Avestra

::esejas un dzeja::

Par lapsām un vīnogām

I
Pēc tumšām vīnogām kad lapsa tiecās,
Tās nevar noplūkt, zari augstu sniedzās.
Tad teica: „Skābas būs,” un devās projām,
Un sevi mierināja saldām domām,
Jo censties tāpat nebūs vērts, ja skābas,
Vien veltas pūles būs, velts darbs te sākas.

II
Kad vīnogas reiz lapsa plūca pagaršot,
Tā spļaudījās, jo krūmi skābas ogas dod,
Un vieba purnu, turpmāk no tām vairījās,
Un arī citos dārzos garšot baidījās,
Jo visur vīnogas ir vienmēr skābas,
Un skābās ogas nekad neienākas.

III
Kad lapsiņai reiz ļaudis gudri stāstīja,
Cik gardas vīnogas, tās mīlēt mācīja,
Tā ogas meklēja, bez šaubām klausījās,
Ik dārzā vienmēr garšojas un spļaudījās.
Uz vecā grābekļa tā katrreiz kāpa
Un dusmojās, ka sliktos dārzos trāpa.

IV
Reiz izsalkusi ogās lapsa iekodās
Un klusi saviebās, jo skābas bija tās,
Bet ēst tai gribējās, un lapsa grauza
Un skābās vīnogas no zariem lauza.
Bail bija labāku ko tālāk meklēt iet,
Uz lauku, kurā saldas zemenītes zied.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: