nav pietiekams iemesls, lai varētu pieprasīt upurus no tiem cilvēkiem, kuri ir spējīgi pārvarēt grūtības, uzņemties par sevi atbildību un ar dzīvi tikt galā. Ikviens cilvēks ir atbildīgs tikai par sevi, saviem nepilngadīgajiem bērniem, mājdzīvniekiem un (reizēm) arī par noziegumiem, kurus viņš pastrādā, tādējādi kaitējot kādam citam. Protams, ir labi palīdzēt līdzcilvēkiem brīžos, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība, taču “ir labi to izdarīt” nebūt nenozīmē to pašu, ko “tev ir pienākums to izdarīt” un “ja tu to neizdarīsi, būsi vainīgs un atbildēsi par sekām”.

3. Vainīgi ir autovadītāji, kuri neapstājās, kad viņš tikko sāka kāpt augšup.
Šeit ir tā pati problēma. Protams, ir jauki, ja cilvēkam svarīgāk šķiet painteresēties, kāpēc uz ielas ieraudzīts cilvēks dara kaut ko bīstamu, nekā steigties savās darīšanās. Taču nevienam nav pienākuma to darīt, tātad neviens arī nav vainīgs, ja to neizdara.

4. Vainīga ir valsts, kura iekūlās krīzē.
Diemžēl tos ārzemju baņķierus, kuru dēļ pasaulē sākās krīze, cietumā neviens tā arī neiemeta. Prasīt atbildību no Pēterīša, kurš krīzē savilka jostiņu, par to, ka Jānītis redz bija vājāks cilvēciņš un jostiņu savilkt nejaudāja, laikam būtu absurdi. Prasīt atbildību no Latvijas politiķiem… Nu tas jau ir garš stāsts. Kalvīti vainot īsti nevar, jo viņam bija vēlētāju atbalsts un viņš darīja tikai to, ko no viņa vēlējās sagaidīt. Par to, vai Dombrovska krīzes pārvarēšanas metode bija labākais, ko varēja darīt, ekonomisti vēl joprojām diskutē, tā ka viņu vainot arī laikam nevar.

Secinājumi

Kā būtu vienkārši atzīt, ka cilvēkam ir tiesības izlemt aiziet no dzīves, ja viņš tiešām to vēlas? Es uzskatu, ka ikviens ar savu dzīvi drīkst darīt ko vien vēlas tik ilgi, kamēr nenodara kaitējumu citiem (nepastrādā noziegumus). Ja kāds negrib dzīvot, citiem nav tiesību piespiest to darīt. Var tikai mēģināt šim cilvēkam palīdzēt, lai viņa dzīve uzlabotos, un viņš pārdomātu. Valstij un Latvijas sabiedrībai noteikti būtu jācenšas radīt tādus apstākļus, lai cilvēki gribētu dzīvot, nevis šķirties no dzīves. Būtu arī jāmēģina glābt pašnāvniekus, jo pēc pirmā pašnāvības mēģinājuma izglābtie cilvēki bieži vien pēc tam otrreiz vairs nemēģina padarīt sev galu. Bet ir arī daļa, kas veic otro pašnāvības mēģinājumu, un tas visbiežāk ir veiksmīgs. Un ir jāsamierinās ar to, ka ikvienā sabiedrībā kaut kāds skaits laužu izvēlēsies šķirties no dzīves, un viņiem ir tiesības to darīt.

Ko sabiedrība var darīt, lai radītu tādus apstākļus, kuros pēc iespējas mazāk cilvēku gribētu izdarīt pašnāvību? Te ir jāsāk ar pašnāvību cēloņu analizēšanu. Ja nu kādam tiešām rūp šī problēma, tad varu pastāstīt par iespējamajiem risinājumiem, kurus neviens tāpat neīstenos, jo tie ir gana sarežģīti un tāpat nevarēs novērst visas pašnāvības, tikai kādu nelielu daļu.

1. Nevienlīdzības samazināšana. Visas sociālās problēmas, tai skaitā arī pašnāvības, ir izplatītākas sabiedrībās, kurās ir nevienlīdzīgāks ienākumu līmenis. Ja tev nav mašīnas un tavam kaimiņam nav mašīnas, tad jūs abi esat draugi, pārvietojaties ar kājām vai divriteni, priecājaties par dzīvi un kopīgi izklaidējaties. Ja tev nav mašīnas, tu cīnies, lai savilktu galus kopā un izdzīvotu, bet tavam kaimiņam ir luksus auto, tad gan sākas tādas problēmas kā depresija, mazvērtīguma sajūta, skaudība utt. Par šo problēmu vairāk var uzzināt šajā pētījumā. Te gan jāpiebilst, ka šobrīd Latvijas valdība ir izvēlējusies nekādi neiejaukties valsts ekonomikā, ar sociālajiem jautājumiem nodarboties minimāli un ne cik neizlīdzināt iedzīvotāju ienākumus ar progresīvā nodokļa palīdzību, tā ka varu gandrīz droši apgalvot, ka šai ziņā nekas netiks darīts. Tā ka, ja gribat dzīvot vienlīdzīgākā sabiedrībā, brauciet uz valstīm, kur politikā dominē sociāldemokrātiskās idejas!

2. Palīdzība cilvēkiem krīzes brīžos. Ja cilvēks visu laiku dzīvo sliktos apstākļos, viņš pie tā jau ir pieradis, un uzskata, ka tie ir nevis slikti, bet gan normāli apstākļi. Pie pakāpeniskas apstākļu pasliktināšanās cilvēki arī parasti palēnām pierod un samierinās. Bet, ja cilvēks dzīvoja labi, bet tad sākas krīze, viņš pēkšņi visu zaudē, un dzīves kvalitāte ievērojami pasliktinās, tad daļa cilvēku vienkārši netiek galā un sāk domāt, ka vairāk nav vērts dzīvot. Tieši tas arī notika 2008. gadā ekonomiskās krīzes laikā, kad palielinājās pašnāvību skaits. Taču šī ir problēma visu laiku, jo krīzes mēdz būt ne tikai valsts mērogā, bet arī vienam cilvēkam. Šo problēmu var samazināt, sniedzot emocionālu atbalstu, psihologa konsultācijas, drauga plecu tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības tikt galā ar pārmaiņām dzīvē.

3. Tomēr galvenais pašnāvību cēlonis nekādi nav saistīts ar naudu. Tā ir depresija, vientulība, draugu trūkums, neveiksmīgas attiecības ar līdzcilvēkiem utt. To var risināt, sniedzot cilvēkiem psihologa palīdzību, kā arī ikvienam cilvēkam veidojot ciešākas un draudzīgākas attiecības ar līdzcilvēkiem. Nav jābaidās izstāstīt draugiem un tuviniekiem par savām raizēm, būt atklātākam utt., jo tas palīdz tikt galā ar grūtībām un justies labāk. Tikai arī šis netiks darīts, jo Latvijas sabiedrībā to vienkārši nav pieņemts darīt. Ko lai dara… Tāda nu ir dzīve. Tā ka pašnāvību skaits Latvijā visticamāk nesamazināsies, un visi noraizējušies ļautiņi (it īpaši politiķi) varētu beigt liekuļot. Vai vismaz atbalstīt papildus finansējuma piešķiršanu psihologiem, kuri strādā ar izmisumā nonākušajiem cilvēkiem. Vismaz to būtu iespējams izdarīt, un kaut ko mazliet tas dotu. Bet kopumā problēma nekur nepazudīs.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: