Avestra

::esejas un dzeja::

Vājam būt

Kad rāmā dzīve nav vairs droša,
Kā dunču asmeņi kad bailes plosa,
Kad nespēkā truls niknums māc,
Tu paša nevarību ienīst sāc.

Tu saproti, ka cīnīties nav vērts,
Un rūgtās dusmas tad pret sevi vērs –
Pret cietu mūra sienu dūri triec,
Jo nav tev spēka, pasauli kas liec.

Ir rokas jānolaiž, jo vienalga tak nespētu,
Kaut negribi būt vājš un nīsti nespēku.
Ar smagu rūgtumu skumjš padodies,
Un citu žēlastībai atdodies.

Vēl paliek cerēt – ļaudis pieklājīgi būs,
Bet upurim tā asaras tad ātri žūs,
Ja stiprais vājam pāri nodarīs,
Kad vienu ceļu abi krustām mīs.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: