Avestra

::esejas un dzeja::

Par mežā izraktu ziedu krūmu

Ar lāpstu uz mežu kad dārznieks iet,
Tur meklē viņš krūmu viskuplāko,
To skaistāko, viskošāk kas zied –
Pa savam vien prātam viņš veidos to.

Tad zemi cērt lāpsta, viņš saknes kauj,
Nu pieder tam krūms, viņš ieguvis to.
Ar saknēm no zemes kad laukā rauj,
Grib dārznieks sev pakļaut to vienīgo.

Pie sevis viņš dārzā to stāda,
Krūms jaunajā zemē laiž saknes vēl,
Bet tad kā par dzīvžogu gādā –
Ņem lielākās šķēres un krūmu cērp.

Viņš tic, ka ir panācis savu –
Krūms turpmāk pēc dārznieka gribas augs,
Reiz dārzu tas atzīs par labu,
Un, pareizi augdams, tas ziedos plauks.

Bet spītīgs ir ziedu krūms jau sen,
Tam neatņemt mežoņa dabu.
Viņš cīnās un aizliegtos zarus dzen,
Un atsakās klausīt ar labu.

Tad sparīgi dārznieks tik cērp un šķin –
Viņš neļaus augt krūmam kā pašam tīk.
Un padoties nākas tā meženim,
Viņš izvēlas nokalst un dārzā nīkt.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: