Avestra

::esejas un dzeja::

Pēc gadsimtiem latvieša atteikšanās lūgt

Es kungus pazemīgi nelūdzu
Un pieprasu sev neliegt brīvību,
Es savas bēdas klusi nesūdzu,
Jo lemšu pats par savu dzīvību.

Ja neļausiet man savu ņemt ar labu,
Ņemt to, kas likumīgi pieder man,
Tad redzēsiet reiz manu niknu dabu,
Tad dzirdēsiet, kā kara taures skan.

Es savu rudzu maizi ēdīšu,
Ko savā druvā izaudzēju,
Un savu karogu es nesīšu,
Caur gadsimtiem ko izauklēju.

Un savu brīvo dziesmu skaļi dziedot,
Es dzimto zemi – māti godāšu,
Cits neliegs savu valodu man lietot,
Jo dvēseli es tīru rotāšu.

Man nesludiniet sava Dieva vārdus!
Ne dievus es, ne kungus kādreiz lūgšu,
Bet svešus baušļus tā kā pērkondārdus
Gar ausīm laidīšu kā skaņu tukšu.

Un ne par nākotni es cerēšu,
Bet cīnīšos, lai savu godu neatmest,
Ne velti laiku lūdzot tērēšu,
Ne svešus spaidus piekritīšu nest.

Šis dzejolis ir atbilde Māras Zālītes dzejolim “Caur gadsimtiem latviešu lūgšana”.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: