Avestra

::esejas un dzeja::

Drošībā IV

Mana sirds pretī cilvēkiem sniedzas,
Silta mirkļa un tuvības tiecas.
Gribas atklāt, kā jūtos, ne sirdi slēpt,
Būt starp ļaudīm, ne klusītēm projām bēgt.

Bet prāts aptur un saka „nē”,
Jo vien cilvēks, ko ielaižu dvēselē,
Var man nodarīt pāri un sāpināt ļoti,
Ja reiz izdomās iešaut man mugurā skroti.

Bail no vienatnes bruņām man laukā nākt
Un uz cilvēkiem paļauties sākt,
Sirdi noslēpju dziļāk kā naudu,
Un lai nezin vairs neviens, kad smejos, kad raudu.

Un lai domā – sirds vietā dzelzs šķemba man rūs,
Kamēr vienatnes pelniem reiz apputis būs
It viss labais, ko sirds tik dziļi slēpj,
Kad tā maskas kā zirnekļa tīklus vērpj.

Bet tā sargājot sevi es kļuvu tik brīva,
Ka man vienīgai rūp, vai vēl esmu es dzīva,
Kad es aizmiegu viena un pamostos viena,
Mani slēpj citu skārieniem dzeloņdrāts siena.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: