Avestra

::esejas un dzeja::

Kaut ko jau vajag…

Tu vēlies draugus, kuri zelta vārdus teic,
Kas vējā nelokās un dižus darbus veic,
Bet satiec bēdu brāli, kurš pats tevi nīst,
Kad pasaulē pa krogiem līdzi tev klīst.

Viņš sapņo būt ar viscēlāko sievieti,
Ko kaisli mīlēs kā no teiksmām dievieti.
Ne mūzu apprecēs, bet visdumjāko zostiņu,
Kas tenkas vāc kā spīguļus uz prāta sprostiņu.

Grib viņa mīļoto kā klinšu smailes staltu,
Ar kuru kopīgi iet ceļu, laimes kaltu,
Bet pieņems vārguli, kurš rūpes nepazīst,
Kā lupatu kurš sievu tur, kad apkārt klīst.

Kaut ko jau vajag. Gan jau tāpat būs labs,
Kad tikpat vārgs un gļēvs tu būsi pats.
Tā steigšus atdosi tu sevi katram,
Kurš apstājas un paskatās uz tevi…

Grib viņi darbu, kas tiem mīļš kā saules stars,
Kas pasaulei dos labu kā jauns pavasars.
Tā vietā sēž tie, melu kamolīšus tinot,
Veic darbu, kuru paši bezjēdzīgu zinot…

Bet prasīt vairāk drosmes nepietiek,
Kad zini – nebūs viegli tālu iet.
To pašu, kas jau iegūts, zaudēt bailes māc,
Tam tveries cieši klāt un pulkā nāc.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: