Avestra

::esejas un dzeja::

Autortiesības. AKKA/LAA un līdzīgas organizācijas citviet pasaulē, kopēšana un DRM

Stāsts par to, kā autortiesību aizstāvji cenšas aizsargāt autoru intereses un kā viņiem tas diez ko labi neizdodas. Kā jau vienmēr – gribējās kā labāk, bet sanāca pavisam švaki. Rezultātā pircējiem šobrīduz kakla ir  datu nesēju nodoklis, DRM (digital rights management) un vesela ētiska problēma par tēmu “kopija kā ļaunuma avots”.

Teorētiskais pamatojums, proti, par ko tiek maksāts tukšo datu nesēju nodoklis.

Tukšo datu nesēju nodoklis ir paredzēts kā atlīdzība autoriem par to, ka viņu darbi tiek kopēti. Tas nozīmē, ka cilvēks legāli nopērk, piemēram, mūzikas ierakstu, un izgatavo tā kopiju personīgai lietošanai. Atlīdzība pienākas par to, ka ir izgatavota legāli iegādāta faila (par kuru vienreiz jau ir samaksāts) kopija.

Ak, Dievs! Kopija! Kādas šausmas! Autors ir cietis. Tiešām? Kāds vispār var pateikt, kur te ir ciešanas? Vismaz es līdz šim neesmu atradusi loģiski argumentētu pamatojumu, kāpēc autors šajā procesā cieš zaudējumus. Iedomāsimies situāciju. Es esmu nopirkusi vairākus mūzikas CD un gribu tos klausīties ne tikai mājās no datora, bet arī tajā laikā, kamēr soļoju uz darbu. Kā es to varu izdarīt? A. Neko no nopirktajiem CD nekopēju. Ņemu savu portatīvo datoru, ielieku to mugursomā un, iedama pa ielu, klausos mūziku no datorā esošā CD. B. Pārkopēju mūziku uz savu mp3 atskaņotāju, kurš sver 30 reizes mazāk par portatīvo datoru un tērē krietni mazāk enerģijas. Es atkal eju pa to pašu ielu un klausos to pašu mūziku, vienīgā atšķirība ir tā, ka man ir ērtāk, jo nav jānēsā līdzi smaga soma ar datoru. Kāds var pamatot, kāpēc, salīdzinot ar A gadījumu, B gadījumā mūzikas autors cieš?

Nu labi, zinu jau zinu, ka AKKA/LAA uzskata, ka cilvēkiem būtu jāmaksā divreiz. Lai klausītos mūziku mājās no datora jāmaksā vienreiz, bet lai klausītos to pašu dziesmu no citas ierīces, tā jāpērk vēlreiz un jāmaksā atkal. Tikai jautājums – vai tas ir godīgi? Ja es vienreiz jau esmu nopirkusi dziesmu, kāpēc man tā jāpērk vēlreiz? Pie tam, cilvēki to tāpat nedarīs. Ja kopēt būtu aizliegts, cilvēki vienkārši vienreiz nopirktu mp3 failu no iTunes vai līdzīga izplatītāja, ierakstītu to savā mp3 atskaņotājā un gan mājās, gan ejot pa ielu, klausītos mūziku no mp3 atskaņotāja, ne par kādiem CD lieki nemaksājot.

Bet nu labi, argumenta pēc varam pieņemt, ka autoram tiešām pienākas atlīdzība par viņa darbu kopēšanu personīgai lietošanai. Kā to būtu visērtāk iekasēt? Tukšo datu nesēju nodoklis par vienu disku ir 20 santīmi, tātad par viena mūzikas albuma nokopēšanu autoram pienākas atlīdzība 20 santīmu apmērā. Nu ko, vienkārši palielinām visu mūzikas albumu cenas veikalos par 20 santīmiem. Uzliekam kopēšanas nodokli pašiem mūzikas ierakstiem. Pērkot mūzikas ierakstus, pircējs vienlaikus nopērk arī tiesības izgatavot vienu ieraksta kopiju personīgai lietošanai. Tādā veidā atkritīs visi milzīgie tukšo datu nesēju nodokļa administrēšanas izdevumi, un nebūs jāuztraucas, kā godīgi sadalīt iekasēto naudu, jo par katru nopirkto mūzikas ierakstu šie 20 santīmi tiešām nonāks pie attiecīgā mūziķa, nevis tiks iedoti kādam citam mūziķim.

Diemžēl, ieviešot šo nodokli, tā autori piemirsa apskatīties arī uz to, kurš visvairāk pērk tukšos datu nesējus? Vienas dziesmas izmērs mp3 formātā ir vidēji 6 MB. Vairāk par 1000 dziesmām neviens cilvēks tāpat nepirks. Tas nozīmē, ka vienam cilvēkam varētu būt kādi 6 GB mūzikas. Kāpēc gan kādam būtu jāpērk datu nesēji ar lielu apjomu (datoru cietie diski, USB atmiņas, ārējie HDD), lai uz tiem glabātu sešus GB failu? Tieši tā – neviens to nedara. Liela apjoma datu nesēji cilvēkiem ir vajadzīgi personīgo datu glabāšanai, un visvairāk tos lieto tieši radošo profesiju pārstāvji. Viens 36 lappušu žurnāla makets, kurš ir tipogrāfijas drukai atbilstošā kvalitātē, ir aptuveni 600 MB. Viena 10 megapikseļu fotogrāfija raw formātā (fotogrāfi lielākoties izmanto raw nevis jpg formātu) ir aptuveni 12 MB. Šo iemeslu dēļ rodas jautājums, kāpēc fotogrāfiem, maketētājiem, māksliniekiem, arhitektiem, interjera dizaineriem, videokameru īpašniekiem, kuri filmē savu bērnu dzimšanas dienas, utt. būtu jāmaksā algas mūziķiem?

Pie tam, kāpēc šāds nodoklis ir tikai mūzikai? Kā būtu ar Ziemassvētku apsveikuma kartīšu nodokli, ar kuru iekasēto naudu izmaksā dzejniekiem (apsveikumos cilvēki parasti raksta kādas dzejas rindas)? Papīra un pildspalvu nodokli, no kura iekasēto dosim rakstniekiem? Un vēl vajag arī pirkstu un mēļu nodokli. Cilvēks taču var citēt vai uzrakstīt vārdus no kādas filmas vai grāmatas… Ja reiz atlīdzinām, tad visiem radošo profesiju pārstāvjiem vienādi.

Par ko vēl AKKA/LAA un līdzīgas ārzemju organizācijas prasa naudu?

Nauda tiek prasīta arī no radiostacijām par to, ka tās pelna naudu, atskaņojot mūziku. Tas ir loģiski, un te es neiebilstu. Arī pret naudas prasīšanu no naktsklubiem, ballīšu un diskotēku rīkotājiem man nav iebildumu, jo viņi gūst ienākumus no mūzikas atskaņošanas.

Tālāk gan sākas interesantākā daļa. Nauda tiek pieprasīta no cilvēkiem, kuri “publiski” atskaņo mūziku. Ar publisko atskaņošanu ir domāta, piemēram, mūzika, ko var dzirdēt frizētavās vai veikalos. Par “publisku mūzikas atskaņošanu” Lielbritānijā nauda tika pieprasīta no labdarības organizācijas, par to, ka tās telpās varēja sadzirdēt radio, kas skanēja no blakus istabas. Tāpat tur nauda tiek prasīta arī no bērnudārziem par to, ka bērniem ļauj klausīties radio vai skatīties (legāli iegādātus) filmu DVD. [1] Toties Spānijā jaunākā mode ir ierasties kāzu svinībās un sūdzēt jaunlaulātos tiesā par to, ka viņi nav iepriekš nopirkuši licences mūzikas atskaņošanai. Vienā šādā gadījumā tiesa piesprieda €43,179 sodu. [2]

Un jāmaksā ir ne tikai tad, ja tu uzliec dziesmas no kāda mūzikas CD, jāmaksā ir arī tad, ja gribi klausīties radio. [3] Un te nu sākas maksāšana divreiz, jo radio staciju īpašnieki arī maksā autortiesību organizācijām. Pie tam radio dziesmu starplaikos skan arī reklāmas, un, ja es klausos vai skatos reklāmas, mēs iegūstam maksāšanu trīsreiz. Reklāmdevējs jau ir samaksājis, par to, ka es klausos viņa reklāmu. Šķiet, censdamies iekasēt pēc iespējas vairāk naudas, autortiesību aizstāvji aizmirst arī to, ka, ja pārāk daudz cilvēku izvēlētos izslēgt radio, nemaksāt un to neklausīties, tad taču radiostacijas bankrotētu! Un tad viņiem nāktos meklēt sev jaunu upuri, no kura sūkt naudu.

Samaksa tiek pieprasītas arī no ikviena cilvēka, kurš klausās mūzikas CD vai radio savā darba vietā. Lielbritānijā tas nozīmē ne tikai visus birojus, bet arī mehāniķus, kuri vienatnē strādā savās piemājas garāžās. [4] Parasti, pēc nelaimīgās vēstules saņemšanas, šie mehāniķi izvēlas licenci nepirkt, izslēgt radio un turpmāk strādāt klusumā. Savukārt Beļģijas autortiesību aizstāvju jaunākā fantastiskā ideja bija sākt vajāt kravas automašīnu šoferus, kuri “klausās radio darba laikā”. [5] Nesen “melnajā sarakstā” iekļuva arī Lielbritānijas policija, kad likuma sargi tika pieķerti par mūzikas klausīšanos darba vietā. [6]

Problēma ar publisko izpildījumu ir, ka, ja es eju, piemēram, uz frizētavu, es to daru nevis tāpēc, lai paklausītos mūziku, bet gan, lai izveidotu sev frizūru. Tātad frizētavas darbinieki nepelna ar mūzikas izpildīšanu. Attiecīgi rodas jautājums, par ko no viņiem vispār tiek piedzīta nauda? It īpaši, ja tur skan radio (par kuru vienreiz jau ir samaksāts), nevis kāds mūzikas CD. Tagad iedomāsimies, ka tai pašā frizētavā sēž 10 cilvēki, katrs ar savu mp3 atskaņotāju un austiņām, un visi klausās vienu un to pašu dziesmu vai radio staciju. Kāpēc šāda klausīšanās ir pilnīgi legāla, bet par mazliet skaļāku mūziku ir jāmaksā papildus? Pie tam, publisks mūzikas izpildījums autoriem ir ļoti izdevīgs, jo, ja daudz cilvēku dzird viņu dziesmas, gan jau kāds tās arī nopirks, bet neviens nekad nepirks mūziku, kuru iepriekš nav kaut kur (radio, veikali, frizētavas) dzirdējis.

Bet par mūzikas vai radio klausīšanos “darba vietā” vispār rodas dīvains jautājums – kāpēc es nevaru klausīties mūziku, kamēr strādāju, bet varu to darīt mājās? Un ja nu es strādāju mājās? Un kas vispār tiek definēts ar vārdu “darbs”? Vai vakariņu gatavošana un trauku mazgāšana ir darbs? Ja es šobrīd esmu bez darba un pārējie ģimenes locekļi man maksā “algu” par  ēdiena gatavošanu, tad laikam jā… Un šajā brīdī tas viss nonāk līdz absurdam.

Bet pagaidiet, īstais absurds ir vēl priekšā! Nu bet, protams – jāmaksā ir arī tad, ja tu pats gribi dziedāt. Piemēram, Lielbritānijā labdarības organizācijai bija jāmaksā par to, ka bērnudārza vecuma bērni koncertā dzied Ziemassvētku dziesmas, no kuru autoru nāves datuma vēl nav pagājuši 70 gadi. [7] Ja tā turpināsies, nonāksim pie īstas tautasdziesmu renesanses – tās vismaz vēl drīkst dziedāt, nevienam par to nemaksājot. Un, jā, esam nonākuši tik tālu, ka licence ir vajadzīga pat tad, ja kāds mūziķis vēlas izpildīt paša sacerētas dziesmas. ASV kāda restorāna īpašniekam prasīja nopirkt licenci ($3000), lai reizi nedēļā pie viņa drīkstētu spēlēt dzīvo mūziku. Āķis bija tāds, ka mūziķi tur spēlēja savu mūziku. Licenci pieprasīja par to, ka pastāvēja “iespēja”, ka pa starpu mūziķiem varētu paslīdēt nagi un nelieši varētu nospēlēt arī kādu melodiju, kas nav viņu sacerēta. [8] Lieki piebilst, ka restorāna īpašnieks izvēlējās nemaksāt, un mūziķi palika bez darba.

Kā iekasētā nauda tiek izdalīta?

Iedomāsimies situāciju, ka VID darbinieki paši nosaka nodokļu likmes, tos iekasē un naudu izdala pa ministrijām atbilstoši saviem ieskatiem. Un galvenais – paši izlemj, cik lielas algas un prēmijas viņi sev vēlas. Pasakaini vai ne? Tādam darbam nebūtu ne vainas. Problēma ir, ka tieši to jau AKKA/LAA arī dara.

Vismaz, manuprāt, AKKA/LAA naudas sadales principi ir miglā tīti. To pierādīšu ar Raimondam Paulam izmaksātās summas piemēru. Raimonda Paula valsts amatpersonas deklarācija par 2009. gadu liecina, ka AKKA/LAA viņam šai gadā autoratlīdzībā samaksāja Ls 81’184,48, bet 2008. gadā AKKA/LAA Paulam samaksāja Ls 90’767,22. [9] 2009. gadā AKKA/LAA izdalīja autoratlīdzībās Ls 3’151’135,89 [10], tātad Pauls saņēma 2,5 % no visas 2009. gadā sadalītās naudas.

AKKA/LAA aizstāv dziedātāju, komponistu, mūzikas izdevniecību, rakstnieku, dramaturgu, mākslinieku, filmu veidotāju intereses. Tas nozīmē, ka, viņuprāt, viens cilvēks veido 2,5% no visas Latvijas kultūras.  Hmm, vismaz mana paaudze Raimonda Paula mūziku neklausās. Vai nu Latvijā ir tik drausmīgi zema dzimstība, ka manas paaudzes īpatsvars mūzikas klausītāju vidū vairs netiek ņemts vērā, vai arī AKKA/LAA vadībā ir kāds Paula mūzikas mīļotājs. Pirms 30 gadiem varbūt arī Paula mūzika tiešām bija tik populāra, bet šobrīd gan laiki ir mainījušies.

Bet nu labi, tas ir Latvijā. Ārzemēs ir vēl interesantāk. Beļģijas AKKA/LAA analoga (“SABAM”) vadītāji iekūlās tiesu darbos par to, ka daļa savāktās naudas netika izmaksātā autoriem, bet gan “paturēta sev”. [11] SABAM sanāca arī interesants skandāls brīdī, kad tas tika pieķerts vācam naudu par mūziķiem, kurus tas nemaz nepārstāvēja. Laikam katrreiz pārbaudīt savos datoru failos, vai viņi vispār pārstāv konkrēto autoru, ir pārāk ķēpīgs un problemātisks darbs, vienkāršāk ir iekasēt no visiem un par visu. Bet kā tālāk izdalīt… Nu, ko lai saka, naudas dalīšana jau nekad nemēdz būt problēma. Gribētāji to savākt vienmēr atradīsies. [12] [13]

Pašreizējās problēmas digitālo failu tirgus mehānismos.

Lai cīnītos pret nelegālo failu izmantošanu un izplatīšanu internetā, pirms kāda laika tika ieviests DRM (gidital rights management jeb ciparu tiesību pārvaldība). DRM ir starptautiski atzīts digitālo failu aizsardzības mehānisms. Tā pamatā ir dažādu rīku un tehnoloģiju kopums, kas liedz lietotājam kopēt, pavairot, izmainīt, vai izplatīt citiem digitālo īpašumu, kuru tas ir iegādājies. Kā tas izpaužas? Es nopērku e-grāmatu, bet varu to lasīt tikai uz vienas konkrētas ierīces. Vai arī nopērku dziesmas failu, kuru nevaru pārkopēt.

DRM izmanto visi lielākie e-grāmatu tirgotāji. Piemēram, pirms kāda laika Amazon nopirktās e-grāmatas bija iespējams lasīt tikai un vienīgi ar Kindle. 2010. gadā Amazon beidzot izveidoja savu e-grāmatu lasīšanas programmas, kas paredzētas iPhone, Windows PC, Mac, BlackBerry, iPad, Android un Windows Phone 7. Un kur palika programmas, kas būtu domātas PocketBook, Nook, Sony, Kobo un visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītājiem? Ups, kāda aizmāršība… Tikai man ir aizdomas, ka tieši tā jau arī bija domāts. Ja tu gribi lasīt Amazon e-grāmatas uz e-tintes ekrāna, pērc Kindle! Bet, ja reiz esi nopircis Kindle, tad zini, ka turpmāk būsi piesiets tieši Amazon e-grāmatu veikalam. Un labāk nemaz nemēģini iemest acis Barnes and Noble vai Sony elektronisko grāmatu veikalos – būs saldāks miegs, nezinot, ka tur varbūt kādai no kārotajām grāmatām cena ir zemāka. Ideāls monopols!

Pateicotoes DRM, kompānijas var “piesiet” savu ierīču īpašniekus arī saviem failu veikaliem. E-grāmatu tirgū skumjā realitāte ir tāda, ka, ja tev pieder Kindle, tad būs vien jāpērk grāmatas no Amazon, ja tev pieder Nook, tad pirksi no Barnes and Noble, bet Sony e-tintes grāmatu lasītāju īpašniekiem tiek Sony e-grāmatu veikals. Un savs e-grāmatu veikals ir arī visiem pārējiem e-tintes grāmatu lasītāju ražotājiem. Un pat ja kāds ražotājs gribētu mainīt situāciju tirgū, piedāvājot e-tintes ierīci, ar kuru varētu lasīt grāmatas no jebkura veikala, viņš to tāpat nevarētu izdarīt bez pārējo iesaistīto pušu piekrišanas. Bet tirgus dalībnieki šeit ir ieinteresēti saglabāt katrs savu monopolu – peļņa lielāka, ja klientus sev “piesien”. Te nedarbojas brīvā tirgus mehānismi, kuri citās nozarēs spiež pārdevējus pazemināt cenas, lai pircēji nenopirktu no konkurenta, kurš to pašu pārdod lētāk.

Oficiālais iemesls, kāpēc failu izplatītāji atbalsta DRM, ir “autoru intereses”. DRM it kā samazinot pirātismu. Vienīgā problēma šajā argumentā ir tas, ka pirātiem no DRM ne silts, ne auksts. Liela daļa pirātu pietiekami labi pārzina datorus vai programmēšanu, un viņiem nav problēmu DRM aizsardzību uzlauzt. Pie tam, iedomāsimies, ka kaut kad nākotnē DRM aizstāvjiem beidzot izdosies izveidot kaut ko “neuzlaužamu”, un grāmatas teksts beidzot būs pilnībā pasargāts. Tiešām domājat, ka tās būs beigas pirātismam? Nu bet, protams, ka nē – pirāti aizņemsies grāmatas no valsts bibliotēkām un skenēs uz velna paraušanu.

Tā ka pret pirātismu DRM līdzēs maz, tas tikai sagādā neērtības legālo failu pircējiem un rada monopolus. Pie tam, iedomāsimies, ka es esmu PocketBook e-tintes grāmatu lasītāja īpašniece. E-tintes ekrānu ierīces viena no otras atšķiras tikpat ļoti kā datori – katra ražotāja ierīcei ir citādāka cena, citāds dizains, atšķirīgi tehniskie parametri un atšķirīgs ekrāna izmērs. Un izpētot visu plašo piedāvājumu, es izlēmu, ka tieši PocketBook nevis Kindle man der vislabāk. Dzīvoklis man mazs, vietas grāmatu plauktiem nav, un es gribu iegādāties kādu tekstu elektroniskā formātā. PocketBook oficiālajā grāmatu veikalā (bookland.net) grāmatu ir diezgan maz, un visticamāk tur nebūs tās, kuru man vajag. No Amazon un pārējiem lielajiem tirgotājiem es neko nevaru nopirkt DRM dēļ. Daži teksti ir pieejami iegādei izdevēju mājas lapās, bet ne visi. Rezultātā ir ļoti daudz tādu tekstu, kurus es nemaz nevaru legāli nopirkt. Man atliek vien būt par pirātu… Un autori vēl iedomājas, ka, ja visi legālie faili būs DRM aizsargāti, cilvēki tos pirks vairāk, jo tā izdosies ierobežot pirātismu… Un piemirst, ka cilvēki nepirks failus, kurus nemaz nevar izlasīt tieši šī DRM dēļ.

Tikai paga, DRM nozīmē, ka man būs vajadzīga atsevišķa programma no katra veikala, kurā es esmu kaut ko nopirkusi. Un šādas programmas ir pamatīgs bizness. Piemēram, Amazon izveido savu e-grāmatu lasīšanas programmu, kas paredzēta lietošanai iPhone vai iPad, bet Apple dabū 30% no naudas, ko Amazon ir nopelnījis ar šo programmu. [14] [15] Un vismaz mani šāda politika sanikno. Piemēram, šobrīd es rakstu šo tekstu ar Asus portatīvo datoru, OpenOffice Writer programmā. Brīdī, kad es uzinstalēju OpenOffice, es to darīju pa tiešo no programmas veidotāju mājas lapas un Asus par to nedabūja ne santīma no OpenOffice veidotājiem. Bet, ja es gribētu šādā pašā veidā uzinstalēt kādu atvērtā koda programmu uz iPhone, tad tas nebūtu iespējams – visas programmas var dabūt tikai no Apple programmu veikala (App Store), un Apple pieprasa daļu no peļņas (ja tāda ir). Pie tam, lielais bizness izpaužas arī tajā, ka lielākā daļa cilvēku neinstalēs 20 programmas, bet tā vietā izvēlēsies pieturēties pie viena vai diviem veikaliem (nu vismaz man negribētos piemēslot savu datoru ar desmitiem programmu, no kurām katra atbilst vienam interneta veikalam). Tas nozīmē, ka šādas programmas ir vēl viens veids, kā sev piesiet klientus, kuri būs pārāk slinki instalēt jaunas programmas no kāda cita veikala. Un šis, starp citu, ir iemesls, kāpēc es neko nepērku no iTunes mūzikas veikala – man vienkārši nepatīk Apple programmatūra, tāpēc arī negribu neko no tās instalēt. Ja Apple man neļauj dziesmas vienkārši nopirkt internetā, nu tad paši vainīgi.

Ko iesākt ar pašreizējo situāciju?

Visu 20. gadsimtu izklaides industrija pavadīja, cenšoties lobēt likumus, kuri aizliegtu tehnoloģiju progresu viņu jomā. Kad tika izgudrots radio un gramofons, tika apgalvots, ka tas būs dzīvās mūzikas gals. Kad izgudroja televīziju, filmu veidotāji sūdzējās, ka neviens taču nemaksās, lai noskatītos filmu kinoteātrī, ja mājās to varēs darīt par velti, proti, viņi bankrotēs. Kad izgudroja kopētāju, grāmatu izdevēji apgalvoja, ka cilvēki pārstās pirkt grāmatas. Kad tika izgudrota televīzijas signāla ierakstīšanas iespēja, TV kanāli apgalvoja, ka tas tiem nozīmēs bankrotu. Visi šie gadījumi ir pierādījuši, ka nopelnīs (un izdzīvos) tie izklaides industrijas pārstāvji, kuri spēs piemēroties jaunajām tehnoloģijām un dos cilvēkiem to, ko viņi grib (un par ko ir ar mieru maksāt). Un šobrīd izklaides industrijai ir jāpieņem tehnoloģijas attīstība, nevis jācenšas to kavēt ar DRM un kopēšanas aizliegumiem.

2011. gadā Amazon elektroniskā formātā pārdeva vairāk grāmatu nekā papīra formātā. Lielbritānijā Amazon uz katrām 100 cietajos vākos pārdotajām grāmatām pārdeva 242 Kindle e-grāmatas. [16] Šobrīd e-grāmatu tirgus ar katru gadu pieaug un tas notiek ļoti straujos tempos. Arī mūzikas industrijā, lai gan samazinās pārdoto CD skaits, pieaug internetā pārdoto dziesmu skaits un mūzikas industrijas ienākumi pēdējos gados kopumā ir pieauguši. Tas pats attiecas arī uz Holivudas filmu veidotājiem, kuru peļņa šobrīd ir ļoti laba. [17] Neskatoties uz to visu, autortiesību aizstāvji kā vienmēr brēc, ka viņiem rodas kaut kādi mistiski zaudējumi no kopēšanas, un prasa stingrākus likumus. Un, protams, aizmirst to, ka biznesam, kurš ignorē patērētāju pieprasījumu pēc jauno tehnoloģiju izmantošanas un pieejamības, ir jāļauj bankrotēt. Un likumdevējiem nav jāpalīdz šādiem biznesiem noturēties virs ūdens, ierobežojot tehnoloģiju lietošanu. Ja cilvēki prasa e-grāmatas un dziesmu failus internetā nevis uz diska, prātīgs uzņēmējs tieši to arī pārdos.

Kanādas mūziķu asociācija (Songwriters Association of Canada) nesen piedāvāja variantu, ka failu izplatīšana internetā tiek legalizēta, un mākslinieki par to saņem kompensāciju no kāda nodokļa. Šai ziņā viens no piedāvājumiem ir bijis datu nesēju vietā aplikt ar nodokli interneta pieslēgumu. Manuprāt, šis nav labs variants, jo tas apgrūtinātu trūcīgo iedzīvotāju piekļuvi internetam. Es uzskatu, ka labāk būtu to finansēt no valsts budžeta (līdzīgi kā mēs šobrīd finansējam Nacionālo operu). Jebkurā gadījumā, šis ir viens no variantiem. Ja AKKA/LAA un tās ārzemju analogu organizāciju darbinieku algas iekļauj vienotajā ierēdņu atalgojuma sistēmā un izstrādā lejuplāžu statistikā balstītu naudas sadales sistēmu, tad tur kaut kas varētu sanākt.

Otrs variants ir legalizēt failu izplatīšanu internetā un nekādas atlīdzības par to autoriem nedot, bet tā vietā beidzot izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur cilvēki var iegādāties failus par pieņemamu cenu. Par šo vairāk šī raksta pirmajā daļā – https://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/28-12-2011-autortiesibas-%E2%80%9Enelegala-failu-izplatisana-timekli/ Internetu ir jānovērtē arī tāpēc, ka tas māksliniekiem sniedz lieliskas iespējas pašiem izplatīt savus darbus un dod iespēju pašorganizēties. Torrenti ir ideāls failu izplatīšanas vaids, jo tas nav centralizēts un nav nevienas lielas starpnieku kompānijas, kura var iekasēt sev lauvas tiesu no peļņas, zinot, ka mākslinieki tāpat  parakstīs līgumu ar jebkādiem noteikumiem, jo viņiem nav alternatīvas – citādāk savus darbus izplatīt nebūs iespējams. Attiecībā uz to, kā mūsdienās autori var pelnīt naudu internetā, viens no failu pārdošanas variantiem ir tas pats vecais, proti, slēgt līgumus ar ierakstu kompānijām. Otrs – neatkarīgs biznesa modelis, kurā autoriem nav jādalās ar izdevējiem un ierakstu kompānijām. Savus darbus tie pārdod tieši no pašu mājas lapas. Tas varētu būt izdevīgi jau populāriem māksliniekiem, kuriem ir nauda, ko ieguldīt mājas lapas izveidē un kuri zina, kā to visu noorganizēt. Piemēram, amerikāņu komiķis Louis C.K šādā veidā, no savas mājas lapas tirgojot šova video par $5, pamanījās kļūt par miljonāru. [19] [20] Cilvēki viņa video pirka, neskatoties uz to, ka tas bija pieejams torrentu tīklos un tas nebija aizsargāts ar DRM. Bija tikai autora lūgums šo video nopirkt, nevis lejuplādēt par brīvu.

Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/uk-copyright-cops-target-kids-schools-community-centers-081015/
2. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2008/12/copyright-cop-wedding-crashers-fined-by-spanish-court.ars
3. http://www.clydebankpost.co.uk/articles/1/29471
4. http://www.thisisnottingham.co.uk/Mechanic-pay-150-listen-radio/story-12276642-detail/story.html
5. http://www.futureofcopyright.com/home/blog-post/2011/03/28/belgian-truck-drivers-must-pay-royalties-for-listening-to-the-radio.html
6. http://www.musicradar.com/news/guitars/uk-police-play-music-accused-of-breaking-copyright-law-160176
7. http://torrentfreak.com/charity-forced-to-pay-copyright-police-so-kids-can-sing-071209/
8. http://allangregory.com/music-copyright-police-ruin-artists-gigs-and-coconut-curry/
9. http://www6.vid.gov.lv/VID_PDB/VAD
10. Informācija no AKKA/LAA mājas lapas.
11. http://torrentfreak.com/copyright-group-prosecuted-for-failing-to-pay-artists-090722/
12. http://www.techdirt.com/articles/20110209/04101413022/belgian-collection-society-sabam-caught-taking-cash-made-up-bands-it-didnt-represent.shtml
13. http://torrentfreak.com/music-royalty-society-collects-money-for-fake-artists-bathroom-equipment-and-food-110308/
14. http://reviews.cnet.com/8301-18438_7-20070347-82.html
15. http://news.cnet.com/8301-1023_3-20082925-93/apple-forces-amazon-to-alter-kindle-app/
16. http://www.futurebook.net/content/understanding-why-e-book-marketshare-may-not-be-dropping-back-amazon
17. http://www.bloomberg.com/news/2011-12-27/copyright-is-no-longer-about-copies-part-1-commentary-by-william-patry.html
18. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/
19. http://www.businessweek.com/technology/what-louis-ck-knows-that-most-media-companies-dont-12142011.html
20. http://www.theglobeandmail.com/news/technology/tech-news/why-louis-cks-big-payday-proves-the-internet-has-ethics/article2272517/?utm_medium=Feeds%3A%20RSS%2FAtom&utm_source=Home&utm_content=2272517

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: