Avestra

::esejas un dzeja::

Morāles un likumdošanas savstarpējā saistība

Kopš Eiropā tika atcelta cenzūra, parādījās viedokļu daudzveidība, tai skaitā arī par jautājumiem, kāda rīcība ir morāla un kas ir vērtības. Lai gan cilvēki par to jau sen vairs nav vienisprātis, pasaulē, tai skaitā arī demokrātiskajā Rietumeiropā, vēl joprojām pastāv likumi, kuri balstās morāles vērtībās, kuras pieņem un atbalsta tikai daļa sabiedrības. Jautājums ir, vai šāda likumdošana vispār var būt taisnīga un uz kādiem principiem sabiedrībai būtu jābalstās, pieņemot likumus.

Kas ir vērtības un vai tās ir racionālas?

Lai kaut ko uzskatītu par vērtību, vispirms ir jāatbild uz jautājumiem: vērtība kam un kāpēc? Ir nepieciešams standarts, mērķis un iespēja izvēlēties starp alternatīvām darbībām, no kurām kāda tiks atzīta par vērtīgu, bet citas – par kaitīgām. Vērtību standarts ir cilvēku dzīve, proti, labs un vērtīgs ir tas, kas palīdz izdzīvot, bet slikts ir kaitīgais, kas dzīvību iznīcina. Vērtību mērķis ir laime, proti, nevis vienkārši ļaut cilvēkam kaut kā vilkt dzīvību, bet dzīvot labi un savu dzīvi izbaudīt. Iespēja izvēlēties ir nepieciešama, jo pretējā gadījumā nesalīdzinot nemaz nav iespējams pateikt, kas cilvēkam palīdz vairāk, kas mazāk, bet kas tieši pretēji kaitē. Pie tam, ja cilvēkam nebūtu brīvas gribas un izvēles iespējas, tad arī pati diskusija par vērtībām kļūtu bezjēdzīga.

Tas nozīmē, ka vērtības ir racionālas un balstītas uz secinājumiem, kuri ir iegūti, pateicoties loģiskai domai. Kaut kas ir vērtība nevis tāpēc, ka tā ir rakstīts bībelē, vai tāpēc, ka kāds politiķis tā teica, bet gan tāpēc, ka pastāv kaut kāds loģisks pamatojums, kāpēc šīs vērtības kopšana dos labumu cilvēkiem. Daži piemēri. Brīvība ir vērtība, jo ir diezgan nepatīkami būt vergam, draudzība – jo bez draugiem cilvēka dzīve būtu krietni vien garlaicīgāka, godīgums – jo ir visai nepatīkami tikt piekrāptam, iespēju vienlīdzība un sociālā mobilitāte ir vērtības, jo sabiedrība kopumā iegūst, ja atbildīgos amatus ieņem talantīgākie cilvēki, nevis tie ļaudis, kuriem paveicas ar dižciltīgiem vecākiem. Kultūra ir vērtība, jo tā padara mūsu dzīvi interesantāku un patīkamāku. Savukārt ģimene nav beznosacījumu vērtība (daudzi kristieši un konservatīvisti bieži vien mēģina apgalvot pretējo). Ģimene, kurā valda saskaņa un mīlestība, ir vērtība, jo tajā bērni uzaugs labākos apstākļos, nekā bērnunamā, bet ģimene, kurā vecāki nemitīgi strīdas, viens otru ienīst un paliek kopā tikai tāpēc, ka šķirties ir slikti, vairs nav vērtība, jo šis nosacījums te netiek izpildīts.

Par cilvēka dzīvību stāsts ir visinteresantākais. Lielākā daļa ļaužu savu dzīvību uzskata par vērtību, bet diezgan daudzi ir mēģinājuši apgalvot, ka kādas citas cilvēku grupas dzīvības vairs nav vērtīgas. Bet te nācās saskarties ar vienu āķi – katoļu konkistadors var paziņot, ka neticīga indiāņa dzīvība nav vērtība, un viņu nošaut, bet, ja viņš to izdara, tad nekas vairs netraucē atnākt kādam luterānim, paziņot, ka katoļu dzīvības nav vērtības, un pārgriezt viņam rīkli. Līdzīgi sanāca arī “āriešu rases” pārstāvjiem, kuri paziņoja, ka ebreju dzīvības nav vērtības, un tos sadzina gāzes kamerās. Pēc dažiem gadiem ciemos atnāca padomju proletariāts, kurš paziņoja, ka vācu buržuju dzīvības nav vērtības, un krietni patīrīja “pārākās rases” rindas. Tā nu pasaule nonāca līdz tam, ka tika uzrakstīta cilvēktiesību deklarācija, un ļaudis beidzot vienojās, ka visu cilvēku, ne tikai katra paša dzīvība ir vērtība. Ko lai dara – ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, nāksies vien ievērot arī viņējās.

Ja vērtības tiek definētas kā tas, kas cilvēkam vai sabiedrībai nāk par labu, tad morāles mērķis ir parādīt cilvēkiem, kā ir jādzīvo, lai viņu dzīve tiktu balstīta uz vērtībām un nevis uz to pretstatiem. Morāle balstās uz ieteikumiem, kā cilvēkiem derētu dzīvot, un šie ieteikumi ir izveidoti, par pamatu ņemot vērtību sarakstu. Galvenais arguments par labu tam, ka sākumskolā ir jāpasniedz ticības mācība, ir apgalvojums, ka Rietumu sabiedrības dzīvesveids balstās kristīgajās vērtībās. Dievs cilvēkiem deva morāli, un bez ticības Dievam cilvēks kļūst par nemorālu briesmoni. Bet kas tad bija tās kristīgās vērtības? No desmit baušļiem pirmie 3 liek pielūgt Jahvi un stiprināt viņa acīmredzot viegli ievainojamo un mazvērtības kompleksu nomākto ego. Pārējie pasaka – tev nebūs negodīgam būt, zagt, nogalināt. Un vēl tur bija arī stāsti par to, ka ir labi rūpēties par tuviniekiem, piedot, nebūt ļaunam. Un tagad aizbrauksim uz Amazones džungļiem, sameklēsim kādu cilti, kura par kristiešu Dievu un vērtībām nav pat dzirdējusi, un paskatīsimies, kā viņi tur dzīvo. Cilts paražas aizliedz apmēram to pašu, ko kristīgās vērtības. Kāpēc? Viens pats cilvēks tajā mežā nevarētu izdzīvot, grupā pārtiku sagādāt tomēr vieglāk. Bet, lai cilvēku grupa varētu dzīvot kopā, neatliek nekas cits, kā vienam pret otru izturēties labi. Un, ja kāds ģēnijs izdomātu ignorēt šo faktu un pastrādāt noziegumus pret pārējiem cilts locekļiem, padzīts no kopienas, viņš visticamāk nomirtu badā. Šīs vērtības paliek nemainīgas laika gaitā un pastāv ikvienā sabiedrībā. Un to pašu saprot arī ateisti, tikai mēs nezogam, neslepkavojam, esam godīgi un rūpējamies par tuviniekiem loģisku apsvērumu vadīti, nevis akli klausīdami baušļus un baidīdamies no elles soda.

Vai vispār var rasties un pastāvēt neracionālas vērtības?

Neracionālas vērtības nevar rasties, taču var pastāvēt. Reliģijām piemīt tendence savos rakstos iekļaut ne tikai pasakas par dieviem un pasaules uzbūvi, bet arī sarakstu ar sabiedrībā atzītajām vērtībām morāles imperatīvu veidolā, taču pēdējo dažu gadu tūkstošu laikā cilvēku dzīvesveids un sabiedrības pastāvēšanas modelis ir būtiski mainījušies. Tikai svētie raksti gan joprojām vēl ir tie paši vecie. Ja kaut kas bija racionāla vērtība pirms 2000 gadiem, laikā, kad tapa reliģijas svētie raksti, pastāv iespēja, ka mūsdienās šī vērtība vairs nav pamatota, taču joprojām vēl ir “iekonservējusies” pateicoties reliģijai.

Daži piemēri. 1. Šķīstība un apgalvojums, ka sekss izklaidei ir kaut kas slikts. Laikā, kad kontracepcija vēl nepastāvēja, negulēt ar nejauši sastaptiem svešiniekiem bija laba ideja. Sabiedrība, kurā uzrastos daudz negribētu bērnu, par kuriem vecāki nevēlas rūpēties, vienkārši nevarētu veiksmīgi pastāvēt, tāpēc arī atturība bija nepieciešama, un šķīstība tika pasludināta par vērtību. Šī problēma izzuda līdz ar kontracepcijas izgudrošanu. 2. Heteroseksuāla ģimene. Vienīgais veids, kā primitīvā akmens laikmeta sabiedrībā varēja uzaudzināt bērnus, bija, veidojot ģimenes. Zemkopības darbi bija fiziski smagi, vientuļā māte nemaz nevarēja pabarot bērnus. Mūsdienās situācija ir mainījusies. Divas lezbietes, kuras mīl viena otru, var iegūt bērnu, pateicoties mākslīgajai apaugļošanai, un šim bērnam netrūktu ne materiālā nodrošinājuma, ne mīlošu tuvinieku, kuri par viņu rūpētos. 3. Cieņa pret vecākiem. Daudzās reliģijās tā tiek pavēlēta. Vecākus ir jāciena tāpēc vien, ka viņi ir vecāki, jāciena arī tad, ja viņi to nav pelnījuši, ir galīgi lupatas, alkoholiķi, ja viņi bērnu sit utt. Agrāk tas bija loģiski. Bez vecākiem pamests bērns primitīvā sabiedrībā nevarēja sev sagādāt pārtiku un izdzīvot, tāpēc bērna interesēs bija pēc iespējas agrāk iemācīties, ka vecākus ir jāklausa un jāciena. Mūsdienās bērniem ir pieejama sociālo dienestu palīdzība un bezmaksas izglītība, un bērns var uzaugt un atrast savu vietu sabiedrībā un dzīvē arī bez vecāku palīdzības.

Uz ko būtu jābūt balstītiem likumiem?

Šobrīd pasaulē daļa likumu balstās saprātā un loģiskās atziņās, bet daļa ir pieņemti, pateicoties kādam morāles imperatīvam. Neļaut zagt ir loģiski, jo zādzības rezultātā cieš šī nozieguma upuris, proti, apzagtais cilvēks. Ja zagt būtu atļauts, ciestu arī sabiedrība, jo, nejūtoties droši par savu īpašumu un nākotni, cilvēki nevarētu sadzīvot un nonāktu līdz vardarbībai. Tas pats attiecas arī uz slepkavošanu, krāpšanu, izvarošanu un lielāko daļu noziegumu – šajos noziegumos ir cietušais, ir nodarītais kaitējums, ir loģisks pamatojums, kāpēc tā darīt ir slikti. Bet diemžēl pastāv arī likumi, kur no loģikas nav ne miņas, un kuri tika pieņemti, tāpēc vien, ka daļa cilvēku kaut ko uzskata par nemorālu. Piemēri. Eitanāzijas aizliegums. Likumi, kuri ierobežo mākslīgās apaugļošanas izmantošanu, piemēram, daudzās valstīs vīrietis nevar izmantot donores olšūnas un surogātmāti un dzimšanas apliecībā tikt ierakstīts kā bērna vienīgais vecāks (rezultāts šādiem ierobežojumiem ir neauglības tūrisms). Geju un lezbiešu laulību aizliegums. Prostitūcijas aizliegums daudzās pasaules valstīs (pieņemot, ka prostitūta pati brīvprātīgi izvēlējās šo profesiju, un nav nekāda sutenerisma). Sadomazohisma un sodomijas (homoseksuālu dzimumaktu) aizliegums. Incesta aizliegums (pieņemot, ka visi dzimumakta dalībnieki ir pilngadīgi, to dara brīvprātīgi, nav garīgi slimi un ir atzīstami par pieskaitāmiem, izmanto kontracepciju un to dara ar mērķi izklaidēties un gūt baudu, nevis laist pasaulē, iespējams, slimu bērnu). Francijas likums, kurš aizliedz musulmaņu sievietēm publiskās vietās valkāt apģērbu, kas aizsedz seju. Visiem šiem likumiem kopīgs ir tas, ka nav neviena cietušā un tie ir balstīti vērtībās, kuras atzīst tikai daļa sabiedrības.

Tātad, kur būtu jābūt balstītiem likumiem? Vērtībās vai saprātā? Uz šo jautājumu vislabāk var atbildēt, apskatoties, kāds ir likuma uzdevums. Manuprāt, tas ir pasargāt cilvēkus no noziegumiem, kuros kāda cita cilvēka darbības rezultātā viņi varētu kļūt par cietušajiem. Lai sabiedrība varētu pastāvēt un cilvēki spētu sadzīvot, ir nepieciešams vienoties par to, ka ļaudis viens otram nekaitē un abpusēji izdevīgi darījumi notiek, cilvēkiem brīvprātīgi vienojoties. Tas nozīmē, ka, ja vien cilvēks nevienam citam nekaitē, nav nekāda pamata aizliegt viņam darīt kaut ko tādu, ko viņš vēlas. Diemžēl likumu lēmēji ne vienmēr ievēroja šo principu un sarakstīja, ka kaut kas ir aizliegts tāpēc vien, ka viņiem tas nepatīk. Tā teikt, vairākums nobalsoja, tagad mazākumam būs jāpakļaujas. 19. gadsimta britu filozofs Džons Stjuarts Mills šo problēmu nodēvēja par “vairākuma tirāniju”, un, lai no tās izvairītos, piedāvāja izmantot kaitējuma principu, proti, atļautas ir visas darbības, ar kurām indivīds nevienam citam nekaitē. Daudzi brīvības un cilvēktiesību aizstāvji šo principu ir centušies ieviest likumdošanā, taču līdz galam tas vēl joprojām tā arī nav izdevies.

Šis princips ir nepieciešams arī tāpēc, ka likums drīkst būt tikai tāds, ko cilvēks racionāli izprot un pieņem. Pretējā gadījumā varētu veidoties absurda situācija, ka pietiek ar to, ka 51% ļaužu notic kaut kam muļķīgam, un viņi varēs to uzspiest arī visiem pārējiem. Nu, piemēram, kāds varētu izdomāt, ka uz datora klaviatūras sakrājušies putekļi ir vērtība. Tālāk atliek vien panākt, ka lielākā daļa sabiedrības tam notic, un lieta darīta – var pieņemt likumu, ka savās mājās slaucīt putekļus no datora ir noziegums, par ko ir piemērojams cietumsods. Atliek tik ticēt, un saprāts vairs nebūs vajadzīgs. Un, ja kādam liekas, ka tā nevarētu notikt, ka vairākuma atbalsts ir drošs kritērijs, jo 51% sabiedrības taču nevar ieņemt galvā neko sliktu vai kļūdainu, vēstures piemēri liecina par pretējo. Pirms kāda laiciņa miljoniem vāciešu noticēja, ka rasu teorija ir pamatota un rases tīrība ir vērtība. Šobrīd musulmaņu valstīs interneta blogeriem, kuri atļaujas publiski uzrakstīt, ka netic dievam un ir ateisti, varas iestādes piespriež nāvessodu vai gadiem ilgu ieslodzījumu cietumā. Virknē pasaules valstu cilvēkam var tikt piespriests nāvessods par to, ka viņš ir gejs. Un šo sarakstu var turpināt teju bezgalīgi.

Vai kādai sabiedrības daļai ir tiesības uzspiest citiem savas vērtības ar likuma spēku?

Raksta sākumā es minēju principu – “ja gribi, lai citi ievēro tavas cilvēktiesības, tev nāksies ievērot viņējās”. Nesen demokrātiskajā Latvijā grupiņa ļaužu nāca klajā ar ideju, ka derētu aizliegt draudzības dienas, ko daļa cilvēku labāk pazīst ar nosaukumu “geju praids”. Pamatojums tam bija, ka šāda homoseksuālisma propaganda kaitējot bērniem. Šo argumentu neviens tā arī nav spējis racionāli pamatot, un tur tāpat bija skaidri redzams, ka īstenībā iemesls bija krietni vienkāršāks – “mums geji nepatīk”. Savās mājās pa kluso lai dara ko grib, bet nav ko publiski lielīties. Nu labi, bet ja nu man nepatīk kristieši? Ja nu es gribētu ar tādu pašu pamatojumu aizliegt svētceļojumu uz Aglonu? “Man kristieši nepatīk, reliģijas propaganda kaitē bērniem, jo tā izplata viduslaiku tumsonību un neļauj viņiem saredzēt ateisma un zinātnes gaismu, savās mājās kristieši var darīt ko grib un pa kluso skaitīt savas lūgšanas, bet nav ko publiski propagandēt savas reliģiskās netiklības”. Pēc būtības abi šie argumenti ir identiski. Kāpēc 51% cilvēku būtu jāļauj uzspiest savu viedokli pārējai sabiedrībai, bet 15% nedrīkst darīt to pašu? Abos gadījumos kāda ļaužu grupa citiem uzspiež kaut kādas idejas, un nodarījums ir vienāds. Šobrīd sabiedrībā pastāv ļoti daudz dažādu viedokļu. Kas vienam liekas nemorāls, citam ir pieņemams, kas vienam liekas vērtība, citam šķiet kaitinoši un bezjēdzīgi aizspriedumi. Vienīgais veids, kā viedokļu dažādību likvidēt, būtu ieviešot cenzūru, neļaujot cilvēkiem dzirdēt, ka eksistē arī citādākas idejas. Un nekas cits te nelīdzēs.

Otra problēma šeit ir jautājums par to, kurš būs tas “dievs”, kurš pateiks, kuras ir īstenās vērtības, kāds ir pareizais dzīvesveids. Kurš būs tas, kam mēs ļausim izlemt, kuras būs tās pareizās vērtības, ko valsts propagandēs, bet kuru vērtību aizstāvjus cenzēs un mēģinās apklusināt, liekot tiem nolīst pagrīdē. Ikviens cilvēks savu pārliecību uzskata par pareizo neatkarīgi no tā, vai viņam piekrīt 60% vai tikai 10% sabiedrības. Nav iespējams atrast kādu visu zinošu tiesnesi, kurš spētu pateikt, kuram šajā situācijā ir taisnība. Un atbilde “vairākumam” arī īsti neder. Vienā dienā kādu “iekonservējušos” vērtību var atbalstīt 60% sabiedrības, bet pēc 10 gadiem tai būs vairs tikai 40% sabiedrības locekļu atbalsts. Šādi dzīvojot, likumus pārrakstīt nāktos ārkārtīgi bieži.

Vai morāles normu ierakstīšana likumos vispār var būt efektīva?

Pirms dažiem gadiem Latvijas likumos ierakstīja pantu “valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti”. Nu labi, ierakstīja, un kāda no tā bija jēga, kādi ir reālie ieguvumi? Vai homoseksuāļi beidzot nokaunējās un sāka dzīvot “pareizi”? Nē. Vai civillaulībā dzīvojošie pāri pēc šī panta uzrakstīšanas oficiāli apprecējās? Nē. Vai pie vienas nakts attiecībām radušie ļaudis beidzot izmainīja šo “netiklo” dzīvesveidu un sameklēja savu otro pusīti? Nē. Kaut kas ir panāks? Nē. Ar tikpat lieliem panākumiem valsts būtu varējusi mēģināt ieaudzināt pilsoņos patriotismu, pieņemot likumu, ka visās Latvijas skolās katru dienu ir jādzied Latvijas himna, un atsūtot policistu, kurš uzrauga, kā šis likums tiek ievērots. Un bērni dziedātu, kaut vai ienīstu valsti, bet dziedātu aiz bailēm (apmēram tāpat kā tas notika komunistu skolās). Protams, cilvēkus var piespiest pakļauties likumam un veikt prasītās darbības, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi pieņems vērtību, kurā šīs darbības balstās. Vienīgais veids, kā citus cilvēkus var pārliecināt pieņemt savas vērtības, ir pārliecinot, proti, argumentējot un skaidrojot šo vērtību pamatojumu. Savukārt ar likuma spēku piespiežot cilvēkus veikt konkrētas darbības, var panākt tikai un vienīgi to, ka viņi šīs darbības veic. Cilvēku pārliecība un skatījums uz dzīvi nemainīsies.

Ikreiz, kad kāds cilvēks runā, ka vajag pieņemt likumu, kurš aizsargātu kādu vērtību, kura sabiedrībā ir pretrunīgi vērtēta un kuru atbalsta tikai daļa cilvēku, ir vērts atcerēties, ka šis cilvēks mēģina nodarboties ar pašapmānu. Viņš grib neredzēt īstenību un nedzirdēt citādi domājošos, viņus apklusinot. Un neko vairāk viņš nepanāks. Nu, piemēram, ja arī tiktu pieņemts likums, ka homoseksuālisma propaganda ir jāaizliedz, tas tāpat neko nemainītu, “geju kvota” paliktu tāda pati kā bijusi, un citādāk šie ļaudis tāpat nesāktu dzīvot. Ar likumu cilvēkiem aizliegt var tikai un vienīgi savu domu un vērtību izpausmes, pašas domas aizliegt un iznīdēt nesanāks.

Advertisements

One response to “Morāles un likumdošanas savstarpējā saistība

  1. edmunds May 6, 2012 at 21:42

    skjiet ka jums varetu buut interesanti izlasiit pirms kaada laika publiceetu raxtu, kuru saglabaaju paraadiisanai draugiem, pdf formaataa: http://ubags.lv/docs/lielie-likumi.pdf

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: