Avestra

::esejas un dzeja::

Kāpēc kopēšana nav zagšana?

Ķīniešiem ir sakāmvārds “trīs cilvēki rada tīģeri”. Tam ir interesanta izcelsme. Kādam valdniekam pajautāja, vai viņš ticētu, ja viens vīrs teiktu, ka pa galvaspilsētas tirgu klīst tīģeris. Uz to viņš apgalvoja, ka, protams, nē, tas taču ir absurdi, neiespējami un neticami. Bet, ja to teiktu divi cilvēki? Nu tad sāktu šaubīties. Un trīs cilvēki? Tad būtu jātic. Ja pietiekami daudz cilvēki kaut ko atkārto, tad tas kļūst par pašsaprotamu un neapstrīdamu “faktu”, kuru nemaz nav nepieciešams pierādīt. Loģikā šī problēma ir pazīstama kā “argumentum ad populum”, un, protams, tas ir maldīgs arguments.

Šis ir veids, kā dzimst absurdi apgalvojumi, kuriem tic vairums nedomājošo ļaužu. Viduslaikos šādi apgalvojumi bija, piemēram, “Dievs ir” vai “tev būs lūgt Dievu”. To teica mācītājs baznīcā, teica kaimiņiene, teica vecmāmiņa, un bija vien jātic. Kā tas izpaužas mūsdienās? Kaut ko pasaka kāds politiķis, atkārto prese, atkārto darba kolēģi, un cilvēki sāk ticēt, nemaz nepapētot, vai šo apgalvojumu vispār apstiprina kādi argumenti. Daži piemēri: “ģenētiski modificēta pārtika novērsīs badu pasaulē”, “Latvijai obligāti ir jāiestājas eirozonā, jo tad mēs dzīvosim labi”, “iekšējā devalvācija ir vislabākais veids kā pārvarēt ekonomisko krīzi, un Latvija tam ir piemērs un veiksmes stāsts”, “lai valstī būtu izaugsme vajag taupīt un samazināt budžeta izdevumus”, “krievvalodīgie apdraud latviešu valodas pastāvēšanu”, “teroristi ir drauds ASV iedzīvotāju drošībai”, “lidostu drošības pasākumi ir efektīvi un pasargās pasažierus no teroristiem”, “ieraudzījuši geju praidu Rīgas centrā, bērni emocionāli cietīs, kļūs amorāli vai, nedod Dievs, paši vēl kļūs homoseksuāli”, “pirāti kaitē māksliniekiem un, ja vien viņus neapturēs, pavisam drīz pilnībā iznīcinās visas radošās profesijas” un mans mīļākais “KOPĒŠANA IR ZAGŠANA”.

Šādus apgalvojumus ir diezgan vienkārši atspēkot. Vispirms 1) apgalvojumu pārvērš argumenta nosaukumā, 2) konstruē argumentu, kāpēc kāds cilvēks varētu šādi domāt, un izklāsta šo argumentu, 3) atrod argumenta izklāstā vājo vietu, 4) atspēko šo argumentu. Parasti pirmās trīs darbības ir jāveic galvā, un stāstīts tiek tikai argumenta atspēkojums.

Parasti kāda darbība tiek saukta par zagšanu, ja īpašniekam kaut ko atņem. Piemēram, bija man somā naudas maciņš, uz ielas sastapu kabatzagli, un nav vairs man maciņa. Tagad mans maciņš ir pie zagļa. Kopēšanas gadījumā nekas taustāms netiek nozagts, jo oriģinālais fails joprojām ir pie autora vai īpašnieka, tas viņam nav atņemts. Ja es tagad būtu debašu turnīrā, un man būtu jāmēģina pierādīt, ka kopēšana ir zagšana, tad šis būtu mans stāstījums.

Kopēšana ir zagšana, jo autoram tiek nozagta iespēja pelnīt, samazinot viņa īpašuma (mākslas darba) vērtību. Iedomāsimies rotkali, kurš izgatavo brīnišķīgu kaklarotu. Bet tad atnāk burvju feja, pavicina savu nūjiņu, un ikviens cilvēks, kurš kaklarotu ierauga, pasakot “abrakadabra” var momentā nokopēt kaklarotu un sev iegūt tās kopiju par brīvu. Neviens vairs nemaksā rotkalim un kaklarotu nenopērk, jo tās kopiju var dabūt bez maksas. Daudzo kopiju dēļ ir samazinājusies kaklarotas vērtība, un rotkalis vairs ar to nevar nopelnīt. Rotkalim ir nozagta kaklarotas vērtība un iespēja ar to nopelnīt.

Kāds redz, kur te ir vājā vieta? Pateikšu priekšā – apgalvojumā, ka ir samazinājusies (nozagta) mākslas darba vērtība, autors to vairs nevar pārdot un nevar ar to nopelnīt. Oriģināla vērtība, proti, koncerta biļetes cena nav samazinājusies (jo kāds mūziķis ir slavenāks, jo dārgākas biļetes, un ierakstu pieejamība to cenu nesamazina). Bet iespēja pelnīt ar kopiju, proti, mūzikas ierakstu pārdošanu vienalga netiek ietekmēta. Uzticīgi kāda mākslinieka fani naudu tam maksās jebkurā gadījumā (pirks mūzikas ierakstus, kompaktdiskus ar autogrāfiem, plakātus, kreklus ar mūziķu simboliku utt.) Bet pirāts, kurš ir lejuplādējis 4000 dziesmas, tāpat nebūtu tās pircis. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet, ja ir jāmaksā, tad gan divreiz padomās, vai prasītā summa ir tā vērta. Ja izdotos pilnībā apkarot pirātismu, daļa pirātu internetā par brīvu legāli lejuplādētu tūkstošiem dziesmu no autoriem, kuru to ir atļāvuši (creative commons licence). Daļa pirātu izvēlētos nemaksāt par mūziku un to vispār neklausīties. Bet daļa pirātu tāpat jau tagad maksā mūziķiem vairāk nekā “godīgie” cilvēki. Šie pirāti nelegālos dziesmu failus izmanto, lai pirms pirkšanas pārbaudītu, ko pērk, jo ne visiem patīk kaķi (dziesmas, grāmatas, datorspēles) maisos. Par šo garāks skaidrojums ar atsaucēm uz konkrētiem pētījumiem ir lasāms šeit – http://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/

Ar šo esmu parādījusi, ka viss stāsts par to, kāpēc “kopēšana ir zagšana” sagrūst kā kāršu namiņš, jo tajā var atrast šo vājo vietu. Autoram netiek atņemta (nozagta) iespēja pelnīt, un viņa darbu vērtība nesamazinās. Starp citu, nesamazinātos arī piemērā minētās kaklarotas vērtība. Pasaulē ir tūkstošiem “Monas Lizas” kopiju, bet oriģināla vērtība vienalga ir milzīga un tikai pieaug, šim darbam kļūstot slavenākam un atpazīstamākam.

Atsauksmes ir laipni gaidītas komentāros. Ja kāds uzskata, ka var šo atspēkot, es labprāt izlasītu. Bet tikai, lūdzu, gribētos loģisku argumentāciju. Mani neinteresē tādi spriedelējumi kā “autors mēģina attaisnot zagšanu un šādi nerunātu, ja zinātu, cik daudz darba jāiegulda mākslas radīšanā”.

Advertisements

4 responses to “Kāpēc kopēšana nav zagšana?

  1. Toms April 10, 2012 at 12:34

    Argumentācija skan diezgan pārliecinoši. Bet.
    Veselīgas diskusijas pēc, pārstāvēšu pretējo pusi.
    Runa šeit neiet tikai par individuālā darba (vienalga vai dziesma, spēle, bilde vai kas cits) vērtību, bet arī par tiesībām izmantot vai “baudīt” attiecīgo mākslas darbu, kurš ir aizsargāts ar autortiesībām.

    Paskatīsimies uz to šādi. Rūpniecībā dažādas ražošanas metodes, tehnoloģijas vai izgudrojumi tiek aizsargāti ar patentu. Patents ir valsts apstiprināts akts, kurš fiksē izgudrotāja tiesības lietot attiecīgo izgudrojumu un prasīt naudu no citiem, kuri vēlas izmantot attiecīgo izgudrojumu paši. Principā viens no autortiesību veidiem. Piemēram, ja es izdomāju jauna veida drošības jostu tehnoloģiju, kura garantē lielāku iespēju izdzīvot vai netikt tik ļoti traumētam autoavārijās, tad visiem automobiļu ražotājiem, kuri vēlas izmantot šo tehnoloģiju savās mašīnās, ir jāmaksā par to man.
    Kāpēc jāmaksā? Tāpēc, ka viņi, izmantojot, šajā piemērā, manu drošības jostu tehnoloģiju, var sniegt lielākas drošības garantijas autovadītājiem, tādā veidā padarot savu preci pievilcīgāku, līdz ar to palielinot cilvēku vēlmi pirkt automašīnas, līdz ar to pelnot vairāk. Tas pats attiecas uz patentiem, kuri ļautu ražot ātrāk, lētāk, vieglāk u.tml.

    Tātad patenta lietotājs gūst no tā, ka viņš lieto manis izdomāto tehnoloģiju, sev kādu labumu. Patenta gadījumā tas ir materiāls.

    Autortiesībās, kuras attiecas uz dziesmām, bildēm u.tml. netiek izmantots patents, taču princips paliek tāds pats. Piemēram, klausoties dziesmu, Tu gūsti no tās kādu baudu (pieņemsim, ka klausies tādu mūziku, kas Tev patīk). Līdz ar to, cilvēki, kuri gūst prieku klausoties kādu dziesmu, bet par to nav samaksājuši un pats autors nav padarījis savu darbu brīvi pieejamu, zog šo attiecīgo summu no izpildītāja.

    Jā, ir pamatoti teikt, ka daudzi negrib pirkt “kaķi maisā” vai tamlīdzīgi. Taču mūsdienās dziesmas var dzirdēt arī tās nenozogot, piemēram, youtube, kur paši izpildītāji izvieto savus darbus promocijas mērķiem. Šī metode, starp citu, kļūst aizvien populārāka. Un šajā gadījumā klausīties dziesmu ir ok, jo pats izpildītājs (vai viņa pārstāvis) ir izvietojis savu darbu publiskā telpā, lai to klausītos. Bet tie cilvēki, kuri nav pārstāvji, nedrīkst padarīt darbus pieejamus trešajām personām, jo viņiem nav šādu tiesību, viņi dara to bez īpašnieka (jeb “izdomātāja”) ziņas un piekrišanas. Pēc analoģijas, ja kāds paņemtu Tavu zīmejumu un uzstādītu to kādā publiskā galerijā. Vēl bēdīgāk, ja prasītu par apskati naudu vai uzdotu par savu.

    Kopēšana kā darbība pati par sevi it kā nebūtu zagšana. Bet neviens jau nekopē tikai lai būtu nokopēts, bet gan lai klausītos, spēlētu, baudītu.

    • Avestra April 10, 2012 at 15:39

      „Līdz ar to, cilvēki, kuri gūst prieku klausoties kādu dziesmu, bet par to nav samaksājuši un pats autors nav padarījis savu darbu brīvi pieejamu, zog šo attiecīgo summu no izpildītāja.” <– Teikt, ka zog „attiecīgo summu”, īsti nesanāk, ja pirāts vienalga nebūtu maksājis, bet tā vietā izvēlētos neklausīties vispār, ja nebūtu bijusi iespēja dabūt par brīvu. Nu kaut vai es nejūtos apzagta no tā, ka Tu šodien par brīvu paskatījies uz maniem zīmējumiem, jo Tu tāpat nebūtu man maksājis naudu par iespēju uz tiem paskatīties. Es laikam tā vietā teiktu, ka zog nevis „naudas summu”, bet gan „baudu”, kuru pirāts ir guvis bez atļaujas. Vai arī teiktu, ka zog „tiesības baudīt”. Šo es laikam mēģinātu atspēkot ar to, ka arī reālajā dzīvē ir diezgan neiespējami izkontrolēt to, kā cilvēki „zog baudu”. Nu, piemēram, kāds cilvēks sēž kafejnīcā un gūst baudu, skatoties uz izskatīgiem garāmgājējiem. Un šie garāmgājēji nav viņam devuši atļauju to darīt, garāmgājēji grib saņemt naudu par to, ka kāds, pateicoties viņiem, gūst baudu. Vienīgais risinājums, kā novērst šādu neatļautu baudas gūšanu uz mana rēķina būtu ietērpties tajā paltrakā, ko valkā musulmaņu sievietes. Un tas būtu ekvivalents sava mākslas darba turēšanai mājās atvilktnē, to nepublicējot. Bet tad šo baudu nevarēs gūt neviens, tai skaitā arī tie cilvēki, kuriem mākslinieks gribētu ļaut savus darbus izmantot baudas gūšanai.

      Par iespēju dziesmas pirms pirkšanas noklausīties, piemēram, YouTubē… Kaut kādā mērā tā arī ir. Bet ne visas dziesmas tur var atrast. Ja es apsveru iespēju iegādāties albumu, no kura YouTubē var noklausīties tikai 2 dziesmas, tad pārējās 8 vienalga paliek kaķi maisā.

      Par to, ka cilvēki nedrīkst padarīt darbus pieejamus trešajām personām, jo viņiem nav šādu tiesību, viņi dara to bez īpašnieka (jeb “izdomātāja”) ziņas un piekrišanas. Principā šis ir arguments par to, ka māksliniekam ir tiesības izlemt, kurš un kā lietos viņa darbu. Viņš to ir radījis, attiecīgi tas ir viņa īpašums. Vienalga, zog vai nezog, vienalga, vai autoram ir vai nav kāds emocionāls/materiāls kaitējums, īpašniekam tik un tā ir tiesības izlemt. Tāpat kā, ja es uzceļu māju, nevienam nav tiesību bez manas atļaujas tajā ienākt vai ar to kaut ko izdarīt. Kā šo atspēkot es īsti nemaz nezinu (nepiesaucot sociālistu teorijas, ka privātīpašums nemaz nav vajadzīgs, ir kaitīgs un nedrīkst eksistēt). Te atliek tikai likt pretī citu argumentu, proti, sabiedrība iegūst, ja māksliniekam nav pilnīgas kontroles pār to, kā citi drīkst izmantot viņa darbus, pie tam tas, ka citi viņa darbus tomēr redz un izmanto, ir mākslinieka interesēs (pretējā gadījumā nekādu naudu nenopelnīt, tieši tāpat, kā turot savu mākslu paslēptu mājās atvilktnē).
      Lai gan daļēji šis tomēr ir jautājums par to, vai īpašniekam ir tiesības pateikt, ka bez atļaujas skatīties uz viņa māju ir aizliegts. Lai gan neesmu pārliecināta, ka ar šo var izbraukt (prasmīgs pretinieks te pierādītu, ka vienkārši skatīties uz māju garāmejot nav tas pats, kas tīši izmantot kādu mākslas darbu, tādējādi gūstot baudu), it īpaši ņemot vērā to, ka pasaulē ir vairākas mājas, kuru īpašniekiem ir izdevies panākt to, ka viņu īpašumus ir aizliegts fotografēt pat stāvot uz kādam citam kaimiņam piederošas zemes.

      „Pēc analoģijas, ja kāds paņemtu Tavu zīmējumu un uzstādītu to kādā publiskā galerijā.” <– Vispār jau es par to tikai priecātos, bezmaksas reklāmu vajag novērtēt. Citādāk man pie pasūtījumiem netikt un naudu ar saviem zīmējumiem nenopelnīt.

      „Vēl bēdīgāk, ja prasītu par apskati naudu vai uzdotu par savu.” <– Nu šis jau ir pavisam cits jautājums. Mazliet atgādina debati par narkotikām, kad pirmā valdība paziņo, ka vēlas legalizēt marihuānu, bet tad atnāk pirmais opozīcijas pārstāvis ar argumentu „cilvēki nomirs no heroīna pārdozēšanas”. Te vajag pierādīt to, ka ļaunie pirāti vispirms pamēģinās nokopēt personīgai lietošanai, viņiem iepatiksies un beigu beigās tā „atkarība” nonāks tik tālu, ka viņi arī prasīs par apskati naudu un uzdos par savu. Ja stāsts par to, ka cilvēks sāk ar vieglajām narkotikām un beigās nonāk līdz heroīnam, vēl izklausās ticams, tad šeit gan būs grūtāk.

      Tā vietā es ieteiktu stāstu par to, ka pirātu vietnes, piedāvājot ikvienam bezmaksas failus, pamatīgi nopelna ar reklāmām. Nu kaut vai par Megaupload bija stāsts, ka viņi nopelnījuši cik tur miljonus, pateicoties reklāmām. Šo var atspēkot ar to, ka neviens netraucē Holivudai adaptēt Youtube biznesa modeli, proti, Youtube ar reklāmām pelna tā, ka maz neliekas, piedāvājot lietotājiem iespēju skatīties bez maksas. Ja reiz ir pieprasījums, tad prātīgs uzņēmējs piedāvās cilvēkiem izklaidi tādā formātā, ar kādu var nopelnīt. Un, ja autortiesību īpašnieki paši izveidotu šādu tīmekļa vietni, pirātiskos failus vairs nevienam nevajadzētu un pirātisko failu izplatītāji bankrotētu. Bet nu šo var atspēkot ar stāstu par to, ka autoram pienākas pilnīga vara pār to, vai un kā viņš vēlas dot savu intelektuālo īpašumu pieejamu cilvēkiem. Ja autori negrib adaptēt šādu biznesa modeli, viņiem ir brīva izvēle to nedarīt, tad likumam un policijai ir jānodrošina, ka viņi to var izvēlēties, neciešot nekādas neērtības.

  2. Toms April 10, 2012 at 19:51

    Redzi, jurisprudencē ir tāds jēdziens “atrautā peļņa”, kurš, kā jau var noprast, nozīmē tās naudas zaudējumu, kuru pie normāliem apstākļiem, kad visi dara savu pienākumu, tai skaitā maksā par pirkumiem (vai lietām, kuras būtu jāpērk), piemēram, dziesmām, būtu izdevies nopelnīt. Tāpēc uzskatu, ka var gan teikt, ka ir nozadzis attiecīgo summu, jo ir klausījies dziesmu, lejupielādējot to nelegāli. Klausīšanās un atrašanās datorā (vai datu nesējos) jau rada pienākumu samaksāt par to. Ja vienkārši izvēlas neklausīties, tad nav arī pienākuma maksāt. Pēc analoģijas – ja Tu veikalā uz vietas apēd konfekti, par to ir jāmaksā. Ja izvēlies neapēst, tad nekāds pienākums nerodas.

    Un man īstenībā ļoti patīk Tavi zīmējumi. Bet Tu pati arī esi izvēlējusies tos padarīt brīvi pieejamus. Ja Tu izvēlētos tos publicēt, piemēram, lapā, kur tos var aplūkot, samaksājot kaut vai simbolisku summu vai arī kādā mākslas galerijā ar maksas ieeju, bet es izvēlētos uzlauzt lapu vai iezagties galerijā bez maksāšanas, tad domāju, ka Tu justos gan apzagta. Un Tev būtu tiesības tā justies, jo tā arī būtu noticis.

    Piemērs par garāmgājējiem uzdzina nelielu smīnu. Šaubos, ka ģērbšanās stilu varētu tikt uzskatīts par kaut ko, kas aizsargājams ar autortiesībām. Modes mākslinieki man varētu nepiekrist. Bet tīri diskusijas pēc varam pieņemt, ka arī tas ir kaut kas, ko aizsargā ar autortiesībām, lai gan nezinu, vai tā tiešām ir (jautājums par dizaineru brendiem ir jau kas pilnīgi cits, tos nedrīkst viltot). Šeit nāk klāt loģiskais apsvērums, kurš būtu jāsparot pilnīgi katram cilvēkam – ja vien Tu neuzvelc neredzamības apmetni, tad Tev jāsaprot, ka Tu tiksi uz ielas pamanīts. Un tieši tāds ir daudzu apģērbu dizaineru mērķis. Faktiski, Tu padari savu “ģērbšanās mākslu” publiski pieejamu, tiklīdz kā izej publiskā telpā (kas ir faktiski jebkus ārpus privātīpašuma, kas nepieder pašvaldībām). Varētu vienīgi sūdzēties, ja kāds slepus ielūrētu Tavā istabā ģērbšanās laikā, nozogot kādu ideju par drēbju dizainu vai arī iegūtu baudu no kā cita…nu, gan jau saprati :)

    Principā šo atspēkot arī nemaz īsti nevar, jo demokrātijā (un kā jau teicu, debatēšana ir demokrātiskas valsts parādība, līdz ar to valsts debates ietvaros būtu jāuskata par demokrātisku, ja vien nav noteikts citādi) privātīpašums ir diezgan svēta lieta, kuru var ierobežot tikai visas sabiedrības interesēs, ja tas kalpos kādam vispārējam labumam. Tas, piemēram, varētu būt jaunas automaģistrāles/tilta uzvbūve, slimnīcu celšana vai tālākas celtniecības aizliegums, pamatojoties uz vides aizsardzības apsvērumiem. Šajos gadījumos personai parasti tiek nodrošināta taisnīga atlīdzība. Bet nevaru iedomāties tādu valsti, kur kāds izdomās atņemt māksliniekam viņa autortiesības (un varbūt iedot atlīdzību), pamatojot to ar sabiedrisku vajadzību. Māksla ir cilvēkam vajadzīga, ok, bet nevarēsi pierādīt, kāpēc ir vitāli svarīgi (un sabiedrības interesēs) lai tiktu piespiedu kārtā padarīts publisks kāds konkrēts darbs. Jo vienmēr kādam patīk un kādam ne.

    Forši, ka Tev nav iebildumu, bet tomēr nevajadzētu laist cauri tos cilvēkus, kuri to dara bez Tavas atļaujas. Jo arī viņi no tā iegūst kādu labumu. Kaut vai reklamē pie viena arī savu galeriju vai piesaista papildus publiku, kura skatās arī uz citām reklāmām, par kurām jau saņem peļņu. Piemērs vietā par torrent u.c. saitiem, kuri mēģina pelnīt uz reklāmām. Daži gan tikai cenšas nosegt servera uzturēšanas izdevumus, taču ir citi, kuri tiešām grib uzvārīties. Arī cilvēku piesaiste, izmantojot kaut ko, kas nav Tavs, nav pieļaujama bez tā, kas nav Tavs, īpašnieku piekrišanas.

    Taču salīdzinājums ar youtube, manuprāt, nav līdz galam korekts. Youtube darbojas uz principa, ka katrs lietotājs (arī lielās Holivudas korporācijas ir reģistrētas kā lietotāji) var publicēt (tātad saprot, ka to apskatīs) kaut ko savu, uz ko tam ir tiesības. Svešus darbus ielādēt drīkst tikai izņēmuma gadījumos. Un to, ka viņi pelnīs (var pelnīt) uz Taviem darbiem, izvietojot tur reklāmas, Tu atļauj, piekrītot viņu lietošanas noteikumiem. After all, viņi sniedz bezmaksas vietu video un var no tā pelnīt ar reklāmām. Bet viņi arī dalās peļņā ar Tevi, ja Tavi video izraisa pietiekamu popularitāti (ir izstrādāti kritēriji), līdz ar to nav tā, viņi uzvārās uz Tava rēķina. Youtube vienkārši ir ieguvis ērtu vietu, jo ir iegājis popkultūrā kā zīmols.

    Bet pozitīvs piemērs ir arī tāds, ka daži izpildītāji padara savus darbus publiski pieejamus (lejupielādējamus bez maksas) un tiem, kuri vēlas atbalstīt viņus, ir iespēja par tiem samaksāt tik daudz, cik paši lietotāji uzskata, tie ir vērti. Un šie izpildītāji nopelna vairāk nekā pārējie, to ir atkārtoti pierādījusi ieņēmumu statistika.

    Es gari runāju :/

    • Avestra April 11, 2012 at 10:53

      Par atrauto peļņu (es pieņemu tas ir vienkārši dīvains tulkojums vārdiem “lost profits”). Par nesaņemto naudu var sākt runāt tikai tad, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka cilvēks kaut ko tiešām būtu pircis. Neviens, protams, neliedz sapņot, bet fantāzijas par iespējamo peļņu ir un paliek tikai fantāzijas. Nu, piemēram, pirāts vienā nedēļā lejupielādē 4000 dziesmas par brīvu. Tas sanāk kādi Ls 2000. Ja viņa alga ir Ls 400 mēnesī, nu tad ir muļķīgi apgalvot, ka viņš tās tiešām būtu pircis par autora noteikto cenu, un atrautā peļņa ir Ls 2000.
      Tas, ka autortiesību īpašnieki cieš finansiālus zaudējumus pirātisma dēļ, tā īsti nav pierādīts. Autortiesību lobiji apgalvo, ka ir milzīgi zaudējumi un piedāvā ciparus, kuri ir pārāk lieli, lai liktos ticami. Viņu pētījumu un aprēķinu metodika vispār ir interesants fenomens. Divos citos pētījumus, kurus pasūtīja Nīderlandes un Šveices valdības, tika secināts, ka nekādu zaudējumu nav un ekonomika kopumā iegūst no pirātisma. Tad vēl ir arī pētījumi, kuros secināts, ka pirāti biežāk iet uz koncertiem un apmeklē kinoteātrus (saraksts ar dažādiem pētījumiem un to secinājumiem ir atrodams šeit http://www.laquadrature.net/wiki/Studies_on_file_sharing ) Jebkurā gadījumā cilvēki izklaidei iztērē konstantu summu no saviem ienākumiem, kura vienalga nemainīsies.

      Par pienākumu samaksāt. Te vispirms vajag pierādīt, kāpēc tāds eksistē. Vai man ir pienākums nokaunēties un pārskaitīt uz autora vai arī AKKA/LAA kontu naudiņu, ja es pār plecu ielūkojos sava blakussēdētāja avīzē? Ja es no drauga aizņemos kādu papīra grāmatu, to izlasu un pēc nedēļas atdodu atpakaļ?
      Analoģija ar nozagto konfekti te ir nevietā – konfekti pirms apēšanas es nevaru nokopēt, atstāt oriģinālu plauktā un apēst tikai kopiju.

      Eh, līdz tam man vēl tālu. Ja cilvēks dzird par to, ka tiek atvērta kāda slavena mākslinieka jauno darbu izstāde, viņš uz to aizies, jo ir par šo mākslinieku iepriekš dzirdējis, viņš jau zina, ka šī mākslinieka vecie darbi bija labi, tāpēc izdarīs secinājumu, ka visticamāk arī šī izstāde būs laba un ir vērts nopirkt biļeti, precīzi nezinot, kādi tieši darbi būs tajā izstādē. Bet, ja mākslinieks ir nepazīstams, neviens nemaksās. Man neatliek nekas cits, kā vien ļaut skatīties par brīvu.

      Protams, izejot uz ielas cilvēks izvēlas padarīt savu “ģērbšanās mākslu” publiski pieejamu. Viņam nav nekādu iespēju noteikt, kurš drīkst skatīties un tādējādi gūt kaut kādu baudu, bet kuram garāmgājējam šādu tiesību nav. Un ar publiskā telpā nonākušiem mākslas darbiem problēma ir tieši tā pati – nav iespējams izkontrolēt, kurš un kā drīkst to redzēt. Nu, ja nu vienīgi var mēģināt filtrēt internetu un izspiegot cilvēkus, pieņemot, ka ikviens ir vainīgs autortiesību pārkāpumos, iekams nav pierādīta viņa nevainība. Rezultāts ir un paliek tas pats – ja negribi, lai cilvēki redz tavu mākslu, turi to mājās atvilktnē un nepublicē, jo tiklīdz kā kaut kas tiek publicēts, tā tam „pieaug kājas” un nekāda kontrole, kurš drīkst un kurš nedrīkst gūt no šī darba baudu, vairs nav iespējama.

      Par privātīpašumu. Vēl viens variants ir mēģināt parādīt, ka intelektuālais īpašums nav pielīdzināms priekšmetiem vai nekustamajam īpašumam, ka cilvēkam nevar piederēt ideja tieši tāpat, kā viņam pieder, teiksim, automašīna vai māja. Te ir vietā slavenais citāts, ka ja diviem cilvēkiem katram pieder pa ābolam, un viņi ar tiem apmainās, tad katram joprojām būs viens ābols, bet, apmainoties ar idejām, katram būs divas. Te var mēģināt stāstīt, ka tiklīdz publicēti, mākslas darbi sāk savu „dzīvi” sabiedrībā, kļūst par daļu no kultūras, piemēram, citāti no filmām vai grāmatām nonāk sarunvalodā, dziesmu melodijas „pielīp” un skan galvā tā, ka vaļā netikt, cilvēki saviem draugiem atstāsta mākslas darbu saturu vai skaita no galvas dzejoļus, utt. Un autors šos procesus nevar kontrolēt. Tātad, lai gan cilvēkam ir pilnīga kontrole pār savu īpašumu, ja tas ir oriģināls un taustāms (piemēram, automašīna, glezna, Raiņa manuskripts), bet ne pār digitālajām kopijām. Šī iemesla dēļ ir nepieciešams kompromiss starp mākslinieku, kurš grib pilnīgu kontroli pār savām idejām, un sabiedrību, kurā šādu pilnīgu kontroli nemaz nav iespējams īstenot. Un labākais kompromiss šeit būtu noteikt, ka konkrētais mākslas darba lietošanas veids ir atļauts, ja autoram no tā netiek nodarīts nekāds kaitējums (kopēt personīgai bezpeļņas lietošanai drīkst, bet mēģināt uz kāda sveša autordarba rēķina iedzīvoties bagātībā gan nedrīkstēs).

      Tas nebija domāts kā salīdzinājums. Holivudas filmu studijas varētu izveidot pašas savu legālu interneta vietni un tajā piedāvāt tiešsaistē skatīties filmas bez maksas, liekot skatītājiem pa starpu blenzt reklāmas. Manuprāt, tādā veidā kinostudiju peļņa no reklāmām varētu sanākt tīri laba. Un pie reizes viņiem arī atkristu visas tās problēmas ar pirātiem. Man tomēr šķiet, ka ir naivi un muļķīgi tirgot filmu DVD laikā, kad jaunākajos datoros vairs pat nav iespējams tos atskaņot (MacBook Air), kad cilvēki pamazām ir sākuši no šīs tehnoloģijas atteikties, un cerēt uz milzu peļņu, jo redz sirdsapziņa neļaus cilvēkiem izvēlēties digitālās lejupielādes, kas lietotājam ir krietni ērtāka alternatīva.

      Ja, ir sanācis dzirdēt par vairākiem autoriem, kuriem ir sanācis pamatīgi nopelnīt, ļaujot cilvēkiem viņu darbus izmantot bez maksas vai arī ļaujot pircējam pašam izvēlēties, cik viņš grib maksāt. Tālāk tik gribētos, lai man arī sanāktu tā nopelnīt.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: